Galvenā izvēlne
Galvenā

Latvijas pilis
Latvija - galvenā
Piļu stāvoklis

Aizkraukle I - Ascheraden
Aizkraukle II - Ascheraden
Aizpute (B) - Hasenpoth
Aizpute (O) - Hasenpoth
Alsunga - Alschwangen
Altene - Altona
Alūksne - Marienburg
Āraiši I - Ezerpils
Āraiši II - Arrasch
Ārlava - Erwahlen
Asote - Aszuten
Augstroze - Hochrozen
Babīte - Baboth
Baltava - Baltow
Bauska - Bauske
Bērzaune - Bersohn
Bornsminde - Bornsmünde
Bramberģe - Brandenburg
Burtnieki - Burtneck
Cesvaine - Sesswegen
Cēsis I - Alt-Wenden
Cēsis II - Wenden
Cīrava - Zirau
Daugavpils - Alt-Dünaburg
Daugavpils - Dünaburg
Dignāja - Dubena
Dobe - Doben
Dobele - Doblen
Dole I - Alt-Dahlen
Dole II - Dahlen
Droga - Drogen
Dundaga - Dondangen
Durbe I - Lindale
Durbe - Durben
Dzērbene - Serben
Dzintare - Dsintern
Emburga - Annenburg
Embūte - Amboten
Ēdole - Edwahlen
Ērgļi - Erlaa
Ērģeme - Ermes
Grobiņa - Grobin
Gulbene - Schwanenburg
Ikšķile - Uexküll
Indrica - Nederitz
Jaunpils - Neuenburg
Jelgava - Mitau
Jersika - Gercike
Kalnamuiža - Hofzumberge
Kalsnava - Kalzenau
Kandava - Kandau
Kaupre - Abelhof
Kerkliņi - Kerklingen
Koknese - Kokenhuzen
Krāslava - Kreslawka
Krievciems - Ruschendorf
Krimulda - Kremon
Krustpils - Kreuzburg
Kuldīga - Goldingen
Kvēpene - Kwepen
Lielstraupe - Gross-Roop
Lielvārde I - Alt-Lennewarden
Lielvārde II - Lennewarden
Liepāja - Lyva
Liepene - Lepene
Limbaži - Lemsal
Lokstene - Loxten
Lubāna - Lubahn
Lugaži - Lude
Ludza - Ludsen
Ļaudona - Laudon
Mazstraupe - Klein-Roop
Mākoņkalns - Volkenberg
Mālpils - Lemburg
Mārtiņsala - Holm
Mežotne - Mezoten
Mujāņi - Mojahn
Mūrmuiža - Muremois
Nabe - Nabben
Nereta - Nerft
Nitaure - Nitau
Nurmuiža - Nurmhusen
Pekas kalns - Kaugershof
Piebalga - Pebalg
Piltene - Pilten
Pope - Popen
Priekule - Preekuln
Rauna I - Alt-Ronneburg
Rauna II - Ronneburg
Rēzekne - Rositten
Remīne - Remin
Rīga - visas pilis
Rinda - Angermünde
Ropaži - Rodenpois
Rozbeķi - Rosenbeck
Sabile - Zabeln
Saka - Sackenhausen
Salaspils - Kirchholm
Salacgrīva - Salis
Saldus - Frauenburg
Sēlpils - Selburg
Sigulda - Segewold
Skrunda - Schrunden
Skujene - Schujen
Smiltene - Smilten
Stābeģi - Eichenangern
Stende - Stenden
Suntaži - Sunzel
Svētkalns - Heiligenberg
Svitene - Schwitten
Šlokenbeka - Schlockenbeck
Talsi I - Alt-Talsen
Talsi II - Talsen
Tērvete - Terwetten
Tirza - Tirsen
Trikāta - Trikaten
Tukums - Tuckum
Turaida - Treyden
Ungurpils - Pürkeln
Vainiži - Wainzel
Valmiera - Volmar
Valtaiķi I - Oldenburg
Valtaiķi II - Neuhausen
Vārtāja - Wartagen
Ventspils - Windau
Zaube - Jürgensburg

Pilskalni un iespējamās pilis
Ainaži
Autīne
Dunalka
Engure
Gramzda
Kubesele
Nīcgale
Preiļi
Satekle
Satezele
Ungurmuiža

