Pilis un cietokšņi mūsu saitā:

Latvija

Ģenealoģija

Ordeņa mestri

Bīskapi

Par arhitektūru

Materiāli un raksti

No autora

Par mums

Uz Livonijas pilīm skatieties arī kā uz tās feodālās sadzīves pārstāvjiem, mežonīgās un romāniskās. Tie ir kādreiz slavenas un vairs neeksistējošas armijas veterāni, veterāni sakropļoti, kas jau atdevuši godu aizlaikiem un aizmiguši mūžīgajā miegā uz savām salauztajām trofejām. Viņiem arī bija savs diženais laiks. Pamodiniet viņus, izjautājiet viņus ar pacietību un cieņu, kastiem pieklajas viņu sirmo matu un nopelnu dēļ,- un viņi zīdainīgo vecumdienu nedrošajā daiļrunībā pastāstīs jums brīnumus par senatni; un viņu pulkvežu gigantiskās ēnas, ieklausīdamies no saviem pelniem goda un skaistuma vārdos, nostāsies jūsu priekšā draudīgi, no galvas līdz kājām nolieti ar dzelzi, gatavi pie mazākajām šaubām par viņu diženumu, mest tev grabošu cimdu, uz kuras joprojām var redzēt viņu ienaidnieku sarecējušo asiņu šļakatas.

Lažečņikovs, "Pēdējais "noviks""

Lai arī šis romāniskais citāts ir ņemts no mākslas darba, šis raksts ir par to, kā Baltijas jūras reģionā radās ordeņa un bīskapu pilis, kas tās cēlis un kāpēc, pēc kāda principa tās mūsdienās tiek iedalītas. Par viduslaiku vēsturi, par tiem laikiem, kas no mums ir veselu 800 gadu attālumā. Šajā laikā piedzimt un nomirt paspēja ap trīsdesmit divas cilvēku paaudzes. Kaut kāda informācija par tālaika notikumiem saglabājusies vēstures dokumentos, daļa neatgriezeniski zudusi dabas un cilvēku radītās kataklizmās. Mēs bieži nezinām, kā daudzas pilis sākotnēji izskatījās, un tikai arheoloģiskie pētījumi ļauj to aptuveni konstatēt.

Es izveidoju karti ar viduslaiku pilīm, kuras cēluši bruņinieku ordeņi un bīskapi Baltijas jūras reģiona valstu teritorijā. Kartei pievienotajās fotogrāfijās, kuras uzņēmām no 1999. līdz 2015. gadam, redzamas viduslaiku pilis vai to atrašanās vietas Igaunijā, Latvijā, Polijā, Krievijā un daļēji Lietuvā. Karte parāda to atrašanās vietas un teritoriālo piederību uz 14. gadsimta beigām - 15. gadsimta sākumam.

Gribu uzreiz atzīmēt, ka neviens nevar nosaukt precīzu piļu skaitu. Var droši nosaukt lielākās, kas bija ordeņa mestru pilis, viņa vietnieku - landmaršala un komturu, kā arī bīskapu pilis. Mazākas saimnieciskās, palīgpilis un vasaļu pilis var tikt klasificētas atšķirīgi. Dažreiz tā ir pils, dažreiz tā ir nocietināta muiža, un gradācija šeit ir ļoti smalka. Taču par divarpus simtiem piļu šajā reģionā var runāt droši.

Meklējot nosaukumu, kas vieno šīs pilis, bija jāpiemin Vācu jeb Teitoņu ordenis, lai gan ir kāda nianse - Igaunijā un Latvijā bija Livonijas ordenis. Tomēr daudzi vēsturnieki lieto vienu nosaukumu - Vācu vai Teitoņu ordenis. Papētīsim, kāpēc tā, un kas patiesībā notika.

