|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Bērzaunes pils (Berzone - Bersohn)(līdz 1382. gadam)
Bērzaunes Rīgas arhibīskapa vasaļu viduslaiku pils paliekas atrodas Madonas novada Bērzaunes ciema centrā, Bērzaunes pagastā, aptuveni 13 km uz dienvidrietumiem no Madonas, blakus Madonas-Ērgļu ceļam, Bērzaunes upes krastā. Citos virzienos atrodas 4 km uz ziemeļiem no Pilskalna vai 2 km uz rietumiem no Sauleskalna. Nepilnu puskilometru uz dienvidiem no baznīcas Bērzaunes upes krastā pie tagadējās Bērzaunes skolas redzami nelieli Bērzaunes pilsdrupu mūra fragmenti.
Pašreizējā pagasta teritorija bijusi apdzīvota kopš agrā dzelzs laikmeta. Par to liecina daudzi arheoloģiskie atradumi un senkapi. 5 km aiz Bērzaunes Krustenīša ezera krastā, tika atklāti 9.-12. gadsimta latgaļu senkapi.
Pirmās ziņas rakstītajos avotos par apkārtni parādās, sākot ar 1229. gadu, kad Bērzaunes novads tika izlēņots Rīgas arhibīskapa vasaļiem Tīzenhauzeniem. Tomēr pils šeit tika uzcelta tikai pusotru gadsimtu vēlāk. J.G. Arnts (1753) pieminēja, ka pili 1340. gadā uzcēlis Bartolomejs fon Tīzenhauzens, taču to neapliecina dokumenti. Taču Bērzaunes pagasta mājaslapā teikts, ka 1334. gadā tika uzcelta pils un tajā pašā laikā nodibināta pirmā draudze un uzcelta baznīca.
1375. gada 2. martā Lietuvas lielkņazs Ķēstutis (1341-82) ar trīs sava brāļa kņaza Aļģirda (Oļģerda) dēliem ar trim karavīru grupām uzbruka Rīgas arhibīskapijai, astoņas dienas pēc kārtas postot Tīzenhauzenu lēņu muižas Krustpilī, Pļaviņās, Bērzaunē, Ērgļos, Piebalgā, Cesvainē un Baltavā.
Kā tomēr jāsaprot, ka pils vēl nebija, bet vieta jau minēta hronikās? Kā raksta vēsturnieks I. Šterns: Kungu sētas (curia) bez muižām vācu vasaļiem ir minēti vismaz 21 gadījumā. Bieži vien no saglabājušās informācijas nevar pateikt, vai dokumenti attiecas tikai uz dzīvojamo ēku vai muižas sētu (dzīvojamo ēku kopā ar saimniecības ēkām). 1380. gadā ir zināma Johana no Hādenes apakšlēnis Madonas apriņķī pie Bērzaunes, ko viņš saņēmis kā lēni no sava lēņu kunga Bartolomeja no Tīzenhauzenes kā sava tēva mantojumu. Pieņemts, ka Johans dzīvoja savā lēnī un viņam bija sava kungu sēta.
Līdz mūsdienām saglabājies B. Tīzenhauzena 1380. gada zīmogs. Bartolomejs Johana dēls Tīzenhauzens bija viens no varenākajiem Rīgas arhibīskapa vasaļiem un viņa zīmoga vidū ir bullis, šīs dzimtas ģerbonis. Pa zīmoga malu tam apkārt ir izgrebti vārdi: “…RTHOLOMEI DTHISEHVSN MILI…”
Vēstures avotos Bērzaunes pils (nevis vienkārši muiža) pirmo reizi parādās 1382. gadā ar nosaukumiem Bersone, Barson, Berszon. 1389. gadā Bērzaunes pils (slot Barsonen) atradās Bartolomeja fon Tīzenhauzena valdījumā. 1397. gada dokumentos atrodam tādus pils nosaukumus kā: Berssone, Bersohn. 15. gadsimtā pils vairākkārt minēta arī dokumentos saistībā ar mantojuma sadali starp Tīzenhauzenu dzimtas pārstāvjiem.
