|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Aizputes pils (Hāzenpota - Hasenpoth)(13. gadsimta beigas)
Aizpute ir pilsēta Latvijas rietumos, Rietumkurzemes augstienes rietumu nomalē, kurā vienlaikus atradās divas pilis - bīskapa un Livonijas ordeņa. Šeit aprakstītā Kurzemes bīskapa pils atradās Aizputes vecpilsētā, Tebras labajā krastā, nedaudz paaugstinātā pussalā, ko no trim pusēm apskalo dzirnavu dīķis. Pils celta senā kuršu pilskalnā, kas aizņēma pussalas augstāko daļu. Pils paliekas tagad ir iekļautas baznīcas ansamblī, kas atrodas Aizputē, Liepājas ielā 3, Baznīckalnā.
Par vārda "Aizpute" izcelsmi ir sena versija, ka savulaik, kad visa Aizputes apkaime bija klāta ar blīviem mežiem tās ielejās un pakalnos, tā bijusi pieejama tikai pa vienu ceļu, kas kādā īpaši bargā ziemā bija pilnībā aizputināts un sakari bija gandrīz neiespējami vai pat pārtrūka. No šī notikuma esot cēlies vārds "Aizpute".
Vecos 13. gadsimta dokumentos atrodams nosaukums Asimputte, Asenputte, kas vēlāk acīmredzot pārtapis par vācu Hasenpoth un latviešu Aizputi. Arī Vilhelms Štafenhāgens savā "Album Kurlaendischer Ansichten" 1866. gadā atzīmē, ka vārds Asenputte jeb Asimputte noteikti cēlies no latviešu vārda aizputināšana, turklāt viņš pat min versiju, ka kādā dziļā ielejā pa ceļam uz Aizputi, ieputināts un nosalis āzis, no kurienes cēlies nosaukums: "āzis putināts", Aizpute.
Šo augšminēto stāstu patiesums, protams, nav pierādāms, jo nav vēsturisku dokumentālu liecību. Aizputes seno nosaukumu saknes, šķiet, nāk no somugru vārdiem Ase, Ason, kas nozīmē "aktīvi apdzīvota vieta". Vēsturiskajos dokumentos pils nosaukums atrodams dažādos variantos, piemēram, Asseboten, Assenputten, Assenpot, Assenboten, Hasepotten, Hasenputten, Hasenpothe, Hasenpud.
Aizputes apkārtne bija apdzīvota jau senos laikos, tās iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tā šeit bija labi attīstīta. Ap 8. gs. daļa pilskalnu, kurus līdz tam izmantoja visi iedzīvotāji, pārgāja vietējās aristokrātijas ekskluzīvā īpašumā. No 9. līdz 12. gadsimtam pastāvēja Aizputes pilsnovads.
13. gadsimtā pirms vācu iebrukuma Aizpute un tās apkārtne ietilpa kuršu Piemares un Bandavas zemēs. Šīs zemes tika iedalītas mazākās vienībās – pilsnovados. Piemarē ietilpa Dzintares, Cīravas, Dunalkas un Vecpils novadi, Bandavā Aizputes, Lāžas, Kalvenes u.c. Šajos novados ietilpa noteikts skaits ciemu un tiek pieņemts, ka tās bija pils īpašniekam - feodālim pakļautas teritorijas, kurās tas uzlika noteiktas klaušas un ievāca nodokļus.
Domājams, ka Aizputē Tebras upes labajā krastā pie kara un tirdzniecības ceļa no Rīgas uz Prūsiju bija nocietināts kuršu koka pilskalns ar priekšpili. Apmetne atradusies tagadējā Baznīckalnā un senos rokrakstos atrodama ar nosaukumu Beidas pils. Tā bija viens no senās kuršu valsts Bandavas centriem. Līdzās esošā Tebra savienoja Aizputi ar ostu Sakas grīvā, kas veicināja tirdzniecības attīstību. Beidas pilskalns vienā no Bandavas kartogrāfiskajiem zīmējumiem apzīmēts ar nosaukumu Asseboten, 13. gadsimta avotos Asimpute un Asenputte, kas vēlāk pārveidojās par vācu Hasenpoth.
Par bīskapa pils celtniecības laiku kuršu apmetnes vietā tiešu dokumentālu ziņu nav. Pirmo reizi senajos tekstos Aizputes (Assenputten), kā kuršiem piederošas koka pils, vārds minēts 1253. gada aprīlī dokumentā par Kursas zemju sadali starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu. Robežu starp abiem īpašumiem noteica pa Tebras upi. Tās kreisais krasts piederēja ordenim, bet labais – bīskapijai.
Ordeņa zemes Kurzemes bīskapiju sašķēla 3 daļās: Piltenes-Dundagas (kopš 1439), Sakas un Aizputes-Embūtes apriņķos. 15. gadsimta otrajā pusē Kurzemes bīskapija tika sadalīta 8 muižu apgabalos jeb iecirkņos (Piltene, Dundaga, Ārlava, Puze, Aizpute, Valtaiķi, Embūte, Cīrava-Pērkone).
Atskaņu hronika vēsta, ka kurši Aizputes pilī dzīvojuši vēl 1261. gadā, kad pēc vispārējās kuršu sacelšanās tie brīvprātīgi padevušies vāciešiem un dodot ķīlniekus no savas aristokrātijas dēliem. Tikai pēc šiem notikumiem kuršu pilskalnā varēja sākties Kurzemes bīskapa Aizputes mūra pils celtniecība. Pilij vajadzēja būt pabeigtai 1290. gadā (pēc citiem avotiem 1295. gadā), kad uz Aizputi pārcēlās Kurzemes bīskapijas domkapituls.
Jau 1290. gada Kurzemes kapitula dibināšanas aktā bīskaps Emunds noteica, ka kapitulam pienākas 1/3 no bīskapijas ienākumiem, bet bīskapam – 2/3. Šos nosacījumus 1300. gada 10. aprīlī vēlreiz apstiprināja bīskaps Burhards. Patiesībā tas nozīmēja, ka 2/3 bīskapijas palika bīskapa pārziņā, bet 1/3 daļu ekspluatēja kanoniķi. Nav ticamas informācijas par to, kuras zemes pārvaldīja bīskaps un kuras - kapituls, un bieži vien pat abu valdītāju starpā nebija skaidrības par konkrēta ciema piederību viena vai otra īpašumiem, jo 1471. gadā bīskaps Tīrgartens strīdējās ar savu kapitulu par dažām zemēm. Tā kā Aizpute bija kapitula rezidence, bet Piltenē - bīskapa, var pieņemt, ka lielākā daļa kapitula zemju atradās bīskapijas dienvidu daļā, bet bīskapa zemes - ziemeļos. Bīskapam un kapitulam bija arī katram savas pilis.
Kā Aizputes pils tā pirmo reizi dokumentos minēta tikai 1338. gadā. No 1290. līdz 1513. gadam pilī atradās Kurzemes bīskapijas domkapituls. 1378. gada 17. martā domkapituls savā Aizputes pilī apstiprināja Rīgas parauga pilsētas tiesības veidojamai Aizputes pilsētai un noteica tās robežas. Aizpute arī ietilpa Hanzas sastāvā. Aizpute tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām Latvijā. Tā bija trešā pilsēta Kurzemē, kas saņēma pilsētas tiesības (aiz Kuldīgas un Ventspils).
Vēlāk Aizpute kļuva par Piltenes apgabala administratīvo centru. 14. gadsimta sākumā ap pilīm un Tebras satekā ar upi izveidojās amatniecības un tirdzniecības centrs, bet pie Tebras ietekas Sakā - osta.
Pils dienvidrietumu stūrī atrodas baznīca, kas 1378. gada Aizputes pilsētas dibināšanas aktā nodēvēta par Kurzemes bīskapijas Doma katedrāli. Saskaņā ar tradīciju tiek uzskatīts, ka šī baznīca sākta būvēt 1254. gadā, taču tam nav dokumentālu liecību. Pārbūvētā baznīca ir saglabājusies līdz mūsdienām. Reorganizācijas veiktas 1252.-54., 1698.-99., 1733.-1862., 1887., 1908. gadā. Aizputes sv. Jāņa baznīca pieder pie Latvijas vecākajām baznīcām.
Kurzemes bīskapa Aizputes pils celta senā kuršu pilskalnā apmēram 10 m virs upes līmeņa. Mūra pils būvniecības gaitā tika nolīdzināti pilskalna zemes vaļņi, iegūstot līdzenu plakuma virsmu. Jaunās pils aizsardzībai no vecās apmetnes tika izmantotas kalna senās stāvās nogāzes un galvenais grāvis, kas atdalīja agrāko koka pili pussalas rietumu galā no pārējās zemes. Pašreizējā Baznīcas iela iet pa šī galvenā grāvja vietu. Varbūt arī Aizputes mūra pilij bija priekšpils, taču tās kontūras dabā zem pašreizējās pilsētas ēkām nav izšķiramas.
Bīskapa pils, domājams, aizņēma aptuveni 120x50 m lielu platību, tās dienvidrietumu stūrī atradās sv. Jāņa baznīca, bijusī Kurzemes bīskapijas Doma katedrāle. No baznīcas sākotnējās ēkas līdz mūsdienām saglabājušies tikai daži mūra fragmenti pašreizējās ēkas sienās: dienvidu fasāde, kas daļēji vērsta uz Tebras pusi, ēkas dienvidaustrumu stūris un mūris pie pašreizējā torņa.
Visu kalna virsotni kādreiz apņēma aizsargsiena. Tās pamati tika atklāti bijušās pils dienvidu pusē nelielā izmēģinājuma rakumā. Tā kā kalna virsotne plānā neveido regulāru četrstūri, jāpieņem, ka pili norobežojošo mūru līnija plānā tika pielāgota kalna virsotnes kontūrām. Tāpat kā tas bija vērojams citās bīskapu pilīs, piemēram, Turaidā. Aizsargmūra dienvidu un austrumu malas varētu būt samērā taisnas. Atšķirībā no tiem, ziemeļu sienai bija jāveido izliekta vai lauzta līnija. Salīdzinoši īso rietumu pusi, šķiet, nosedza šeit celtās baznīcas siena.
Teritorijā, kas iežogota ar aizsargmūri pie baznīcas tās austrumu galā, vajadzēja atrasties vēl vienai mūra ēkai - domkapitula mājoklim. Tikai arheoloģiskie izrakumi pils teritorijā nākotnē varētu sniegt informāciju par pārējo ēku un iespējamo priekšpili.
Kardināls Juliāns Vaivods savā “Katoļu baznīcas vēsturē Latvijā” piemin, ka arhibīskaps Mihaels Hildebrands (1484-1509) papildus jau esošajiem nodibināja franciskāņu klosterus Koknesē, Limbažos, Aizputē, Vēzenbergā un Fellīnā (Viljandi Igaunijā).
Livonijas karš beidzās ar ievērojamiem Polijas, Zviedrijas un Dānijas teritoriāliem ieguvumiem. Dānija saņēma Sāremā salu un atsevišķus apgabalus Kurzemē (Pilteni, Aizputi), kas ietilpa bijušās Kurzemes bīskapijas sastāvā.
Līdz 17. gs Aizpute bija nozīmīgs tirdzniecības centrs ar savu jūras ostu Tebras un Durbes upju satekā. Sakarā ar Liepājas ostas pieaugošo nozīmi 17.-18. gs. pilsēta panīka.
Baznīca 1633. gadā tika atzīta par tuvu sabrukumam, 1698.-1699. gadā pilnībā pārbūvēta, no vecās baznīcas saglabājusies tikai daļa galveno sienu. 1730. gadā baznīcas sānos tika piebūvēts mūra tornis. Savu pašreizējo izskatu baznīca ieguvusi pēc 1733. gada pārbūves. Baznīcā ir 19. gadsimta otrās puses altāris un 1904. gadā izgatavotas ērģeles (V. Zauers). Altāra labajā pusē atrodas Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa piemineklis (1523).
1922. gadā E. Brastiņa vadīta ekspedīcija uzmērīja pilskalnu un izraka izmēģinājuma bedri.
2000. gadā pils vietu apsekoja A. Caune un I. Ose.
PIELIKUMS: citas senās apmetnes Aizputes novadā
Veicot karjera rakšanas darbus, Misiņkalnā tika iznīcināta arheoloģisko izrakumu laikā atklātā agrā dzelzs laikmeta apmetne (2.-4. gs.), kā arī turpat blakus esošie kuršu ugunskapi (11.-13. gs.). 2 km uz dienvidiem no Aizputes atrodas Ormkalns, seno kuršu pilskalns, kura pakājē tek svētavots, un tālāk uz dienvidiem Upurkalns, kas tiek uzskatīts par seno kuršu svētvietu.
Misiņkalns ir ap 28 hektāru liels ar kokiem noaudzis pakalns, kas paceļas Tebras kreisajā krastā 106 m vjl. Paugurs ir dabisks parks. Parka estrādē tiek rīkotas izrādes, koncerti, dziesmu svētki. Parkā atrodas Gulbju dīķis, kura vidū atrodas saliņa. Pavasarī ir patīkami pastaigāties pa parka Ceriņu aleju. Kalnā atrodas arī 12. gs. kuršu apbedījums. Stāsta, ka senos laikos te kausēts varš un alva, no šejienes arī cēlies kalna nosaukums. No Misiņkalna paveras brīnišķīgs skats uz līkumotās Tebras pretējā krastā esošo Aizputes pilsētu un tās apkārtni.
Informācijas avoti:
“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2014)
R. Rimšas foto (2004)
R. Rimšas foto (2000)
Senie attēli
Pils plāni
Atrašanās vieta
I. Bančenkova foto (2014)
Citi foto
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