Hronoloģiski Vācu ordenis radās agrāk, trešā krusta kara laikā 1190. gadā. Sākotnēji tie bija vācu bruņinieki, kuri cita krusta karu ordeņa - hospitāliešu (arī Sv. Jāņa) paspārnē nodibināja Akras (mūsdienu Ako netālu no Sīrijas) cietokšņa slimnīcu slimajiem un ievainotajiem tautiešiem. Tā kā vācieši centās turēties atsevišķi no citām tautām, slimnīca drīz nonāca Sv. Marijas baznīcas Jeruzalemē pakļautībā, bet gadu vēlāk pāvests Klements III oficiāli nodibināja "Sv. Teitoņu Marijas brālību Jeruzalemē".

Pēc vienpadsmit gadiem, 1202. gadā, Rīgā tika nodibināts vēl viens garīgs bruņinieku ordenis - Kristus karotāju brālība, plašāk pazīstama kā Zobenbrāļu ordenis. Par dibinātājiem tiek saukti Turaidas mūks Teodorihs (vēlāk pirmais Igaunijas bīskaps) un Rīgas bīskaps Alberts Bukshevdens, dažkārt gan vēsturnieki kādu no viņiem uzskata par vienīgo dibinātāju. Bet tas ir garš stāsts, tāpēc pagaidām to izlaidīsim.

Atšķirībā no teitoņiem, zobenbrāļi saņēma savu nolikumu, pamatojoties uz citu bruņinieku ordeni - templiešiem. Katoļu baznīcai bija nepieciešami militārie spēki, lai pakļautu vietējos pagānus un izplatītu savu ietekmi dziļāk jaunajās zemēs, dibinot tam arvien jaunus priekšposteņus.

Latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs sastādīja šādas kartes, kas parāda zobenbrāļu virzību dziļāk Livonijā. Līdz 1208. gadam bruņinieki nebija tikuši tālāk par lībiešu zemi Metsepoli. Nākamie trīs gadi pagāja Daugavas apkārtnes zemju iekarošanā.

Līdz 1214. gadam tika pakļauta latgaļu zeme Tālava, vietējo iedzīvotāju pilis tika izmantotas kā priekšposteņi turpmākiem iekarojumiem. Priekšā - igauņu zemes:

Šī ir igauņu zemju karte, kādas tās bija 13. gadsimta sākumā, ar galvenajiem centriem:

Līdz 1222. gadam Igaunija tiek sadalīta starp zobenbrāļiem un dāņiem, ordeņa intereses tagad vēršas uz dienvidiem, uz Zemgali:

Pēc igauņu sacelšanās 1223. gadā Igaunija iekarotājiem uz laiku bija zaudēta. Bet 1232. gadā pēc 10 gadus ilgām nemitīgām cīņām un diplomātiskām sarunām zobenbrāļi kontrolē lielāko daļu Livonijas.

Lai būtu vieglāk iztēloties, caur kādiem džungļiem un cilšu veidojumiem bruņiniekiem bija jāizgrozās - lūk, piemēram Latvijas pilskalnu karte - tādu šeit ir gandrīz pieci simti.

Dažos pilskalnos tika uzceltas vācu pilis, pareizāk sakot, tika izmantotas vietējo iedzīvotāju koka pilis, jo iekarotājiem vēl trūka pašiem savu celtniecības resursu. Šāda koka pils bijusi, piemēram, Aizkraukles pilskalnā. To sauca Ašerādena:

Tomēr Livonijā mūra pilis sāka celt jau 13. gadsimta beigās, bet Austrumprūsijā vēl 14. gadsimtā ir zināmi Vācu ordeņa koka priekšposteņu būvniecības gadījumi.

13. gadsimta sākumā katrs no ordeņiem bija aizņemts ar savu, viņuprāt, dievam tīkamo nodarbi - par zobenbrāļiem jau minēts. Pāriesim pie teitoņiem. Izlaidīsim Vācu jeb Teitoņu ordeņa aktivitātes Ungārijā un Venēcijā un dosimies uz to, kas mūs šobrīd interesē visvairāk – uz posmu cīņai pret prūšu pagāniem. 1217. gadā pāvests Honorijs III izsludināja karagājienu pret prūšiem, kuri bija sagrābuši poļu kņaza Mazovijas Konrāda I zemes.

Kņazs mēģināja tikt galā ar prūšiem patstāvīgi, pēc tam apvienojās ar citiem kņaziem, ar kuriem viņš iepriekš bija naidojies, un jau nonācis pilnīgā izmisumā, lūdza vācu bruņinieku palīdzību, apsolot viņiem iegūt savā īpašumā pilsētas Kulmu (tagad Helmno) un Dobžinu, kā arī nākamībā sagrābjamo teritoriju saglabāšanu ordeņa kontrolē. Vācu bruņinieki Polijā ieradās 1232. gadā, vispirms Vislas kreisajā krastā iepretim mūsdienu Toruņai nodibinot Fogelzangas un Nešavas (Nessau) pilis. Mūsdienās pēdējās vietā atrodas Polijas karaļa celtās Dibovas pils paliekas.

Pēcāk, šķērsojuši upi, Vācu bruņinieki nodibināja Veco Tornu. Turklāt vēstures avoti apgalva, ka šie nocietinājumi bijuši uz koka. Vēsturnieki joprojām strīdas, vai šis hronikas fragments ir pareizi tulkots – vai tas bijis novērošanas punkts kokā vai zem koka, vai vispār domāta ozolu audze. Starp citu, bēdīgi izslavētais ozols parādās arī stāstā par poļu Bežglovas pils dibināšanu.

Tālāk viss attīstījās pēc scenārija: nadziņš iestrēga - visam putniņam gals klāt. Te ir teitoņu iekarojumu galveno virzienu karte:

Starp citu, ja paskatās uz lielo karti raksta sākumā, tad redzams, ka Austrumprūsijas iekarošana noritēja lēnāk nekā Livonijā, tika kontrolēta mazāka teritorija. Tas skaidrojams ar daudziem faktoriem – gan dabas apstākļiem, gan vietējo iedzīvotāju kareivīgumu. Senlatviešu feodāļi, kuri netika iekaroti, piekrita sadarboties ar vāciešiem. Zemgaļi aizgāja uz Lietuvu, bet igauņi un prūši cīnījās līdz pēdējam. Prūsijā bija nepieciešams vairāk nocietinātu priekšposteņu ar ekipējuma un pārtikas krājumiem. Runājot par ordeņa iekarojumiem, mēs vienlaikus redzam, kādā secībā pilis parādījās.

Zobenbrāļu un Vācu ordeņi līdz šim rīkojās neatkarīgi viens no otra, taču ģeogrāfiski pastāvīgi tuvojās viens otram. Viņus šķīra līdz tam laikam izveidojusies spēcīga valsts - Lietuvas lielkņaziste. Bruņiniekiem neizdevās tajā nostiprināties tālāk par piekrasti. Bija atsevišķi veiksmīgi karagājieni, piemēram, Lietuvas teritorijā parādījās vācu pils Georgenburga (tagad Jurbarka). Pils līdz mūsdienām nav saglabājusies:

Lietuvas kņazi te noslēdza savienību ar Vācu ordeni, te lauza to. Tas pats Vītauts to darīja ne reizi vien. Sadarbības periodā ordenis uzcēla savu pili Kauņā. Taču tagadējo Kauņas pili jau cēlis Lietuvas lielkņazs:

Kamēr Vācu ordenis pakāpeniski nostiprināja savas pozīcijas Polijā, atrodoties vēl sava ceļa sākumā, Zobenbrāļu ordenis bija savas varenības virsotnē. Bet vienā brīdī viss izmainījās: apvienotā žemaišu un zemgaļu armija sagrāva ordeni Saules kaujā 1236. gada 22. septembrī. Par godu šīs kaujas 750. gadadienai 1986. gadā Lietuvas pilsētā Šauļos tika uzbūvēts Saules pulksteņa laukums:

Zobenbrāļu ordenis faktiski beidza pastāvēt, kaujā zaudējis savu mestru un apmēram trešo daļu bruņinieku. Romā radās ideja apvienot zobenbrāļu paliekas ar Vācu ordeni. Vācu lielmestrs Hermanis fon Zalca tam piekrita ļoti negribīgi – viņam pietika problēmu Polijā. Piemineklis viņam tagad ir apskatāms Malborkas pilī starp citiem izciliem mestriem:

Kopskats uz pieminekļiem Vācu ordeņa mestriem Malborkā. Pa kreisi - Hermanis fon Zalca, kam seko Konrāds fon Feihtvangens, Vinrihs fon Kniprode un pēdējais mestrs Albrehts Hohencollerns:

Diezgan ilgu sarunu rezultātā 1237. gadā zobenbrāļi apvienojās ar Vācu ordeni, bet ar īpašu statusu - kā ordeņa Livonijas atzars jeb Livonijas Kristus bruņinieku brālība. Livoniešu galvu nevarēja iecelt bez vācu ordeņa lielmestra sankcijas, caur viņu tika risināti arī daudzi militāri politiski jautājumi. Tajā pašā laikā pārējā ziņā Livonijas ordenis bija diezgan patstāvīgs, un pat komturiem - pilsnovadu pārvaldniekiem bija tiesības patstāvīgi vest sarunas, karot utt. Uzsveru – tiesības vēl nenozīmē, ka tā notika pastāvīgi. Bet tika komturu sarīkoti atsevišķi reidi pret lietuviešiem vai krieviem. Pēc tam livonieši vēl vairāk atbrīvojās no vecākā brāļa aizbildnības. Teitoņu ordeņa galvaspilsēta bija Marienburgā (tagad Malborka Polijā):

Livonijas ordeņa galvaspilsēta dažādos laikos atradās Rīgā vai Cēsīs (atkarībā no militārās situācijas). Skats uz Vendenas pili (tagad Cēsis):

Tātad tagad ir skaidrs, kāpēc vēsturiskajā literatūrā dažreiz par Vācu ordeni un Livonijas ordeni tiek runāts ar kopīgu nosaukumu. Bet, kā redzat, to attīstības īpatnības ir pamanāmas tikai salīdzinājumā. Rezultātā izveidojās unikāla vēsturiska situācija - 400 gadus uz austrumiem un dienvidiem no Baltijas jūras pastāvēja baznīcas garīdznieciska valsts. Feodālis šeit bija nevis karalis, grāfs vai cits muižnieks. Militārs mūku ordenis šeit nodibināja savu ordnungu - kārtību. Ordeņa teritorija (ap 67 tūkst. kv.km) bija sadalīta vairākos apgabalos ar komturiem un fogtiem priekšgalā, to centros atradās stipri nocietinātas pilis. Līdz 15. gs šādu pārvaldes apgabalu bija no 30 līdz 40, unbet 15. gs. - 20 (9 komturejas un 11 fogtejas). Austrumprūsijā bija arī flēgeras, kādas Livonijā nav zināmas.

Daži vārdi par bīskapijām, kas kartē raksta sākumā ir iezīmētas jebkurā krāsā, izņemot pelēko. Sākotnēji šādā veidā Svētais Krēsls Romā vēlējās kontrolēt ordeņu darbību. Iekaroto teritoriju sadalījumu starp ordeņiem un bīskapijām regulēja daudzi līgumi, taču galu galā spēku sadalījums mainījās un bīskapijas, gluži pretēji, sāka kontrolēt ordeņi. Pat Rīgas arhibīskapi dažkārt tika sagūstīti. Tā, Livonijas mestrs ziņoja Vācu ordeņa lielmestram, ka Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers ir saņemts gūstā un netiks atbrīvots. Arhibīskaps mira ieslodzījumā Kokneses pilī 1479. gadā. Fotogrāfijā redzams Kokenhūzenas (Kokneses) pils makets.

Četru Livonijas bīskapiju kopējā platība bija aptuveni 41 tūkstotis kv. km., ieskaitot Rīgas arhibīskapa īpašumus. Rīgas arhibīskapija bija otra lielākā teritorija Livonijā – apm. 18 400 kv. km. Arhibīskapam bija rezidence Rīgā (līdz 1420. gadam), vēlāk Raunā (Ronneburgā). Jāpiebilst, ka arhibīskapi Raunā nedzīvoja ilgu laiku - grūtības ar krājumu piegādi lika pārcelties no vienas lielas pils uz otru.

Arhibīskapijas teritorijas pārvaldībā līdztekus ar Rīgas arhibīskapu liela nozīme bija 12 virspriesteriem - kanoniķu kapitulam. Kapitulam vienlaikus piederēja 2 vai 3 pilis – 13. gadsimta otrajā pusē tās bija Vecdole (Alt-Dālene) un Dundaga (Dondangena), 14. gadsimtā - Dole (Dālene), Krimulda (Kremona) un Dundaga, un 15.-16. gs. - Dole, Krimulda un Suntaži (Sunzela). Kapitula pilis tika izmantotas kā militārie atbalsta punkti kara gadījumā, bet to galvenās funkcijas bija saimnieciskās.

No trim atlikušajām Livonijas bīskapu teritorijām divas atradās Igaunijā: Tartu (Tērbatas) bīskapija 9600 kv. km platībā un Sāmsalas-Lēnemas (Ēzelas-Vīkas) ar platību 7600 kv. km. Rēveles bīskapam nebija savas teritorijas, viņam piederēja tikai daži viņa uzturēšanai atvēlētie īpašumi (ap 80 kv. km). Kurzemes bīskapija sastāvēja no 4500 kv. km ar bīskapa rezidenci Piltenē. Tā kā Livonijas ordeņa īpašumi sadalīja Kurzemes bīskapa teritoriju trīs daļās, tad bīskapija drīz vien nonāca ordeņa ietekmē. Mestram Romā izdevās panākt dekrētu, ka Kurzemes bīskaps drīkst būt tikai Vācu ordeņa biedrs. Tādējādi bīskapija bija politiski pakļauta ordenim.

Bīskapu zemēs bija spēkā vasaļiem labvēlīgākās lēņu mantošanas tiesības, un dāņiem piederošajā Ziemeļigaunijā vasaļi saņēma tiesības uz zemāko un augstāko tiesu varu pār saviem zemniekiem. Laika gaitā arī bīskapu vasaļi saņēma tādas pašas tiesības. Tikai ordeņa īpašumos augstāko tiesu varu ("dzīvības un nāves lietas") paturēja sev ordeņa tiesnesis jeb fogts. Nav pārsteidzoši, ka bīskapu teritorijās radās vairāk vasaļu piļu nekā ordeņa zemēs. Viena no slavenākajām un saglabātajām ir bīskapa vasaļa - ietekmīgās fon Rozenu dzimtas pils Lielstraupē (Gross Ropā):

Lai gan ir zināmas arī ordeņa vasaļu pilis, piemēram, Latvijas Šlokenbeka:

Tagad par pašām pilīm. Igaunija šajā ziņā nedaudz atšķiras no pārējām ordeņu zemēm. Pirmkārt, terminoloģijā. Zinātni, kas pēta pilis, sauc par kasteloloģiju, un Livonijas piļu izpētes ziņā viens no nozīmīgākajiem pētniekiem bija igauņu mākslas vēsturnieks Armīns Tūlse. Viņa grāmatu, kas izdota 1942. gadā, joprojām ņem vērā dažādu valstu pētnieki:

Iepriekš arhitekti un mākslas vēsturnieki izvirzīja piļu klasifikāciju pēc pils nocietinājumu plānošanas principa. Tas pats Tūlse Livonijas laika mūra pilis klasificēja šādi:
1) dabiskajam reljefam atbilstošas ​​pilis,
2) pilis torņu vai mājas stilā,
3) kastelas tipa pilis,
4) konventa nami,
5) klosteru pilis.
No plānošanas viedokļa šāds piļu iedalījums ir pietiekami pareizs, tomēr paši pētnieki jau saprot, ka tas galvenokārt atspoguļo pils attīstības beigu fāzi un sākotnēji pils varēja atbilst pavisam citam tipam.

Turklāt kopš Tūlses grāmatas iznākšanas par konventa namiem dēvētas tās ordeņa pilis, kuru plānojums bijis regulārs vai tuvs kvadrātam, un ap pagalmu grupētas četras daudzstāvu ēkas ar stūra torņiem. Piemēram, fotoattēlā redzama šāda Vācu ordeņa pils Mēve (tagad - Gņeva Polijā):

Kas ir konvents? Konvents (latīņu valodā - sapulce) bija ordeņa brāļu-bruņinieku biedrība no vienas pils. Vācu ordenī vienā konventā bija divpadsmit brāļi-bruņinieki un viņu priekšnieks - komturs. Konventa nams ir viņu atrašanās vieta. Nosaukums nācis no vācu mākslas vēsturnieka K.H.Klazena, kurš 1927. gadā no latīņu valodas tā pārtulkoja frāzi "domus conventuales".

Taču arī Ārensburgas pils (tagad Kuresāre Igaunijā) ir pareizas formas pēc plāna, ar pagalmu un ēkām, kas nekādi nevarēja būt ordeņa konventa tikšanās vieta - tā ir bīskapa rezidence.

Tagad pētnieki ir atteikušies no nosaukuma "konventa ēka" lietošanas un pilis ar pilnīgu regulāru plānojumu tiek sauktas par "kastelām", kā latīņu vārda "castrum" (pils) deminutīvs. Vārda kastela lietošana zinātniskajā literatūrā tika ieviesta pēc analoģijas ar seno romiešu regulārajām, nocietinātajām nometnēm. Faktisko mūsu pilis arī ir militāras nometnes.

Starptautiskās mākslas vēstures komitejas izdotajā viduslaiku piļu vārdnīcā "kastela", kas ir sinonīms apzīmējumiem "kastelas pils", "kvadrātpils", "četrstūra pils", tulkots kā pils ar kvadrātveida izkārtojums un stūra torņiem - no viena līdz četriem. Cik man zināms, termins "konventa nams" saistībā ar pili mūsdienās vairs tiek lietots tikai Igaunijā.

Otrāa atšķirība - Igaunijā atsevišķā kategorijā izdalītas t.s. nocietinātas baznīcas, pāšlaik tādas ir zināmas vairāk nekā divi desmiti. Karte no Hāpsalu pils muzeja ekspozīcijas (2005):

Citās valstīs šo jautājumu pētnieki vēl nav rūpīgi izpētījuši. Latvijā ir zināma tikai viena šāda veida baznīca - Burtniekos:

Igaunijā bijušās bīskapu teritorijās ir daudz šādu baznīcu. Piemēram, Sāremā salā (Ēzelē). Šeit ir Valjalas baznīcas foto, kuru es uzņēmu 2005. gadā. Šādas baznīcas tika celtas kā vietas, kur vācu iekarotāji varēja paslēpties no vietējo iedzīvotāju uzbrukumiem. Varbūt tas, ka igauņi svešzemniekiem pakļāvās vēlāk nekā citas tautas, radīja līdzīgu būvniecības veidu, kamēr citviet tas nebija vajadzīgs.

Ordeņa teritorijās patvēruma nepieciešamību regulēja attālumi starp pilīm. Turklāt saskaņā ar nolikumu brālis-bruņinieks nevarēja nakšņot ārpus klostera sienām. Tādēļ visas šīs pilis atradās ne vairāk kā vienas dienas gājiena attālumā viena no otras, kas arī izraisīja to lielo blīvumu kartē. Piemēram, ceļš no Malborkas uz Kristburgas pili (Dzežgoņu) aizņēma 7-9 stundas, bet līdz Kēnigsbergai gandrīz 35 stundas, tāpēc starp tām ir vairākas pilis, kur pa ceļam varētu nakšņot.

Būvmeistari ar izcelsmi no Vācijas un Skandināvijas ieviesa praksē jaunus būvmateriālus (ķieģeli, kaļķus, stiklu) un romānikas stilam raksturīgās celtniecības metodes (arkas, velves, mūrēšanu ar kaļķu javu). Ja Igaunijā mūri jau bija pazīstami vietējiem iedzīvotājiem, tad Latvijas lībieši pirmo mūra pili mēģināja apsiet ar virvēm un ievilkt upē, naivi pieņemot, ka šī akmeņu kaudze sabruks.

Šajā sakarā atgriezīsimies pie citas atšķirības starp Baltijas pilīm – to būvmateriālu. Austrumprūsijā ķieģeļus izmantoja pilīm akmeņu atradņu nabadzības dēļ (piemēram, Ragnites pils Ņemanas pilsētā Krievijas Kaļiņingradas apgabalā):

Latvijā tika izmantots laukakmens un dolomīts ar kaļķakmeni, vēlāk arī ķieģeļi.

Pēc ķieģeļu ražošanas uzsākšanas Livonijā no tiem tika celtas arī Livonijas pilis. Un, redzot ķieģeļus uz fasādēm, pils pamatlikšanu var datēt ne agrāk kā 14. gadsimta beigās. Kā pili latviešu Ludzā:

Īpaši ilustratīva ir ekspozīcija Borkholmas pilī, tagadējā Porkuni (Igaunijā), kurā eksponēti Igaunijas kaļķakmens paraugi, no šī akmens celtu ēku fotogrāfijas, diagrammas un kartes, stāstīts par ģeoloģiju. Jāpiebilst, ka Porkuni būvmateriālu netrūka nekad gan viduslaikos, gan vēlākos laikos. Kaļķakmens šeit ticis iegūts kopš cilvēku apmetņu vēstures pirmsākumiem šajās vietās. Ir zināmi apbedījumi akmens zārkos. Apkārtējās ēkas celtas no kaļķakmens, ražoti arī kaļķi.

Pie tam Igaunijas teritorijā ir skaidri saskatāmas divas zonas: Ziemeļigaunija, kurā celtniecībai galvenokārt izmantots dabīgais akmens - plākšņu kaļķakmens, vienmēr pie rokas esošs materiāls, pateicoties bagātīgajām atradnēm, kas atrodas tuvu zemes virsmai; un Dienvidigaunijā, kur kaļķakmens nebija pieejams tā dziļās atrašanās dēļ un pārsvarā tika izmantoti ķieģeļi, kā arī ledāju atnestie granīta laukakmeņi. Kaļķakmens, salīdzinot ar ķieģeli, ir ļoti izturīgs akmens, kas ir grūtāk apstrādājams. Tas, no vienas puses, veicināja to, ka ziemeļos ir vairāk labi saglabājušos viduslaiku pieminekļu, no otras puses, tas noteica arhitektūras rakstura atšķirības - ziemeļos tā ir bargāka un smagnējāka. Tallinas cietokšņa sienas tam ir spilgts piemērs.

Viena no skaistākajām Dienvidigaunijas pilīm, kas celtas no vietējā akmens, ir Paides (Veisenšteinas) pils. Skaisti, bet skarbi:

Turpinājumus Renātas Rimšas rakstam, kas stāsta par piļu plānojumu, to daļām, saglabāšanas jautājumiem, lasiet šeit