Citas pilis
Igaunijas pilis
Lietuvas pilis
Citas zemes

Raksti par tēmu:

Baltavas pils (Baltow)

(līdz 1375. gadam)

G. Miķelsones foto (2006)

Baltavas viduslaiku pils, saukta arī par Baltavas jeb Altienes pilskalnu, atradās Ogres upes līkumā, tās kreisajā krastā (4 km no tagadējās Vecogres), Vecogres HES dīķa pašā sākumā, 3 km uz austrumiem no Ogresmuižas un 300 m uz ziemeļiem no Upmalu mājām. Mūsdienās Sausnējas pagasta teritorijā ir septiņi arheoloģiskie pieminekļi. Mainot pagasta robežas, tajā tika iekļauta arī Baltavas pils vieta, kas iepriekš piederēja pie Iršu pagasta. Iepriekš pagasts ietilpa Madonas apriņķī, vēlāk Ērgļu, tagad atkal Madonas novadā (1.07.2021.).

Apkaimes dabas un ģeoloģiskie apstākļi. Latvijas centrā uz ziemeļiem no Daugavas atrodas plašā Vidzemes augstiene. Augstienes robežas veido četrstūris, kura ziemeļu gals atrodas pie Smiltenes, dienvidu - pie Odzes ezera Pļaviņu apkaimē. Virzienā no austrumiem uz rietumiem tā stiepjas no Cesvaines līdz Cēsīm. Augstienes virsma ir stipri viļņota. 1500 kv. km no tās teritorijas paceļas virs 200 m vjl. Vidzemes augstienes vidējais augstums ir 183 m, pauguru augstuma ziņā tas pārsniedz visas pārējās Latvijas augstienes. Vidzemes augstienes augstākais punkts ir Gaiziņkalns (312 m vjl.). Augstkalnes dienvidu daļa aptver Liepkalna-Sausnējas -Vējavas-Cesvaines rajonu.

1939. gadā izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcā vārdam "sausnējs" ir nosaukti trīs izskaidrojumi: 1. tievs, liess; 2. savvaļas kaņepju kātu sausie dzinumi; 3. krūmi. Ar toponīmu Baltava tiek saprasta pavasarī putojošā Baltupe (iespējamais senais Ogres upes nosaukums). Pils nosaukums cēlies no upes – Baltais ūdens, balts strauts, jo ūdens ātri plūst pa krācēm, griežoties baltās putās. Mazāk populārs (varbūt padomju laika iespaidā) ir senā pilskalna Altenes nosaukums, tomēr, kā zināms, Livonijas laikos Rīgas arhibīskapija ieņēma plašu teritoriju līdz pašiem Ērgļiem.

Baltavas pilskalns pēc formas un izmēra ir līdzīgs slavenajam Satezeles pilskalnam Siguldā. Tā raksturs ļauj domāt, ka šeit agrāk varētu būt bijis pilskalns (saukts arī par Alteni un Altieni), kurā vēlāk uzcelta vācu mūra pils. Baltavas pils pēc atrašanās vietas un zemes nocietinājumu veidošanas atgādina vietējo tautu pilskalnu.

Pēc kardināla Juliāna Vaivoda teiktā, pils celta pirms 1253. gada. Kardināls grāmatā “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā” Baltavu piemin tikai vienu reizi: “Otrā Rīgas bīskapa Nikolaja laikā uzceltas pilis Krustpilī, Jersikā, Gaujienā, Suntažos, Baltavā, Kuldīgā, Ventspilī, Aizputē, Grobiņā, Embūtē, Klaipēdā, Dundagā, Rendā un citur, un ar visām šīm pilīm arī [uzcēla] lielas vai mazas baznīcas.” Bīskaps Nikolajs - tas ir Nikolaоs de Magdeburgs, saukts arī par Naunas Nikolaju jeb fon Nauenu (Nicolaus von Nauen), kura bīskapa laiks ilga no 1231. (faktiski no 1229.) līdz 1253. gadam, un līdz ar to izriet, ka Baltavas pils varēja būt celta, vēlākais, līdz 1253. gadam.

