Galvenā izvēlne
Galvenā

Latvijas pilis
Latvija - galvenā
Piļu stāvoklis

Aizkraukle I - Ascheraden
Aizkraukle II - Ascheraden
Aizpute (B) - Hasenpoth
Aizpute (O) - Hasenpoth
Alsunga - Alschwangen
Altene - Altona
Alūksne - Marienburg
Āraiši I - Ezerpils
Āraiši II - Arrasch
Ārlava - Erwahlen
Asote - Aszuten
Augstroze - Hochrozen
Babīte - Baboth
Baltava - Baltow
Bauska - Bauske
Bērzaune - Bersohn
Bornsminde - Bornsmünde
Bramberģe - Brandenburg
Burtnieki - Burtneck
Cesvaine - Sesswegen
Cēsis I - Alt-Wenden
Cēsis II - Wenden
Cīrava - Zirau
Daugavpils - Alt-Dünaburg
Daugavpils - Dünaburg
Dignāja - Dubena
Dobe - Doben
Dobele - Doblen
Dole I - Alt-Dahlen
Dole II - Dahlen
Droga - Drogen
Dundaga - Dondangen
Durbe I - Lindale
Durbe - Durben
Dzērbene - Serben
Dzintare - Dsintern
Emburga - Annenburg
Embūte - Amboten
Ēdole - Edwahlen
Ērgļi - Erlaa
Ērģeme - Ermes
Grobiņa - Grobin
Gulbene - Schwanenburg
Ikšķile - Uexküll
Indrica - Nederitz
Jaunpils - Neuenburg
Jelgava - Mitau
Jersika - Gercike
Kalnamuiža - Hofzumberge
Kalsnava - Kalzenau
Kandava - Kandau
Kaupre - Abelhof
Kerkliņi - Kerklingen
Koknese - Kokenhuzen
Krāslava - Kreslawka
Krievciems - Ruschendorf
Krimulda - Kremon
Krustpils - Kreuzburg
Kuldīga - Goldingen
Kvēpene - Kwepen
Lielstraupe - Gross-Roop
Lielvārde I - Alt-Lennewarden
Lielvārde II - Lennewarden
Liepāja - Lyva
Liepene - Lepene
Limbaži - Lemsal
Lokstene - Loxten
Lubāna - Lubahn
Lugaži - Lude
Ludza - Ludsen
Ļaudona - Laudon
Mazstraupe - Klein-Roop
Mākoņkalns - Volkenberg
Mālpils - Lemburg
Mārtiņsala - Holm
Mežotne - Mezoten
Mujāņi - Mojahn
Mūrmuiža - Muremois
Nabe - Nabben
Nereta - Nerft
Nitaure - Nitau
Nurmuiža - Nurmhusen
Pekas kalns - Kaugershof
Piebalga - Pebalg
Piltene - Pilten
Pope - Popen
Priekule - Preekuln
Rauna I - Alt-Ronneburg
Rauna II - Ronneburg
Rēzekne - Rositten
Remīne - Remin
Rīga - visas pilis
Rinda - Angermünde
Ropaži - Rodenpois
Rozbeķi - Rosenbeck
Sabile - Zabeln
Saka - Sackenhausen
Salaspils - Kirchholm
Salacgrīva - Salis
Saldus - Frauenburg
Sēlpils - Selburg
Sigulda - Segewold
Skrunda - Schrunden
Skujene - Schujen
Smiltene - Smilten
Stābeģi - Eichenangern
Stende - Stenden
Suntaži - Sunzel
Svētkalns - Heiligenberg
Svitene - Schwitten
Šlokenbeka - Schlockenbeck
Talsi I - Alt-Talsen
Talsi II - Talsen
Tērvete - Terwetten
Tirza - Tirsen
Trikāta - Trikaten
Tukums - Tuckum
Turaida - Treyden
Ungurpils - Pürkeln
Vainiži - Wainzel
Valmiera - Volmar
Valtaiķi I - Oldenburg
Valtaiķi II - Neuhausen
Vārtāja - Wartagen
Ventspils - Windau
Zaube - Jürgensburg

Pilskalni un iespējamās pilis
Ainaži
Autīne
Dunalka
Engure
Gramzda
Kubesele
Nīcgale
Preiļi
Satekle
Satezele
Ungurmuiža

Citas pilis
Igaunijas pilis
Lietuvas pilis
Citas zemes

Raksti par tēmu:

Aizkraukles pils (Ašerādena - Ascheraden)

(14. gadsimts)

Šī ir otrā Livonijas ordeņa Ašerādenas pils Aizkrauklē. Par pirmo Ašerādenas pili varat lasīt tās lappusē mūsu vietnē šeit.

Līdz 10. gadsimtam šeit atradās vikingu dibināta un skandināvu sāgās pieminēta apmetne Askrade. 13. gadsimta sākumā krustneši sākotnēji apmetās Askrades pilskalnā, nostiprinot to ar akmens mūri, un pēc tam 2 km uz austrumiem no vecās apmetnes Daugavas krastā uzcēla sev jaunu Ašerādenas pili Daugavas krastā pie Karikstes upes ietekas.

Nav saglabājušies nekādi vēstures dokumenti par jaunās pils celtniecības laiku. Lielākajā daļā zināmo vēstures darbu par šo tēmu tiek pieņemts, ka pils celta 1224.–1234. gados. Armīns Tūlse uzskatīja, ka pils celta 13. gadsimta sākumā, jo uz zemes esošo nocietinājumu veids, viņaprāt, atbilda agrīnā perioda pilīm. Ieva Ose, pamatojoties uz arheoloģisko izpēti, uzskata, ka pils apbūve vairāk raksturīga XIV gs. Tikai turpmāki pētījumi var noskaidrot šo jautājumu. Zināms, ka līdz 1420. gadam abas pilis darbojās vienoti, un tajās atradās vācu garnizons, kas apsargāja stratēģiski nozīmīgo Daugavas pārceltuvi šajā vietā.

Kastelas tipa pils, kas celta trīsstūrveida pussalā starp Daugavu un Kariksti, sākotnēji bija taisnstūrveida ēka ar četrām saimniecības telpu ēkām, kas ieskauj 25x30 m lielu pagalmu un četrstūrainu Dienvidu torni. Dienvidu torņa sienas ar platību 7x7 m bija līdz 1,8 m biezas. Šāds torņa izvietojums pils plānojumā nav atrodams nevienā no zināmajām Livonijas pilīm. Pils ārsienu garums sasniedza 60 m, kas liecina, ka Aizkraukles pils bijusi viena no lielākajām šāda veida pilīm.

Pils būvniecībā tika izmantots liels daudzums Daugavas krastu dolomīta. Vietām redzami laukakmeņi un sarkanie ķieģeļi. Iekštelpu apdarē izmantoti ķieģeļi ar izmēriem 28x13x9 cm.

Arheoloģiskie pētījumi ļauj domāt, ka pils ziemeļrietumu korpusa iekštelpās bijušas krusta (varbūt pat zvaigznes formas) velves ar ribām. Sienas bija apmestas, sienu atveres vainagojās ar smailām arkām.

Pils pussalu no pārējās sauszemes nodalīja divi grāvji. Pirmais no tiem, 10 m plats, tika izrakts aptuveni 150 m no Karikstes grīvas, atdalot pili no pārējiem nocietinājumiem. Otrais grāvis bija rakts 100 m tālāk, atdalot pirmo un otro priekšpili. Pirmā priekšpils, kas piekļāvās pilij no austrumiem, sasniedza 100 m garumu un 130 m platumu. Arī otro priekšpili no apkārtnes atdalīja grāvis, un tās platība bija 50x125 m. No dienvidaustrumu puses to sedza zemes valnis līdz 130 m garumā, līdz 1 m platumā un līdz 2 m augstumā. Viduslaikos priekšpiļu teritorijā atradās amatnieku un tirgotāju apmetne. Pieņem, ka pils ziemeļu daļu no pussalas puses segusi vēl viena papildu siena. Šeit pat, ziemeļaustrumu daļā, bija iekārtota ieeja nocietinājumu teritorijā. Dažus simtus metru augšpus pa Karikstes tecējumu pils vajadzībām viduslaikos bija uzbūvēts dambis un dzirnavas.

Šeit krustojās ceļi, kas veda no Kurzemes caur Zemgali un Sēliju uz Vidzemi, un tas noteica jaunās pils īpašo stāvokli un ierindoja to starp ordeņa galvenajām pilīm. Daugava tajos laikos kalpoja kā robeža starp krustnešu jau iekarotajām zemēm Daugavas labajā krastā un pagaidām vēl brīvajām teritorijām kreisajā krastā. Pārceltuvi pie Aizkraukles izmantoja lietuviešu un zemgaļu karaspēks, veicot reidus Vidzemē.

Nav dīvaini, ka militārās sadursmes starp krustnešiem un lietuviešiem ar zemgaļiem (iesaitot slavenos zemgaļu vadoņus Viesturu un Nameju) šeit nebija nekas neparasts. 1226. gadā zemgaļiem Viestura vadībā izdevās pili ieņemt. Atskaņu hronika vēsta, ka vācieši ielenkuši Viesturu, kad viņš ar kara laupījumu atgriezies Zemgalē. Taču zemgaļu vadonis izrāva no uguns pagali, izsita ar to zobus Aizkraukles komturam Markvardam fon Burbaham, uzlēca zirgā un aizbēga no vajātājiem.

Atskaņu hronika kārtējo reizi piemin Markvardu saistībā ar 1230. gada karagājienu. Vēsturnieks Beninghofens uzskata, ka Markvards, iespējams, ieņēma komtura amatu no 1211. līdz 1231. gadam. 1234. gadā pilī atradās Zobenbrāļu ordeņa mestra Bernharda (nejaukt ar zobenbrāļu virsmestru!) rezidence - šis tituls atbilda vēlākajai komtura pakāpei Livonijas ordenī. Zināms, ka 1252.-1480. gados pilī valdīja 21 komturs.

Pie Aizkraukles gūstā nonāca lietuviešu kņazs Lengevins – tas pats, kurš 1240.-45. gados iedzina bailes Vidzemes piļu garnizonos.

1236. gada 22. septembrī notika Saules kauja, kad lietuvieši savienībā ar Livonijas tautām sakāva Zobenbrāļu ordeni. Bruņinieku armijas paliekas pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā atzaru Livonijā - Livonijas ordeni. Saules kauja notika sv. Maurīcija dienā, un Aizkraukles komtura 1271. gadā arī attēlots sv. Maurīcijs! Gan Vācu, gan Livonijas bruņiniekiem bija viens kopīgs ienaidnieks, kas šķīra viņu teritorijas - Lietuvas lielkņaziste, pēdējais pagānisma balsts Baltijā.

No 1242. gada par Lietuvas lielkņazu kļuva Mindaugs. Būdams gudrs un tālredzīgs politiķis, kas savā pakļautībā apvienoja Lietuvu, Mindaugs saprata, kādas briesmas viņam draud no vācu krustnešiem. Lai atņemtu viņiem galveno ieganstu iebrukt Lietuvā, Mindaugs pieņēma kristietību un tika kronēts. Viņš piekāpās teritoriāli, par godu kronēšanai uzdāvinot daļu zemes Livonijas ordenim un Rīgas arhibīskapam. Ziedojumu 1253. gada 21. augustā apstiprināja pāvests Inocents IV. Vēl trīs gadus Mindaugs turpināja atteikties no savām tiesībām uz dažām pierobežas zemēm, līdz 1256. gadā starp viņu un Livonijas virskungiem tika noslēgta galīgā vienošanās. Saskaņā ar šo līgumu, ko 1257. gada 13. jūlijā apstiprināja pāvests Aleksandrs IV, starp citām teritorijām Livonijas ordenim tika nodota daļa zemes Sēlijā, kas tika nodota Aizkraukles pils jurisdikcijā.

Aizkraukles pils pakļautībā nonāca Altenes pils 15 km uz austrumiem no Aizkraukles, jo tagad Aizkraukles komturejas apriņķis atradās abos Daugavas krastos. Lielākā daļa komturejas zemju atradās Sēlijā. Pateicoties tik ienesīgam darījumam, Livonijas ordeņa mestrs Anno fon Zangerhauzens spēja ieņemt Vācu ordeņa virsmestra krēslu un atteicās no militārām pretenzijām uz Lietuvu.

Pēc 1257. gada ordeņa un arhibīskapa īpašumu robeža Sēlijā bija novilkta pie Aizkraukles pārceltuves. Lai nodrošinātu sevi, arhibīskaps Alberts tajā pašā gadā Rīgas sieviešu cisterciešu klosterim uzdāvināja savas teritorijas pierobežas zemes pie Aizkraukles.

Pēc Mindauga slepkavības 1263. gadā konflikti starp Lietuvu un ordeni uzliesmoja ar jaunu sparu. 1273. gada pavasarī pie Aizkraukles lietuvieši sakāva ordeņa karaspēku. Zemgaļu vadonis Namejs, kas bija savienībā ar Lietuvu, uzsāka sacelšanos, atvelkot uz sevi ordeņa galvenos spēkus. Tas ļāva lietuviešiem 1279. gada 5. martā pie Aizkraukles dot jaunu graujošu triecienu Livonijas ordenim. Gāja bojā viss bruņniecības augšgals - 71 krustnesis un pats ordeņa mestrs Ernsts fon Ratceburgs. Lietuvieši sagrāba arī karogu ar Jaunavas Marijas attēlu un nogalināja karognesēju Johanu Tīzenhauzenu.

Viens no Aizkraukles pils komandieriem gāja bojā 1305. gadā pie Dignājas (Dubenas) karagājiena laikā Zemgalē. Baznīcā pie pils 1375. gadā tika apglabāts Livonijas ordeņa mestra vietnieks landmaršals Andreass fon Štenbergs.

Vienā no 1420. gada dokumentiem minēts, ka līdz šim tuvumā bijušas divas pilis - Ašerādene un vecā Oldenborhas pils. 1451. gadā pils komturs bija Johans Spors, un viņa pakļautībā bija 7 bruņinieki. Ap 1469. gadu Aizkrauklē dienēja 19 gadus vecais Valters fon Pletenbergs, topošais Livonijas ordeņa mestrs.

1477. gadā Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers izslēdza Rīgas pilsētu kopā ar Livonijas ordeni no baznīcas. 1477. gada 7. oktobrī interdikts tika apstiprināts landtāgā Valkā, kur arhibīskaps nosodīja Livonijas ordeņa mestru, kurš bija licis Aizkraukles komturam noindēt arhibīskapu un nodedzināt viņa rezidenci Koknesē.

1485. gadā arhibīskaps Mikaels Hildebrands nosūtīja uz Rīgu sūtņus, lai rātsnams un Doma kapituls atzītu viņa iecelšanu arhibīskapa amatā, un tie piekrita viņu atzīt, ja viņš atbrīvos Livonijas ordeņa sagūstītos Doma kapitula karavīrus un atgriezīs bruņinieku Daugavā konfiscētās preces. Šo sarunu rezultātā tika sasaukts jauns landtāgs, bet, tā kā arhibīskaps, ordenis un Rīgas pilsēta nespēja vienoties par gūstekņiem Aizkraukles pilī, sarunas tika pārtrauktas, un ordenis sāka gatavoties jaunam karam ar Rīgu.

15. gadsimtā pils ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu stūros tika uzbūvēti divi šaujamieročiem paredzēti torņi. Apaļā Ziemeļu torņa diametrs sasniedza 12 m (pēc K. Lēvisa of Menāra – 14 m), un sienu biezums bija robežās no 2,8 līdz 3,2 m Torņa sienas būvētas pēc t.s. "čaumalas" tehnoloģijas, t.i. ārpusē tika klātas dolomīta plāksnes, un spraugas aizdarītas ar nelielām dolomīta atlūzām vai ķieģeļiem. Iekštelpu sienas tika apšūtas ar ķieģeļiem, un arī sienu iekšējā dobā daļa tika aizbērta ar atlūzām un pārlieta ar kaļķu javu. Austrumu torņa diametrs bija nedaudz mazāks - 11 m. Vai tas bija apaļš vai pusapaļs, kā parādīts F. Krūzes plānā, var noskaidrot tikai arheoloģiskie izrakumi.

15. gadsimta beigās pils saņēma landmaršala (ordeņa mestra vietnieka) rezidences statusu. Tā kā pils pēdējos gados ir bijusi rezidence landmaršalam - otrajai personai Livonijas ordeņa hierarhijā aiz mestra, tad pils iekšējā apdarē varētu būt bijuši papildu dekoratīvie elementi, līdzīgi kā tas tika darīts ordeņa mestra telpās Cēsīs. Laika posmā no 1519. līdz 1561. gadam pili pārvaldīja 5 landmaršala iecelti komturi (Hauskomtur).

1559. gada janvārī sākās jauns Livonijas kara posms. Cara Ivana Bargā krievu karaspēks mēģināja ieņemt Rīgu, taču bija spiests atkāpties Salaspils, Ikšķiles un Aizkraukles virzienā, februāra beigās atgriežoties Krievu caristes teritorijā. Kara novārdzinātā Livonijas valsts meklēja palīdzību un finansiālus līdzekļus kara vešanai. Ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms uzsāka sarunas ar Polijas karali Sigismundu-Augustu. 1559. gada 15. septembrī Viļņā ordenis ieķīlāja savas zemes gar Daugavu no Drujas līdz Aizkrauklei ar tiesībām tās vēlāk izpirkt par 600 000 guldeņiem, un karalis apņēmās ar visu spēku iestāties par Livoniju, atjaunot tās īpašumu veselumu un brālīgi dalīties ar ordeni turpmākajos iekarojumos Krievu caristē.

1577. gadā pils garnizons Aizkrauklē saņēma rakstisku padošanās piedāvājumu no hercoga Magnusa. Dodot priekšroku padoties jaunajam hercogam, nevis viņa sabiedrotajam Ivanam Bargajam, landmaršals Kaspars Minsters pieņēma piedāvājumu. Tomēr Ivanam Bargajam nepatika Magnusa pārmērīgā pašdarbība, un viņš sagrāba tā pilis. 25. augustā tika ieņemta Aizkraukle. Vecajam landmaršalam Minsteram izdūra acis un šāva uz viņu, līdz viņš nomira. Viņa radinieks Johans Minsters kopā ar izdzīvojušajiem karavīriem tika saņemts gūstā.

1581. gadā pēc divu nedēļu aplenkuma poļu karaspēks piespieda krievu garnizonu atstāt pili, kad pilī beidzās pārtika. 1599. gadā pilī veiktā revīzija konstatēja, ka pili daļēji nopostījuši krievi, daļēji Stefans Batorijs un tagad tā stāv tukša. Pils netika atjaunota tāpēc, ka pēc šaujamieroču parādīšanās tā kļuva sasniedzama apšaudei no pretējā Daugavas augstā krasta vairāku simtu metru attālumā. Poļu laikos Aizkraukles komturejas zemēs tika izveidota stārastija, kura pirmais stārasts bija kāds Dobinskis, bet nākamais - Jans Kazinovskis.

Zviedru karalis Gustavs II Ādolfs 1630. gadā pils paliekas atdeva artilērijas pulkvežleitnantam Simonam fon Šulcam kā parāda apmaksu. 1633. gadā pils joprojām bija nocietināta, par ko 8. oktobra vēstulē no Frankfurtes pie Mainas minēja Zviedrijas kanclers Aksels Uksenšērna. Pēc Simona fon Šulca nāves līdz 1638. gadam pili dēlu vārdā pārvaldīja viņa atraitne.

Muižnieks Martins fon Šulcs 1674. gadā pārvērta muižu par majorātu, un kopš tā laika viņa dzimtu sauc par Šulciem fon Ašerādeniem. Ap 1680. gadu pils tika praktiski nopostīta, un vietējie iedzīvotāji savām vajadzībām palēnām aizvilka akmeņus. 1694. gadā nepilnu kilometru no pils tika uzcelta mūra baznīca, kurai akmeņi arī tika ņemti no drupām.

1685. gadā visas Šulca muižas pakļāva redukcijai, un Karls Šulcs no īpašnieka kļuva par īrnieku, aktīvi piedalījās Patkula sazvērestībā, par ko tika ieslodzīts. 1700. gadā Ziemeļu kara laikā sakšu karaspēks karaļa Augusta II Stiprā vadībā aplenca Rīgu un 7. novembrī ieņēma Koknesi. Kopā ar Patkulu ieradās arī karalis Augusts un abi apmetās pie barona Šulca Aizkrauklē, izvietojot savu armiju apkārtējās muižās. Pēc 1710. gada Šulciem, tāpat kā pārējiem Livonijas muižniekiem, tika atdoti viņu īpašumi.

Vēsturē iegājis arī barons F. Šulcs, kurš kā landrāts pavadīja Krievijas ķeizarieni Katrīnu II viņas ceļojumā pa Vidzemi. Ķeizariene pavēlēja uzlabot zemnieku stāvokli Livonijā. Pamatojoties uz viņas ieteikumiem, barons Šulcs uzrakstīja “Zemnieku tiesības”, lika tās pārtulkot latviešu valodā un izplatīt savas muižas zemniekiem. Taču Vidzemes muižniekiem bija lielas bažas par "zemnieku tiesībām", tāpēc tās netika nodotas landtāga sēdei. Īpaša landtāga komisija nolēma, ka Šulcam jākonfiscē visi "zemnieku tiesību" eksemplāri, kas jau bija izdalīti tautai. Tikai dažus gadus vēlāk muižnieki sāka izmantot barona Šulca likumus (1765. gadā), kuros bija ietvertas zemnieku klaušu normas viņa īpašumos Aizkrauklē un Rīmaņmuižā, kā paraugu privātīpašumu likumu izstrādei.

Pilsdrupas, par ko liecina pirms 2. pasaules kara uzņemtās fotogrāfijas, pēdējo 80 gadu laikā tikušas strauji nopostītas. Aptuveni 6 m augstās Dienvidu torņa atliekas tika uzspridzinātas 1946. gadā un izmantotas šosejas būvei. Atsevišķi līdz 10 m augsti pils mūru fragmenti joprojām paceļas virs zemes, viens no šiem fragmentiem sasniedz 15 m augstumu, no Daugavas puses saglabājušās vītņu kāpņu mala, mūra niša un durvju aile ar pusloka pārsedzi; no Karikstes upes puses sienā saglabājušās kamīna skursteņa un krusta velves pēdas. Otrs mūra fragments ir no ziemeļrietumu stūra apaļā torņa, kur trešā stāva līmenī saglabājusies ceturtdaļa no sienas 3,2 m biezumā. Pirmā stāva tornī redzamas divas ambrazūru malas un daudzas cauri sienām ejošas atveres ar izmēru 30x40 cm šķērsgriezumā, kuras, iespējams, lietoja šaušanas kameras vēdināšanai.

Pils lapa vēl ir tapšanas stadijā. Papildu informāciju var iegūt pie pilsdrupām uzstādītajā informatīvajā stendā.

Informācijas avoti:

“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004
I. Šterns “Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002
I. Šterns “Latvijas vēsture 1290-1500” Latvija; “Daugava” 1997
J. Vaivods “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā” Rīga, Rīgas Metropolijas kūrija, 1994
A. Plaudis “Ceļvedis pa Latviju” Rīga, “Jumava” 1998
V. Veilands “Latvija kabatā” Rīga, 1995

Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2014)

R. Rimšas foto (1999)

Valērija Smoļika foto
(2014)

Senie attēli

Pils plāni

Pils rekonstrukcija

Atrašanās vieta

Dmitrija Koroļa foto

Alda Lapiņa foto

Citi foto

Baznīcas foto
R. Rimšas foto
(1999, 2014)

Seni baznīcas foto

 

© Renātas Rimšas dizains