|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Babītes pils (Babate - Babath)(13. gadsimts, līdz 1224. gadam?)
No Babītes jeb Svētās Marijas pils uz zemes virsmas pašlaik nekas nav saglabājies, pat tās lokalizācijas vieta vēl nav precizēta. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka pils vieta varētu būt Poļu kalnā, sauktā arī par Babītes pilskalnu, kas atrodas Rīgas rajona Salas pagastā. Babītes pilskalns atrodas zemes joslā starp Lielupi un Babītes ezeru, tā ziemeļu krastā. Tas ir atsevišķs paugurs garā kāpu grēdā Babītes ezera senkrastā, valsts mežā, apmēram 300 m uz dienvidrietumiem no Strēlnieku viensētas, Jūrmalas apvedceļa (A10) dienvidu malā, Lielupes labā krasta pusē pie Varkaļu kanāla tilta, šosejas Rīga-Liepāja tilta priekšā kreisajā pusē. Nogriežoties pa kreisi pie zīmes ar uzrakstu “Babītes pilskalns”, nokļūstam uz meža ceļa, kur pēc aptuveni 300 metriem būs akmens, pie kura atkal jānogriežas pa kreisi uz meža taku, kur tālāk būs informācijas stends, kāpnes un pats pilskalns. Ģeogrāfiskās koordinātas: 56°57'29.3"N, 23°50'34.0"E (56.95813/23.84279)
Mūsdienās pilskalns ir nozīmīgs arheoloģijas piemineklis, kas apstiprināts ar Kultūras ministrijas 29.10.1998. lēmumu Nr.128 un kopš tā laika ir valsts aizsargājamais objekts Nr.: 2083. "Babītes pilskalns". Babītes pili pie tāda paša nosaukuma ezera nevajag jaukt ar citiem tāda paša nosaukuma Latvijas pilskalniem. Vēl viena pazīstama Babītes pils ir Veclauru pilskalns jeb Stakenberģu pils Mazsalacas apkaimē Vidzemē, kā arī Babītes (Babotes) pils netālu no Jaunpils Zemgalē. Lai gan vēstures zinātņu doktors J. Apals pils atrašanās vietu Poļu kalnā uzskatīja par strīdīgu, jo ir zināmi vēl divi pilskalni ar nosaukumu "Babītes pils", un to galīgi var atrisināt tikai izrakumi. Bet viņš pats uzskatīja, ka Poļu kalns nevarētu būt pils vieta un tā visticamāk bijusi tuvāk Jaunpilij, Karātavu kalnā 1 km no pils.
Pirms daudziem gadu tūkstošiem vieta, kur tagad atrodas Poļu kalns, atradās zem senas jūras ūdeņiem. Babītes ezers joprojām ir visai sekls - ezera platība ir 2555,7 hektāri, vidējais dziļums 0,9 m, maksimālais - 1,7 m. Saskaņā ar citiem avotiem, šobrīd vidējais dziļums ir 0,7 m, bet maksimālais 2 m. Arheoloģiskie izrakumi un to gaitā atrastie neolīta perioda priekšmeti liecina, ka tagadējā Salas pagasta teritorija bija apdzīvota jau trešajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Seno cilvēku apmetnes atradās pie lielas jūras lagūnas (Babītes ezers ir šīs lagūnas palieka) un tie nodarbojās ar medībām un zvejniecību.
10. gadsimtā caur šo teritoriju veda sens sakaru ceļš, bet 13. gadsimtā "Babatas kara ceļš" kļuva par pirmo sauszemes ceļu, kas veda no Rīgas uz Prūsiju. Piejūras ezera latviskais nosaukums Babīte (Babis) norāda, ka tā apkaimē apmetušies zemgaļi, nevis lībieši, kuri Daugavas kreisajā krastā ieņēma tikai pašu piekrasti.
Arheologs Ē. Mugurēvičs īsi piemin Babītes pils rašanos un tālāko likteni: “Būtu pārmērīgi apcerēt, kam piederēja Lielupes grīva un šaurā zemes josla starp šo upi un Babītes ezeru. Iespējams, ka šis piekrastes reģions līdz XIII gadsimta sākumam nebija apdzīvots. Taču gar jūru šajā apvidū gāja nozīmīgs tranzīta ceļš, ko varēja izmantot daudzas tautas, pirms šeit nostiprinājās krustneši. Tā kā rīdzinieki šo zemes gabalu ar Babatas pili 13. gadsimta 20. gados izpirka no Zemgales bīskapa, var pieņemt, ka pirms tam tā piederējusi Zemgalei.”
Uzskata, ka pils atradusies zemgaļu zemē Upmalē (Opemele, Upemolle, Uppemel). Šis nosaukums ir atrodams 13. gadsimta dokumentos. Babīte sākotnēji celta kā Zemgales arhibīskapa pils. Castrum Babath celta pirms 1225. gada, kad tā pirmo reizi minēta vēstures avotos, bet ne agrāk kā 1218. gadā, kad Rīgas bīskaps Alberts Bukshēvdens nodibināja Sēlijas diecēzi - vēlāko Zemgales bīskapiju. Iespējams, ka pili 1224. gadā uzcēla Zemgales bīskaps Lamberts 1224. gadā nojauktās zemgaļu ostas vietā pie nozīmīgā tirdzniecības ceļa. Pastāv arī versija, ka pili sākotnēji uz pamestā ostas nocietinājuma cēlis jau Zemgales bīskaps Bernards Lipe (amatā bija līdz 1224. gada 29. aprīlim), vēlāk to nododot bīskapam Lambertam.
Babītes pils bija no koka – sākotnēji Livonijā vācieši dažviet uzcēla koka pilis: 13. gs. (Svētkalns, Dobe, Babīte u.c.) un 14. gs. sākumā (Daugavpils, Alūksne). Tas ir saprotams, jo smago kauju apstākļos ar vietējām tautām (13.-14. gs.) nebija iespējams uzreiz organizēt darbietilpīgo mūra piļu celtniecību. Vispieejamākais un ērtākais būvmateriāls bija koks. Jāpiebilst, ka arī Rietumeiropā uzreiz nepārgāja tikai uz mūra piļu celtniecību. Vācijā, Polijā un citās zemēs pāreja no koka nocietinājumiem uz dzīvojamo un saimniecības ēku kompleksiem, ko ierobežoja akmens mūri, bija pakāpenisks process, kas ilga no 11. līdz 13.-14. gadsimtam, dažviet pat līdz 15. gadsimtam.
Kā liecina rakstītie vēstures avoti, Rīgas mājīpašnieki ar maģistrātu priekšgalā jau 1220. gados centās ap pilsētu veidot īpašu lauku teritoriju, kas dokumentos saukta par "marku". Viduslaikos tā sauca laukus, pļavas, ganības un ūdeņus, kas bija ciema vai pilsētas kopīpašumā, jo bez tādiem nevarēja iztikt arī vācu iekarotāji. Nosakot robežas, radās nesaskaņas starp Rīgas pilsētu, bīskapu Albertu, Domkapitulu, Zobenbrāļu ordeni un Daugavgrīvas cisterciešu klostera mūkiem. Kad sāncenši bija spiesti meklēt pāvesta starpniecību, lai atrisinātu strīdus, bīskapam Albertam 1225. gadā neatlika nekas cits kā kā nosūtīt uz Romu savu priesteri Maurīciju (par kuru vēsturē citu ziņu nav) un lūgt pāvestu Honoriju III iecelt pāvesta legātu Livonijā. Pāvests piekrita un par arbitru izvēlējās Modenas bīskapu Vilhelmu, kuru Latviešu Indriķis kļūdaini dēvē par pāvesta kancleru – "palatii sui cancellarium". Šī "kļūda" varēja būt sava veida diplomātija: zināms, ka Vilhelms no Modenas pāvesta kancelejā strādāja no 1209. gada un tikai 1220.-1222. gados kalpoja kā vicekanclers. Piedevām pāvests paņēma savā aizsardzībā visas jaunkristītās zemes Livonijā un Prūsijā, tādējādi atbrīvojot tās no Svētās Romas impērijas virsvaras, ko viņš paziņoja ar 1225. gada pavasarī nosūtīto legātu.
Apmeklējis daudzas vietas Livonijā un uz vietas iepazinies ar situāciju, 1226. gada 15. martā pāvesta sūtnis apstiprināja galvenās Rīgas lauku apgabala robežu aprises. Daugavas labajā krastā, sākot no Rumbulas krācēm, apgabala robeža taisnā līnijā gāja gar tagadējo Ulbroku līdz Juglas un Ķīšezeram un tālāk līdz Mīlgrāvim (gandrīz atbilstot tagadējai Rīgas robežai). Kreisajā krastā robeža, apejot Doles salas lejasgalu, no vietas iepretim Rumbulai stiepās līdz Misas upei un tālāk līdz Gātei (caurtekai, kas savieno Babītes ezera rietumdaļu ar Lielupi), tālāk pa Lielupi līdz jūrai un pa sauszemi līdz Daugavgrīvas klostera teritorijai. Rīgas pilsētas patrimoniālā apgabala platība bija aptuveni 750 kvadrātkilometru (pēc citiem avotiem - vairāk nekā 1000). Tādējādi Babītes pils nokļuva Rīgas apgabala robežās un zaudēja savu nozīmi kā Rīgas bīskapa atbalsts punkts Zemgalē.
Pils aprakstīta pāvesta legāta Modenas Vilhelma 1225. gada decembrī izdotajā dokumentā, kas atrisināja Zemgales bīskapa Lamberta un Rīgas pilsētas strīdu par zemēm gar Lielupes lejteci un Babītes pili, kas bija uzcelta teritorijā, uz kuru pretendēja pilsēta. Ar legāta lēmumu bīskapa piesavinātā zeme un pils bija jānodod Rīgai. Pilsētai par piespriesto Babīti jeb Svētās Marijas Babītes pili (Castro Babath Sanctae Mariae) bija jāsamaksā bīskapam 37 sudraba mārkas un jāapsola palīdzība jaunas pils celtniecībā otrpus Lielupei, ja bīskapam tāda būtu nepieciešama.
Šim lēmumam bija vēl tādas sekas, ka starp šeit aprakstītajām pilīm mūsdienu Vidzemei piederīgajā teritorijā īpašu vietu ieņem Babītes pils. Šī ir viena no tikai divām Vidzemes pilīm, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā. Lieta tāda, ka, pateicoties Rīgai, teritorijas pie Babītes ezera kopš 1226. gada ietilpa t.s. Rīgas patrimoniālajā apgabalā (pilsētas lauksaimniecības zemēs). Tāpēc tagad Vidzemes apgabala robeža, kas pamatā atrodas Daugavas labajā krastā, Rīgas reģionā atrodas arī otrpus Daugavas, ieskaitot Jūrmalu, Babītes ezeru, stiepjas uz dienvidiem no Baldones (kura kļuva par Vidzemes daļu 1660. gadā).
L. Pura romānā “Krusts pār pilskalnu” Domkapitula strīdu aprakstos par zemes valdījumiem Zemgalē teikts: “Robežu pārdales dokumentā, kas datēts ar 4. un 5. aprīli 1253. gadā, ordenim tika atdota tikai viena trešdaļa no visas Zemgales - Tērvete, Dobelene un zemes Lielupes un Mūsas kreisajā krastā, viss pārējais ir arhibīskapijas un Doma īpašums - atskaitot to zemi starp Daugavu un Lielupi [t.i. kur arī atradās Babītes pils!], ko mēs aiz labas gribas uzdāvinājām Rīgas pilsētai.” Latviešu Indriķa hronikā Babīte vispār nav pieminēta, kas liecina, ka hronists šai vietai nav piešķīris nekādu nozīmi.
Tiek pieņemts, ka pēc 1226. gada pils tika pamesta, par ko rakstījis, piemēram, pazīstamais Livonijas piļu pētnieks Lēviss of Menārs: Babīte (Babath) bija Zemgales bīskapa pils pie Babītes ezera Rīgas apriņķī un pilsētas patrimoniālajā apgabalā, un 1225. gadā, iespējams, tika nojaukta. Visticamāk, spriežot pēc pilskalna, tā bija tikai koka celtne. Taču vēl 1356. gadā Rīgas ieņēmumu reģistrācijas grāmatā kā robežpostenis minēts Babītes pilskalns (mons castri Babat), kuru pārņēma valdījumā kāds Vulfards Sunderns. Lai gan notikumu, kas varēja novest pie pils pazušanas no zemes virsas, vēsturē bija daudz. Piemēram, 1228. gadā zemgaļu un kuršu ciltis organizēja karagājienu pret Daugavgrīvu, kura laikā pils nocietinājumi varēja tikt nopostīti.
Doblenes mācītājs Bīlenšteins esejā "Doblene. Apskats par zemgaļu seno dzīvi" (1873) piemin "senos laikos nodegušo Babitenes pili":“Drīz ieradās Nameize, atveda sev līdzi daudz karavīru, es nevaru jums pateikt skaitu: viņš bija Tērvetenē galvenais un ieradās ar saviem karavīriem vajāt ordeņa brāļus; viņš savāca labākos karotājus, kas atradās Doblenskas pilī, un kopā ar viņiem steidza pakaļ ordeņa brāļiem; Nameizes karaspēks maz gulēja un steidzās, līdz beidzot panāca bruņinieku vienību; par to tika ziņots Ohtenhūzenam, kurš joprojām bija ļoti slims, ko viņš ļoti nožēloja. Tomēr Tas Kungs viņu mierināja un izglāba no viņa vājuma; kad Ohtenhusens sajuta sevī jaunus spēkus, tad viņa dvēsele sapriecājās; viņš nostādīja karaspēku kaujas ierindā. Nameize ar saviem jātniekiem atauļoja no meža; uzzinājuši, ka fogts ar savu armiju sagatavojies aizsardzībai, viņi nokāpa no zirgiem; viņu kājnieki ieradās drīz pēc viņiem; tad abi bruņinieki iznāca pret viņiem; fogts, neraugoties uz ievainojumu, stājās savas vienības priekšgalā un, ieraudzījis ienaidniekus, pieskrēja pie viena un iedūra tam, un tad sākās kauja. Ko es varu teikt par to? Zemgaļiem gāja slikti; viņu armija tika sakauta un piecdesmit no viņiem tika atstāti miruši kaujas laukā; citi, negribēdami turpināt cīņu, metās bēgt, pametot apmēram piecdesmit vairogus; zemgaļi muka kā apsviluši. Ordeņu brāļi laupījumu sadalīja ar kūriem, kas piedalījās karagājienā. Kauja notika pie Babitenes pils, kas nodega sensenos laikos. Ordeņa brāļi un kūri jautri atgriezās mājās, kur viņus labi uzņēma. Tā šis gājiens beidzās."
Uz Livonijas notikumu fona - Livonijas krustnešu ordeņa izveides, zemes sadales starp ordeni un bīskapiem un arhibīskapiem, Babītes pils, kā nenozīmīgs Rīgas pilsētas īpašums, tika aizmirsta. Jebkurā gadījumā pie tās sienām nenotika īpaši karstas kaujas un netika noslēgti būtiski līgumi, kas varētu mainīt vēstures gaitu. Kādu laiku to varēja izmantot kā medību namu, brīvo laiku pavadot Babītes ezera apkaimē, kas izsenis slavens ar saviem bagātīgajiem medību laukiem. Vecajās hronikās ir pieminēta zivju bagātība ezerā, kuru nozvejas tiesības tika sadalītas starp Rīgas pilsētu, Livonijas ordeni un arhibīskapu.
Pēc dažām ziņām, Babītes ezers joprojām ieņem pirmo vietu Latvijā putnu bagātības ziņā. Īpaši veiksmīgās sezonās ezerā tika nošauti līdz 10 tūkstošiem meža pīļu un citu putnu. (Ne tik sen Sīpolkalna pakājē atradās pat Mednieku un makšķernieku biedrības Rīgas pilsētas nodaļas laivu bāze.) Lūk, šādas kartes ik gadu izdeva priekš tiem pašiem makšķerniekiem:
Bet atgriezīsimies pie pils vēstures. Vienīgā Babītes ezera pieminēšana "Atskaņu hronikā" attiecas uz 1280. gadu notikumiem. kad ordeņa mestrs Vilekins, pēc tam, kad nolēma uzsākt jaunu karagājienu un “kad Rīgā nāca karapulks, / mestrs ļoti priecīgs bija./ Uz Babīti [Balat], šo ezeru / viņš veda pulkus šos. / Bij armija gara un plata / un karogota - kāds varens skats! / Viņi devās uz Mītavu [Jelgavu] / ar pilniem mantu pajūgiem.” Kā raksta Bīlenšteins (1892) - Babītes (Balata) ezers minēts arī citos 13. gadsimta avotos, un par viņa identitāti nav šaubu. No šī "Atskaņu hronikas" ziņojuma grūti saprast, vai pie ezera tolaik bijusi pils, taču, tā kā hronists šo nosaukumu izceļ kā karaspēka pulcēšanās vietu, iespējams, mestrs ar saviem ļaudīm apstājās šeit, vietējā pilī?
Babītes novads vēstures dokumentos minēts, pāvestam izmeklējot dažus Livonijas ordeņa darbības aspektus. Tā 1312. gadā rīdzinieki sūdzībā pāvesta izmeklētājam Franciskam de Moliano rakstīja, ka Livonijas ordeņa brāļi pie Babītes sagūstījuši Rīgas pilsētniekus, kas brauca komandējumos uz Kursu, Jelgavu un Daugavgrīvu. Kā par šo lietu atzīmē vēsturnieks I. Šterns: “Šīs ziņas liecina, ka lielajiem Rīgas tirgotājiem bija savi aģenti jeb “faktori” gan visās Latvijas mazpilsētās, gan Lietuvā, Igaunijā un Krievijā; un lielie tirgotāji kreditēja šos aģentus, iedodot naudu, par ko viņi savukārt uzņēmās preces nogādāt Rīgā vai lieltirgotāja norādītajā vietā ziemā ar ragavām vai vasarā pa ūdeni.”
1347. gada Miķeļa dienā (29. septembrī) “Rīgas ienākumu grāmata” ziņo, ka kāds Johans Mēmels par 2 markām gadā nomājis Tviseholmas zemes gabalu pie Babītes grīvas, kurā ietilpušas aramzeme, ganības un pļavas, izņemot bišukokus.
Babītes ezera apkārtne kalpoja kā savdabīgs tranzīta punkts Zemgales bēgļiem, kuri vēlējās nokļūt Rīgā. Lieta tāda, ka saskaņā ar Rīgas likumiem ikviens zemnieks, kurš aizbēga uz pilsētu, kļuva brīvs, ja viņa kungs gada laikā to nepieprasīja atpakaļ. 13. un 14. gadsimtā, kamēr latvieši arī ciemos bija brīvi, šim likumam nebija lielas nozīmes. Tas kļuva savādāk 15.-17. gadsimtā, izveidojoties dzimtbūšanai. Zemnieki sāka bēgt no kungiem uz Rīgu, kur vēl 1530. gadā viņi par pusmārku varēja nopirkt pilsoņa tiesības sev, sievai un bērniem.
Tā, 1489. gada 4. maijā Dobeles komturs vēstulē Rīgas maģistrātam paskaidroja, ka trīs dzimtcilvēki no viņa vasaļa Heinriha Fitina sētas aizbēguši uz maģistrātam piederošo Babītes novadu, kur Fitins viņus atrada jau nākamajā dienā un viņam bija pilnas tiesības tos sagrābt un atgriezt savā lēnī. Komturs arī uzsvēra, ka uz Babītes novadu aizbēguši arī viņa cilvēki, kurus viņš vēlas atgūt. Tādējādi komturs noteikti liecināja, ka bēgļi nav parādnieki, bet savām sētām piesaistīti zemnieki, un viņu kungam ir visas tiesības sagrābt un atgriezt aizbēgušos zemniekus kā savu īpašumu.
Pēc šīs Dobeles komtura vēstules Babīte diezgan ilgu laiku vēstures dokumentos nebija minēta.
Babītes ezera apkaimi ne reizi vien caurstaigāja dažādu armiju karaspēki, kas dedzināja un postīja visu apkārtni. 1559. gadā Livonijas kara laikā Kurzemē iekļuva cara Ivana Bargā krievu karaspēks. Sākās ilgstoša cīņa par Baltijas piekrasti, kas ilga līdz 1583. gadam. Lai samierinātu karojošās puses, pāvests Gregorijs XIII nosūtīja savu vēstnieku Antoniju Possevinu pie Ivana Bargā, kurš 1582. gadā sastādīja arī Livonijas karti, kurā attēlota Lielupes ieteka ar nosaukumu Bolok fluvius (oriģinālā karte tagad glabājas Vatikāna arhīvā).
Tā kā pēc Livonijas ordeņa krišanas 1562. gadā zemes, kas ietvēra Babītes novadu, nonāca Rīgas un Vidzemes pakļautībā, bet teritorija Lielupes kreisajā krastā nokļuva Kurzemes hercogistes īpašumā, tad Lielupe kļuva par divu valstu robežu. Līdz pat 18. gs. Salas pagasta rietumu daļa, tai skaitā Lielupes un Babītes ezera ūdeņi, izraisīja strīdus starp Kurzemes hercogiem un Rīgas pilsētu, un šeit ik pa laikam notika bruņotas sadursmes.
Vēsturnieki uzskata, ka īslaicīgā Babītes pils bija celta no koka, uzskatot, ka vieta bijusi apdzīvota neilgu laiku vai izmantota tikai kā patvērums no ienaidnieka uzbrukuma. Dabā tika meklēts pilskalns, uz kura varētu būt atradusies šī koka pils. Uz zemes joslas, kas atdala Babītes ezeru no Lielupes, atrodas divas senas apmetnes - Poļu kalns pie Strēlnieku viensētas un Sīpolkalns (agrākais nosaukums Baznīckalns) pie Sīpolciema. Babītes pils tika meklēta abās vietās. Tā kā pēdējā no minētajām vietām zemē atrastas zaļas glazētu podu lauskas, tas tiek uzskatīts par vēlāka laika pieminekli.
Lielākā daļa vēsturnieku par Babītes pili uzskata Poļu kalnu. Pilskalns sākotnēji bija nosaukts netālu esošā Babītes ezera vārdā. Bet vēlāk tas tika pārdēvēts par Poļu kalnu, jo Polijas-Zviedrijas kara laikā 1622. gadā poļu karaspēks tur iekārtoja militāro nometni, lai nepieļautu zviedru armijas virzību uz Jelgavas pusi. Nosaukums Poļu kalns latviešu valodā zināms kopš 19. gadsimta.
Kaut kur šajās vietās 1812. gadā darbojās Napoleona 10. korpuss maršala Makdonalda vadībā. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām: 7. divīzijas, kurā bija poļi, bavārieši, vestfālieši un prūši, un 27., kurā ietilpa tikai prūši. 10. korpuss pēc Napoleona pavēles ieņēma Kurzemi, kamēr Francijas armijas galvenie spēki caur Lietuvu virzījās uz Maskavu. Maršalam Makdonaldam frontes robeža tika noteikta no Slokas līdz Daugavpilij, viņš to ieņēma no 24. līdz 29. jūlijam un palika tur līdz oktobrim (pēc vēsturnieka E. Dunsdorfa ziņām). Napoleons ieņemto Kurzemi uzskatīja par reģiona bāzi, un to postīt bija stingri aizliegts. Vai franči pabijuši Poļu kalnā, nav droši zināms.
Zīmīgi, ka Babītes ciemata apkaimē (atrodas 5 km uz austrumiem no pilskalna) atrodas Bruņu sēta. Visticamāk, ka šis nosaukums saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem, nevis šī novada bruņinieku pagātni, lai gan pirmā asociācija rodas ar vārdu “bruņinieks”. Ja ieskatās mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā, tad tur atrodami šādi šīs saknes vārdi: “bruņas”, “bruņojums”, “bruņumašīna”. Bet Bruņi var būt arī kādreiz te bijušās sētas nosaukums “Brūņi”, laika gaitā sagrozījies, jo “brūnis” nozīmē brūnu zirgu.
Īpaši postošs šīm vietām izrādījās Pirmais pasaules karš (Babītes ezera apkārtne vēsturē kļuva pazīstama kā frontes līnijas ilgstošas atrašanās vieta). 1915. gada augustā ķeizara Vilhelma II vācu divīzijas no Bauskai un Biržiem piegulošās teritorijas sāka virzīties uz Daugavpili pa Daugavas kreiso krastu. Vācu armijas daļām, kas tuvojās Rīgas nomalei, oktobrī izdevās izvirzīties līdz Ķekavai, Olainei un Babītes ezeram, kur tās apturēja 20-30 km no Rīgas. Sīvās cīņās Babītes apkaimē, kur gāja frontes līnija, tika nopostītas 80 viensētas, skola un baznīca.
Vēl viena ar viduslaikiem noteikti saistīta vieta ir Lielupes labajā krastā pie Babītes ezera, kur aptuveni 200 m uz ziemeļiem no kādreizējā Sīpolciema ezera krastā atrodas neliels morēnu paugurs Sīpolkalns. Šeit 17. gadsimta beigās stāvēja baznīca, un pašā Sīpolciemā bija mācītājmuiža. Smilšu ieguves laikā Sīpolkalns tika daļēji norakts, taču šeit atrastie ķieģeļu fragmenti, dakstiņu un krāsns podiņu atliekas liecina, ka šeit atradušās 15.-16. gs. ēkas. Tāpat 5 km no Spuņņciema pie Lielupes Ķīšu caurtekas 13. gs. atradās Alberta jeb Bertolda (Bērtuļa) baznīca.
Bet atgriezīsimies pie Poļu kalna. Šis pilskalns ir augsts (ap 9 m, pēc Latvijas Piļu un muižu asociācijas datiem - ap 8 m), atsevišķi stāvošs smilšains paugurs ar stāvām, ticami, ka mākslīgi uzbērtām nogāzēm, lēzenu virsotni 10x20 m (pēc citiem avotiem - 15x25 m) taisnstūra formā ar noapaļotiem stūriem un uzkāpienu kalnā no rietumu puses. Pilskalna virsma ir nelīdzena, bedraina, tās vidusdaļa ir nedaudz augstāka par malām. Pils vietā nav kultūrslāņa, kas var liecināt par īslaicīgu šīs vietas apdzīvošanu. Kāpu kustības rezultātā kalna sākotnējais izskats ir nedaudz mainījies. Vēl 1935. gadā šeit varēja aplūkot kādreizējo pils vietu 25 soļu gara ovāla formā. Tagad ziemeļrietumu nogāze ir stāvākā, pārējās nogāzes ir lēzenākas. Pēc teritoriālās sadalīšanas pilskalns nokļuva Jūrmalas pilsētas teritorijā un kļuva par vienīgo arheoloģisko pieminekli Jūrmalā.
Latvijas piļu pētnieki 20. gadsimta 1. pusē nepievērsa pietiekamu uzmanību Babītes pilij: K. Lēviss of Menārs grāmatā “Burgenlexikon fuer Alt-Livland” (1922) tai veltīja četras rindiņas, un A. Tūlse (1942) to nepiemin vispār. 1979. gadā J. Graudonis apmeklēja pilskalnu ar atpazīšanas ekspedīciju. 2002. gadā vietu apsekoja un uzmērīja I. Ose un A. Caune. Mūsdienās kalna virspusē nav redzamas zemes darbu vai nocietinājumu pēdas, izņemot grāvi nogāzes ziemeļu daļā. Babītes vidusskolas muzejā Jūrmalas ielā 17, Babītes pagasta Piņķu ciemā, var uzzināt dažādu informāciju par Babītes pagastu, tajā skaitā par Babītes (Piņķu) pagasta sabiedrisko dzīvi un vēsturi kopš 1225. gada.