J. Vaivoda ziņu avots nav zināms, tāpēc bijušās Rīgas arhibīskapa pils Baltavas dibināšanas datums līdz 1253. gadam vēl nav uzskatāms par ticamu. Pirmo reizi pils vārds (Baltow) minēts Vartbergas Hermaņa hronikā 1375. gadā, no kā izriet, ka Baltava celta pirms 1375. gada.

Šai gadā, 1375. gada 2. martā, Lietuvas lielkņazs Ķēstutis (1341-82) ar trīs sava brāļa kņaza Aļģirda dēliem ar trim karavīru grupām uzbruka arhibīskapijai, astoņas dienas postot bīskapu vasaļu Tīzenhauzenu lēņus Krustpilī, Pļaviņās, Bērzaunē, Ērgļos, Piebalgā, Cesvainē un Baltavā. Pēc sešu sagūstīto lietuviešu liecībām, šī sirojuma laikā sliktos laika apstākļos un dziļā sniegā viņi zaudēja vairāk nekā 1000 zirgu un 50 cilvēkus.

Pils celtniecībai bija izvēlēta grūti sasniedzama, dabiski aizsargāta vieta - apmēram 300x300 m liela pussala, ko veido Ogres upe, plūstot apkārt zemesragam. Šīs nelielās pussalas austrumu pusē bezvārda grava atdalīja šauru zemes strēmeli, veidojot šeit ap 20 m augstas stāvas nogāzes. Pārrokot zemes joslu ar diviem paralēliem grāvjiem, tika radīta galvenās pils teritorija 58x40 m, bet tās priekšā no sauszemes puses uzbūvēja 80x60 m priekšpili. Galveno pili tikai no sauszemes puses aizsargāja mūra siena. Siena bija 53 m gara, 2,5 m bieza, mūrēta no laukakmeņiem ar kaļķu javu.

Tiek pieņemts, ka galvenokārt te bijusi koka aizsargsiena. Šāds pils nocietinājuma veids ar tikai vienu aizsargmūri mazāk aizsargātajā sauszemes pusē tiek saukts par vairogmūri (Schildmauer). Apmēram 3 m platā ieeja pilī atradās aizsargmūra austrumu malā. Pie sienas bija uzcelta dzīvojamā ēka ar izmēriem plānojumā 20x7 m, sadalīta vairākās telpās ar akmens starpsienām. Kā liecina padziļinājumi zemē, zem vairākām istabām atradās pagrabi.

Tā kā pilij bija vāji mūra nocietinājumi un tās nosaukums dokumentos gandrīz netiek minēts, jāpieņem, ka tā bija nenozīmīga un neliela saimnieciska pils Rīgas arhibīskapijas t.s. latviešu galā. Zināms, ka 1382. gada 14. maijā Rīgas arhibīskaps Johans IV fon Zintens apmainīja zemi ar savu vasali Klausu no Svartenhovas savā Baltavas pilī (unses slottes to Baltow).

K. Lēviss of Menārs savā “Burgenlexicon” (1922) raksta, ka pils Rīgas arhibīskapam piederējusi tikai no 1382. gada. Tas bijis saistīts ar Tīzenhauzenu naidīgumu pret Rīgas arhibīskapu. 1292. gadā Hanss fon Tīzenhauzens arhibīskapu Jāni II turēja ieslodzījumā, par ko viņu ekskomunicēja pāvests Selestīns V. Dumpīgā Tīzenhauzena pēcteči saņēma piedošanu tikai 1342. gadā. Tīzenhauzeni uzcēla pilis Ērgļos, Kalsnavā, Bērzaunē. Arhibīskaps uzcēla pilis Lokstenē un Baltavā, lai kontrolētu vasaļus.

Pēc tam sarunu gaitā ar Rīgas arhibīskapu Tīzenhauzeni piekāpās vairākās lietās, lai nostiprinātu savas vasaļu pozīcijas. 1382. gadā pils Baltavā tika nodota arhibīskapa Johana IV fon Zintena īpašumā, bet 1397. gadā notika galīgā vienošanās ar vasaļiem - arhibīskaps pilnībā atguva Koknesi un izveidoja tur savu fogteju, bet apkārtējās zemes tika atstātas vasaļiem, galvenokārt Tīzenhauzeniem.

1460. gadā minēts, ka Baltavas pagasts, tāpat kā citi Ogres kreisā krasta pagasti, pieder Kokneses pilij. Baltavas pils vēlāk pārgāja Tīzenhauzenu valdījumā. Tā kā viņiem piederēja vesela rinda piļu, Baltavas pils viņu dzīvē spēlēja galīgi ne galveno lomu, tāpēc ziņas par šo pili ir ļoti trūcīgas.

Cita starpā Baltavas pils tika uzcelta, lai nostiprinātu austrumu robežas, bet vēlāk tas neglāba no Ivana Bargā karagājiena 16. gadsimtā. Par apvidus nozīmīgumu liecina tas, ka 15 km tālāk Ērgļos bija uzcelta vēl viena bīskapa pils, kas vēlāk tika nopostīta Ziemeļu kara laikā 18. gadsimtā.

Pēc Livonijas ordeņa valsts sabrukuma Austrumbaltija gāja no rokas rokā. Saskaņā ar Jam-Zapoļskas līgumu 1582. gadā Līvzeme (Latvijas ziemeļu daļa un Igaunijas dienvidu daļa) tika atdota Polijai. Poļu laikā Koknese kļuva par stārastijas centru. Viens no trim Kokneses muižas stārastiem bija Jirgens Rukens, kuram bija pakļauts Baltavas pagasts. Acīmredzot uz šo laiku pils jau bija beigusi pastāvēt, taču nav datu par tās nopostīšanas laiku.

Apkārtējo muižu vēlākie centri atrodas salīdzinoši tālu no pils atrašanās vietas, un neviens no tiem nenes Baltavas vārdu. Līdz ar to varam secināt, ka pēc 15. gs. pils zaudēja savu saimniecisko un administratīvo nozīmi. Bet vēl 17. gadsimtā, kā liecina arklu revīzijas, pastāvēja neliels Baltavas pagasts. Pils pamešanas vai iznīcināšanas laiks nav zināms.

Ziemeļu kara laikā plosījās mēra epidēmija, kas paņēma daudzu novada iedzīvotāju dzīvības. Pamestajās teritorijās, t.sk. arī Sausnējas pagastā, ar cara valdības lēmumu 1740. gados tika nometināti 200 igauņi no Sāremā salas. Ar laiku tie pārlatviskojās. Pastāv versija, ka latviešu valodas Ērgļu izloksne (nepareizs īsās un garās "e" skaņas lietojums) radies igauņu valodas ietekmē. Igauņi valkāja zilas drēbes, tāpēc tautā tos sauca par “zilajiem”. Par šo igauņu pēctečiem tiek uzskatītas Blausu, Blaumaņu, Zilušu u.c. Ērgļu dzimtas.

Iršu muiža veidojusies Kokneses pilsnovadā senajā Baltavas pagastā. Zviedru karaliene Kristīne 1637. gadā daļu Kokneses pilsnovada (seno Baltavas apgabalu) dāvināja kapteinim Ābramam Hiršam. No viņa uzvārda cēlies Iršu muižas nosaukums, bet vēlāk arī visa pagasta nosaukums - Iršu kolonijas pagasts (Kolonie Hirschenhof). Pagastu tā sauca līdz 1925. gadam, kad vārds "kolonija" tika atmests.

No 1766. līdz 1939. gadam Iršos bija vācu kolonija, kas ieņēma īpašu stāvokli Latvijā. Ar nolūku iepazīstināt latviešu zemniekus ar Rietumeiropas zemkopības paņēmieniem, ķeizariene Katrīna II pavēlēja dibināt vācu zemnieku apmetni. 1763. gadā tika atvesti vācu zemnieki un viņi izveidoja slēgtu Iršu koloniju. 1916. gada martā visi kolonisti tika nosūtīti uz Permas provinci, no kurienes viņi palēnām atgriezās. 1925. gadā kolonijas pagastā dzīvoja 1707 vācieši un 151 latvietis, un pavisam pagastā bija 1874 iedzīvotāji. Iršu kolonija bija lielākā vācu apdzīvotā vieta Latvijas laukos.

Kolonija beidza savu pastāvēšanu 1939. gadā, kad kolonisti repatriējās uz Vāciju. 1989. gadā apmēram 200 m no ciemata autobusu pieturas tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu “HIRSCHENHOF / DEUTSCHE KOLONIE / 1766-1939”. Hiršenhofas vācu kolonistu vārdus var atrast šeit.

Turklāt Krievijas ķeizarienes Katrīnas II laikā netālu no Helfraikshofas (Helfreichshof) pilsdrupām, latviski sauktām Altiene (Alteene), tika nodibināta otra vācu zemkopju kolonija, kas arī pastāvēja līdz repatriācijai 1939.-1940. gadā. No šejienes latviešu zemniekus pārmitināja uz apkārtējām muižām, bija arī kroņa novads (Siljāņi, Kaivēni, Apeļi), kurā bija 10 latviešu zemnieki.

Interesanti, ka vācu kolonija Altiene izveidojās netālu no pilskalna, no kura tā ieguvusi savu latvisko nosaukumu. Gadiem ilgi šeit darbojās vācu pamatskola. Iespējams, ka kolonistu interese par Vācijas vēsturi bija iemesls, kāpēc pilskalns izskatījās rūpīgi kopts.

Ir ziņas, ka Baltavas pils atrašanās vieta Ogres upes kreisajā krastā, kur upe veic krasu pagriezienu, nebija zināma līdz 19. gadsimta pirmajai pusei. Varbūt viņu atrada kolonisti? Vērts vēlreiz pieminēt, ka pils vecais latviskais nosaukums ir Altiene, Baltavas nosaukums latviski parādās tikai 20. gs.

Kā raksta igauņu Livonijas piļu pētnieks Armīns Tūlse (1942), ir saglabājies ļoti maz daudzu sagrauto piļu rasējumu plānu, kas parādītu nocietinājumu mūru vispārējo arhitektonisko plānojumu. Pamatojoties uz tiem, ir grūti izskaidrot, kā tika veikti to būvniecības darbi. Turklāt Tūlse, kā arī Lēviss of Menārs ziņo, ka "nenozīmīgas Baltavas pils mūru paliekas var atrast tās dibināšanas vietā".

Otrā pasaules kara laikā fronte vairāk nekā četras nedēļas gāja caur Sausnējas apkaimi. Lielākā daļa ēku tika iznīcinātas 1944. gada rudenī, tostarp pareizticīgo baznīca (1842-1944) un Sausnējas muižas ēka, kurā atradās sešgadīgā skola (1910-1929). Vai pils vietā notikušas kādas militāras operācijas, netiek precizēts. 1948. gadā tika publicēts Baltavas pils plāns (Sturms).

Atbilstoši Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra lēmumam Nr.128 "Par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu" Ērgļu novadā dabas parka "Ogres ieleja" teritorijā esošais Baltavas pilskalns netika ņemts valsts aizsardzībā, lai gan tas ir iekļauts sarakstā.

2000. gadā arheologi I. Ose un A. Caune apskatīja pils vietu un ieskicēja tās plānu. Viņi konstatēja, ka šobrīd uz zemes virsmas nav saglabājušās nozīmīgas mūru paliekas. Aizsargsiena saglabājusies kā neskaidru kontūru, ar zāli un krūmiem apaudzis uzbērums, no kura vietām virs zemes paceļas atsevišķi laukakmeņi. Pārējās trīs plakuma malās zemē nav redzamas nekādas sienas pēdas.

Kā nepilnu metru dziļa ieplaka, kas šķērso visu pussalu, saglabājies aizsargsienas priekšā uzraktais grāvis, kas atdalīja galveno pili no priekšpils. Vienīgais dabā redzamais priekšpils nocietinājums ir otrā grāvja paliekas, kas tagad redzamas tikai kā nelielas ieplakas. Pils kalna virsotne un priekšpils agrāk tika apstrādātas kā tīrums, tagad tās ir ganības.

2006. gadā administratīvās reformas gaitā Sausnējas pagasts, apvienojoties ar Ērgļu un Jumurdas pagastiem, izveidoja Ērgļu novadu. 2021. gadā Ērgļu novads tika iekļauts Madonas novadā.

No Ogres ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāna no 2008. līdz 2018. gadam, kura teritorijā atrodas arī Baltavas pils vieta:
Kā nozīmīgi kultūrvēsturiskā mantojuma objekti, kas potenciāli varētu būt pievilcīgi tūristiem Ogres ielejas dabas parkā vai tās tiešā tuvumā jāmin:
pilskalni - Skanstes kalns Ērgļos (apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā), Kaivēnu, Skudru, Priekšēnu, Baltavas, Ogres, Aderkašu un Užēnu. Lielākā daļa pilskalnu ir grūti atrodami nezinātājam, jo ​​pie minētajiem objektiem nav norāžu un informācijas stendu. Taču, izvietojot informatīvās zīmes, šeit varētu piesaistīt tūristus.

Tajā pašā laikā internetā varēja atrast sludinājumu par divu zemes gabalu ar Baltavas pilskalnu 35,5 hektāru izmērā pārdošanu. Tika ziņots, ka saskaņā ar novada attīstības plānu vieta ir paredzēta apbūvei un nav šķēršļu dzīvojamās ēkas būvniecībai. Skaists skats uz upi 600 m attālumā, labs piebraucamais ceļš, pieejams pieslēgums elektrolīnijai. Viņi prasīja no 25 līdz 30 tūkstošiem latu (no 35 000 eiro). Sludinājuma ekrānšāviņš.

Pils nosaukums ir turpināts arī mūsu dienās. Zināms vēsturiskās rekonstrukcijas klubs - apvienība "Baltava", kas piedalās dažādos ar valsts vēsturi un kultūru saistītos pasākumos. Biedrības biedri dažādos festivālos rāda, piemēram, kā senos laikos ieguva uguni, un demonstrē citas senču prasmes.

Baltavas pilskalnam ir savas leģendas par pazemes eju. Pagrabā stāv muca ar zelta monētām. Ja muca apgāzīsies, zelts iegrims zemē. Pirms 2. pasaules kara vēl bija iespēja iekļūt pagrabā. Pagrabu stipri izrakņāja zelta meklētāji, un tagad sienas ir pavisam nobrukušas. Pagraba vietā redzama akmeņu kaudze.

Informācijas avoti:

“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004
I. Šterns “Latvijas vēsture 1290-1500” Latvija; “Daugava” 1997
M.Skujeneeks “Latvija. Zeme un iedzīvotāji” Rīga, A.Gulbja apgādneecība, 1927
J. Vaivods “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā” Rīga, Rīgas Metropolijas kūrija, 1994
J. Blese “Koknese ar atskatu tālākā pagātnē” Rīga, “Atēna”, 1998
K. Vētra “Vidzemes” augstiene” Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1957
V. Veilands “Latvija kabatā” Rīga, 1995
Karl von Loevis of Menar “Burgenlexikon fuer Alt-Livland” Rīga “Valters & Rapa” 1922
A. Tuulse “Die Burgen in Estland und Lettland”, 1942
http://pilis.lv/a_pnm/view.php?id=9112&prop_id=258
http://www.undine.lv/lat/lekcijas/ogressvetvietas.html#23
http://lv.wikipedia.org/wiki/Sausn%C4%93jas_pagasts
http://www.vietas.lv/objekts/baltavas_pilskalns/
http://lv.geoview.info/pilskalns,2073679084n
http://www.koknese.lv/?s=88
http://www.ss.lv/msg/ru/real-estate/plots-and-lands/madona-and-reg/sausnejas-pag/bkjof.html
http://lv.wikipedia.org/wiki/Ir%C5%A1u_pagasts
http://www.madona.lv/turisms/ui/box/files/vesture.pdf
http://www.daba.gov.lv/upload/File/DAPi_apstiprin/DP_Ogres_ieleja-08.pdf
http://baltava.blogspot.com/
http://www.slideshare.net/Sausnejasbiblioteka/prezentcija-sausnjas-pagasts-md

Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (1999)

Pils plāns

Atrašanās vieta

Helraikshofas un Hiršenhofas vācu koloniju kartes

Irši - R. Rimšas foto (2014)

Citi foto

Vēsturiskās rekonstrukcijas klubs "Baltava"

Vecie Saušenas (Sausnējas) muižas foto

Senas Ērgļu novada lauku apkaimju fotogrāfijas

© Renātas Rimšas dizains