Kokneses pils uzcelta (1209.g.) nojauktās iedzimto pils vietā - Daugavas labajā krastā pie Pērses ietekas Daugavā. Kā stiprs cietoksnis daudz reizes šturmēts un ieņemts (no krieviem, zviedriem, sakšiem) un beigās 1701. gada jūlijā kāds sakšu virsnieks Adāms Heinrihs fon Bose to saspridzinājis. Lieliskās celtnes atliekas vēl tagad augsti paceļas pāri visai apkārtnei.

Raunas pils - arhibīskapu rezidence latviešu daļā, celta uz Raunas upes labā krasta un vēstures avotos kā “castrum” minēta, sākot ar 1381. gadā. 1577. gadā to ieņēma krievi un noturēja līdz 1582. gadam. Vēlāk pils gāja no rokām rokās un beigās 1683. gadā tās nocietinājumi nopostīti, kad arī sākās pils grūšana. Augstie pils mūri ir sevī ieslēguši pagalmu ar tā sauktām “krusta ejām”. Pils galvenā daļa ir bijusi 47,5 metri gara un 35,7 m plata. No tā var spriest par šīs pils-cietokšņa apmēriem.

Limbažu pils - arhibīskapu rezidence lībiešu daļā, to cēlis bīskaps Alberts I 1223. gadā netālu no nopostītās lībju pils - Dūņu ezera rīta krastā. Šī ir vienīgā pils mūsu zemē, kuras mūri rīta galā vēl saglabājušies visā savā augstumā, kā arī saglabājušies ziemeļu frontē galvenie vārti ar šaujamām lūkām. Limbažos savā laikā bija franciskāņu, augustīņu un sv. Annas mūķeņu klosteri. Par mūku pienākumu uzskatīta spitālīgo ārstēšana, ko tie arī cītīgi piekopuši. (Viena šejienes klostera priekšnieks Nikolajs Ramms ap 1530. gadu ir pārtulkojis latviski desmit baušļus.) Vēlāk pils pārmīšus tika ieņemta no krieviem, poļiem un zviedriem, kuri to 1602. gadā nopostīja. 1621. gadā Gustavs Ādolfs Limbažus uzdāvināja Rīgai. Vēlāk gandrīz veselu simtu gadu Limbaži tiesājās ar Rīgu, lai atbrīvotos no tās virskundzības. Vairāki advokāti no šīs prāvas ir palikuši bagāti, un tikai 1783. gadā tiesa Limbažus atbrīvoja no Rīgas kundzības. Rīgas arhibīskapi zināmos gada laikos uzturējās atsevišķās pilīs: no Vasarassvētkiem līdz Miķeļiem Koknesē, no Miķeļiem līdz Sveču dienai (sākot ar 1420. gadu) Raunā, no Sveču dienas līdz Vasarassvētkiem - Limbažos.

Pats par sevi saprotams, ka bez minētām pilīm Rīgas arhibīskapi pa laikam uzturējās arī Rīgā, kamēr no tās netika izdzīti.

Rīgā bīskapiem piederēja divi gruntsgabali un divas pilis. Veco pili ar sv. Jāņa baznīcu bīskaps Nikolajs 1234. gadā atdeva dominikāņu klosterim. Otrs gruntsgabals ar vēlāko pili atradās doma baznīcas tuvumā. Visas pēdas no tās tagad nozudušas.

Pirmā Zobenbrāļu, vēlāk Vācu ordeņa pils ar sv. Jura baznīcu atradās tur, kur tagad tā sauktais sv. Gara konvents. Par ordeņa vēlākajām pilīm Rīgā jau teikts citā šīs grāmatas vietā.

Kurzemes bīskapiem kopa ar ordeni līdz 1392. gadam piederēja Mēmele, kur tie kādu laiku arī uzturējās.

Embūtes, Valtaiķu jeb Jaunpils (Neuhausen) un Aizputes pilis bīskapi ir cēluši ar ordeņa atbalstu.

Bet Pilteni Kurzemes bīskapi izveidoja par savu mītni, sākot ar 1300. gadu.

Sāmsalas bīskapu priekšteči sākumā mita Lealē (Stenberg), un viņu pirmā katedrāle atradās Vecpērnavā, kuru 1263. gadā nopostīja leiši. No 1279. gada tā tiek pārcelta uz jaunbūvēto doma baznīcu Hapsalā (Hapsal von Haff, das ist Meer, und Saal, d. i. Bau, nach dr. G.v. Sabler) - “Schloss am Meer” - Vīkā, kur ari atradās Sāmsalas-Vikas kapituls.

Tērbatas pirmais bīskaps Hermanis - bīskapa Alberta I brālis pēc pagānu pils ieņemšanas un nodedzināšanas 1224. gada augustā tās vietā ir uzcēlis pili un katedrāli un starp doma kalnu un Embahas upi dibinājis Tērbatas pilsētu, igauniski - Tartu un krieviski - Jurjev. XIV un XV gadsimtā tika uzcelta jaunā Tērbatas katedrāle, bet tā caur neuzmanīgu ilumināciju 1624. gada 23. jūnijā ir nodegusi. Kā pils, tā ari visa Tērbatas pilsēta Ziemeļu kara laikā galīgi nopostītas.

Rēveles bīskapa pils kopā ar katedrāli, no 1310. gada saukta - “Magnum castrum” (Grosse Schloss), pretstatā pret mazāko ordeņa pili, ko 1434. gadā bīskaps Heinrihs Ikšķils vēl paplašināja, ir bijusi apvienota ar bieži apbūvētu veselu kvartālu. Bet no visa bijušā gandrīz nekas vairs nav saglabājies.

No Sēlijas bīskapa pilīm Sēlijā un vēlāk Mežotnē nekas nav saglabājies. Kur meklējama rakstos minētā “urbs episcopi Bernardi” - nav zināms. Daži to grib atrast kaut kur ap Babītes ezeru. Vēlāk (1373. g.) ordeņa celtā Sēlpils atradās uz stāvā klinšainā Daugavas kreisā krasta. Zemgaļu Mežotnes pili kristīgie nodedzinājuši 1220. gadā. 1321. gadā ordenis tās vietā ir uzcēlis koka pili, bet 1346. gadā zemgaļi to galīgi nopostīja. No tās ir saglabājies tikai dubultais pilskalns uz Lielupes kreisā krasta pretī luterāņu pastorātam.

Te minējam tikai dažas bīskapu un arhibīskapu pilis, lai gūtu priekšstatu vispār par tām milzīgām celtnēm, kādas pēc kristietības ieviešanas pacēlās mūsu zemē.

Piemēra dēļ vēl minēsim dažas ordeņa pilis un kā pirmo - Cēsu pili, kurā parasti uzturējās ordeņa mestri. Jau pirmajā dalīšana 1207. gada Zobenbrāļu ordenis iegūst Cēsu novadu un 1209. gadā sāk tur celt pili romāņu stilā - ziemeļrītu flīģeli ar pils kapliču. Pārējos divus flīģeļus ar vakaru torni un slavenajām “tīkla” velvēm apmēram ap 1400. gadu būvējis Vācu ordenis. Galvenais jeb vakaru tornis ir četriem stāviem. Pils ir bijusi milzīgu apmēru un daļēji tā saspridzināta 1577. gada 5. septembrī. Vēlākos laikos pils īpašnieks grāfs Zīverss to remontēja vai, pareizāk sakot, atlikušās daļas konservēja. Bet šis uzdevums ari bagātajam grāfam nav bijis pa spēkam, un mūsu gadsimtā tikai dažas telpas (starp pirmo un otro priekšpili) ir bijušas apdzīvotas.

Aizkraukles pili cēlis Zobenbrāļu ordenis tūlīt pēc šī novada piešķiršanas ordenim 1211. gadā Daugavas labajā krastā, kur maza upīte ietek Daugavā. 1234. gadā te rezidēja ordeņa mestrs Bernhards. Vēl 1633. gadā pils kā stiprs cietoksnis ir bijusi pretošanās spējīga, bet ap 1680. gadu jau ir bijusi sagrauta un no tās uzglabājušās tikai nenozīmīgas drupas. Septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē Gustavs Ādolfs pili ar visu novadu ir uzdāvinājis kādam ordeņa virsleitnantam Simonām fon Sulcam, kurš ir devis sākumu Aizkraukles baronu Sulcu dinastijai.

Dobeles pils būvēta kā kombinētā - augst- un ūdens pils uz augstā Bērzes krasta. Vēl tagad pils drupas atstāj impozantu iespaidu. Hercogistes laikā pils piederēja Kurzemes hercogiem. Vēlāk pārgāja Krievijas valsts īpašumā. Pils nopostīta Ziemeļu kara laikā.

Vecdaugavpils - 18 kilometrus no Daugavpils pie Jozefovas stacijas kā ordeņa komturu pils celta 1277. gadā un kā cietoksnis pastāvējusi līdz 1710. gadam, kad sapostīta un pakāpeniski sagruvuši.

Kuldīgas pils, kā visas Kurzemes ordeņa pilu atbalsta punkts, celta uz Ventas kreisā krasta 1242.-1244. gados un sākumā saukta par “Jezuspili”. Kādu laiku tika izlietota kā hercogu rezidence un vēl 1729. gadā ir bijusi apdzīvojama. Bet 1801. gadā no pils ir palikušas tikai drupas, kuras vēlāk kā materiāls izvalkāts līdz pēdējam ķieģelim.

Grobiņas pils atradās uz Ālandas labā krasta 10 kilometru atstatumā no Liepājas. Mestrs Ketlers 1560. gadā to ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam un tikai 1609. gadā tā atkal tika pievienota Kurzemei. Grobiņa saukta par “Kurzemes atslēgu” un tai ir piekritusi sava loma zviedru un franču karos. 1661. gadā pils vēl ir bijusi zem jumta. Tagad no tās palikušas tikai drupas.

Aizputes ordeņa pils vel tagad saglabājusies, lai gan celta XIII gadsimtā. Toties Aizputes bīskapa pils - domkapitula sēdeklis galīgi nopostīta, izņemot baznīcu, kuras tornis uzbūvēts Ī730. gadā, bet pati baznīca pārbūvēta 1860. gadā. Šo bīskapa baznīcu ir pārņēmuši luterāņi un vēl tagad to lieto.

Alūksnes (Marienburgas pils Valkas apriņķī) celta 1342. gadā uz.Alūksnes ezera salas. Bieži mīnēta kara vēsturē un 1702. gadā ieņemta no krieviem, kad vēlākā Krievijas ķeizariene Katrīna vēl kā pastora Glika audžumeita saņemta gūstā. Gandrīz kvadrātīgā pīls nostiprināta ar 8 torņiem un stipru vārtu izbūvi, no kuras ir gājis koka tilts pāri ezeram uz krastu,

Rēzeknes pils atrodas tā paša vārda upes labajā krastā, uzbūvēta īsi pēc 1264. gada, kad Šis novads tika piešķirts ordenim. Laikā no 1348. līdz 1555. gadam tur ir valdījusi 17 ordeņa fogti. Pils vēstures avotos minēta, sākot ar 1324. gadu. Ka robežu pils kopa ar Ludzas palīgpili izturēja ne vienu vien cīņu ar krieviem. 1560. gadā pils nodota poļiem, bet 1577. gadā poli kapitulēja krieviem, kuri pils aizstāvjus tomēr aizveduši uz Pleskavu un tur tie kopā ar citiem 1000 gūstekņiem pārdoti kā lopi. Vēlāk pili ieņem zviedri, tad atkal poļi. Novārtā atstāta un sākusi grūt tikai XVIII gadsimta sākumā. Pils būvēta no lauku akmeņiem un dienvidrītu stūrī bija pils kapliča. Pils drupas izlietotas kā akmeņu materiāls, tāpēc no drupām maz kas atlicis.

Siguldas pili cēlis Zobenbrāļu ordenis 1207.-1209_L gados un vēlāk tur uzturējās vācu ordeņa maršali. 1601. gadā ieņēmuši zviedri un tad poli. Ar ārējiem mūriem ir bijusi ierobežota divreiz tik liela priekšpils nekā īstā pils, kuras vakaru flīģelī atradās ordeņa kapliča. Pils sākusi grūt XVII gadsimtā, bet ievērojamas drupas no tās saglabājušās vēl līdz mūsu laikiem. Priekšpils vietā kņaziene Kropotkina ir uzcēlusi tagadējo Siguldas pili.

Tāda veidā, tikai īsumā atzīmējot visas zināmās viduslaiku pilis Senajā Livonijā, varētu sarakstīt veselu grāmatu, jo tikai saskaitītu un izpētītu pils drupu vai pils vietu visā Livonijā ir bijis pāri par 150, neskaitot tās, par kurām trūkst drošu ziņu un to kādreizējā eksistence mazāk vai vairāk apšaubāma.

Tikai tagadējās Latvijas daļā ir bijis apmēram 100 pilu, par kuru pastāvēšanu ir drošas ziņas un pat Šo piļu mazāk vai vairāk precīzi apraksti.³⁵ Pēc piederības tās sadaļas apmēram uz pusi. Viena puse no pilu kopskaita ir atradusies bīskapu un arhibīskapu da]ā un piederējusi vai nu tieši arhibīskapiem un bīskapiem vai uz lēņa tiesībām ir bijušas nodotas vasaļiem. Otra puse atradās Vācu ordeņa īpašumā vai bija izlēņota ordeņa vasaļiem. Visas tas tomēr skaitījās Vidzemes Baznīcas valsts īpašums. Tāpat valsts īpašums bija arī pie šīm pilīm piedurošā zeme, meži un ūdeņi. Arī vasaļiem nodotās pilis un zemes bija valsts īpašums, ko tie lietoja atkarībā no zemes suverēniem valdniekiem. Ar laiku vasali gan ieguva lēņa mantošanas tiesības priekš abu kārtu saviem ģimenes locekļiem, bet ar to mantotie īpašumi vēl nezaudēja savu piederību pie valsts zemēm.

Tikai ar Vidzemes Baznīcas valsts sabrukumu, un ordeņa vīru vai garīdznieku sekularizēšanos valsts īpašumu piesavinājās atsevišķas privātpersonas. Tādā veidā radās muižnieki - īpašnieki, kuri ar agrāko valsts mantu un reizē arī ar muižu novadu zemniekiem sāka rīkoties kā ar privātu īpašumu. Kad lielās viduslaiku pilis nokļuva atsevišķu personu īpašumā, to īpašnieki vairs nebija spējīgi karos sapostītās pilis atjaunot un pat nebojātas kārtībā uzturēt. Tā cita pēc citas varenās celtnes pārvērtās drupu kaudzēs un šīs drupas pamazām tika izvalkātas dažādām vajadzībām kā būvmateriāls. Tādā veidā pazuda mūsu zemes viduslaiku iespaidīgā aina, kas šodien pat grūti iedomājama.

Tas pats pārejas laikmetā notika ar klosteriem un draudžu baznīcām, kuru uzturēšanu muižnieki uzvēla zemniekiem, bet tie savas nabadzības dēļ nebija spējīgi tās kārtībā uzturēt.

Tagad jaunie zemes īpašnieki sāka celt sev ērtas kungu mājas, dažreiz diezgan lielas, un apkārt tām izveidoja lielus parkus un augļu dārzus, pāri kuru augstajiem žogiem reti kad zemnieka acs varēja ieskatīties. Tāpat reti kādam zemniekam bija izdevība iekļūt kunga pilī, izņemot pils ķēķi. Pat ceļi gar pilīm zemniekiem bija slēgti un lielceļi liekti apkārt plašajiem parkiem, lai kungi netiktu traucēti ne savā miegā, nedz izpriecās. Tā jau otru reizi pārveidojās mūsu “zemes virsa”.

Trešā pārveidošana notika jau XX gadsimtā pretēji kungu gribai, kad senās Vidzemes Baznīcas valsts mantu turētāji tika apcirpti savās “tiesībās” un pat vairākums viņu “kungu namu”, kurus arī saucām par pilīm, tika nodoti sabiedrības lietošanā.