Turīgajām livoniešu dzimtām - tādiem lieliem Rīgas arhibīskapijas vasaļiem kā Rozeniem, Ungerniem un Tīzenhauzeniem, gadsimtiem ilgi piederēja lēņu apgabali, kas palielinājās, iegādājoties jaunus un apvienojot mantojumus, kā arī vairākas pilis. Vieni no ietekmīgākajiem un turīgākajiem Rīgas arhibīskapa vasaļiem bija Tīzenhauzeni. Tā, piemēram, 16. gadsimta vidū viņiem Vidzemē un Igaunijā piederēja 40 muižas un 6 mūra pilis.
Jau 1224. gadā Tērbatas bīskaps Engelbertam no Tīzenhauzenes piešķīra lēņa valdījumā novadu igauņu Ugaunijas zemē. Engelberts kļuva par aizsācēju dinastijai, kurai vēlāk piederēja nozīmīgi īpašumi Rīgas arhibīskapijas Latviešu galā. 14. gadsimtā viņa pēcteči ieguva plašas teritorijas jau minētajā Latviešu galā un uzcēla Bērzaunes, Kalsnavas, Ērgļu un Tirzas pilis. Lai gan līdz mūsdienām no šīm pilīm saglabājušās tikai nenozīmīgas drupas, vēstures liecības vēsta par to īpašniekiem, bet atsevišķi zīmējumi un mērījumi – par piļu izskatu.
Savstarpējie feodālie kari, kas 14. gadsimtā pārņēma Livoniju, nesa vislielāko ieguvumu vasaļiem. Rīgas arhibīskaps tolaik intensīvi dalīja lēņus bruņiniekiem. Daudzi arhibīskapa vasaļi ieguva plašus zemes īpašumus. Tīzenhauzeniem Ērgļos un Bērzaunē bija pakļautas vairāk nekā tūkstotis zemnieku sētu; Ungernu rīcībā bija apmēram 8 muižas.
Arvien vairāk zemes nonāca vasaļu rokās, un drīz viņiem bija daudz vairāk zemes nekā pašam arhibīskapam. Centrālās varas vājināšanās ļāva vasaļiem piesavināties bīskapam pienākošos ienākumus no zemniekiem un paņemt baznīcas desmito tiesu sev. Viņi sāka celt zemnieku nodokļus: 1473. gada landtāgā tika nolemts, ka baznīcas desmitā tiesa jāņem ne tikai no maizes, bet arī no lopiem, mājputniem, siena, malkas u.c.
Bērzaunes pils, kas pirmo reizi dokumentos minēta 1382. gadā un pastāvēja līdz 17. gadsimtam, celta nelielas upītes Bērzaunes (Bērzaunītes) krastos. Nocietinājums tika uzcelts kā ūdens pils, kuru no rietumiem ierobežoja Bērzaunes upe, ziemeļu un austrumu malu ieskāva upē ietekošs strauts ar stāviem krastiem, bet dienvidu pusē bija liels dīķis, kas redzams vēl uz 17. gadsimta plāna. Austrumu un ziemeļu pusē ap pili tika izrakts grāvis, kas 20. gs. beigās bija apmēram 20 metrus plats.
No pils saglabājušās ar velēnu apaugušas drupas. Par kādreizējo ēkas plānojumu var spriest pēc 17. gadsimtā veidotā plāna - taisnstūrveida pagalma teritorijā atradās vairākas mūra ēkas, bet pils dienvidaustrumu stūrī 15. gs. tika piebūvēts neliels apaļš tornis, pielāgots šaujamieročiem.
A. Tūlse Rīgas arhibīskapijas pilis iedalīja divos veidos, klasificējot pilis ar regulāru plānojumu otrajā, atsevišķi atzīmējot, ka līdzīga plānojuma pilis būvējuši arī vasaļi. Aizsargmūris plānojumā bija taisnstūrveida, piemēram, Bērzaunes, Ērgļu un Rozbeķu pilīm. No šo piļu pagalma puses pie ārsienas gar vienu vai divām pusēm piebūvētas dzīvojamās un saimniecības ēkas. Diemžēl šo piļu drupas ir gandrīz pilnībā klātas ar zemi, un bez izrakumiem tās nav iespējams izpētīt.
1469. gadā pils pārdošanas grāmatā tika nosauktas atsevišķas pils daļas - sienas, telpas, vārti, tilts pils priekšā, pāļu žogs, valnis, dzirnavu dīķis, tika atzīmēts arī, ka tiks doti cilvēki Bērzaunes pils [tālākai] būvei. 1522. gada pils sadalīšanas grāmatā minēts, ka mantinieku daļas pilī iezīmētas ar iebūvētu dzelzs krustu un akmenī kaltu krustu. 15. gadsimta dokumentos pils tika saukta Barsoen, Berson, Bersoon, Bersohne, 16. gadsimtā - Barson.
