|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Vārtājas pils (Wartagen)(1257-1260)
Bijusī ordeņa fogta pils Vārtagena (Vārtāja) atrodas Dienvidkurzemes novada Gaviezes pagastā, apmēram 300 m uz dienvidiem no Kalnenieku viensētas, ap 400 m uz austrumiem no Znotēnu viensētas un aptuveni 1 km uz austrumiem no kādreizējās Vārtājas muižas, Vārtājas upes ielejas labajā krastā, 69 km no Veckuldīgas pilskalna, azimuts 213 grādi. Koordinātas: 56.48972, 21.38194 (56°29'23"N 21°22'55"E).
Vārtājas pilskalna otrais nosaukums ir Elka kalns, kas liecina, ka sākumā šeit bijusi kulta vieta. Senpilsēta, kas atradās pie pilskalna, bija apdzīvota vidējā dzelzs laikmetā. Starp citu, 20. gadsimta bijušā Liepājas rajona arheoloģisko vietu sarakstos ir vairāki pilskalni ar nosaukumu Elku kalns (numuri 669, 672, 681, 724, 728, 742, 752, 753, 754) , un Nr. 681 atrodas tajā pašā ciematā, kur Vārtāja. Mūsdienās Vārtājai arheoloģisko pieminekļu sarakstā piešķirts numurs 1331.
Vēstures dokumentos sastopami šādi toponīma rakstības veidi: Wartan, Warthayen, Wartha, Warta, Warchdach, Warrach; latviešu valodā – Elkas kalns, Vārtāje, Vārtāji.
Vārtājas upe (64 km), kas ir Bārtas labā pieteka, tek vidusdaļā caur apledojuma senleju - t.s. Vārtājas lanku. Lanka nozīmē "applūstoša pļava, leja". Divdesmitā gadsimta sākumā ieleja bija blīvi apdzīvota un ļoti auglīga. Tās platums ir 1-2 km, un krasti vietām paceļas līdz 40 m augstumam.
Vienā tādā paaugstinājumā ielejas labajā krastā paceļas Vārtājas apmetne. Vietā, kur pa Vārtājas ielejas labo krastu iet lielceļš no bijušās Virgas muižas uz Grobiņu, pa kreisi no Kalnenieku viensētas, atrodas uzkalns. Tas ir redzams jau no tālienes un ir vadošā virsotne apkaimē. Neapšaubāmi, ka šajā vietā atradās senais Vārtājas pilskalns, ko Atskaņu hronikā sauc par “Varchdach” vai “Varrach”. Tas šeit pastāvēja jau mūsu ēras 5. gadsimtā.
Pilskalns bija ierīkots uz zemesraga, kas izveidojies starp Vārtājas upi un avotiem bagātu gravu. Vietā, kur rags savienojas ar apkārtējo līdzenumu, tas pārrakts ar diviem grāvjiem un to malās uzbērti divi vaļņi.
Pirmais valnis saglabājies tikai aptuveni 1 m augstumā, jo tas ilgu laiku tika grauts apkārtējā lauka aršanas laikā. Otrais - nesagrautais valnis paceļas vairāk nekā 10 metrus. Pilskalna virsotnes - plakuma platība ir aptuveni 5000 kv.m. Pilskalna virsotne ir lēzenas bļodas formā, tās apakšējā daļā ir avots. Avots, kas virsotnes malā izgrauzis sev ceļu uz rietumiem, jau senos laikos apgādāja pils iemītniekus ar ūdeni.
Ernests Brastiņš 1923. gadā rakstīja, ka Vārtājas pilskalns ir vienīgā vieta Kurzemē, uz kuru varētu zīmēties Ansgara dzīves aprakstā 853. g. minētā "Seeburg". Bez šaubām šis vārds ir tulkojums un nozīmē kādu apcietinātu vietu, sauktu kursiski kādā ūdens vārdā. Vāra, kā zināms ir senbaltu valodā ūdens (vāravīksna); šis vārds vēlāk pārveidojās par māre un jūra. Vienīgi šo pilskalnu var aizstāvēt aprakstā minētie 7000 karotāju, jo Vārtajas pilskalna plakums vien ir vairāk kā 5600 kvadrātmetru liels. 5 dienu gājienā no šejienes atrodas otra pils, kas minēta tai pašā aprakstā, t. i. Apule, kas atrodas Lietuvā starp Sarķu un Apules sādžām, 12 verstis no Skodas.
Tomēr vēlāk vēsturnieki sāka uzskatīt, ka 9. gs. hronikās minētā Zēburgas kuršu pils atradās Grobiņā, kur uz austrumiem no pilskalna arī tika atklāta 2 km gara sena apmetne, kas, pēc vēsturnieku domām, savulaik varēja kļūt par vienu no pirmajām pilsētām Austrumeiropā.
Kā zināms, uz vācu iekarotāju atnākšanas laiku Vārtāja bija viens no senās kuršu zemes Piemares ("Bihaveland") pilsnovadiem. Kurši ir senbaltu tauta. Vārtājas pilskalnam bija svarīga loma senās Kurzemes aizsardzībā. Asiņainas cīņas ar ārzemju iebrucējiem šeit notikušas ne reizi vien. Kuršu zemes Piemares dienvidu robeža gāja aptuveni pa Vārtājas upi.
Pēc Livonijas ordeņa pils uzcelšanas Kuldīgā 1245. gadā kuršu pretestība bija salauzta, un pāvesta legāts Vilhelms no Modenas tā paša gada 7. februārī rakstīja, ka lielākā daļa Kursas ir piegriezta kristīgajai ticībai. Vāciešu taktika Baltijā bija vienāda. Ieguvuši militāru pārsvaru, vācieši piespieda vietējās tautas noslēgt mieru, nodrošinot to ar ķīlniekiem. Vācieši prasmīgi izmantoja arī senos konfliktus starp vietējām tautām. Lai gan dalība karagājienos kopā ar vāciešiem bieži vien nesa bagātu laupījumu, parasti veiksmīgam sirojumam sekoja atbildes trieciens. Vāciešus sargāja Rīgas pilis un mūri, toties vietējo tautu ciemi un senpilsētas parasti tika aplaupītas, bet cilvēki aizdzīti gūstā.
Saskaņā ar 1253. gada 4. aprīļa līgumu par Kursas sadalīšanu starp Kurzemes bīskapu Heinrihu fon Lucelburgu un Livonijas ordeņa mestru Eberhardu fon Seinu, kuršu Vārtājas pili un apkārtējās zemes saņēma Livonijas ordenis. Kopumā šajā līgumā Piemares zemē minēts 41 nosaukums. Neilgi pēc zemju sadalīšanas 1257. gadā kuršu koka pilī apmetās ordeņa brāļi. Valstī tika iecelti vācu fogti. Kursā viņus iecēla trīs vietās - Kuldīgā, Embūtē un Vārtājā. 1258. gadā vienā līgumā par liecinieku tika nosaukts Vārtājas pils fogts Hermanis.
Vēl neilgi pirms Durbes kaujas (1260.g.) ordeņa brāļi uzturējās Vārtājas (Warrach) un Dzintares (Sinteles) pilīs. 1259. gada otrajā pusē lietuvieši uzbruka vācu aizstāvētajai Vārtājas pilij.
Atskaņu hronika par to vēsta šādi: Burharda fon Hornhūzena sasauktie Kuldīgas ordeņbrāļi kopā ar kuršu (Šternam - lībiešu) palīgspēkiem, vajājot žemaišus, satikuši tos pie Vārtājas pils. Žemaiši kaujā neiesaistījās un atkāpās: "Pils priekšā kādā laukumā brīnum jaukā zālājā kristīgie nu teltis slēja. Brāļi tūdaļ lejup skrēja no pils un līdzi tiem to ļaudis." (RH: 5039-5043). Ar šiem vārdiem hronists apliecina, ka Vārtājas pilī bijis ordeņbrāļu garnizons.
Īsāk sakot, pie Vārtājas pils tika organizēta ordeņa kara nometne. Naktī mestrs sadalīja savu karaspēku divās daļās, no kurām viena palika apsargāt nometni, bet otrā devās izlūkos. Savukārt lietuvieši pamanīja ordeņa armijas atstātās pēdas un paziņoja savam kņazam, ka no Daugavas krastiem atnākusi liela armija. Padomē viņi nolēma necīnīties un pazuda tumšajā naktī. Ordeņbrāļi ieteica mestram pastiprināt garnizonus Kurzemes pilīs un atgriezās Rīgā.
Vārtājas pilij bija liela nozīme Kurzemes vēsturē. 1260. gadā sākās Lielā kuršu sacelšanās, kurši sacēlās pret ordeni. Savienībā ar lietuviešiem viņi padzina vāciešus no savām pilīm. Vācu garnizons pameta Vārtāju. Par to liecina tālākais hronista stāsts.
Pie Goldingenas (Kuldīgas) komtura ieradās kuršu virsaitis Utilis vai Otulis (Utilie) un aicināja vāciešus uz savu pili. Komturs kopā ar Utili nosūtīja astoņus ordeņa brāļus. Kad viņi ieradās Vārtājas pilī, virsaitis aplēja viņus ar ūdeni. Tad kurši sagrāba visus ordeņa brāļus – vienus sadedzināja uz sārta, citus sacirta ar zobeniem. Tikai vienam bruņiniekam izdevās aizbēgt. Bez Atskaņu hronikas, vēl šim notikumam ir veltīta viena rindiņa Vartbergas Hermaņa hronikā: "astoņi brāļi nodevības dēļ cieta mocekļa nāvi Vartajenes pilī".
Lai gan pēc tam Atskaņu hronika Vartāju nepiemin starp pilīm, kuras vācieši, apspiežot sacelšanos, ar kaujām ieņēma un nodedzināja, arī šo pili noteikti piemeklēja līdzīgs liktenis. Vēlāk vācieši atkal ieņēma pamestās pilis, taču nav zināms, vai viņi atgriezās Vārtājā. Vārtājas pils nosaukums rakstītajos avotos turpmāk vairs neparādās.
1261. gadā Livonijas ordeņa mestra pienākumu izpildītājs Georgs (Jurgens) fon Eikstats nosūtīja Lībekas maģistrātam lūgumu atsūtīt jaunus imigrantus, jo daudzas kuršu zemnieku saimniecības Vārtājā, Dzintarē, Aizputē, Lažā, Grobiņā, Nērķos (Nerkes), Griezē bija palikušas izpostītas un bez saimniekiem. Tāpat saimniekot varēja uzsākt jebkurš kuršu līdz tam bezzemnieks.
Gar pilskalna austrumu nogāzi ved terase, kurā tika veikti izrakumi Pirmā pasaules kara laikā. Tika izrakņāta arī virsotnes austrumu mala. Pilskalna virsma ziemeļos un dienvidos stiepjas līdz Kalnenieku un Znotiņu māju robežām. Šie īpašnieki senatnē uzara pilskalnu, un 20. gadsimtā arī izmantoja to ganībām.
1922. gadā E. Brastiņa vadītā ekspedīcija uzmērīja pilskalnu. Tā rietumu pusē redzami noslīdeņi, kuros atsedzas dziļš dzīvojamais līmenis. Kalnenieku viensētas vecais saimnieks Marakss Brastiņam stāstījis, ka senos laikos pilskalnā bijusi bedre. Pēc nostāsta, ja tur iemetuši nūjas, tad naktī tās atkal izmestas laukā.
Brastiņam arī tika pastāstīts, ka tolaik pieci vietējie iedzīvotāji Vārtājas apkaimē sevi dēvējuši par kuršu ķoniņiem (karaļiem). Tā bija sešu vietējo Livonijas ordeņa vasaļu pēcteču dzimtu konfederācija, kas pastāvēja 14.-20. gs. Kuldīgas apkaimē. To vidū dominē uzvārdi Aparjods, Peniķis, Tontegode, Vidiņš, Dragūns, Saukants un Sirkants.
Saskaņā ar nostāstiem, kas rakstītos avotos minēti kopš 16. gadsimta vidus, nosaukums "Kuršu ķoniņi" cēlies no seno kuršu vadoņiem, kuri 13. gadsimtā brīvprātīgi pieņēma kristību un palīdzēja Livonijas militārajam mūku ordenim cīņā pret pagāniem, par ko viņiem tika dota zeme, brīva no visām klaušām un nodevām. Nostāsti atspoguļo vēsturisko realitāti: Livonijas ordenis savā valstī plaši izmantoja zemju piešķiršanu lēņos lojāliem vietējās izcelsmes ļāudīm, lai piesaistītu viņus ordeņa militārajam un administratīvajam dienestam.
Tāpat kā citi vietējās un vācu izcelsmes vasaļi, arī kuršu ķoniņi pildīja dienesta pienākumus par labu Ordenim: ordeņa karos ar Lietuvas un Krievijas kņazistēm un Rīgas arhibīskapiem dienēja vieglajā kavalērijā, bet miera laikā apsargāja ceļotājus uz Livonijas ceļiem un pārvadāja pastu.
To vidū izcēlās Peniķu dzimta, tieši uz kuru līdz 18. gadsimta vidum gan sadzīvē, gan dokumentos attiecināja nosaukumu "Kuršu ķoniņi". Pirmo reizi 1504. gada lēņu grāmatā par kuršu ķoniņu nosaukts Andrejs Peniķis, kuram mestrs Valters fon Pletenbergs atdeva lēnī hakenu zemes par uzticīgo kalpošanu nesenajās kaujās ar Maskavijas lielkņazisti. Peniķi bija kuršu vieglo jātnieku pulka komandieri Ordeņa armijā. Pēc Livonijas ordeņa pašlikvidēšanās 1561. gadā, Kurzemes hercogistes izveidošanās un Kurzemes zemnieku pārtapšanas par dzimtcilvēkiem sākās vācu muižniecības uzmākšanās kuršu ķoniņu tiesībām un zemēm.
1860. gadā brīvciemos dzīvoja 790 kuršu ķoniņi. Brīvciemu autonomiju, kuršu ķoniņus nebrīdinot, LR valdība 1918. gadā līdz ar vācu muižniecības privilēģijām atcēla, un ķoniņi tika pakļauti pagastu pārvaldei. 1929. gadā valdība sadalīja formāli komunālo īpašumu privātos iecirkņos.
Kā liecina kuršu ķoniņu ciemu karte, tie atradās krietni uz ziemeļiem no Vārtājas, Kuldīgas apkārtnē. Bet, iespējams, daži kuršu ķoniņu pēcteči pārcēlās uz Vārtāju. Jautājums, kas gaida savu pētnieku.
1963. gadā P. Stepiņš veica pārbaudes izrakumus pils apmetnē pie Vārtājas pilskalna. Tika noteikts, ka pilskalns bijis apdzīvots 5.-13. gs. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē pilskalnā rīkoja Līgo svētkus. Gaviezes vidusskola pilskalnā organizēja romantiskas pastaigas un nakšņošanu ar teltīm.
2002. gadā pilskalnu apsekoja A. Caune. Uz to laiku pilskalns bija aizaudzis ar kokiem un krūmiem, lai gan 20. gadsimta pirmajā pusē šeit vēl atradās aramzeme un ganības.
2000. gadā pilskalnā bija redzama koka norāde ar uzrakstu "Vārtājas pilskalns", kas laika gaitā acīmredzot sabruka. 2014. gadā tā vairs nepastāvēja, un netika uzstādīta arī jauna zīme (skatiet mūsu fotoattēlus šīs lapas labajā slejā).
2013. gada 20. aprīlī pirmo reizi sapulcējās neformāla entuziastu grupa pēc Tālivalža Lindes (kurš daudzus gadus apmetnes tuvumā stādīja kartupeļus) iniciatīvas, lai šo unikālo pagātnes pieminekli atgrieztu no aizmirstības. Pēc pirmās pilskalna attīrīšanas talkas izveidojās grupa, kurā ietilpa Medņu, Bērtuļu, Jaunzemu, Tiļuģu ģimenes, pats Tālivaldis Linde, Igors Birze, Ilze Kāle, Līvija Rage ar brāli Jāni, ļaudis ar dažādu vecumu un pieredzi dažādās profesijās. Entuziastu grupas karogs redzams šīs lapas augšējā labajā stūrī.
Pilskalna plakums un ziemeļu nogāze pakāpeniski tiek attīrīti no krūmiem un citas veģetācijas.
Sadarbībā ar Gaviezes pagasta pārvaldes vadītāju Juri Dabaru bija uzstādīta ceļa zīme uz Vārtājas pili. 2019. gada 27. aprīlī pilskalnā tika organizēta jau piektā talka. Pateicoties Grobiņas domes organizētajam projektu konkursam, tika saņemts finansējums informācijas stenda uzstādīšanai Vārtājas pilskalnā, kas tika uzstādīts 2019. gada aprīlī. Tā paša gada rudenī stends tika sabojāts, bet 2020. gada maijā atjaunots.
Latviešu folkmetāla grupa "Skyforger" savu dziesmu "Kurši" veltīja Vārtājas un Dzintares pilskalniem un tajos dzīvojošajiem kuršiem. Selekcionārs Juris Egle divas no viņa radītajām bārkstaino tulpju šķirnēm nosauca par "Vārtājas pili" un "Virsaiti Utili".
Mūsdienās pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Ar LR Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra lēmumu Nr.128 objekts Nr.1331 "Vārtājas pilskalns ar senpilsētu" tika apstiprināts par valsts aizsargājamo objektu. Lai pasargātu to no "melnajiem arheologiem", vietējie iedzīvotāji vairākās vietās zemi apsējuši ar padomju laika kapeikām, kas dezorientē metāla detektorus.
PIELIKUMS: par ievērojamām vietām apkārtnē
Vārtājas un Bārtas upju satekā atrodas vēl viens pilskalns, kuru kādreiz apdzīvojuši senie kurši. Mūsdienās uz tās uzstādīta no koka izgrebta zīme, kas maldina tūristus ar uzrakstu "Vārtājas pilskalns". Faktiski šis ir Krūtes jeb Krotes pilskalns. Krotes ciematā 1837. gada 15. aprīlī dzimis t.s. jaunlatviešu pārstāvis, latviešu publicists, valodnieks un skolotājs Atis Kronvalds.
Latvijā saglabājušies tikai trīs robežstabi jeb majorātu robežu zīmes, kas iezīmē muižu robežas. Viens no tiem, 1,5 m augsts, atrodas Vārtājas upes krastā, netālu no Kalētiem.
Izriedes muižas komplekss bija slavens ar vecāko ainavu parku Kurzemē. Diemžēl 2011. gadā tika nolemts muižu nojaukt.
Bunkas pagastā Vārtājas kreisajā krastā atradās dzejnieka Alfrēda Krūkļa (1921-2003) māja "Budnieki", kur aug savvaļas ābele, kurai dzejnieks veltīja savu dzejoli, mūziku dziesmai šiem pantiem uzrakstīja Raimonds Pauls. A. Krūklis ir tādu pazīstamu Paula dziesmu tekstu kā "Mežrozīte" un "Sens ir tas stāsts" vārdu autors.
Nosaukums Gavieze kā Gaveyssen, Geneisen pirmo reizi minēts 1253. gada 4. aprīļa līgumā par Kursas un konkrēti par Piemares zemju sadalīšanu. Apdzīvotā vieta veidojusies netālu no Gaviezes muižas centra (Gut Gaweesen). Muižas kungu nams celts 19. gadsimta sākumā, 1816. gadā. 1905. gada revolūcijas laikā to nodedzināja. 1936. gadā ēka tika atjaunota un šeit tika iekārtota pamatskola. Muižas kādreizējā stallī tagad atrodas kultūras nams. Dzīvojamām ēkām piegulošās saimniecības ēkas sen vairs netiek izmantotas, lai gan ir labi saglabājušās. Bijušās kungu mājas priekšā ir laukums ar zālienu un puķu dobēm, bet apkārt - vecs parks. Neraugoties uz pagājušajām desmitgadēm, pagājušā laikmeta ainavu dizains ir skaidri redzams.
Informācijas avoti:
"Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons" Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Pils fotogalerija
V. Smoļika foto (2014)
Plāni un rekonstrukcijas
Senie attēli
Atrašanās vieta
I. Bančenkova foto
Citi attēli
Publikācijas
Gaviezes muiža
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