PIELIKUMS: Leģenda par Babītes pili, ko sastādījusi Renāta Rimša uz latviešu tautas teiku pamata.
Vietā, kur tagad atrodas Babītes ezers, agrāk bijusi pamesta zeme. Tad šajās zemēs ieradās cilvēki, uzbūvēja būdas, sāka nodarboties ar lopkopību. Viņu vidū bija kāda vecene vārdā Barbara, kuru visi sauca par Barbīti. Barbītes tautā izsenis bija pieņemts, ka, iestājoties karstiem un sausiem laikiem, dieviem bija jāupurē lopi. Taču veča bija tik skopa, ka upurēja Dievam pašu vecāko un vārgāko lopu. Dievs uz to sadusmojās un sūtīja uz zemi spēcīgu vētru. Barbīte lūdzās, lai Dievs atsauc nelaimi, taču sākās vēl nebijis negaiss ar pērkoniem, zibeņiem un varen stipru lietu. Ūdens, kas šļācās no debesīm, noslīcināja alkatīgo veceni ar visiem viņas lopiem. Tā arī izveidojās vesels ezers, kuru par godu vecenei nosauca par Barbītes ezeru.
Pēc kāda laika pļavās pie ezera gani ganīja govis. Kādā karstā dienā pēc vakariņām gani atstāja jaunu ganīti, sauktu arī par Barbīti, pieskatīt govis un aizgāja. Un meitene vēl bija tik maza, ka nevarēja visus vārdus pareizi izrunāt, pat sauca sevi par Babīti, nevis par Barbīti. Lai kā nabadzīte skraidīja pakaļ govīm, lai kā viņa tās sauca, govis viņu neklausīja, izklīda uz visām pusēm. Tad ganīte ieraudzīja, ka debesīs parādās melns mākonis, un domāja: ja nu uznāks lietus, tad lopi neklīdīs apkārt un labāk ēdīs! Viņa sāka dziedāt: "Ej, mākonīt, kur tu ej, nāc pie manis ciemos!"
Mākonis nekavējoties apstājās un sāka līt smalks lietus. Un ganīte dziedāja. Tad sāka līt lietus no zivtiņām, un mākonis sāka dārdēt. Ganīte nobijās un sāka dzīt govis ārā no pļavas, bet viena raibaļa nekādi negribēja iet prom. Barbīte nolēma aizvest pārējo ganāmpulku, bet, beidzot, satraukusies, skrēja pēc nepaklausīgās govs. Bet raibaļa tik īdēja un nekustējās no vietas. Tad mākonis ar šausmīgu troksni nolaidās zemē un no tā zibsnīja zibeņi. Un bija tie tik spilgti, ka tas, kas uz tiem paskatījās, uzreiz pārakmeņojās. Tā Barbīte pārvērtās akmenī. Lielais akmens, kas tagad atrodas ezera krastā, ir Barbīte, bet mazie ir govis. Pie šiem akmeņiem pieved bruģēts ceļš. Un pats ezers kopš tā laika tiek saukts par Babīti par godu meitenītei, kura nevarēja pareizi izrunāt savu vārdu.
Kad bruņinieki ieradās šajā reģionā, viņi gribēja no šiem akmeņiem uzcelt pili. Bet, tiklīdz tie pieskārās akmeņiem, debesīs sāka dārdēt mākoņi un izcēlās pērkona negaiss. Bruņiniekiem nācās pil celt nevis no akmeņiem, bet no koka baļķiem.
Informācijas avoti:
Karl von Loevis of Menar “Burgenlexikon fuer Alt-Livland” R; “Valters & Rapa” 1922 |
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