Pils vienā pusē atradās remteris ar virtuvi, telpas ar pagrabiem, kapela, noliktavas, vēstures dokumentos papildus ir minēti jauns tornis, slēgta telpa ieroču un munīcijas glabāšanai, kā arī paceļamais tilts un tilts starp abiem vārtiem. Bērzaunes otrā krastā bija apmetne ar četrām sētām, pāri upei veda tilts, tālāk ceļš veda uz Koknesi un Kalsnavu.
Apkārtējās sienas biezums bija 1,3-1,5 m, tās apakšējā daļa bija no neapstrādātiem akmeņiem. Apaļā torņa diametrs bija tikai 7 m, bet iekštelpas diametrs 2-2,5 m. Torņa pret ceļu vērstā siena bija biezāka - 2,5 m, bet tikai 1,9 m bieza vietās, kur tornis savienojās ar pils stūri.
Pils celtniecībā izšķirami vismaz divi lielāki būvniecības periodi - 14. gadsimta otrajā pusē uzcelta pils, pēc plāna veidojot regulāru četrstūri. Pagalmā pie apkārtsienas atradās vairākas ēkas. Rietumu sienas vidū tika uzcelts nedaudz izbīdīts četrstūrains tornis.
Otrajā būvniecības periodā pils tika pielāgota aizsardzībai pret šaujamieročiem. Iespējams, ka celtniecība sākta ap 1470. gadu, par ko var spriest pēc avotu norādēm par zemnieku piesaisti celtniecībai. Tā kā 1522. gada dokumentā minēts jauns tornis, jādomā, ka tas celts 16. gadsimta sākumā un ir identificējams ar apaļo torni pils dienvidaustrumu stūra aizsardzībai, jo no šīs puses veda galvenais ceļš, un tādējādi tornis aizsargāja pieeju vārtiem.
Daudzās pilīs 15. un 16. gadsimta sākumā tika veikta būtiska pārbūve saistībā ar aizsardzības celtņu pielāgošanu šaujamieročiem, ko veica gan arhibīskaps, gan viņa vasaļi. 15. gadsimtā un 16. gadsimta sākumā pie pilīm vai priekšpilīm mūru vidū vai stūros tika piebūvēti lieli, apaļi, gandrīz pilnīgi no sienas izbīdīti torņi ar biezām sienām un šaujamieročiem paredzētām lūkām. Agrākie torņi joprojām varēja būt taisnstūrveida vai apaļi, ar mazu diametru. Tā Bērzaunes pils stūrī tika uzbūvēts apaļš tornis aptuveni 7 m diametrā.
Latvijas teritorijā ir daudz piļu, kur, tāpat kā Bērzaunē, stūrim ir piebūvēts stipri izvirzīts šaujamieročiem paredzēts tornis, piemēram, Jaunpilī, Ēdolē, Gulbenē, Aizkrauklē. Tā kā tie tika uzbūvēti agrīnajā periodā, to diametrs bija ievērojami mazāks nekā vēlākiem lielgabalu torņiem.
Pēc Stefana Batorija kļūšanas par Polijas karali 1576. gadā Krievijas cars Ivans IV ar lielu karaspēku iebruka Polijas-Lietuvas valsts varā esošajā Livonijā un ieņēma Daugavpili, Rēzekni, Ludzu, kā arī Cesvaini, Bērzauni, Kalsnavu, Koknesi, Smilteni, Cēsis, Raunu un Trikātu. Tas bija pēdējais lielais krievu armijas panākums Livonijas karā (1558-83).
Par jautājumu par dažādu autoru notikumu interpretāciju. I. Oses un A. Caunes viduslaiku piļu leksikonā rakstīts: "Kā liecina Rusova hronika, 1577. gadā Bērzauni ieņēma un izlaupīja Ivana Bargā moskovītu armija, bet iedzīvotāji paspēja aizbēgt."
Citāts no Baltazāra Rusova hronikas: "No Cesvaines lielkņazs devās uz Bērzauni un Kalsnavu, iedzīvotāji mēģināja atsaukties uz hercogu, bet tas viņiem nepalīdzēja un 22. augustā viņi padevās, neredzot palīdzību no ārpuses, un aizgāja, atstājot savu mantību".
Bet N.M. Karamzins savā "Krievijas valsts vēsturē" raksta šādi: "Bersone, Kalzenau pakļāvās bez nosacījuma: Joanns visus tur esošos vāciešus ar sievām un bērniem atlaida uz Kurzemi".
1578. gadā pili Bērzaunē pārņēma poļi, un 1582. gadā poļu karalis Stefans Batorijs to atdeva Heinriham fon Tīzenhauzenam, tomēr aizliedzot pili turpināt nostiprināt. No 1582. un 1593. gada ir saglabājušās Bērzaunes muižas saimnieciskās grāmatas.
Livonijas kara pēckara postījumus pētnieciskajā literatūrā parasti parāda ar Bērzaunes muižas piemēru, kur pirms kara bija 144 mājsaimniecības, bet 1582. gadā tikai 56. Pārējie īpašnieki bija nogalināti vai izvesti uz Krieviju. Pašiem arhibīskapa vasaļiem Tīzenhauzeniem nācās uz laiku apmesties pie kāda Jelgavas vecpuiša un pāriet Kurzemes hercoga žēlastībā.
Poļu laikos Livonijas muižās sāka ražot degvīnu. Bet dzēra to ļoti maz - piemēram, ja Bērzaunes muiža gadā saražoja apmēram 300-400 mucu alus, tad degvīna tikai 50 štofus. Degvīns bija arī pārāk dārgs: 2 mārkas par štofu.
Tomēr Bērzaunes saimnieks Tīzenhauzens par zemām cenām iepirka no zemniekiem medu, vasku, apiņus, kaņepes, eļļu, speķi un ar peļņu pārdeva vairumā. Ja Tīzenhauzena ienākumus pārrēķina mūsu naudā, tad viņš bija miljonārs. Jau 1592. gadā viņš no savām trim muižām saņēma 12 000 mārku un kopā ar citiem ienākumiem 16 000.
Tīzenhauzenu dzimta 16. gadsimtā varēja ēst no sudraba traukiem, dzert ārzemju vīnus no apzeltītiem traukiem, braukt ar četrjūgu. Par Bērzaunes muižnieka meitas kaklarotu tika samaksāti 500 pūri rudzu. Viņas pērļu diadēma bija 180 rudzu pūru vērta, bet sarkani satīna svārki ar sudraba izšuvumu - 80 pūru.
No 17. gs. informācija par Bērzaunes pili vēsturiskajos dokumentos ir trūcīgāka. 1601.-1603.gadā poļi un zviedri karos savā starpā izpostīja un dedzināja apkārtni, kā dēļ Bērzaunē un apkārtnē sākās liels bads; ir atzīmēti pat kanibālisma gadījumi.
Zviedru karalis Gustavs II Ādolfs (1594-1632) saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem un palīgiem dāsni izdalīja valsts zemes un īpašumus iekarotajās teritorijās. Tā zviedru pārvaldnieki un ģenerālgubernatori ieguva īpašumus Livonijā. 1622. gadā ģenerālis Juhans (Johans) Banners saņēma Bērzauni (Berzoni), kā arī Dieveni, Zelgausku (Zeļgovski), Mārcienu, Ļaudonu, Lubānu utt. Tādā veidā aptuveni 59% no kopējā haku skaita pārgāja zviedru muižnieku rokās. Citiem vārdiem, pēc Vidzemes iekarošanas tā tika pārvērsta par zviedru muižkungu un militāri birokrātiskās elites svarīgāko ienākumu avotu.
Pēc P. Kampes ziņām, pilī notikuši Bērzaunes draudzes dievkalpojumi. 1633. gadā Bērzaune vēl tika uzskatīta par nozīmīgu aizsardzības celtni, jo tika nosaukta starp tām zviedru pilīm, kuras vajadzētu nostiprināt.
1638. gada arklu revīzijā minēts, ka pie pils atradies krogs, bet dzirnavas nedarbojas kopš poļu laikiem. Pils plānojuma izpratnei ļoti nozīmīgi ir divi zviedru militāro topogrāfu veidotie 17. gadsimta pils un tās tuvākās apkārtnes uzmērītie plāni, kas glabājas Kara arhīvā Stokholmā - saskaņā ar plānu taisnstūra pils pagalmā gar ziemeļrietumu, ziemeļu un austrumu malām atradās ēkas, bet austrumu sienas vidū - galvenie vārti.
Laiks, kad pili pameta tās iedzīvotāji, nav zināms – tiek pieņemts, ka tas noticis 17. gadsimta otrajā pusē vai Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā. Versija par Ziemeļu karu šķiet pat ticamāka tādēļ, ka tolaik plosījās mēra epidēmija, kas prasīja daudzu novada iedzīvotāju dzīvības.
Pēc kara Livonija tika pievienota cariskajai Krievijai. Pamestajās teritorijās 1740. gados tika nometināti 200 igauņi no Sāremā salas. Igauņi valkāja zilas drēbes, tāpēc tautā tos sauca par “zilajiem”. Par šo igauņu pēctečiem tiek uzskatītas Ērgļu dzimtas Blausi, Blaumaņi, Ziluši u.c. No šiem pārceļotājiem, visticamāk, cēlies šai novadā dzimušais latviešu rakstnieks, dramaturgs un prozaiķis, reālistiskas prozas autors par zemnieku dzīvi Rūdolfs Blaumanis (1863-1908).
Ap 1829. gadu pils plānu un skatu zīmēja V. Tušs un K. Kunce marķīza Pauluči albumam. Tolaik pils vietā jau bija drupas, un lai gan apaļais tornis toreiz vēl pacēlās gandrīz līdz tā pilnajam augstumam, bet no aizsargsienas bija saglabājušies tikai daži lieli fragmenti. Iespējams, no drupām izlauztie akmeņi izmantoti muižas apkārtējo ēku celtniecībai. Pēc mūra pils Bērzaunē muižā tika uzcelta jauna kungu māja, kas nodega 1905. gadā.
1897. gadā drupas apsekoja K. Lēviss of Menārs, kurš Bērzaunes pili aprakstīja šādi:
Otrā pasaules kara laikā Bērzaune tika stipri izpostīta. Kara laikā tika tālāk grautas pilsdrupas, sagrauts apaļais stūra tornis un gar pagalma malām izraktas līkumainas ierakumu tranšejas, kuras 20. gs. bija daļēji aizbērtas. Tagad pils pagalms ir aizaudzis ar kokiem un krūmiem.
1997. gadā arheologs A. Caune un mākslas zinātniece I. Ose noteica pils pagalma izmērus - aptuveni 44x51 m, taču ziņoja, ka tie nav precīzi, jo ar velēnu aizaugušo ārsienu atrašanās vietu var noteikt tikai aptuveni. Ziemeļu pusē, kur 17. gs. plānā parādīta ēka, bija redzams daudz ķieģeļu lausku - iespējams, ka tās ir ķieģeļu ēkas drupas.
No četrstūru ziemeļu torņa redzami ar zemi klātie iebrukušie pamati. No akmeņiem celtā torņa vietā saglabājusies gruvešu kaudze, kuras augšējā daļā - kādreizējā otrā stāva līmenī - izšķiramas triju šaujamlūku apakšējās daļas, kurām plānā bija X forma. Šaujamlūku malu apdarei lietoti sarkani ķieģeļi (28-29x12-12,5x7-7,5 cm). 20. gadsimta sākumā K. Lēviss of Menārs tornī vēl saskatīja astoņas dažādas formas šaujamlūkas, taču tagad augšējais stāvs ir sabrucis, bet apakšējais apbērts ar gruvešiem.
Aptuveni 10 m uz ziemeļiem no pilskalna nogāzes pakājē redzama vēl viena mūra siena, kas celta no lieliem akmeņiem čaulas sienu tehnikā un ieķīlēta ar akmens lauskām. Tā ir saglabājies 2,5-3 m augstumā un tagad iebūvēta saimniecības ēkā, kas celta no baltiem ķieģeļiem. Varbūt tur bija priekšpils siena vai nogāzes nostiprinājums, lai gan 17. gs. plānos šeit uzrādīts baļķu žogs.
PIELIKUMS: Luterāņu baznīca Bērzaunē
Ciema dienvidu daļā, uz dienvidiem no Vestienas ceļa, redzama Bērzaunes luterāņu baznīcas asā smaile. Pirms Livonijas ordeņa valstu konfederācijas krišanas baznīcā notika katoļu dievkalpojumi.
Latviešu Konversācijas vārdnīcā teikts, ka “baznīca acīmredzot celta kopā ar Bērzaunes pili 1340. gadā; domā, ka pašreizējā altāra telpa kopš seniem laikiem saglabājušies tai pašā stāvoklī”. Diemžēl, dažādos avotos uzrādītie dati ir trūcīgi un pat pretrunīgi, par ko var spriest pēc vārdnīcā nepareizi norādītā pils uzcelšanas datējuma.
Bērzaunes baznīca pieder pie Livonijas ordeņa laikā celto baznīcu tipa ar taisnstūrveida draudzes telpu un šaura kvadrāta formā veidotu telpu, kurā atrodas altāra dzega - apsīda (no sengrieķu “velves”), kā arī ar tornīti jumta rietumu pusē.
1594. gadā baznīcas grīdā par godu muižas īpašniekam Johanam fon Tīzenhauzenam un viņa sievai Annai Kurselai tika iemūrēts kapa piemineklis, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
1694. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI pavēlēja par jaunu uzsākt baznīcas ēkas celtniecību.
1851. gadā tika uzcelts jauns tornis, un baznīcā tika iekārtotas 160 sēdvietas draudzes locekļiem.
Par grandioziem pārbūves darbiem liecina ģerboņi uz ēkas fasādes un datumi - 1694, 1894, 1928. Baznīcas vecā daļa ir viens no retajiem gotiskās arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Vecās baznīcas interjers kopā ar ēku tika iznīcināts 1944. gadā artilērijas apšaudes un tai sekojošā ugunsgrēka rezultātā.
Doma par baznīcas atjaunošanu radās jau 1985. gadā. Rīgas restaurācijas darbu speciālisti veica vēsturisko un tehnisko izpēti, arhitekts Aide Raimonds izstrādāja baznīcas ēkas rekonstrukcijas projektu. 1989. un 1990. gadā sovhoza "Gaiziņš" vadībā baznīcā tika veikti vērienīgi celtniecības darbi.
1991. gadā līdzekļu nepietiekamības dēļ baznīcas ēkas rekonstrukcijas darbi tika pārtraukti. Tika saglabāti pamatu balsti un mūri, kas tika iekonservēti, bet sakristeja tika pilnībā nojaukta. Zemāk esošajā fotoattēlā un lapas labajā slejā redzamas baznīcas drupas 20.-21. gadsimta mijā.
2000. gadā tika izveidota iniciatīvas grupa baznīcas atjaunošanai.
2001. gadā tika atjaunots draudzes darbs. Uzsākti darbi pie baznīcas atjaunošanas. Baznīcas rekonstrukciju atbalstīja arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca.
2003.-2004. gadā tika atjaunots baznīcas jumts un torņa korpuss.
2007. gada vasarā Zviedrijas Evdālenes draudze Bērzaunes baznīcai uzdāvināja ērģeles. Zviedru meistari paši to arī uzstādīja un noskaņoja.
2008. gadā Lieldienās baznīcas torņa virsotnē tika uzstādīta smaile.
2009. gada 15. februārī notika atjaunotās baznīcas iesvētīšana, kas sakrita ar draudzes jubilejas svinībām, jo šajā dienā apritēja 675 gadi kopš Bērzaunes evaņģēliski luteriskās kopienas dzimšanas. Baznīcu atkārtoti iesvētīja arhibīskaps Jānis Vanags.
Citas apskatāmas vietas apkārtnē
Uz dienvidiem no Bērzaunes baznīcas atrodas Rata kalns (augstums 177 m), kur viduslaikos bijusi soda vieta. Aptuveni 10-13 km uz ziemeļrietumiem no Bērzaunes atrodas Latvijas augstākais kalns - Gaiziņkalns, 311,5 m vjl (agrāk pieņ. 314 m vjl). No kādreizējā skatu torņa bija redzama visa Vidzemes augstiene.
Informācijas avoti:
“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2003)
R. Rimšas foto (2000)
Valērija Smoļika foto
Pils plāni
Senie foto
Atrašanās vieta
Tīzenhauzenu ģerboņi
Baznīca Bērzaunē
R. Rimšas foto (2014)
R. Rimšas foto (2000)
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
