|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Jelgavas pils (Mitau)(1265)
Tagad Jelgavas centrā esošā pēc dižā Rastrelli projekta celtā pils atrodas gandrīz uz bijušās Livonijas ordeņa komtura pils, vēlākās Kurzemes hercogu rezidences, pamatiem. Viduslaiku Livonijas ordeņa pils vieta atrodas 23°36' austrumu garuma un 56°39' ziemeļu platuma, 43 km no Rīgas, Lielupes kreisajā krastā, blakus tiltam pār upi, kas savieno Rīgas šoseju ar pilsētas galveno maģistrāli - Lielo ielu. Augšējā fotoattēlā - pils makets no Ģederta Eliasa vārdā nosauktā Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja. Šajā lapā stāsts ir tikai par ordeņa pili Jelgavā, par Bīronu pili skatīt mūsu mājaslapā šeit..
Kopš seniem laikiem Lielupes krastos zemgaļiem bija vairākas ostas tirdzniecībai ar Lietuvu, Krieviju un Skandināvijas valstīm. Vācu feodāļu agresijas sākumā iekarotāji izmantoja Daugavu ar galveno ostu Rīgā kā galveno sakaru ceļu stratēģiskiem un komerciāliem mērķiem. Jau 1200. gadā Romā tika saņemts pāvesta aizliegums kuģiem ienākt "Zemgales ostās", kas, domājams, atradās Lielupē. Mūsdienīgi runājot, sākās Zemgales ekonomiskā blokāde. Tādējādi augošā Rīga atbrīvojās no konkurentiem un tika novājināti zemgaļi, kuri kopā ar kaimiņu lietuviešu ciltīm 13. gs. kļuva par nopietnāko spēku, kas pretojās vācu agresijai Baltijā.
Jelgavas pilsēta, domājams, izaugusi no zemgaļu ostas un tirdzniecības apmetnes, kurai lībieši devuši nosaukumu Jelgab (pilsēta). Saskaņā ar citu versiju, jelgab lībiešu valodā nozīmē “ūdens pilsēta”. Apdzīvota vieta šeit zināma kopš 1226. gada. Vēl 1242.(?) gadā pāvesta sūtnis Modenas bīskaps Vilhelms devis ordenim atļauju celt pili "... pie Lielupes jebkurā vietā, kur var ienākt kuģi ar pārtiku, ja nu vienīgi Mežotne, kura ir augstāk, netiks uzskatīta par izdevīgāku [vietu]."
Visgrūtākās cīņas ar krustnešiem notika Zemgalē, un tieši zemgaļi kopā ar lietuviešiem 1236. gadā pilnībā sakāva Zobenbrāļu ordeni, kas tika izveidots 1202. gadā, lai iekarotu baltu tautas. Zobenbrāļu vietā tika nodibināts Livonijas ordenis (Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars), kura uzdevums bija kuršu un zemgaļu cilšu pilnīga pakļaušana. 1264. gadā ordenis mēģināja pakļaut Zemgali. Pirmais karagājiens beidzās ar smagu neveiksmi, daudzi vācieši gāja bojā zemgaļu sarīkotajā iecirtumā, pārējie steidzīgi aizbēga atpakaļ uz Rīgu.
1264. gadā, kad cieta neveiksmi kārtējais ordeņa karagājiens pret zemgaļiem, kļuva skaidrs, ka vajadzīga cita taktika, nepieciešams stabils atbalsta punkts Zemgales-Semigallenas iekarošanai. 1265. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds fon Manderns uz salas, ko veidoja Lielupe un tās atzars Driksa, sāka celt Jelgavas pili.
Šī teritorija agrāk piederēja Rīgas arhibīskapam, kurš jau 1230. gados pats bija iecerējis tur uzcelt pili un pēc tam saņēma kompensāciju par ordenim atdoto zemi. Šajā laikā pils saņēma savu pirmo vācu nosaukumu - Mitau, krievu un poļu versijās - Mitava/Mitawa.
No pāvesta Klementa IV 1266. gada 25. maija bullas teksta var noprast, ka pils jau tiek celta. Tajā pašā gadā tā laikam tika pabeigta. Hronists Hermanis no Vartbergas, kurš pirmais sniedza ziņas par pils celtniecību, aprakstīja, kā pēc neveiksmīga uzbrukuma zemgaļu ciemiem pilī slēpās ordeņa brāļi. Vietu viņš sauc par Mithow; no šī vārda veidojies vāciskais Jelgavas nosaukums - Mitau.
Daudzas hipotēzes cenšas izskaidrot vārda izcelsmi, saskaņā ar kurām tas ir atvasināts gan no vārdiem mīt ("mīcīt", "mīdīt", bet arī "mainīt") un mainīt, gan no nosaukuma, gan no senas zemgaļu pilsētas Mintavas, kas ir ļoti apšaubāmi. Saskaņā ar citu leģendu, Mītava savu vārdu ieguvusi no diviem brāļiem, kuri par viņu strīdējušies, sakot viens otram: er komt My-tou (tas pieder man).
K. Slučevskis rakstā "No Lībavas līdz Mītavai" sniedz šādas toponīmu izcelsmes versijas: "Mītava, nogrimusi tās dārzu zaļumos. Pilsētu ieskauj pļavas un joprojām attaisno tās nosaukuma izcelsmi: "Mitte in der Aue" - pļavas vidū. Citi uzskata, ka šis nosaukums cēlies no tā, ka Mītavas pils, kas devusi nosaukumu visai pilsētai, atrodas Aa upes vidū; bet vēl ticamāk, tas cēlies no latviešu vārda Mihtava, t.i., maiņas vietas: tepat pie Aa robežupes senos laikos Rīgas tirgotāji un atbraukušie lietuvieši mainīja savas preces pret vietējām.
Pilis tajos laikos tika celtas gan ar stratēģiskiem, gan ar komerciāliem un kultūras mērķiem, tāpēc vieta tika izvēlēta, pamatojoties uz vairākiem apsvērumiem. Labāk, ja pie rokas ir kāds uzkalniņš, tomēr bieži izvēlējās vietas zemienē - Jelgavā, Bauskā upju satekā vai pie ezera - Marienburgu. Tā kā Jelgavas pils atradās uz salas, tā pieder pie t.s. "ūdens pilīm", kuru aizsardzību nodrošināja dabiska ūdens barjera. Iespējams, jautoreiz tika izrakts grāvis, kas nošķīra pils teritoriju ziemeļu pusē no aptuveni 5 km garās salas un kas dabā ir saskatāms arī mūsdienās.
13. gadsimta otrā puse - pirmās Jelgavas pils būvniecības laiks, droši vien no koka. Jelgavas Vēstures muzejā ir tās attēls. Piemēram, Baltijas piļu pētnieks A. Tūlse uzskatīja, ka pirmā Jelgavas pils bija celta no koka. Tas varētu atbilst ēkas īsajam būvniecības periodam, kā arī regulārajam nākamās 14. gadsimta pils plānojumam, kurā nav iespējams iekļaut kādu senāku ēku. Šķiet, ka tā celta pēc agrīno ordeņa piļu parauga. Tajos primāra nozīme bija nocietinājumu ārsienām, kurām piekļāvās atsevišķas ēkas.
1265. gadā vācu bruņinieki, izmantojot vēl nepabeigto Jelgavas pili par atbalsta punktu, atkal iebruka Zemgalē, izpostot zemgaļu apmetnes un laukus. Atceļā uz Jelgavu zemgaļi viņus pārsteidza un nogalināja tik daudz zirgu, ka bruņinieki bija spiesti cīnīties kājniekos un, visbeidzot, metās bēgt. Pēc tam karadarbībā iestājās pārtraukums uz vairākiem gadiem. Bet, kā vēsta Atskaņu hronikas autors, ik pa laikam brāļi bruņinieki ar savām vienībām veica sirojumus, nesot nāvi zemgaļiem.
Laimonis Purs vēsturiskajā romānā “Krusts virs pilskalna” tos laikus apraksta šādi (atsevišķos citātos):
Pēc Mītavas mūra pils uzcelšanas Ordeņa vīri izrīkojās plašā apkaimē tik neganti, ka daudzi upmalnieki, glābiņu meklēdami, paklīda kur kurais un palikušie vilka dzīvību un nezināja, vai vakaru sagaidīs.
Atgriežoties pa Lielupi mājup un slavējot dievu par vieglo uzvaru un brango kara guvumu, mestrs lika atceļā piestāt pie Mītavas pils, kuru lībieši gan bija pasākuši jelgās vietas un bagātīgo ūdeņu dēļ dēvēt par Jelgavu, tāpēc vienlīdz zināmi bija abi nosaukumi.
Vēl citāti no cita L. Pura romāna “Degošais pilskalns”:
Šogad saulgriežu nebēdnības nav aptumšojis pat pērnvasaras niknais cīniņš, kad mestrs Konrads no Medemasar savu siru baru drasēja viņpus Lielupes un jo bieži ielauzās arī šajā pusē. Visļaunākais gan bija Mītavas pils uzcelšana ar mūri visapkārt, jo, tuvu patvērumu zinādams un panākumu iedrošināts, mestrs drīz vien otrreiz devās šurp ar lielu karaspēku un atkal neganti postīja un laupīja.
Kad Namejs izgāja uz savu vietu,viņš pamanīja tur aumi un vēl dažus tādiem kā padrūmušiem skatiem. Visvairāk Daumis un pāris Mežotnes un Upmales labiešu saīgņojušies, jo tiem Mītavas pils cēlēji nodarījuši vislielāko ļaunumu, nopostot Pielielupes tīrumus un bišukokus, un viņu klētis šogad nav tik pilnas, cik tās varētu būt.
- Medems! - Namejs pasmīnēja. - Varu tev šodien pavēstīt - viņš pēc mūsu uzvaras, kā visi zina, aizbrauca atpakaļ uz savu zemi un tur esot atteicies no mestra amata. Viņa vietā iecelts cits - kāds Oto no Luterburgas..."
Kad Zemgales pakalnos iedegās kara ugunis un atlēkšoja pirmie vēstneši, Nordeks [Valters no Nordekas] jau atradās pie Mītavas pils un cēlās pāri Lielupei, izsūtot straujgaitā uz priekšu vieglo jātnieku pulku, lai tas aizkavētu ļaužu pulcēšanos Tērvetes pilī. Ceļu no Rīgas līdz Mītavai mestram izdevā veikt nemanīti, jo kopš ordeņa pils uzcelšanas daudzi zemgaļi [...] bija pamaetuši tās savas sētas, kas te paklaidus atradās šur tur upju krastos un meža ielokos, jo zeme te nebija nekāda labā, vietumis purvaina, vietumis atkal dzeltensmilts, un nedeva ne pusi tās ražas, ko mālainie plēsumi. Tāpēc sveši sirotāji tagad varēja uz Rīgas pusi diezgan netraucēti staigāt, ja tikai nesastapās ar kādu zemgaļu karavīru pulciņu, kas patramdīja pārāk nekaunīgos svešiniekus.
Ne tik sīki par pils celtniecību Jelgavā raksta Atskaņu hronika, kas stāsta par ordeņa mestra fon Manderna rīkojumu:
Hronistam bija taisnība: izmantojot jauno pili kā bāzi, ordeņa karaspēks sistemātiski postīja zemgaļu ciemus. 1290. gadā krita pēdējā zemgaļu nocietinātā pils Sidrabe, un daudzi iedzīvotāji, kuri negribēja pakļauties iekarotājiem, pameta dzimteni un devās uz Lietuvu. Kopš tā laika visa tagadējās Latvijas teritorija atradās vācu feodāļu rokās.
Ordeņa valsts bija sadalīta administratīvos iecirkņos - komturejās un fogtijās. Jelgavas pils bija arī komtura rezidence; 1271. gada dokumentos jau minēts Jelgavas komturs Johans. Livonijas ordeņa reglaments paredzēja, ka komturam pakļauti 12 laicīgi un 6 garīgi ordeņa brāļi, tiesnesis un sekretārs, kas kopā veidoja t.s. konventu.
Saskaņā ar šīm prasībām 13. gadsimta otrajā pusē Latvijā sāka būvēt jauna tipa pilis, tas ir, konventu ēkas, kuru arhitektūra bija tuva klosteru arhitektūras principiem. Latviešu kasteloloģijā līdz 21. gadsimta sākumam šāda veida pilis sauca par “konventa ēkām” - ēku tipu, kas izveidojās Austrumprūsijā Vācu ordeņa īpašumos. Tagad pieņemts termins "ordeņa kastela".
Šādā konventa ēkā bija kopēja guļamistaba jeb dormitorijs, ēdnīca, ko sauca par remteri, kapela, kapitula zāle un komtura dzīvoklis. Šīs telpas atradās otrajā stāvā un kopā ar saimniecības telpām un noliktavām pirmajā stāvā vienmēr veidoja slēgtu četrstūra korpusu. Iekšpagalmu ieskāva daudzstāvu krusteja, kas kā ārējais koridors savienoja telpas savā starpā. Pils stūros bija torņi.
Kopš 13. gadsimta 60. gadiem Latvijā plaši tika izmantots ordeņa kastelas tips. Pēc šāda parauga celtas lielākā daļa Livonijas ordenim piederošo piļu (Ventspilī, Jelgavā, Kuldīgā, Gaujienā, Alūksnē, Rīgā u.c.). Gar četrstūra iekšpagalma perimetru tika sagrupētas trīsstāvu ēkas, kuru ārējās aklās sienas bija daudz biezākas nekā tām sienām, kuras pavērās uz pagalmu. Pils ārējos stūros (biežāk visos četros) atradās sargtorņi.
Ārpusē pilīm nereti tika piebūvētas saimniecības telpas un darbnīcas, kuras ieskāva ar mūri; tā radās priekšpils. Ja ārējā priekšpils ietvēra lielu laukumu ar baznīcu, tirgus laukumu un dzīvojamām ēkām, tad šāda priekšpils kļuva par pilsētu, piemēram, Cēsis, Kuldīga, Ventspils, Ludza, Jelgava, Sigulda, Rēzekne.
14. gadsimta otrajā ceturksnī Jelgavā pēc ordeņa mestra Eberharda fon Monheima pavēles tika uzcelta Livonijas ordeņa mūra pils. Jaunuzceltā Jelgavas pils bija ļoti maza no laukakmeņiem, dolomīta un ķieģeļiem celta celtne (30x35 m), ar četriem kvadrātveida stūra torņiem, kurus no augšas noslēdza dzeguļu rinda un piramidāli jumti. Dienvidu pusē bija ieejas vārti, kas veda no konventa ēkas uz priekšpili - nocietinājumu līniju, ko ieskāva baļķu žogs.
Jelgavas pils bija ideālas, pilnīgi simetriskas ordeņa kastelas ēkas paraugs ar pilnīgi vienādiem stūra torņiem. Rīgas pilij, gluži pretēji, tikai ziemeļaustrumu stūrī pacēlās liels kvadrātveida tornis, bet pārējie trīs bija ļoti mazi un kalpoja kā kāpņu telpas.
Livonijas ordeņa piļu arhitektūra bija barga un vienkārša. Tie bija militāri cietokšņi, tāpēc mākslinieciskās prasības tiem nebija augstas. Gotiskā stila elementus ārējā arhitektūrā parasti ieviesa tikai logu forma ar pārsegumu smailarku formā. Jelgavas pils siluetu atdzīvināja Latvijā reti sastopamo torņa virsotnes robojums - dzeguļi.
Informāciju par iekšējo telpu iekārtojumu sniedz tikai 1955.-61. gadu restaurācijas darbu laikā atrastie pāris ribu ķieģeļu no velvēm. To plānais bumbierveida profilējums liecina par profesionāla celtnieka prasmi, augstāku māksliniecisko līmeni nekā, piemēram, tajā pašā laikā celtajā Rīgas pilī, kur velvju smagās formas joprojām ir tuvas agrīnajai gotikai.
Nozīmīga ordeņa komandieru grupa bija komturi. Tie bija svarīgāko ordeņa piļu komandanti, un tāpēc viņu amata nosaukumā vienmēr bija klāt tās pils nosaukums, kurā viņš valdīja; komturam pakļauto rajonu sauca par komturiju. 1347. gadā Latvijas teritorijā komturi bija Rīgā, Siguldā, Ventspilī, Jelgavā, Kuldīgā un Daugavgrīvā; 1422. gadā komturi bija arī Aizkrauklē, Alūksnē, Dobelē un Daugavpilī.
Bez nocietinājuma lomas Jelgavas pilij bija svarīga loma arī ordeņa saimnieciskajā dzīvē. Zināms, ka ordeņu komturi daļu savas ražas pārdeva Rīgas tirgotājiem: piemēram, no “Rīgas parādu grāmatas” redzams, ka Rīgas tirgotājs Alberts Vimans ap 1305.-07. gadiem bija parādā 100 markas Jelgavas komturijai. Tāpat Rīgas tirgotāji bija parādā komandieriem un vogtām Aizkrauklē, Cēsīs, Daugavgrīvā un Siguldā; Aizkrauklē, Cēsīs un Siguldā lietas kārtoja komturijas kasu vadītāji.
Kad Baltijas tautas bija pakļautas, tālāko Livonijas ordeņa virzību uz ziemeļaustrumiem apturēja krievu kņazistes - Novgoroda un Pleskava, dienvidos - Lietuva, kas 13. gs. kļuva par vienotu feodālu valsti. Vairāki lietuviešu karaspēka iebrukumi Zemgalē 14. gs. padarīja to par visbīstamāko no visām ordeņa iekarotajām zemēm. Jau 1345. gadā Jelgavas pilij nācās pārciest kunigaiša Aļģirda (Oļģerda) vadītā Lietuvas karaspēka uzbrukumu. Priekšpili nodedzināja, pili ieņēma, bet to neizdevās iznīcināt.
Bet arī ordenis atbildēja ar to pašu - piemēram, 1370. gadā ordeņa landmaršals - "ar tiem no Kurzemes, Jelgavas un Kokneses" - izlaupīja vairākas vietas Lietuvā. 1361. un 1376. gadā lietuvieši atkal uzbruka Jelgavai. Pēdējais uzbrukums pilij bija tieši 1376. gadā. Pēc tam lietuviešu un ordeņa kaujas notika ārpus mūsdienu Latvijas teritorijas. Jelgavas pils kļuva par mierīgu administratīvās pārvaldes centru.
Livonijas ordeņa valdīšanas laikā Zemgalē pilsētu vispār nebija. To rašanos kavēja Rīgas tuvums. Pie lielajiem tirdzniecības ceļiem radās vairāki miesti - mazi amatniecības un tirdzniecības centri - Jelgava, Bauska, Dobele, Sēlpils. Tā kā šie miesti nebija, kā Rīga, aizsargāti ar akmens sienām, tad karu un ienaidnieku iebrukumu laikā tiem bieži uzbruka un izpostīja, kas traucēja to normālu attīstību.
Miests pie Mītavas pils Lielupes kreisajā krastā 15. gadsimta vidū kļuva par mazpilsētu ar aptuveni 500 iedzīvotājiem. Tās uzplaukumu veicināja tirdzniecības ceļš no Lietuvas uz Rīgu, kas veda caur Jelgavu. 1492. gadā Jelgavas komturija tika nodota Livonijas ordeņa landmaršalam - ordeņa karaspēka virspavēlniekam. No šī gada Jelgavas pils kļuvusi par landmaršala iecelto pārvaldnieku rezidenci. Līdz 1495. gadam tā pati Bauskas pils bija Jelgavas pakļautībā.
16. gadsimta vidū Livonijas valstiņās sākās pilnīgas sairšanas periods, kam raksturīgas ķildas starp lielajiem feodāļiem, vasaļu cīņa pret valdniekiem un apspiesto tautu pretošanās smagajam ekspluatācijas jūgam. Reformācijas kustība, kas iedragāja katolicismu, satricināja feodālo valstu ideoloģisko un politisko pamatu. Livonijas ordeņa vasaļi un brāļi to izmantoja, lai sagrābtu katoļu baznīcas zemes īpašumus. Bruņniecības militārais spēks bija pārdzīvojis savu laiku.
Kaimiņvalstis – Krievija, Polija, Zviedrija un Dānija, kur bija izveidojušās centralizētas feodālās valstis, Livoniju uzskatīja par vieglu laupījumu. Tas izraisīja Livonijas karu (1558-1583), kura pirmajā posmā Krievijas armija Ivana IV vadībā vairākas reizes sakāva ordeņa karaspēku un pilnībā sakāva to 1560. gadā Ērģemes kaujā. Pēc tam apkārtējās lielvalstis karoja savā starpā, cīnoties par Livonijas mantojumu, un bijušie Livonijas valdnieki meklēja sev izdevīgākus saimniekus. Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskaps un muižniecība izvēlējās Poliju.
Līdz 1561. gadam Kurzemes vēsture ir cieši saistīta ar Livonijas ordeņa vēsturi. 1559. gadā ordeņa landmestrs Gothards Ketlers atzina Lietuvas lielkņaza Sigismunda II Augusta protektorātu pār Livoniju. Pateicoties tam, 1561. gadā līdz ar ordeņa zemju sabrukumu Gothards Ketlers saglabāja sev Kurzemi un ieguva hercoga titulu. Sekularizētā Kurzeme vispirms kļuva atkarīga no Lietuvas lielhercogistes, bet astoņus gadus vēlāk, pēc Ļubļinas ūnijas, no Polijas-Lietuvas kopvalsts, toties tā nodrošinājās no Ivana Bargā ekspansijas.
1561. gada 28. novembrī Livonijas kārtu pārstāvji nodeva uzticības zvērestu Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1562. gada 5. martā Rīgas pilī pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers nodeva kopvalsts pārstāvim kņazam Radvilam ordeņa varas atribūtus, pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni. Ar šo svinīgo aktu noslēdzās senās Livonijas vēsture. Uz tās drupām Kurzemes un Zemgales teritorijā 1561.-1562. g. izveidojās hercogiste, kas atradās lēņa atkarībā no Lietuvas un Polijas.
1561. gada 28. novembrī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Viļņā noslēdza attiecīgu līgumu ar Sigismundu-Augustu. Šī līguma teksts mūsdienās ir pieejams reti, tāpēc ir vērts to īsi atgādināt (dots pēc D. Vasmaņa). Līguma par Livonijas nodošanu galvenie punkti bija sekojoši:
6) Karalis apņemas saglabāt vāciešu pārvaldi un amatus, ieceļot tajos "vācu izcelsmes un valodas" iedzīvotājus;
7) Mestrs (t.i. Gothards Ketlers) pēc Prūsijas hercoga parauga tiek iecelts par Kurzemes hercogu, bet karaļa pakļautībā esošajā daļā (t.i., Pārdaugavas hercogistē) tiek iecelts par vietvaldi ar mantojuma tiesībām;
8) Kurzemes hercogs saņem gandrīz visu Kurzemi un Zemgali, bet neieņemtā Pārdaugava ar tiesībām uz Igauniju un Tartu bīskapiju, kad tās tiks atbrīvotas no ienaidnieka, pāriet karaļa pakļautībā;
9) Ebreji nekādā gadījumā nedrīkst tirgoties, kā arī iekasēt nodokļus un muitas nodevas utt.
Mazās Livonijas valstiņas beidza pastāvēt, Ketlers saņēma līgumā noteikto teritoriju - Kurzemes hercogisti - lēņa valdījumā, un pārējā tagadējās Latvijas teritorija nonāca tiešā Polijas karaļa pakļautībā. Pirmās hercogistes pastāvēšanas laikā hercogs Gothards cerībā kļūt par bijušās Livonijas valdnieku vairāk laika pavadīja Rīgā (kopā ar karaspēku), nevis hercogistē.
Gothards Ketlers līdz 1566. gadam bija gan Polijai (Pārdaugavas hercogistei) piederošās Vidzemes pārvaldnieks, gan tur dislocētās Polijas armijas virspavēlnieks. Par savu dzīvesvietu viņš izvēlējās Rīgas pili. Ģeogrāfiski Jelgava būtu bijusi izdevīgākā vieta jaunās hercogistes galvaspilsētai, taču Ketlers sākumā par to maz interesējās, jo nevarēja atmest cerības kļūt par apvienotas Livonijas valdnieku ar rezidenci Rīgā.
Jelgava pārgāja Kurzemes hercogistes valdījumā. Apmeklējot hercogisti, Ketlers kopā ar savu svītu periodiski pārcēlās no vienas pils uz otru. Jau 1568. gadā hercogs Gothards deva priekšroku Kuldīgai un Sēlpilij sava galma rezidences jautājumā, kuras saskaņā ar Kuldīgas landtāga 1568. gada 11. decembra lēmumu kļuva pazīstamas kā "unsere wesentliche Hoflager", vai galvenās rezidences, kurās hercogs vēlāk plānoja iekārtoties.
Kuldīgas un Sēlpils pārvaldniekiem hercogistes valdībā tika iedalītas sekundāras lomas pēc vietvalža Vilhelma fon Eferna (von Effern), kuram bija jāpārņem vara savās rokās hercoga Gotharda negaidītas nāves gadījumā. Ņemot vērā, ka norisinājās Livonijas karš (1558-1582), tas bija visai ticami.
Lai gan 1568. gada 6. maijā hercogistes landtāgs nolēma, ka landtāga vasaras sēdes jārīko Bauskā, bet ziemas – Jelgavā, faktiski šie lēmumi netika izpildīti. Sēdes notika arī citviet, piemēram, Rīgā, Kuldīgā un Dobelē, bet Jelgavā tās notika arī vasarā. Tomēr no 1572. gada rudens Jelgavas pils kļuva par vienu no iecienītākajām hercoga Gotharda dzīvesvietām. Jelgavas pilsēta sāk strauji augt.
Tajā pašā laikā hercoga ģimene jau iepriekšējos gados Jelgavā dzīvoja ilgāk. Saskaņā ar 1566. gada 21. martā Kēnigsbergas pilsētā sastādīto laulības līgumu Gotharda sievai Mēklenburgas princesei Annai (valdīja 1566.-1602. gadā) kā viņas mantojamā daļa un atraitnes tiesa, kas viņai pienāktos pēc hercoga nāves, tika piešķirta Jelgavas pils un daudzi īpašumi apriņķī. Tas liecina, ka Jelgavas pils tolaik tika uzskatīta par otršķirīgu pili. Hercogs Rīgas pili neatstāja līdz 1572. gadam, lai gan ar pārtraukumiem dzīvoja arī Kuldīgā, Jelgavā un Sēlpilī.
Герб герцогини Анны
Neilgi pirms laulības līguma sastādīšanas visu hercogienei Annai piešķiramo īpašumu ienesīgumu pārbaudīja vairāki Prūsijas hercoga padomnieki. Viņu ziņojumos nav nekādu ziņu par Jelgavas pils garnizonu un par aizsardzības pasākumiem kara gadījumā, taču no tiem var uzzināt, ka tolaik pilī bija savs ceplis kaļķu un ķieģeļu apdedzināšanai. Tas ļāva ne tikai nodrošināt ar nepieciešamajiem materiāliem pašu pili, bet arī nesa ienākumus no to pārdošanas Rīgā.
Jelgavas nozīme, sākot ar 1560. gadiem, sāka strauji pieaugt. 1573. gadā Jelgavai tika piešķirtas pilsētas tiesības un tā saņēma savu maģistrātu. Iedzīvotāju skaits sasniedza jau 9 tūkstošus. Pieauga celtniecība. Jau darbojas jauna latviešu draudzes Sv. Annas baznīca, un 1574. gadā sākās vācu Trīsvienības baznīcas celtniecība - pirmā luterāņu baznīca Latvijā, kas atradās pati savā ēkā, nevis bija atņemta katoļiem.
Tāpat kā citās pilīs, arī Jelgavā hercogs iecēla pārvaldnieku jeb hauptmani (Hauptmann). Par vienu no hronoloģiski senākajiem nosauktajiem pārvaldniekiem var saukt Franci Vilhelmu fon Pletenbergu (Plettenberg), kurš 1568. gada vasarā Rīgas salas muižas zemniekiem konfiscēja zvejas tīklus, jo tie bija pārāk gari un neatbilda noteikumiem. Šāda Pletenberga rīcība liecina par vienu no pils pārvaldnieka pienākumiem - rūpēties par zvejas noteikumu ievērošanu Lielupē un Babītē, kur saskārās Kurzemes hercogistes pavalstnieku un Rīgas patrimoniālā apgabala iedzīvotāju intereses.
Kurzemes hercoga piļu pārvaldnieku galvenais pienākums bija nodrošināt tajās kārtību. Vajadzības gadījumā pārvaldniekam bija pienākums uzņemties garnizona vadību. Pārvaldnieka rūpes bija par īpašuma robežām, par hercogu mežiem un lai neviens neuzdrošinātos medīt hercoga medību laukos. Viņam bija jāuzrauga medību un meža izciršanas noteikumu ievērošana, kā arī jāseko, lai hercoga īpašumu robeža netiktu pārkāpta. Turklāt pārvaldniekam kopā ar saviem padotajiem fogtu (Haus Vogt) un būvmeistaru bija pienākums uzraudzīt un uzturēt labā stāvoklī pils ēkas un apkārtējos īpašumus.
Viens no svarīgākajiem pārvaldnieka pienākumiem bija tiesu varas īstenošana - lielai iedzīvotāju grupu kategorijai pārvaldnieka tiesa bija pirmās instances tiesa kriminālajās un civillietās. Pārvaldnieks veda tiesu un pildīja hercoga diplomātiskās misijas. Par to pārvaldniekam pienācās 800 florīnu gada pabalsts, barība sešiem zirgiem, malka telpu apkurei un apkalpotāji.
Jelgavas pilī galma maršala prombūtnes laikā pārvaldnieks uzraudzīja virtuvi un pagrabu, kā arī sestdienās kopā ar ekonomu vai kasieri pārbaudīja virtuves un citus rēķinus. Kad hercogs atradās pilī, pārvaldnieks kopā ar citiem dižciltīgiem augstmaņiem atradās pie pusdienu galda galvenajā zālē, bet hercoga prombūtnes laikā galdi tika klāti pārvaldnieka apartamentos. Tad viņa pienākums bija pašam uzņemt pilī esošos padomniekus, kancelejas kalpotājus un citas amatpersonas, tādējādi apliecinot savu hercoga pilnvarnieka statusu.
Hercoga un hofmaršala (Hofmarschall) prombūtnes laikā pārvaldnieks uzraudzīja pils virtuvi un pagrabus. Katru sestdienu viņš kopā ar ekonomu vai kasieri pārbaudīja virtuves rēķinus utt. Pats interesantākais, ka laikā, kad pilī atradās hercogs, pārvaldnieks pils zālē pusdienoja kopā ar citiem augstdzimušiem galminiekiem, bet hercoga prombūtnē kunga apartamentos tika klāti galdi. Šeit viņam bija jāuzņem padomnieki, kancelejas darbinieki un citas amatpersonas, kas tobrīd atradās pilī, tādējādi apliecinot hercoga vietnieka statusu.
Pils uzturā priekšroka tika dota gaļai un piena produktiem. Gaļu lietoja svaigā veidā, kā arī sālītu un žāvētu. Tāpat rīkojās arī ar jūras un upju zivīm (muižas saimniecībā strādāja trīs zvejnieki un mednieks). No piena ražoja sviestu, krējumu, treknu sieru, līdzīgu Edamas šķirnei. Putnu saimniecība nodrošināja olas un gaļu. Graudaugi un griķi tika glabāti apcirkņos. Ikdienas uzturam mala miltus un putraimus. Cepa rudzu un miežu maizi. Dokumentos minēta rupjmaize, kā arī pelēkā un saldskābā. Muižniekiem cepa baltmaizi, dzeltenu maizi ar šafrānu, magoņu pīrādziņus un sniegbaltus rīsu cepumus.
Pagrabā glabāja miežu alu, medus dzērienu, ko brūvēja no medus ar dažādiem augiem, melasi kalpiem (melasi gatavoja no otrreizēji lietotiem miežiem un apiņiem, pievienojot garšvielas), rudzu degvīnu, kā arī ārzemju un no Sabiles vestos vīnus.
1573. gadā pirmo reizi hercoga ģimene uz ilgu laiku apmetās Jelgavas pilī.
Aptuveni 1560. gadu vidū hercogs pavēlēja pārbūvēt Jelgavas pili par Kurzemes hercoga rezidenci. Livonijas ordeņa konventa ēku no dienvidrietumu puses ieskāva jauns stūra korpuss, otrs korpuss stiepās no austrumu puses paralēli Lielupei.
1571. gadā Kurzemes galma maršals Georgs Preiss rakstīja hercogam: "Viens svešzemju zelminis ir gandrīz gatavs un patiks jūsu žēlastībai firstam. Žēlīgais princis un kungs var paļauties uz manu vārdu, ka svešzemju zelmiņi ļoti izrotās visu ēku." Vēl 1573. gadā hercogs Gothards Ketlers kādā vēstulē lūdza diviem muižniekiem piegādāt katram 300 baļķus "mūsu Jelgavas celtniecībai".
Sekojoši, gadā, kad pilī apmetās hercoga ģimene, tās rekonstrukcija nebija pabeigta. Darbs turpinājās vēl 1577. gadā, kad Ketlers vēstulē pieminēja "ārzemju mūrnieku no Daugavpils". Jādomā, ka togad tika pabeigta pils rekonstrukcija, jo nākamajā, 1578. gadā, hercogs galīgi pārcēlās uz Jelgavu. Taču par oficiālu rezidenci tā kļuva tikai 1642. gadā – pirms tam galms bieži klīda no pils uz pili.
Hercoga rezidences jaunie korpusi bija kaut kas neparasts vietējā arhitektūrā, kas joprojām saistījās ar gotikas tradīcijām un kas bija pretstatā "svešzemju" mākslai - ar to tolaik apzīmēja visu, kas bija ārpus vācu zemēm, un Itāliju īpaši neatšķīra no Francijas vai Nīderlandes.
Jelgavas pils jaunās ēkas bija projektētas Ziemeļeiropas manierisma stilā, kas 16. gadsimta vidū aizstāja vājos Renesanses aizsākumus. Antīkā itāļu renesanses ideāla vietā Ziemeļeiropas manierisms lika viduslaiku arhitektūras ēku masas, kas bieži vien tikai ārēji ietekmēja klasiskā ordera struktūru, toties fasādēs izšķērdīgi izmantots dekors. Tas koncentrējās uz portāliem, logu rāmjiem un jo īpaši uz jau pieminētajiem "svešzemju frontoniem", kas pacēlās uz ēku jumtu virsotnēm, atsevišķām bēniņu izbūvēm, noslēdza portālu augšējo daļu. Arī Rīgas Melngalvju nama fasādei bija šāds frontons - trīsstūrveida kompozīcija ar nervozi izraibinātu siluetu.
Fasādes malas un augšdaļu klāja tipisks manierisma ornaments, tā sauktais rolverks, ko veidoja lentu volūtas, ko papildināja maskaroni, vertikālie obeliski, figūras, ziedu un augļu vītnes. Manierismā raibo ornamenta trauksmi bieži uzsvēra arī polihromais krāsojums un zeltījums, kas padarīja arhitektūru par fantastisku dekoratīvās tēlniecības darbu.
16. gadsimta beigās pils arhitektūra bija pirmais jaunās arhitektūras paraugs Latvijā. Līdzīgā veidā vēlāk Kurzemē tika pārbūvētas Bauskas, Dobeles un Skrundas pilis. Diemžēl no šīm pārbūvēm pēdējās minētajās pilīs gandrīz nekas nav saglabājies. Tikai pēdējos gados, veicot arheoloģiskos izrakumus Bauskas pilsdrupu jaunākajā daļā, kas celta 16. gadsimta beigās, tika atklātas daudzas dekoratīvas detaļas, kas izgatavotas no kaltā akmens, līdzīgas Jelgavā bijušajām.
Pēc Jelgavas pils rekonstrukcijas tā no neliela viduslaiku cietokšņa pārvērtās par greznu valdnieka rezidenci. Atbilstoši jaunās pils raksturam un vērienam hercogs Gothards organizēja savu galmu. 1581. gadā tam tika izdoti īpaši norādījumi, un pie galma atradās 163 cilvēki. 1583. gadā Jelgavas pils jaunā stūra korpusa dienvidu pusē tika uzcelta neliela baznīciņa ar pagraba velvi - hercoga dzimtas kapenes.
Hercoga Gotharda testaments, ko atvēra pēc viņa nāves 1587. gada 17. maijā, apstiprināja hercogienes Annas tiesības uz Jelgavas pili kā atraitnes tiesu. 16. gadsimta pēdējā desmitgadē un 17. gadsimta sākumā, kad pili pārvaldīja Gotharda atraitne Anna, Jelgavas pils pārvaldnieks bija Vadakstes muižas īpašnieks Kristofs Bertrāms vai Bistrams (Bistram, Bistramb), kurš vienlaikus bija arī galma maršals, bet šāda amatu apvienošana nekļuva par tradīciju vēlāk.
Vadakstes muiža
Saskaņā ar testamentu hercoga dēliem bija jāatrodas Kuldīgā (Vilhelms, dzimis 1574. g.) un Sēlpilī (Frīdrihs, dzimis 1569. g.). Līdz Vilhelma pilngadībai galmam pārmaiņus bija jāatrodas abās pilsētās. Dzīve notika savādāk. Hercogs Frīdrihs (1587-1642) deva priekšroku Jelgavai un Bauskai, kas, iespējams, bija vairāk pielāgotas galma vajadzībām nekā Sēlpils, turklāt bija arī ģeogrāfiski izdevīgāk novietotas.
Pēc tam, kad 1590. gadu vidū hercogs Vilhelms (1569-1616) sasniedza pilngadību, brāļi vienojās par varas īstenošanas kārtību. 1596. gadā viņi Kalnamuižas pilī Tērvetē sadalīja hercogisti: Frīdrihs saņēma Zemgali ar galvaspilsētu Jelgavā, Vilhelms - Kurzemi ar galvaspilsētu Kuldīgā. Tā par Vilhelma dzīvesvietu kļuva Kuldīga, bet Frīdrihs izmantoja savai mātei piederošo Jelgavu, kuru viņš arī mantoja pēc hercogienes Annas nāves.
Jelgavas centrālā stāvokļa nozīme tika atzīmēta hercogistes konstitūcijā (vai valdības formulā), kas noteica, ka turpmāk landtāgs notiks divas reizes gadā Jelgavā. Taču Polijas-Zviedrijas karš (1600-1629) apgrūtināja šīs prasības izpildi.
Vecākais dēls Frīdrihs palika Jelgavā un turpināja būvēt pili. Stūra korpusa austrumu daļā tika piebūvēta pils baznīca, bet kapeņu baznīciņa papildināta ar apaļu torni. Arī abu baznīcu gala fasādes, spriežot pēc attēliem, bija izrotātas ar "svešzemju zelmiņiem". Stūra korpuss un iegarenā ēka no upes puses bija savienotas un no trim pusēm aptvēra ordeņa laika konventa ēku. Rezultātā Jelgavas pils kļuva tāda, kāda tā saglabājās savās galvenajās iezīmēs līdz 1737. gadam.
Šajā laikā muižnieki, paļaujoties uz karaļa atbalstu, mēģināja ierobežot hercoga tiesības. Hercoga un muižnieku attiecības vēl vairāk saasinājās, kad Vilhelms izsludināja muižu revīziju un aizliedza muižniekiem savā hercogistes daļā nodarboties ar kokmateriālu tirdzniecību, kas tika pasludināta par hercoga monopolu. Revīzijas rezultātā lielai daļai muižnieku hercogs atteicās atzīt tiesības uz viņu īpašumiem.
Aizkaitinātā muižniecība boikotēja hercoga sasaucamos landtāgus un, pretojoties tiem, sasauca savējos. Muižniecības opozīcijas līderi – baroni Oto Grotuss un brāļi Noldes – vērsās pie Polijas karaļa un Seima ar plašu sūdzību par Vilhelma rīcību. Polijas karalis Sigismunds III, kura interesēs bija hercoga varas tālāka vājināšana, apmierināja daļu muižnieku prasību, atņemot hercogiem tiesības uz kriminālo procesu pret muižniekiem.
Situācija vēl vairāk saasinājās 1615. gadā, kad kārtējā Jelgavā sasauktajā landtāgā hercogs Vilhelms pavēlēja arestēt opozīcijas vadoņus – brāļus Noldes, apsūdzot tos muižnieku sacelšanās organizēšanā pret hercogu. Brāļi Nolde pretojās arestam un tika nogalināti. Pēc muižniecības lūguma Polijas karalis nosūtīja īpašu izmeklēšanas komisiju, kurai bija uzticēts izmeklēt muižnieku sūdzības pret hercogu. Komisija atzina Vilhelmu par vainīgu Noldes slepkavībā un 1617. gadā atņēma viņam hercoga varu. Tā Kurzeme un Zemgale tika pakļautas vienam hercogam - Frīdriham. Jelgava atkal kļuva par apvienotās hercogistes galvaspilsētu.
Kurzemes hercogistes karte:
1614. gada 28. septembrī par Jelgavas pils komandantu kļuva Codes muižas īpašnieks Gothards Šrēders (Schroeders), kurš nomainīja mirušo Johanu Treidenu (Treyden, Trotta gen. Treyden) un šos pienākumus pildīja līdz 1621. gada oktobrim, kad Jelgava (pilsēta un pils) pārgāja zviedru rokās. Saistībā ar šo notikumu viņam nācās pārciest daudz rūgtu brīžu.
Nav precīzas informācijas, kad ap Jelgavas pili tika uzcelti zemes vaļņi, pārveidojot to par cietoksni. Visticamāk, jau hercogs Gothards lika uzbūvēt vaļņus, baidoties no iespējamā maskaviešu armijas uzbrukuma. Lai gan iespējams arī, ka tie tika uzbērti pēc pirmā Kurzemes hercoga nāves. Lai nu kā, bet 1614. gadā pili jau ieskauj vaļņi, par ko liecina jau iepriekš minētais dokuments par Gotharda Šrēdera iecelšanu. Šajā dokumentā pils topošajam komandantam un vienlaikus Jelgavas virskapitānam cita starpā tika uzdots uzturēt vaļņus un cietoksni (Wahl und Festung) atbilstošā stāvoklī. Nedaudz vairāk informācijas par Jelgavas pils nocietinājumiem sniedz dokumenti, kas rakstīti komandanta Šrēdera prāvas laikā 1622. gadā, kad viņš tika apsūdzēts par zvēresta pārkāpšanu un pils labprātīgu nodošanu zviedriem.
Gan hercoga Frīdriha rīkojumā par Šrēdera iecelšanu par Jelgavas pils komandantu (kas šobrīd ir agrākais zināmais šāda veida dokuments pils hronoloģijā), gan turpmākajos rīkojumos bija īpaši norādījumi, ka nepieciešamības gadījumā komandants organizē un vada pils aizsardzību. Šajā sakarā komandants pildīja arī pils garnizona komandiera funkcijas.
Kas attiecas uz garnizona lielumu, tad attiecībā uz periodu no 16. gadsimta vidus līdz 17. gadsimta sākumam konkrēta informācija vēl nav atrasta. Lai gan ar lielu pārliecību var teikt, ka garnizons bija neliels, un pilī izvietoto karavīru skaits nepārsniedza 10-20 cilvēkus. Par to netieši norāda tas, ka aizsardzības funkciju kopš 17. gs. pildīja Jelgavas birģeri. Dažos gadījumos, it īpaši kara draudu gadījumā, tika savervēti papildu karavīri, pirmām kārtām muižu mednieki vai t.s. šāvēji. Un pulcēja arī jelgavniekus. Tā kā zemniekiem un pilsētniekiem nebija lielas militārās prasmes un pieredzes, daudzums ne vienmēr nodrošināja kvalitāti, un pils aizstāvju skaita pieaugums nedeva gaidīto papildspēku. To skaidri parādīja 1621. un 1625. gada notikumi, kad pils pārgāja citās rokās.
Jelgavas pils 17. gadsimta 20. gadu sākumā: pirmā zviedru okupācija. Vairāk nekā ceturto daļu no visa 17. gadsimta aizņēma Polijas un Zviedrijas kari, kurus tās veda arī Kurzemes hercogistes teritorijā. Tie skāra gan Jelgavu, gan tās pili. 1621. gada augustā Rīgai tuvojās liela zviedru armija karaļa Gustava II Ādolfa vadībā. Pēc pusotra mēneša aplenkuma Rīga 1621. gada 16. septembrī bija spiesta padoties un kļūt par Zviedrijas padoto.
Notikumi pie Rīgas satrauca ne tikai lietuviešus hetmaņa Kristofera Radvila vadībā, bet arī Kurzemes iedzīvotājus. Hercogs Frīdrihs jau vasaras beigās nosūtīja savu sievu Pomerānijas princesi Elizabeti Magdalēnu (1600-1649) uz Bausku kopā ar daļu galminieku un mantības, bet pats kopā ar algotņu armiju patrulēja hercogistes iekšienē, periodiski atbraucot uz Bausku un Jelgavu. Savukārt vairāki tūkstoši Lietuvas karavīru atradās Lietuvas pierobežas zonā.
Divas dienas pēc Rīgas ieņemšanas Gustavs II Ādolfs nosūtīja hercogam Frīdriham vēstuli ar ierosinājumu brīvprātīgi padoties. Hercogs piedāvājumu noraidīja. Pēc atbildes nosūtīšanas hercogs no Bauskas pārcēlās uz Jelgavu, kur palika, līdz kļuva skaidrs, ka Gustavs II Ādolfs nolēmis ar visu savu karaspēku doties tālāk nevis uz Koknesi, bet uz Kurzemi. Tuvojoties ienaidniekam, 1621. gada 1. oktobra (11.) vēlā vakarā hercogs Frīdrihs kopā ar algotņu jātniekiem devās pie Radvila pēc papildspēka, atstājot pilī no hercoga īpašumiem atsūtītos 40 karavīrus un apmēram 40 zemniekus un vairākus simtus Jelgavas pilsētnieku, kas vairumā gadījumu pilī ieradās kopā ar ģimenēm, mantām un lopiem.
Pils apsardze tika uzticēta komandantam Gothardam Šrēderam un karavīru rotas komandierim leitnantam Georgam Hauptam, kurš jau vairākus gadus dienējis pie hercoga, bet 1621. gada sākumā iecelts par garnizona virsnieku Jelgavā. Pēc Šrēdera lūguma kā viņa palīgs tika atstāts arī leitnants Lamberts Reiters, kuram bija militārā pieredze: viņš bija dienējis Nīderlandē un aizstāvējies pils aplenkumā. Reitera pienākumi nebija noteikti, un nebija skaidrs, vai viņš vispār atradās pilī aplenkuma brīdī. Viņš kā liecinieks netika nopratināts un citu cilvēku liecībās par viņu nav konkrētas informācijas.
3. oktobrī Jelgavas virskapteinis un vienlaikus arī pils komandants Šrēders bez cīņas padevās zviedriem. Gustavs II Ādolfs atstāja feldmaršalu Vrangeli ar 2000 karavīriem pilsētā un atgriezās Rīgā. Jelgavas ieņemšana nāca negaidīti, jo pils bija labi nocietināta, apgādāta ar munīciju un pārtiku. Kurzemes hercogs Frīdrihs, dodoties uz savu sabiedroto poļu militāro nometni, bez bailēm atstāja pili ar visu iekārtojumu, arhīviem un dārglietām. Pils tika izlaupīta un izpostīta – pirmo, bet ne pēdējo reizi tās dramatiskajā vēsturē.
1622. gada janvārī poļi ieņēma Jelgavu un aplenca pili. Aplenkums beidzās tikai jūnijā, kad zviedru garnizons padevās. Savukārt 1622. gada janvārī zviedri ieņēma Valmieru, bet zaudēja Jelgavu. Jelgava daudzas reizes mainīja īpašniekus, līdz beidzot to galīgi pārņēma zviedri, kas to noturēja līdz 1625. gadam. 1622. gada vasarā Jelgavā tika noslēgts pamiers, kas pārtrauca karadarbību, bet neapturēja haosu hercogistē, kur laupīja gan zviedri, gan poļi.
Pamiers tika vairākas reizes pagarināts, līdz 1625. gadā karadarbība atsākās - Gustavs-Ādolfs atkal atgriezās Livonijā un vienā vasarā iekaroja visu Austrumlivoniju no Tartu līdz Koknesei. 1625. gadā zviedru karaspēks ieņēma arī Sēlpili un atkal izpostīja gadsimta sākumā smagi cietušo Augšzemgali.
Tikpat ātri kā 1621. gadā zviedru armija devās uz Jelgavu un pēc īsa aplenkuma ieņēma pili. Lielākā daļa pilsētas nodega. 1629. gada septembrī noslēgtais Altmarkas pamiers nespēja ierobežot zviedru un poļu laupīšanas kāri, kas hercogistes teritorijā to turpināja darīt līdz pat 1635. gadam. Hercogs Frīdrihs 1630. gadā rakstīja savai sievai, ka Jelgavas pils ir pilnībā "izpostīta un iztukšota".
Tikai pēc Štumsdorfas miera līguma 1635. gadā valstī pamazām sāka ieviesties kārtība. Pēc aculiecinieku stāstītā, apkārtne 8 jūdžu garumā ap Jelgavu izskatījās pēc tuksneša. Jelgavnieki bija tik cietuši, ka Gustavs II Ādolfs pat apsprieda plānu viņu pārvietošanai uz Zviedriju.
Vaļņu nocietinājumi: literatūrā par Jelgavas pili parasti rakstīts, ka līdz 17. gadsimta vidum nocietinājumi sastāvēja no akmens mūra, un vaļņu sistēma izveidota pēc 1648. gada. 1627. gada prāva pret pils komendantu Sakenu (?) liecina par pretējo. Protokolos minēts, ka jau 1621. gadā pili apjoza 1200 soļu garš zemes valnis ar 4 stūra rondeļiem, no kuriem viens - "Asā vieta" - devis nosaukumu šeit vēlāk izveidotajam bastionam "Asais stūris". Par cietokšņa mūri netika teikts ne vārda.
Vaļņu sistēma ar apaļiem rondeļiem stūros priekš lielgabaliem tika ieviesta līdz ar uguns šaujamieroču attīstību. Mūsdienīgākās nocietinājumu sistēmās 16. gadsimta beigās rondeļus sāka aizstāt daudzstūru bastioni. Protokolā uzsvērts, ka vaļņi bijuši sliktā stāvoklī - acīmredzot, tie kalpojuši ilgu laiku, kas nozīmē, ka, visticamāk, tie izveidoti pils pārbūves laikā 16. gadsimta otrajā pusē.
Ap 1648. gadu tika uzsākta vienotas pilsētas un pils nocietinājumu sistēmas izveide. Ap pilsētu tika uzbērti vaļņi, kuru taisnās daļas - kurtīnes savienoja 13 bastionus. Pils vaļņus paaugstināja un četru rondeļu vietā uzbūvēja piecus bastionus. Viņiem tika doti šādi nosaukumi (sākot no dienvidaustrumu stūra) - virsbastions, "Asais stūris", Dāņu, Čarņecka un Paula bastioni. Starp pēdējiem diviem bija vārti un tilts, kas veda uz atsevišķu ravelīnu, t.s. tilta "galvu", t.i. bastionu, kas atradās uz saliņas. To savukārt tilts savienoja ar aizsarggrāvja otro krastu, no kurienes ceļš veda uz tiltu pār Driksas upi, kuras pretējā krastā sākās pilsētas galvenā iela - Lielā. Pils dienvidu un ziemeļu pusēs atradās divi ravelīni ar asiem, izvirzītiem stūriem - "knaibles".
Vaļņu sistēmu ieskāva padziļināti aizsardzības grāvji. Jaunie nocietinājumi atbilda holandiešu nocietinājumu sistēmai, kuru 17. gs. otrajā pusē Francijā turpināja attīstīt maršals Vobans. Darbam pie Jelgavas cietokšņa izveides bija iespaidīgs mērogs, tika nodarbināti ap 1000 zemnieku ar 500 ratiem, 6 vaļņu meistari, 6 mūrnieki un 6 citu nozaru amatnieki. 1648. gadā vien darbs izmaksāja 58 971 valstsdālderi.
Vecās Jelgavas pils plāns (18. gs. sākums. PSRS Zinātņu akadēmijas bibliotēka, Ļeņingrada)
Vecā Jelgavas pils, skats no dienvidrietumiem (J.K. Broces kopija no 17. gs. 2. puses zīmējuma. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka)
Jelgavas pils hercoga Jēkaba vadībā. Hercogs Jēkabs (Jakobs) Ketlers bija praktisks cilvēks, kurš Latvijas vēsturē ienāca galvenokārt ar veiksmīgu merkantilisma politiku, dzimtcilvēku manufaktūru organizēšanu un koloniālām avantūrām. Viņš arī saprata reprezentācijas un ārējās spozmes nepieciešamību: to noteica laikmets. 17. gadsimta vidū Eiropai raksturīga varas centralizācija un absolūtisms kā galvenā valsts varas forma. Visspilgtāk 17. gadsimta otrajā pusē to iemiesoja Francijas karalis Luijs XIV, kurš piešķīra politiskajai sistēmai atbilstošu ārējo izskatu – Versaļas galms kļuva par paraugu visai Eiropai.
Mākslā absolūtisms bija saistīts ar baroka stila izplatību. Baroks pēc manierisma atgriezās pie klasiskās mākslas tradīcijām, bet pasniedza tās jaunā, monumentalizētā, dinamizētā, greznā versijā, par ideālu uzskatot skaisto, lielo un izcilo. Stila patoss, slavinājumi, dekoratīva greznība un slieksme uz lieliem ansambļiem, kuros apvienoja dažādas mākslas, teicami izteica valdnieka varas ideju.
Kurzemē, kur hercoga vara bija ierobežota un valsts politiskā iekārta vairāk atgādināja anarhistisku muižnieku republiku, ir grūti runāt par absolūtu monarhiju. Tomēr hercoga Jēkaba laikā valdnieka personība tika īpaši uzsvērta, un viņa vara simbolizēja galma dzīves greznību. Galminieku skaits, salīdzinot ar hercoga Gotharda laiku, dubultojās. Jelgavas pils interjers ļoti mainījās. Par to liecina dati, kas dažkārt pazib dažādu galma ceremoniju aprakstos, taču nekādi attēli nav saglabājušies.
Pils interjeri. 1651. gadā naivi apjūsmojošā hercoga Jēkaba meitas kristību aprakstā ir redzama hercogienes priekštelpa: "... skaista, balta, ar sudrabu izšūta gulta, grezni rotāta, apmales izšūtas ar zeltu tā, ka pamatne nav redzama, tikai viens vienīgs zelts; stūri ar lielām mežģīnēm, nosētām ar lielām pērlēm. Gultas iekšpuse un aizkars balts, izšūti ar sudraba un zelta ziediem. Virs gultas ir 4 sudraba un zelta ķēdītes, virs tās ir balts ar zeltu rotāts baldahīns. Galdauti arī bija darināti no balta atlasa ar zelta izšuvumiem... blakus pie galda nolika divus postamentus no apzeltīta sudraba ar tādiem pašiem svečturiem. Sveces tika iedegtas sudraba sienas svečturos un sudraba lustrā. Kamīnā bija divi sudraba malkas turētāji ar Kurzemes ģerboni. Istaba bija ļoti skaisti un bagātīgi iztapsēta ar zīdu, visa grīda bija noklāta ar tepiķiem."
Kāzu ceremonijas apraksts mūs iepazīstina ar pils lielo zāli: "...zāle bija izsista ar zaļu un zeltītu ādu, tajā bija sarkans ar zeltu baldahīns, bet krēsli uz lielā paklāja bija ar sudraba brokātu un raibām puķēm."
1655. gadā Jelgavā ieradās franču grāfs L.-A. Lomeni de Brjens, kurš savās ceļojumu piezīmēs slavē Kurzemes galmu un min interesantu faktu. Kāds itāļu mākslinieks no Nirnbergas tolaik Jelgavas pils galerijai izgatavoja 18 lielus panno ar ainām no Kurzemes zemnieku dzīves. 1674. gadā ceļojuma aprakstā minēta pils ēdamzāle, kuras griestus klāja koka paneļi ar gleznotiem zemeslodes attēliem.
Līdz mūsdienām nekas nav saglabājies no šīs īslaicīgās greznības, ko galma hronisti aprakstīja ar tādu entuziasmu, apbrīnojot katru tērpu, katru ceremonijas detaļu. Tikai viens priekšmets, kokgriezumiem rotāta lāde ar Kurzemes hercoga ģerboni 17. gadsimta trešajā ceturksnī, iespējams, nāk no bijušās Jelgavas pils vai kādas citas hercoga rezidences. Lāde pēc formas ir līdzīga iepriekšējā gadsimtā populārajām itāļu manierisma pūra lādēm, kas balstījās uz lauvas ķepām un atgādināja senās Romas marmora sarkofāgus. Tā ir diezgan vienkārša, jo šāda veida mēbeles 17. gs. ir bija izgājušas no modes un pārcēlušās no parādes telpām uz palīgistabām.
Hercoga Jēkaba Ketlera laikā Mītava sasniedza savus ziedu laikus: galvaspilsētā darbojās vienīgā hercogistes naudas kaltuve, tika uzcelta tipogrāfija, slimnīca, aptieka un vairākas rūpnieciskas manufaktūras. 1648. gadā ap pilsētu uzcēla zemes nocietinājumus, izraka grāvjus un uzcēla bastionus.
Jaunuzceltie nocietinājumi nepaglāba Jelgavas pili, kad 1654. gadā atsākās zviedru un poļu karš. Kurzemes hercogistei kādu laiku izdevās balansēt starp abām karojošajām pusēm un saglabāt hercoga Jēkaba deklarēto neitralitāti. 1658. gadā poļi atkāpās uz Kurzemi. Zviedru armija viņiem sekoja, atkal iebruka Zemgalē, ieņēma un izpostīja Jelgavu. Zemāk ilustrācija no V. Guščina grāmatas.
Naktī no 29. uz 30. septembri (8. oktobri) 1658. gadā Zviedrijas armijas korpuss feldmaršala Duglasa vadībā, pārkāpjot Kurzemes hercogistes neitralitāti, ko Zviedrija atzina vēl 1655. gadā, ieņēma Mītavu. Drīz pēc tam zviedri ieņēma visu hercogisti, tika izlaupīta Jelgavas pils un hercoga ģimene tika saņemta gūstā. Hercoga Jēkaba sagrābšana notika 1658. gada 9. oktobrī Jelgavā, vienlaikus viņš bija spiests nodot Bauskas un Dobeles pilis zviedriem. 1659. gadā Jelgavu ieņēma Brandenburgas karaspēka daļa.
1660. gadā nomira Zviedrijas karalis Kārlis X. Tūlīt pēc tam, 1660. gada 23. aprīlī, Olivā pie Dancigas tika noslēgts miers ar Poliju un Brandenburgu. Pēc Olivas miera līguma hercogam Jēkabam atļāva atgriezties Kurzemē, kur tagad valdīja poļi. 1659. gada beigās viņi atkaroja Jelgavu, bet arī pēc hercoga atgriešanās pili vairs negrasījās pamest. Kad pils beidzot tika atbrīvota, tā bija tādā stāvoklī, ka hercogam un visam galmam bija jāuzturas Grobiņā līdz 1661. gada oktobrim, līdz rezidenci sakārtoja. Restaurācijas darbā 49 nedēļas katru dienu tika nosūtīti 694 strādnieki. No tiem laikiem saglabājies vecākais pils kopskata zīmējums, kur no dienvidrietumu puses redzams viss gleznaino ēku komplekss.
Pēc kara, atgriežoties Kurzemē, hercogs ieraudzīja izpostītu valsti un izlaupītu floti. Hercoga radītā rūpniecība bija sagrauta. Kolonijas Tobāgo salā Dienvidamerikā un sv. Andreja sala Gambijas upes grīvā Āfrikā (skat. pielikumu lapas apakšā) bija zaudētas. Pateicoties hercoga neatlaidībai, izdevās daļēji atjaunot ekonomiku, taču Kurzemes hercogiste tā arī vairs nesasniedza agrākos ziedu laikus.
1664. gadā hercogs Jēkabs lika savienot Driksas un Svētes upes ar kanālu, pateicoties kuram Jelgava tika nodrošināta ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Kartē - hercoga projektētie kanāli, kuriem vajadzēja savienot Daugavas un Lielupes ūdensceļus (1668. g.).
Par Jelgavas pils interjeriem pēc hercoga atgriešanās ir zināma viena traģiska detaļa. Hercoga guļamistabas sienas bija apšūtas ar vienkāršu vilnas audumu. Tas kļuva zināms notikuma dēļ, kas parāda 17. gadsimta kultūras pretrunīgo seju, kur bieža vēl bija viduslaiku tumsonība. 1670. gadu beigās hercogs Jēkabs, kurš cieta no hroniska bronhīta, pēkšņi sāka atkrēpot "sarkanus tārpiņus" - vilnas šķiedras. Ārsts apskatīja 71 gadu veco hercogu un konstatēja, ka pacientam ir plaušu slimība, žokļa iekaisums (var tikai minēt, kā toreiz tika ārstēti zobi) un stāvoklis, ko šodien dēvētu par pēcinsulta.
Jēkabs necēlās no gultas un mokoši klepoja – vēlāk izrādījās, ka slimību pastiprinājuši vilnas matiņi, kas peldēja gaisā no hercoga guļamistabas apšuvuma. Bet tolaik nolēma, ka kāds ievadījis hercoga ķermenī kaut kādus burvju asinssūcējus tārpus. Hercoga noburšanā tika apsūdzēts Vecmuižas muižas pārvaldnieks Magnuss Lufts, kurš 1680. gadā tika sadedzināts uz sārta Bauskas centrālajā laukumā.
Hercoga Jēkaba pēctecis bija viņa vecākais dēls Frīdrihs-Kazimirs (1682-1698), kuram nepiemita tēva atjautība un enerģija. Viņš gan mēģināja turpināt tēva iesākto politiku, rūpniecību, tirdzniecību un kuģu būvi, kā arī centās atgriezt kolonijas, taču nesekmīgi. Līdzekļi un veidi bija vienādi, bet mērķis bija cits. Viņa mērķis vairs nebija valsts labklājība, bet gan personīgo vajadzību apmierināšana. Viņš aplenca sevi ar greznību, izlietoja visu valsts kasi, lai tiktu pie galma krāšņuma. Frīdrihs-Kazimirs piederēja pie tiem sīkajiem Eiropas valdniekiem, kuriem Versaļas galms bija dzīves ideāls un kuri, lai to atdarinātu, izpostīja savas valstis. Jelgava tika pārvērsta par mazu Versaļu ar spožu galmu, kurā valdīja bezrūpības ("nedomāšanas par rītdienu") gars.
Tāpat kā daudzi citi tā laika sīkie vācu prinči, Frīdrihs-Kazimirs centās Jelgavā izveidot galmu franču karaļa Luija XIV garā. Jelgavā parādījās itāļu opera, grezni staļļi ar dārgiem zirgiem, vanagu medības, siltumnīca utt. Tas viss prasīja daudz naudas. Turklāt hercogam bija jāizmaksā tā brāļiem un māsām viņu mantojuma daļa – vairāk nekā miljons florīnu. Lai segtu šos izdevumus, hercogs ieķīlāja un pārdeva īpašumus, bija spiests pārdot Jaunkurzemes koloniju angļiem.
Līdz hercoga dzīves beigām 220 domēņu īpašumi aptuveni četru miljonu florīnu vērtībā bija ieķīlāti pret drošības naudu. Bet pat ar to nepietika. Lai iegūtu jaunus līdzekļus, hercogs divreiz (1682. un 1688. gadā) pārdeva savus zemniekus Dānijas karaļa karaspēkam. Visi ienākumi tika izmantoti tikai greznai dzīvei, lielgabali salūtiem, šaujampulveris iluminācijai utt. 10 gados tika iztērēta visa hercoga Jēkaba 40 gados iegūtā bagātība.
Taču pašam sava "Versaļa" neliedza hercogam Frīdriham Kazimiram risināt svarīgus uzdevumus hercogistes aizsardzības spēju stiprināšanai un Mītavas attīstībai. Īpaši daudz tika darīts hercogistes dzelzs apstrādes manufaktūru tālākai attīstībai. Viņš modernizēja tērauda rūpniecību, reorganizējot to pēc Zviedrijas parauga. Pie tam tika likvidēti vecie uzņēmumi Turlavā, Lutriņos un Vecmuižā, pārkārtotas manufaktūras Biržos, Baldonē, Engurē, Kliņģos un Jelgavā. Gubernatora saliņā Jelgavā joprojām atrodas tā laika lielgabals. Lielgabala garums ir 280 cm, atvere 12 cm. Spriežot pēc stobra izciļņiem, tas izgatavots 17. gadsimta otrajā pusē Kurzemes dzelzs kausēšanas manufaktūrās un tūlīt uzlikts Mītavas pils nocietinājumos. 1705. gadā uz Mītavas pils nocietinājumiem atradās 358 lielgabali, 18 mortīras un 18 haubices.
Visu Eiropu pārņēma aizraušanās ar celtniecību, tika izveidoti lieli baroka piļu kompleksi. Kaut ko līdzīgu Frīdrihs-Kasimirs nolēma darīt tikai neilgi pirms savas nāves. Kā norāda ceļotājs K.-J. Blombergs, kurš Jelgavu apskatīja 1696. gada jūlijā, "hercoga mērķis ir uzcelt skaistu jaunu pili, kurai jau ir ielikti pamati". 1680.-1690. gados arī Mītavas pilī tika veikta liela pārbūve - tika uzceltas jaunas saimniecības ēkas, izbūvētas jaunas ārējās kāpnes uz lielo zāli otrajā stāvā. 1697. gadā jaunajai pilij bija gatavas sienas, 1699. gadā tika pabeigta daļa no iekšējās apdares.
1696. gadā Pils ielā (vēlāk Palejas, tagad Akadēmijas ielā) Frīdrihs Kazimirs sāka celt hercoga rezidenci, kas tika pabeigta 18. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs vietā, kur vēlāk tika uzcelta pils Annai Joannovnai. 1773.-75. gadā ēka pārbūvēta "Pētera akadēmijai". Tagad tajā atrodas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Sīkāku informāciju skatiet pielikumā lapas apakšā.
1697. gadā jaunais Krievijas cars Pēteris I inkognito piedalījās t.s. "Lielajā vēstniecībā". Tā bija 250-270 cilvēku liela krievu delegācija, kas caur Rīgu, Jelgavu un Liepāju tika nosūtīta uz Rietumeiropu. No pieredzes, ko Pēteris guva šajā ceļojumā, sākās viņa reformas Krievijā. 8. aprīlī (pēc vecā stila) Pēteris I, kurš pirmo reizi viesojās Rīgā, bija ārkārtīgi neapmierināts ar zviedru gubernatora Dālberga viņam sniegto uzņemšanu. Viņš ar laivu šķērsoja Dvinu (Daugavu) un devās uz Mītavu trīs dienas pirms Rīgā palikušās vēstniecības.
Vēstulē bajāru domes ierēdnim A.A. Vīniusam viņa izbraukšanas dienā no Rīgas cars rakstīja: Šodien devāmies uz Mītavu. Šeit mēs dzīvojām vergu paražās un sātu guvām tikai ar acīm. Tirgoņi te staigā mēteļos, viņiem liekas, ka viņi ir ļoti taisnīgi, bet ar mūsu kučieriem rejas un lamājas par kapeiku, bet pārdod trīskārši... Izbraucām cauri pilsētai un pilij, kur karavīri stāvēja 5 vietās, kas bija mazāk nekā 1000 cilvēku, un viņi saka, ka tie viņi visi bija. Pilsēta ir daudz nocietināta, bet nav pabeigta. Viņi šeit ļoti baidās, un pilsētā un citās vietās nelaiž pat kopā ar sargiem, un viņi nav diez ko patīkami.
1697. gada 14. aprīļa sūtniecības Mītavas sagaidīšanas apraksts no Rakstu saraksta:
Trešajā dienā, 16. aprīlī, burgmeistars Fromholds fon der Osten-Sakens paziņoja par ielūgumu apmeklēt Frīdrihu Kazimiru viņa pilī. Sūtņi devās uz pili hercoga atsūtītās karietēs. Abpus karietēm soļoja haiduki bagātīgās ungāru drēbēs, aiz tām gāja krievu karavīru vienība majora Šmita vadībā. Sūtņi laivās šķērsoja Driksu, bet pirms tiem "laivā uz pili devās Preobraženska pulka ievēlētie pārstāvji, priekšnieki un karavīri, un pēc tam muižnieki un citi ierēdņu un sūtņu ļaudis un taurētāji." Pils pagalmā bija sarindoti Kurzemes kājnieki, kas vēstniekus sagaidīja ar mūziku un bungošanu. Gluži tāpat mūziķi, kas atradās uz pils balkona "koros pie kņaza palātām", situši timpānus un pūtuši taurēs.
Hercogs izgāja sagaidīt sūtņus apakšējā lievenī un, tos sveicinājis, lūdza iet viņam pa priekšu. Sūtņi, nododot šo godu hercogam, iebilda. Strīds beidzās ar to, ka hercogs paņēma pie rokas Lefortu, vienu no trim lielajiem pilnvarotajiem sūtņiem, un devās kopā ar viņu. Frīdrihs Kazimirs Lefortu labi un ilgu laiku pazina. Savulaik viņi abi bija Nīderlandes Štatu armijas dienestā un kopā cīnījās pret frančiem.
Francis Leforts. Holandiešu gravīra, 1698. gads
Kurzemes hercogs Frīdrihs-Kazimirs delegāciju sagaidīja ar goda eskortu un sarīkoja tai krāšņu balli Jelgavā. Krievijas vēstniecība gandrīz visu aprīli un maija sākumu pavadīja Kurzemē, kas toreiz bija Polijas vasaļvalsts. Pēteris un viņa pavadoņi tika sirsnīgi izklaidēti Mītavā (Jelgavā), jo nopietnu sarunu nebija. Frīdrihs-Kazimirs pieņēma karali ar viņam raksturīgo greznību. Jau toreiz Pēteris I izteicās, ka vajadzētu apprecēt troņmantnieku Frīdrihu Vilhelmu ar kādu no Krievijas princesēm. Šī ideja netika aizmirsta arī vēlāk: vajadzēja Kurzemi pakļaut Krievijas politiskajai ietekmei. Pēteris I 1697. gada 20. aprīlī izbrauca no Mītavas uz Lībavu.
Kurzemes barona Blomberga 1701. gadā izdotajā grāmatā "Livonijas apraksts" apkopota informācija par novada (Līvzemes un Kurzemes) politisko struktūru, saimniecību un sadzīvi. Ir arī kāda aculiecinieka stāstījums par sūtniecības uzturēšanos Kurzemē, kas pierakstīts ne vēlāk kā 1696. gadā, un tas liecina, ka sūtniecības uzturēšanās Mītavā galvenokārt bijusi izklaidējoša rakstura. Atšķirībā no "sliktās" uzņemšanas Rīgā, par kuru krievi "piedraud atriebties... pie pirmās iespējas", šeit "vēstniecība tika uzņemta ar visu iespējamo aprūpi un krāšņumu: viņi visi no jauna līdz vecam tika uzturēti, apmaksājot telpas, galdu, jo īpaši vīnu un degvīnu.
Mītava kā viena no pirmajām Baltijas pilsētām Pēteri īpaši interesēja, jo pārņemt Krievijai jaunu pieredzi, dzīvesveidu, tradīcijas un tehnoloģijas galvenokārt bija plānots no vāciešiem. Nostāsti vēsta, ka hercogs Frīdrihs Kazimirs papildus personīgai pieņemšanai pavadīja jauno caru pastaigā pa Kurzemes galvaspilsētu, izrādot visus ievērojamos objektus un vāciskā dzīvesveida nianses. It kā vispirms viņš aizvedis Pēteri uz vietējo aptieku Mītavā, kur traukos peldēja vai nu iespirtots krokodils, vai salamandra (dienvidu platuma grādu dzīvnieks, līdzīgs ķirzakai), kas noveda Krievijas caru līdz patiesam izbrīnam; vēlreiz cars atkal redzēja iespirtotu salamandru Liepājā. Grūti pateikt, vai tieši tas bija iemesls idejai dibināt pirmo muzeju Krievijā - Kunstkameru Sanktpēterburgā, kas ir diezgan iespējams, jo daudzi vēstures avoti apstiprina cara apmeklējumu faktus un patieso interesi par vietējām aptiekām un to kurioziem braucienos pa Eiropu, sākot no Kurzemes.
Uz 17. gadsimta beigām attiecas izmaiņas vecās Jelgavas pils apdarē, kas tika daļēji pārbūvēta. 1687. gada dokumenti runā par "jaunajām hercoga telpām". Šajā laikā tiek pieminēts "apmetējs" Felhorns, kurš izgatavoja griestu dekorus, latviešu "gleznotāja māceklis" Ģederts Beikarts, un 1688. gadā 588 valstsdālderu naudas tika izmaksāti 7 tapsētājiem no Francijas: Antuānam Sillo, Pjēram Resenēram, Žimonam un Lorānam.
Informācijas avoti:
"Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons" Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja informācijas dēlis par Jelgavas dibināšanu (klikšķināms)
|
Pils fotogalerija Pils makets Vēstures un mākslas muzejā Jelgavā
Senie attēli
Pils interjeri
Pils makets
Pils plāni
Atrašanās vieta
Teritoriālās kartes
Kurzemes hercogistes kolonijas
Kurzemes hercogistes ģerboņa un karoga varianti
Kurzemes hercogu ģenealoģija
Hercogs Gothards Ketlers
Hercogiene Anna, hercoga Gotharda sieva (1533-04.07.1602)
Hercogs Frīdrihs Ketlers (20.03.1569-16.08.1642)
Hercogiene Elizabete-Magdalēna, hercoga Frīdriha sieva (17.04.1580-23.02.1649)
Hercogs Vilhelms Ketlers (20.07.1574-07.04.1640)
Hercogiene Sofija, hercoga Vilhelma sieva (31.03.1582-24.11.1610)
Hercogs Jakobs (Jēkabs) