Pilis un cietokšņi mūsu saitā:

Latvija

Ģenealoģija

Ordeņa mestri

Bīskapi

Par arhitektūru

Materiāli un raksti

No autora

Par mums

Kā jau minēts, sākotnēji - 13. gadsimtā un 14. gadsimta sākumā - vācu iekarotāji Livonijā un Austrumprūsijā vietām cēla koka pilis. Smagu cīņu apstākļos ar vietējām tautām 13.-14 gadsimtā nebija iespējams uzreiz organizēt darbietilpīgo mūra piļu celtniecību. Vispieejamākais un ērtākais būvmateriāls bija koks. Jāteic, ka Rietumeiropā arī ne uzreiz pārgāja uz tikai mūra piļu celtniecību. Vācijā, Polijā un citās zemēs pāreja no koka nocietinājumiem uz dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksiem, ko apņēma akmens sienas, bija pakāpenisks process, kas ilga no 11. līdz 13.-14. gadsimtam, dažviet pat līdz pat 15. gadsimtam.

Resursu trūkuma apstākļos pirmie tika celti mūra sargtorņi - donžoni (franču termins) vai bergfrīdi (vācu nosaukums). Starp šiem jēdzieniem ir nelielas atšķirības, taču šajā kontekstā tas nav tik būtiski. Latvijas Turaidā ir atjaunots raksturīgs donžona paraugs. Vēlāk tur parādījās arī citas ēkas.

Vēlāk donžonus ielenca ar papildu aizsardzības līniju – cietokšņa mūriem.

Vēlāk laika gaitā šiem mūriem tika piebūvētas papildu ēkas, kuras vajadzēja sadzīvei un saimniecībai.

Rezultātā pils plānojums ieguva šādu formu. Izlasiet uzrakstus uz plāna. Kapelai tulkojums nav vajadzīgs, remteris ir ēdamzāle. Kapitula zāle tika izmantota brāļu-bruņinieku sanāksmēm. Atsevišķi stāvošais tornis varēja arī tikt iebūvēts pils ēkā, kā šajā plānā:

"Kreuzgang" (krusteja) ir krusta galerija. Tajos laikos nebija mums ierasto iekškāpņu, satiksme ar ēkām notika caur šādām galerijām, kas piebūvētas sienām pa iekšpagalma perimetru. Visbiežāk šādas galerijas bija koka - aptuveni šāda galerija tika daļēji atjaunota Noves pilī Polijā:

Bīskapa pilī Polijas Lidzbarkā-Varminskā (Heilsbergā) atradās grezna akmens galerija ar krusta velvēm:

Apmēram tāda pati galerija ar krusta velvēm, tikai mazāka, ir redzama Ārensburgas (tagad Kuresāres) bīskapa pilī Igaunijas Sāremā salā (Ēzelē):

Mūsdienās lielu piļu apmeklētāju interesi parasti izraisa danckers. Šis sanitārais tornis nav nekas vairāk kā viduslaiku tualete un atkritumu tekne. Bruņinieki jau sen pievērsa uzmanību tam, ka mēsli neveicina veselīgu dzīvesveidu un centās danckerus izvietot ārpus pils mūru perimetra. Izcilākais šāds danckers ir saglabājies Marienverderas pilī, tagadējā poļu Kvidzinā.

Lūk, viduslaiku tualetes piemērs no iekšpuses, Malborkas pilī (I. Bančenkova foto). Kā redzat, papīra vietā tolaik lietoja kāpostu lapas.

Tieši garīgie bruņniecības ordeņi pirmo reizi vēsturē ieviesa tā sauktās firmārijas - pils telpas, kas bija īpaši pielāgotas ievainoto un veco bruņinieku aprūpei. Turklāt viņu uzturēšanas apstākļi bija labāki nekā jaunajiem brāļiem.

Tagad par militārajiem aspektiem, kas ietekmē piļu arhitektūru. Pievērsiet uzmanību Ārensburgas (Kuresāres) pils torņa robotajām līnijām. Vecajos laikos tās spēlēja ne tikai dekoratīvu lomu. Tās ir šaušanas galerijas – t.s. mašikuli.

Šī shēma parāda aptuvenu mašikulu iekārtojumu - pa caurumiem grīdā starp robiem bija iespējams šaut un liet verdošus sveķus uz uzbrucējiem.

Eiropas pilīs bieži sastopami gadījumi, kad sienās tiek iekārtotas dažādas formas ambrazūras, krustveida un citādas. Livonijā tas sastopams retāk, bet Latvijas Cēsu pilij ir šāda ambrazūra, ir tāda arī Igaunijas Vēnē:

Tas tika darīts, lai pēc iespējas sašaurinātu šaušanas atveri, tādējādi aizsargājot šāvēju. Dažreiz taisnstūrveida ambrazūrā tika ievietots rotējošs baļķis ar izdobtu caurumu, kas palielināja iespējamo apšaudes sektoru:

Līdz ar šaujamieroču parādīšanos pils torņiem sāka pabiezināt sienas, veidot tos apaļus vai celt jaunus apaļus torņus. Salīdziniet šādu torņu sienu biezumu, piemēram, Rozulas pilī Latvijā, ar blakus stāvošu cilvēku:

Uzlabojoties artilērijai, jaunie torņi tika attālināti arvien tālāk no galvenās pils, kļūstot biezāki un pieplokot zemei, pārvēršoties bastejās, bet pēc tam bastionos.

Pārejas forma vērojama Ārensburgas pilī (Kuresārē). Maketa foto uzskatāmības labad:

Mēs runājām par ordeņu pilīm ar to tipisko kastelas izkārtojumu. Taču jāpiemin arī neregulāra plānojuma pilis. Tās parasti ir bīskapu vai vasaļu pilis, kas celtas atbilstoši esošajam reljefam. Jūs jau esat redzējuši šādu pili Turaidā (Treidenā). Un tāds ir viņas plāns, kas parāda, kā mūru aprises seko reljefam.

Atkāpšanās no klasiskās vācu arhitektūras ir uzskatāmi redzama Katedrāles kalna apbūvē Fromborkā (Polijā) - šeit Domkapitula pils, katedrāle, vārtu torņi, bīskapa pils un saimniecības ēkas ir iekļautas vienotā kompleksā. Starp citu, tieši šeit par kanoniķi kalpoja slavenais astronoms Koperniks, kura tēvocis Lukašs Vacenrode bija Varmijas (Ermlandes) bīskaps. Lielajā kartē raksta sākumā šī bīskapija pēc platības ir lielākā starp zemāk attēlotajām.

Uzlabojoties karadarbības tehnikai, pilis pamazām zaudēja savu aizsardzības nozīmi, pārtopot par laicīgām rezidencēm. Tās pārbūvē, šauru ambrazūru vietā izsit platus logus, piebūvē jaunas zāles. Vācu ordeņa pils Labiau Poļeskas pilsētā, Kaļiņingradas apgabalā:

Kurzemes hercogu pils manierisma stilā Bauskā piebūvēta ordeņa ķieģeļu pils viduslaiku telpām:

Daudzas pilis līdz mūsdienām nav saglabājušās, jo tās tika iznīcinātas daudzajos karos. Pils kādreizējā atrašanās vieta Latvijas Mālpilī:

Bet arī 20. gadsimts izrādījās nežēlīgs pret viduslaiku pilīm. Tā pēc Otrā pasaules kara izskatījās Marienburgas pils Malborkā. Poļi pacentās to atjaunot agrākajā vēsturiskajā izskatā.

Ar citām, mazāk nozīmīgām pilīm viņi apgājās diezgan brīvi, viduslaiku mūriem pievienojot mūsdienīgas celtnes. Kā Dzjaldovas pilī.

Kaļiņingradas apgabalā pilis vienkārši tika izjauktas ķieģeļos, kā tas notika ar karaļa pili Kēnigsbergā:

Labākajā gadījumā pils konstrukcijas tika pielāgotas rūpnīcas vajadzībām, piemēram, Gurjevskā Kaļiņingradas apgabalā:

Vai kā Tapiau pili - kā cietumu tagadējā Gvardeiskā:

Tiesa, arī poļu Likas pilī Elkā atradās cietums.

Latvija arī izcēlusies piļu iznīcināšanā. Sakarā ar hidroelektrostaciju kaskādes būvniecību Daugavas krastos 20. gadsimta 60.-70. gados tika veikts apjomīgs izpētes darbs mūra piļu teritorijās lielās platībās, jo vairāk nekā desmit piļu bija paredzēts applūdināt. Ja agrāk piļu arheoloģiskā izpēte aprobežojās ar zondēšanu vai gar akmens sienām izraktām tranšejām, tad šoreiz vairākos objektos tika izpētīti līdz 60% no visas teritorijas. Vēl apjomīgāki darbi tika veikti Rīgas hidroelektrostacijas applūdinājuma zonā, kur pilnībā tika atraktas atsevišķas pilis, kas, starp citu, bija pirmās akmens būves Livonijā - Mārtiņsala un Ikšķile. Pazeminoties ūdens līmenim Rīgas hidroelektrostacijas ūdenskrātuvē, dažkārt redzama daļa no Salaspils pils:

Ikšķilē pirmās Livonijas pils pamati tagad atrodas uz salas upes vidū un labākai saglabāšanai apbērti ar zemi. Uz zemes virsmas ir tikai baznīcas paliekas, kas ir daļa no pils kompleksa:

Kā izskatījās Ikšķiles pils un baznīca, var redzēt šajā maketā Daugavas muzejā Doles salā:

Starp citu, pie jautājuma par piļu saglabāšanu - senos laikos tās nebūt netika uzskatītas par kaut ko unikālu un ne vienmēr tika pētītas. Pēc Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona pavēles, lai atbrīvotu vietu jaunai pilij, tika uzspridzināta Livonijas ordeņa Mītavas viduslaiku pils mūsdienu Jelgavā. Pils skats uz vecas pastkartes:

Viduslaiku piļu Latvijas teritorijā bija pusotra simta, un valstī ir tikai divi tik lieli baroka stila ansambļi. Vai bija attaisnoti nomainīt ordeņa pili pret paša Rastrelli meistardarbu?

21. gadsimtā pie vēsturisko ēku atjaunošanas ķērās Eiropas Savienība. Daļa tās naudas tiek atvēlēta, lai palīdzētu vietējiem restauratoriem. Šādi tika atjaunota, piemēram, Šlohau pils Polijas Čluhovā (foto 2012):

Vai pils un bastioni Igaunijas Narvā:

Taču rinda, visticamāk, nekad neaizsniegs mazās pilis, pat piemiņas plāksnes var netikt izgatavotas... Fotoattēlā - rādītājs uz Valatas pilskalnu, kur atradās Vecvaltaiķu pils.

Lai gan daudz kas ir atkarīgs no vietējiem entuziastiem. Pateicoties viņiem, piemēram, 2021. gada 1. oktobrī Indricas pilskalna vietā tika uzstādīta jauna koka piemiņas zīme "Indricas pilskalns", aizstājot veco, kas bija kļuvusi nelietojama.

Ir vēl viens aspekts: atjaunojot pilis, tiek risināts jautājums - kurā pastāvēšanas brīdī labāk atjaunot tās izskatu. Un ne vienmēr tie izrādās ordeņa laiki. Bauskas pils ir ieguvusi Kurzemes hercogu valdīšanas laiku izskatu, pils Ventspilī vispār tika atjaunota 19. gadsimta ampīra stilā:

Nobeigumā parādu pārdomām Vācu ordeņa piļu karti ārpus Baltijas - kā redzams, ir vēl ko pētīt un salīdzināt ar mūsu mantojumu: