|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Ārlavas pils (Ervālene - Erwahlen)(pirms 1497. gada)
Bijušās Ervālenes pils vieta atrodas Talsu novadā, ietilpst Valdemārpils lauku apvidū, 5 km uz ziemeļrietumiem no Valdemārpils, Sasmakas ezera ziemeļgala lēzenajā austrumu krastā, bijušās Ārlavas muižas teritorijā, apmēram 100 m uz austrumiem no Mazrojas upītes pietekas no ezera. Precīzu pils kādreizējo atrašanās vietu tagad dabā nav iespējams noteikt.
Ārlava bija Kurzemes (Piltenes) bīskapijas pils. Ārlava bija sena kuršu cilts dzīvesvieta, dokumentos pirmo reizi pieminēta 1231. gadā. Rakstu avotos kopš šī gada Ārlava minēta kā Arowelle, Erwahlen, Arwalen, Arwal, Arevale, Arwallenn.
Saskaņā ar 1253. gada līgumu par kuršu zemju sadali starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu, Ārlava nonāca bīskapijas pakļautībā. Tā kļuva par vienu no Kurzemes bīskapijas iecirkņiem, kuru pārvaldīja amtmanis (pārvaldnieks). Ordeņa zemes Kurzemes bīskapiju dalīja 3 teritoriāli nesaistītās daļās: Piltenes-Dundagas (kopš 1439), Sakas un Aizputes-Embūtes apriņķos. 15. gadsimta 2. pusē Kurzemes bīskapija tika sadalīta 8 muižu apriņķos jeb iecirkņos (Piltenes, Dundagas, Ārlavas, Puzes, Aizputes, Valtaiķu, Embūtes, Cīravas-Pērkones).
Pils celšanas laiks nav zināms. Ārlavas pilsnovads (borchsokinge) pirmo reizi rakstos minēts 1497. gadā. Tāpēc vēsturnieks L. Arbuzovs (1938) uzskata, ka Ārlavas pils varēja būt uzcelta pirms 1497. gada, tas ir, tikai 15. gadsimtā.
Par pils pastāvēšanu 16. gadsimtā liecina Kurzemes bīskapa Hermaņa Ronneberga 1537. gadā savā Ārlavas pilī (in unseren Hause tho Arwallenn) izdots dokuments. Tāpat Ārlava (Erwahlen) vienā no 1537. gada dokumentiem minēta arī kā bīskapa nams (Haus). Kā pils Ārlava pieminēta Livonijas piļu sarakstā 1555. gadā. Vairāk dokumentētu liecību par pili nav.
Pēc pēdējā Kurzemes bīskapa hercoga Magnusa nāves Ārlava 1583. gadā nonāca Polijas pakļautībā, kļūstot par vienu no septiņām Piltenes apriņķa draudzēm. Līdz 1644. gadam Ārlavas pagastā ietilpa arī zviedru zvejnieku apdzīvotā Roņu sala.
1656. gadā Ārlavu ieguva Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers. Kurzemes, Zemgales un Žemaitijas 1659. gada kartē N. Sansons d'Abevils viņa 1664.-67. gadā Parīzē izdotajā atlasā Ārlavu (Erwalen) citu starpā ir apveltījis ar cietokšņa mūru apzīmējumu.
Zviedrijas-Polijas kara laikā 17. gadsimta otrajā pusē poļu karaspēks, postot valsti, virzījās cauri Kandavai un Talsiem uz Ārlavu. Ārlava kā pils vairs nav minēta nevienā 17. gadsimta dokumentā. Nav arī leģendu un teiku par viņas atrašanās vietu. Kārlis fon Lēviss of Menārs (1922) Ārlavu ierindoja tikai starp iespējamām pilīm, bet visi pārējie Latvijas 20. gadsimta piļu pētnieki to iekļāvuši savos mūra piļu sarakstos.
Tagadējā Ārlavas muižas ēka celta 18.-19. gadsimtu mijā, pārbūvēta 19.gadsimtā. Muižas parkā aug Latvijā lielākais sudrabvītols (stumbra apkārtmērs 5,8 m, augstums 21 m). Ārlavas bērzu birzs (6,3 ha) stādīta jau 17. gs.
Ārlavas muiža 2000. gada maijā:
1999. gadā I. Ose un A. Caune pētīja iespējamo pils atrašanās vietu. Pētot dabā Ārlavas muižas kādreizējo centru 1999. gadā, netika atrastas ne senu zemes nocietinājumu pēdas, ne viduslaiku mūru paliekas. Kā vienīgo norādi par bijušās pils vietas nocietināšanu var ņemt lēzenu gravu vai bijušo grāvi, kas atrodas uz ziemeļiem no muižas.
Kopš 2010. gada Valdemārpils un Ārlavas pagasts ir iekļauti Talsu novadā. Bijušās muižas telpās tagad atrodas pansionāts. No pansionāta aizmugures paveras plašs skats uz Sasmakas ezeru. Sasmakas ezers ir 7,5 km garš un līdz 0,5 km plats. Dažas ēkas un bijušās muižas žoga paliekas ir būvētas no laukakmeņiem, kas, iespējams, savulaik ņemti no Ārlavas pilsdrupām.
Ārlavas evaņģēliski luteriskā baznīca
Pirmās rakstiskās liecības par baznīcu ir datētas ar 1383. gadu. Koka baznīca celta 17. gadsimta otrajā pusē, 1728. gadā tā kopā ar mācītājmuižu vēl bija labā stāvoklī, bet 1777. gadā sabruka, kā ziņots vizitācijas protokolā. Jaunas baznīcas celtniecība Ārlavā tika pabeigta 1793. gadā. Pašreizējo neogotisko izskatu baznīca ieguva pēc pārbūves 1862.-1863. gadā. Kancele, ērģeles un altāris ir atzīti par kultūrvēsturiskiem pieminekļiem. Ārlavas baznīca ir lielākā no Talsu novada lauku baznīcām, šeit kristīts pats Krišjānis Valdemārs. Pie baznīcas 2005. gadā no vēja savīta skārda jumta izveidota instalācija.
1819. gadā šeit notika zemnieku nemieri - Kurzemes guberņā notika pagasta tiesu “vēlēšanas”. Muižnieki par tiesnešiem iecēla sev tīkamus cilvēkus. Ārlavas draudzes zemnieki atteicās atzīt jaunos tiesnešus, kuri savus pienākumus varēja sākt tikai pēc zvēresta došanas baznīcā. Bruņoti zemnieki aplenca Ārlavas baznīcu, lai neielaistu tajā ne mācītāju, ne tiesnešus. Zemes īpašnieki un viņu rokaspuiši centās salauzt zemnieku pretestību. Notika īsta kauja. Muižnieku baronu Štempelu, kurš jāja baltā zirgā, zemnieki kopā ar zirgu pārmeta pāri baznīcas žogam. Nemieri izplatījās visā Ārlavas pagastā, un tos nežēlīgi apspieda pats ģenerālgubernators Pauluči, kurš ieradās notikuma vietā ar lielu armijas vienību.
PIELIKUMS: Latviešu tautas leģenda par svēto Juri no Talsiem
Senos laikos pirms zviedru kara pa Talsu apriņķi staigāja viens pravietis, saukts par svēto Juri. Viņš sludināja, ka pie Ārlavas būs karš, Talsu baznīca sprediķa laikā iegāzīsies un citas lietas, kas piepildījās. Netālu no Ārlavas notika kauja ar zviedriem, pret kuriem cēlās pat sievietes ar priekšautos turamiem akmeņiem, kurus svieda uz viņiem. Baznīcas vadība, baidoties no svētā Jura pareģojuma, ka baznīca iebruks, baznīcu trīs reizes pārbūvēja no pašiem pamatiem. Baznīcas pagrabi bija pilni ar zeltu. Lai stiprinātu baznīcas pamatus, pagrabus aizbēra ar zemi un akmeņiem. Šoreiz zelts no pagrabiem tika pārnests uz baznīcu un kļuva redzams.
Informācijas avoti:
“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (1999)
Valērija Smoļika foto
Baznīca, kurā 1825. gadā tika kristīts Krišjānis Valdemārs
Senie foto
R. Rimšas un V. Smoļika foto (2015)
Atrašanās vieta
Ervālene vecās kartēs
Cita simbolika
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
