UPDATE: 07.03.2004.

Aizkraukles pils

Vidzemē, Aizkraukles pagastā, vienu kilometru no Aizkraukles baznīcas, Daugavā ietek neliela upīte - Kāriste. Uz upītes kreisā krasta Daugavmalā rēgojas bruņinieku pils sadrupušie mūri. Daudz esmu dzirdējis dīvainu nostāstu par bruņinieku pilīm un to apdzīvotājiem. Gribu pastāstīt par Aizkraukles pili to, ko dzirdēju no vecas māmiņas. Viņa stāstīja, ka senos laikos, kad Latvijas meži stāvējuši savā pirmatnējā krāšņumā, kāds bruņinieks pie Kāristes grīvas cēlis sev staltu, stipru pili. Tikuši aicināti meistari no dažādām zemēm, un bruņinieks licis pilī ierīkot slepenu pagrabu un garas, dīvainas apakšzemes alas. Kad pils bijusi pabeigta, bruņinieks licis sasaukt visus meistarus, pavēlējis tos nokaut un līķus iesviest Daugavā. Būdams ļoti mantkārīgs, bruņinieks ar saviem kareivjiem gājis laupīt leišus un igauņus, tā sakrādams lielu bagātību. Mantu viņš glabājis pils slepenajā pagrabā. Lai gan pagrabu pēc meistaru nāves neviens cits nezinājis kā viņš, tad tomēr tas baidījies. Kādu nakti pie viņa ieradies Velns un teicis: “Ja tu man apsoli savu dvēseli, tad es gādāšu par tavas mantas drošību.” So priekšlikumu bruņinieks pieņēmis. Velns licis sabērt zeltu ozola lādē, novietot to slepenajā pagrabā un atsūtījis milzīgu čūsku, kuru novietojis uz lādes. Čūska bijusi ļoti nikna un visus, kuri tuvojušies naudas lādei, izņemot pašu bruņinieku, ar ģiftīgu kodienu nogalinājusi. Nu bruņinieks juties par savu mantu drošs. Kādreiz viņš izgājis ar kalpiem laupīt. Laupīšana izdevusies spīdoši, un viņi atgriezušies ar lielu laupījumu. Šī uzvara viņiem bijusi lemta pēdējā. Aplaupītie sapulcējušies kādu nakti, kad pilī bijušas dzīres, uzbrukuši un visus pils iemītniekus apkāvuši, bet lielās bagātības neizdevies atrast. Priekš pasaules kara māmiņa redzējusi dīvainu sapni. Viņa sapņojusi par Aizkraukles pils mantu pagrabu. Sapni teikts, ka, ja viņa esot drošsirdīga, tad paslēpto bagātību varot iegūt: jāpaņemot krelles, ar kurām katoļticīgie Dievu lūdzot, un naktī pulkstens divpadsmitos jāejot uz pils drupām. Vienā drupu stūrī būšot ieeja zemē Pa šo eju viņa nokļūšot mantas pagrabā. Līdzpaņemtās krelles lai uzsviežot čūskai, tad tā pazudīšot. Iegūto bagātību lai paturot pati. Minēto bagātību iegūt viņa negājusi, jo domājusi, ka Velns gribot viņu ievilināt izsalkušai čūskai par barību. Cik šinī nostāstā patiesības, to neviens nezin, un tas paliek māmiņas noslēpums.

Alūksnes pils

Lieli pulki dzelžu vīru apstāja Alūksnes pili. Velti viņi to mēģināja iekarot. Vecie cīnījās kā sumbri un padoties ne domāt nedomāja. Jau dzelzinieki sāka atkāpties, jau senči dziedāja uzvaras dziesmas un nesa dieviņiem alus kausus par ziedu, kad kāds nelietis no pašu ļaudīm par algu parādīja dzelzs vīriem slepenus vārtus, kur pilī iekļūt. Naktī, kad visi sēdēja pie dzīru uguns, kad jaunavas karotājiem sniedza kausu ar miestiņu un viņu galvas pušķoja lapu vaiņagiem - dzelžu vīri parādījās pilī. Pils aizstāvji cīnījās dūšīgi un krita kaujā līdz pēdējam vīram; arī jaunavas cīnījās līdz. Kad Alūksnes virsaitis redzēja, ka viss pazaudēts, tad viņš pili aizdedzināja. Nodega pils, sadega nokautie, ievainotie kareivji. Mirušo pils apsargātāju gari, par putniem pārvērtušies, pacēlās gaisā un vaidēdami lidoja gar uguns liesmām, sagrūstošās pils drupām. Dzelžu vīri gribēja pili uzcelt par jaunu, bet putni viņus allaž traucēja: ko pa dienu uzcēla, to pa nakti noplēsa. Spārnus klabinādami, tie lidoja draudēdami gar strādniekiem, kas ņēmās pili celt. Dzelzinieki sacīja, ka putni meklējot nodevēju, kas tagad atradās pie viņiem. Redzēdami, ka pili nevar gatavu dabūt, tie gāja apspriest, kas darāms. Nosprieda nodevēju iemest Alūksnes ezerā, lai putnus apmierinātu.

Āraišu pils

Uz Āraišu ezera pussaliņas agrāk bija vācu pils. Pasaules kara laikā, kad latvieši iekaroja Cēsis, vācieši bēga no savas pils, un lielā steigā iemetuši Āraišu ezerā zelta galdu, jo domājuši, ka atkal atgriezīsies. Tāpat arī baznīcas traukus mācītājs sametis ezerā pretim baznīcai.

Bauskas pils

Bauskas pilij, tagadējām pilsdrupām, kad tā vēl bijusi apdzīvota, apkārt varējuši apbraukt ar sešjūgu - sešiem zirgiem vienu otram blakus jūgtiem. Bet tagad pat vienam cilvēkam bīstami gar Mēmeles pusi noiet: apakšā augstā krasta pakājē dziļa dzelme. Viņā noslīkuši daudz cilvēki. Bīstama vieta arī plostiem. Dzelme plostu griež apkārt tik ilgi, kamēr to salauž, ja laikā netiek ārā. Pils viens mūris taisījies krist Mēmelē, bet apmēram pirms 30-40 gadiem ataicināts mūrnieks mūri nostiprināt. Tagad nu mūris stāv. Kāds cits mūrnieks, mūrēdams Bauskas pils torni, atradis pilnu podu zelta naudas. Kādā no Bauskas pils pagrabiem, pēc nostāsta, atrodoties liela lāde ar zelta naudu. Lāde esot no dzelzs un apkalta tērauda stīpām. Uz lādes tupot divi suņi lielām galvām un katru, kas lādei tuvojoties, apēdot.

Burtnieku pils

Reiz vecos laikos pie Burtnieku ezera bijusi valdnieka pils. Valdnieks ļaudis mocījis ar darbiem. Bet te piepeši Burtnieku pils nogrimusi ezerā. Dievs parādījās valdniekam un sacīja: kad saule noies vakaros un rītos uzleks, pa to laiku viņš varēs iziet no nogrimušās pils.

Cēsu pils

Apakš Cēsu pils mūriem atrodoties pagrabi, kur esot noraktas visādas mantas. Vienā pagrabā esot liela dzelzs lāde, pilna ar zelta un sudraba lietām. Bet uz lādes tupot liels, melns suns ar ugunīgām acīm un nelaižot neviena pie lādes klāt. No šiem pagrabiem izejot arī apakšzemes ejas. Viens nebēdnieks reiz nokāpis pagrabos apskatīties. Pēc ilgāka laika viņš iznācis ārā pa smilšakmens alu, kas atrodas pils parkā. Viņš iznesis lielu sidraba lukturi, bet pats palicis mēms un nevarējis nekā izstāstīt.

Daugavpils

Teika vēsta, ka XVII gs. Latgales latviešos vēl dzīvi bijuši nostāsti par tautas brīvības laikiem, par kādu Kobbes kungu, kas pats kristījies, un viņa piemēram sekojuši viņa plašo īpašumu iedzīvotāji. Salas ciemu, pēc vecākā nostāsta, nodibinājuši daži no tiem Latgales iedzīvotājiem, kas pēc Daugavpils bruņinieku pils uzcelšanas bēguši no vāciešiem un gribējuši palikt brīvi. Salas ciema pastāvēšanas laikā jau divas reizes viena iedzīvotāju daļa aizgājusi uz jaunām dzīvesvietām.

Dobeles pils

Dobeles pils tikusi nobeigta ar vara jumtu, kas saulainā dienā laistījies un bij tāli saredzams. Teika pat stāsta, ka kuģinieki, kas braukuši uz Ventspili, redzējuši to no jūras. Viņi šo jumtu arvien noturējuši par bāku, bet katrreiz, kad viņi to ņēmuši par ceļa mērķi, viņi uzskrējuši uz klintīm un kuģis aizgājis bojā. Tas atkārtojies vairākas reizes. Beidzot jūrnieki Dobeles pils vara jumtu nolādējuši. Sacēlies viesulis un aiznesis jumtu jūrā. Dobeles pils celta vācu bruņinieku laikā. Pils tornis ir bijis ļoti augsts. Toreiz pils bruņiniekam ir bijusi ļoti skaista meita. Tēvs gribējis, lai viņa iet pie kāda kaimiņu bruņinieka, bet viņai iepaticies kāds no zemnieku jaunekļiem. Kad tēvam atklājies meitas nodoms, bruņinieks licis ieslodzīt savu meitu augstā torņa istabiņā. Tur viņa arī visu mūžu dzīvojusi. Pils tornis bijis tik augsts, ka no tā varēts pārredzēt Ventspils jūrmalu. Pils torņa istabiņā pastāvīgi dega uguns. Šī uguns bieži maldinājusi kuģus uz jūras. Zviedru laikā šī pils ir sagrauta, tagad tur ir tikai mūri. Zem pils atrodas veci pagrabi. Tur esot arī kāda apakšzemes eja, kas izejot virs zemes piecu kilometru attālumā no pils.

Ēdoles pils

Sen gadus atpakaļ kāds barons nopircis Ēdoles novadu un uzbūvējis Ēdoles pili, bet nezinājis, kā pili nosaukt. Kādu dienu barons izjājis savu nopirkto novadu apskatīt. Atpakaļ jādams, viņš netāļu no jaunbūvētās pils saticis kādu zemnieku, kurš sēdējis ceļmalā un ēdis olas. Barons prasījis, ko šis darot? “Es ēd oles!” zemnieks atteicis. Barons nav sapratis šo tāmenisko zemnieka izteicienu, bet paturējis viņu atmiņā. Beidzot viņš nosaucis pili par Ēdoles pili (Ēd-olas).

Gaujienas pils

Gaujienas pils drupas stāv augstā Gaujas krastā. Šo veco pili cēla 1238. gadā. Stāsta, ka pili ceļot, visi apkārtējie ļaudis sadzīti pie darba: vīrieši, sievieši, sirmgalvji, bērni - visi, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. Pili 1702. gadā nopostījis Pēteris Lielais. Stāsta, ka toreiz krievi apmetušies otrpus Gaujas Cavara kalnā. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties krievu kara spēkam pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera, kurš tobrīd atradies necik tāļu vienā muižā, un likuši teikt, ka padodoties krieviem bez kautiņa. Bet sūtnis aizkavējies, un miera vēsts nonākusi tikai tad pie krievu kara spēka, kad jau pils bijusi sagrauta. Sūtnim par to, ka laikā nepasteidzies, bijis jāmirst: bende nobendējis ar zobiņu.

Gaujienas pils muiža atrodas uz Gaujas labā krasta, četrdesmit verstes no apriņķa pilsētas Valkas. Vecās pils drupas vēl tagad redzamas un stāv uz augstā Gaujas krasta. Viņa ir arī viena no vecākām Latvijas pilīm, kas celta 1238. gadā. Pie pils mūrēšanas esot visi apkārtnes ļaudis sadzīti pie darba, vīrieši un sievietes, bērni un sirmgalvji, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo, ko pa dienu uzcēluši, tas nakti ticis nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījies, ka brālis ar māsu, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas šo brīnuma darbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemūrēt. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobjā rūkšana. Pili nopostījis Pēteris Lielais 1702. gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadi. Tagad vēl rāda caurumus, izrautus ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā saucamā Cara (Cavara) kalna. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu karaspēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem bijis aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad pils jau bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepasteigšanos bijis jāatbild caur bendes zobinu. No pils ejot divas alas - viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra uz tā saukto Rātes silu. Kā visās vecās pilīs, tā arī te esot nauda paglabāta kalna dziļumā, kur par sargu uz naudas lādēm mazs, melns sunītis. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi, pamanījuši, ka ērbēģis sagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav ļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa, un tā viss palicis atkal pa vecam.

Jaunpils

Jaunpils muižā valdīja bargs kungs - Reķis. Viņš bija velna pilns muižnieks. Iedzīvotāji viņu saukuši par Velna Reķi. Viņam bija melns velna pilns ērzelis. Vienreiz muižniekiem likts jāt, - cik lielu zemes gabalu viņš varējis apjāt, tik daudz viņam piederēja. Reķis apjājis lielu apgabalu no Saldus uz Dobeli, no Dobeles uz Tukumu. Uznācis zviedru karš, un muižkungam bijis jāiet karā. Reķis arī jājis ar savu ērzeli. Zviedriem bēgot pāri Daugavai, Reķis paspējis iejāt Daugavā un noņemt Zviedrijas ķēniņam kroni. Zviedrijas kara laikā viņš sagūstījis 300 zviedru. Sagūstītos zviedrus viņš dažādi strādinājis: licis taisīt lielu akmeņa valni ar dakstiņu jumtu, kurš vēl sa glabājies līdz mūsu dienām. Licis rakt dīķi pie pils un tur ielikt ozola grīdu, licis viņiem grāvēt purvus un dziļi-nāt upes. Viņš licis viņiem briesmīgi smagus darbus darīt. Beidzot viņš licis sadzīt visus zviedrus šķūnī un sadedzinājis. Viņš teicis: “Dzirdiet, kā manas peles pīkst!” Kad Velna Reķis nomiris, viņš paglabāts pagrabā zem baznīcas. Pagrabs atrodas zem Jaunpils baznīcas; tai pagrabā ir apglabāti muižnieki. No Jaunpils muižas pa zemes apakšu ir velve līdz baznīcas pagrabam. Muižas pilī ir mazi vārtiņi, pa kuriem var tikt velvē iekšā. Reķis, kad nomira, vienmēr apkārtējiem cilvēkiem spokojies, tādēļ viņa zārks ir apstīpots ar deviņām vara stīpām. Kādreiz sarunājušās septiņas vērpēju meitas. Viņas gribējušas apskatīties, kas velvē atrodas. Paņēmušas . veci, iekāpušas iekšā un gājušas, gribējušas redzēt, kas tur ir. Aizgājušas līdz baznīcas velvei. Tur redzējušas daudz zārku, bet viens bijis apstīpots.

Kandavas pils

Kandavas Pilskalnā vēl nedaudz mūru atliekas. Mūri, kā redzams, bijuši aplam biezi. Stāsta, ka pils tad nopostīta, kad Kandavas miestiņš dibināts. Turpat Pilskalna malā ir tā saucamais tuktūzis (stāva mūra ēķele). Tuktūzis vecos laikos bijis par cietuma namu. Noziedzniekus tur ielaiduši pa lodziņiem, lai nevarētu nekad aizmukt. Logi augšgalā vēl tagad redzami.

Kokneses pils

Kad iesākuši celt Kokneses pili, gadījies iet garām kādam vecītim. Tas teicis: “Ja jūs gribiet, lai pils stāv ilgu mūžu, tad nemaisiet kaļķes ūdenī, bet pienā.” To sacījis, tas aizgājis. Pils kungs arī to izpildījis, izsludinādams, ka katram saimniekam pils apkārtnē jādod katru dienu spans piena. Drīz pils bijusi gatava, un vecīša vārdi piepildījušies.

Krustpils

Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bijis sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu jau i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā vis nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl ne ko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniekmeistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornītī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni un aizvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velnu nākt kādās nekādās darīšanās.

Lielstraupes un Mazstraupes pilis

Agrākos laikos Lielstraupes pils ar Mazstraupes pili bijušas savienotas ar apakšzemes eju. Šī eja ejot pa Braslas upes apakšu. Par šo eju esot agrāk satikušies Lielstraupes mūki ar Mazstraupes mūkiem. Reiz Mazstraupes dārznieks gribējis aiziet uz Lielstraupi pa šo eju. Bet nevarējis. Līdzko iegājis dažus soļus alā, tā uguns nodzisusi. Tā nomocījies pus dienu, kā nevarējis, tā nevarējis tikt cauri.

Nītaures pils

Kur tagad Nītaures luteru baznīcā, tur agrāk bijusi lepna pils. Bet kaŗa laikos pili nopostījuši un pils īpašnieks ar visu dzimtu, karietē sēdēdams, iebraucis tai puriņā, kas netālu no tagadējās baznīcas, nogrimdams ar visiem zirgiem, ar visu dibenā, lai dzīvs nekristu ienaidniekam nagos. Savu naudu, mantu jau dienu iepriekš atkal esot sabēris zārkā un nogremdējis bezdibiņa avotā, tai pašā purvā. Reiz pusnaktī šim naudas avotam puisis gājis garām un pamanījis ūdeni stipri burbuļojam; tūliņ arī liels vējš vēl sacēlies un nu toreizējais naudas zārks izvēlies avota malā. Puisis domājis: nauda laikam viņam novēlēta, un ķēnes zārkam klāt; bet tai pašā acumirklī vējš ierāvis puisi ar zārku avotā. Laime, ka vēl attapis iesaukties: “ Dievs, palīdzi man!” Kā to vārdu izteicis, tad izkļuvis gan pusdzīvs, vienā mērkā slapjš, no avota laukā. Stāsta arī, ka ienaidnieks toreizējo Nītaures pili nevarējis vis tik viegli sašaut. Beidzot, kad zaldāti pa nakti Vaļņa jeb līvu kalnu sametuši un uz tā pakāpušies, tad saulei lecot, sašāvuši gan. Vēl šo baltu dienu Nītaures ezera krastā mūŗi redzami, pāris asu augstumā. Šais mūŗos senāk bijuši dobumi (caurumi) un pa šiem caurumiem varējuši apakšā pagrabus saredzēt. Reiz laiduši puisi tur dibinā, lai pasacītu, ko pagrabos atradis; bet puisis neiznācis vairs. (Cits atkal stāsta, ka mēmu cilvēku sūtījuši, bet tas, kā jau mēms, nekā nevarējis pateikt.)

Raunas pils

Zem Raunas pils drupām ešot kāds liels, liels pagrabs, kurā atrodoties liela kaste. Uz kastes ešot kāds dobulītis, kurā sēžot liels, melns runcis ar ugunīgām acīm. Kāds cilvēks reiz ešot iegāš tai pagrabā. Viņš redzēs uz lielās kastes sēdot melno runci. Tas ātri nolēcis no kastes, paņēmis no dobulīša atslēgu un atslēdzis kasti. Kaste bīse pilla ar zelta naudu, kuru melnais runcis sācis skaitīt. Tas cilvēks, kas par visu laiku visu redzēš, gāš klāt un gribēs pagrābt kādu sauju naudas, bet melnais runcis to pamanīs, sācis spļaudīt uguni, tā ka nekā vairs nevarēš redzēt. Cilvēks pārbijies un aizgāš. Stāsta, ka tur neviens cilvēks nevarot ieiet, no runča nepamanīts. Ja runcis kādu pamanot, viņš tūlīt spļaunot uguni.

Rūijenas pils

Pirms Rūijenas bruņinieku pils bijusi zemnieku pils. Apkārt pašu rakti grāvji. Līdz pat Valkai bijusi meži. Pret uzbrucējiem ar āvām, ar rungām kāvušies. Pilī vedis paceļamais tilts. No augšas uzbrucējiem karstu darvu lējuši virsū.

Sabiles pils

Kur tagad Sabilē ir pilskalns, kalnā bijusi pils. Tur dzīvojis virsaitis, kam bijusi meita. Tēvs uzstādījis lielas prasības prieciniekiem, un reiz viens gadījies, kas visu izpildījis. Tas nu meitu apprecējis un sācis būvēt pilsētu. Vispirms tai pilsētā uzcēlis baznīcu. No citurienes vests šurp baznīcas zvans. Kā braukts pa kalnu lejā, tā zvans izkritis no ratiem, ripojis lejā un zvanījis: “Sa-bi-la, Sa-bi-la!” Tā nosaukuši to pilsētu par Sabili.

Sēlpils

No Sērpils pils drupām ir atlikuši tikai vēl divi mūra gabali, kas drūmīgi skatās Daugavas viļņos. Kad no mūra ārpusē jeb arī iekšpusē nokasa kaļķus un tos met ugunī, tad deg sprakšķēdami kā pulveris; pat kad uguns tiek klāt pie mūra, tad deg, ka bēdas ko redzēt, kā fosfors jeb sērs. Arī no tā - kā liekas - ir šī vieta dabūjusi savu vārdu - Sērpils, tas ir, pils no sēra. Zem drupām ir kāds pāris pagrabu, citi ir aizbrukusi. Saka, ka vēl bez pagrabiem esot viena pagraba istaba, par kuru teika stāsta tā: Reiz trīs droši un dūšīgi vīri nodomājuši izdibināt pils noslēpumus, par ko bija dzirdējuši daudz stāstām. Viņi izvēlējuši vienu no sava vidus, apsējuši tam striķi apkārt un nolaiduši to pa logu, kas tik pērngad aizkrita, - pagraba istabā. Nolaidies laimīgi smukā, jaunā un ļoti jauki izgreznotā zālē. Zāles vidū stāvējis apklāts galds, ap galdu bijuši nolikt>i vairāk krēslu, un uz galda gulējis ļoti spožs zelta pulkstenis. Vīram iegribējies aiztikt pulksteni; bet, tikko to gribējis darīt, tā palicis visapkārt tik tumšs, ka sevi pašu nevarējis redzēt. Kad atvilcis roku no pulksteņa, tad viss palicis atkal gaišs, kā bijis. Zāles vienā kaktā bijusi neliela lāde, kurā visādā modē vajadzējis būt naudai. Uz tās tupējis melns, maziņš sunītis. Mūsu vīrelim gribējies mazākais tuvoties kastei. Bet, tikko ķēries pie kastes, tā sunītis tūlīt ķēries klāt. Tā ka beidzot nekas cits neatlicis kā biedriem dot zīmi, lai velk ārā. Vēl tagad pa dienas vidu minētais sunītis iztekot iz pagraba un, drusku saules gaismā pabijis, dodoties atkal atpakaļ uz nakti. Līdz šai baltai dienai paliek Sērpils pils drūpi naudas račiem par neizsmeļamu naudas kambari un māņu ticīgiem par spoku alu.

Tērvetes pils

Teika par Viestarda zobenu stāsta: tas noticis tad, kad pār Zemgali valdījis hercogs Frīdrihs Kazimirs. Tērvetes pilskalna drupās reiz lauzti akmeņi hercoga pils pārbūvei. Vīri lauzuši mūri, te kaut kas mirdzošs pazibējis. Rakuši un izrakuši spožu zelta zobenu. Uz zobena roktura bijuši iegravēti vārdi: Vesthardus rex Semigalllai. Vīri zobenu nodevuši hercoga ierēdņiem, kas to savukārt nonesuši hercogam. Tas licis zobenu vēl uzspodrināt un aiznest uz savu ieroču kambari. Pēc dažām dienām hercogam sabraukuši viesi. Hercogs nu gribējis ar atrasto zobenu viesu priekšā palepoties, tamdēļ pats gājis uz kambari pēc zobena; pa priekšu soļojis kambarsulainis ar sveci rokās, jo bijis jau vēls laiks. Atvēruši kambara durvis - viss bijis pilns ar sarkanu gaismu. Raudzījušies - pie sienas no zobena vairs ne vēsts, bet tā vietā rēgojies asinssar-kans plankums, kas izstarojis spilgtu gaismu. Kambarsulainim izkritusi no rokām svece, un abi, kungs un kalps, metušies bēgt, mezdami krustus. Pēc kāda pusgada hercoga pils aizdegusies, daudz mantas aizgājis bojā, sadeguši arī visi greznie ieroči. Tautā klīdušas valodas: Viestarda zobens atriebies savas tautas verdzinātājiem.

Tukuma pils

Tukuma pilskalnā kādreiz bijusi pils. Netālu no pils bijis avotiņš. Uz šo avotiņu katru vakaru nākusi viena sieviete pēc ūdens. Kādu vakaru, kad sieviete patlaban liekusies smelt ūdeni, viņa redzējusi, ka no pils iznāk melni ģērbta sieviete un nāk tieši pie viņas. Melnā sieviete piegājusi tai un prasījusi, vai viņa negribot katru vakaru nākt uz pili un tur padarīt visus vajadzīgos darbus, kurus viņa liks, bet par visu to lai nevienam nestāsta. Sieviete visu to apsolījās darīt. Tā tas gājis ilgu laiku bez kaut kādām pārmaiņām. Reiz tomēr apkopējai radusies tāda griba par visu to kaut kādam cilvēkam pastāstīt. Viņa visu notikušo pastāstījusi savam vīram. Tikko viņa to izdarījusi, tā tanī pašā laikā viņa un tās vīrs pārvērtušies par akmeņiem, un staltā pilskalna pils nogrimusi. Stāsta, ka vēl tagad, ja vakarā iet pār to vietu, kur agrāk atradusies pils, tad varot dzirdēt klusus vaidus, kuri nāk no pils iedzīvotājiem.

Valmieras pils

Kad celta Valmieras pils, darbā bijis jāiet arī sievietēm. Mātēm atļauts bērnus zīdīt: puikas divreiz dienā, bet meitenes tikai vienu reizi. Un pašiem strādniekiem devuši tikai pusdienu paēst. Tad pat, kad pils celta, braukuši apkārt ar mucām un visiem rītos bijis jādod piens, vienalga, vai bijusi viena vai divas govis. Ar pienu esot mīcījuši kaļķus, tādēļ arī vecais mūris tik stipri turoties.

Latviešu tautas teikas	Angļu valodā
Latviešu tautas teikas	Krievu valodā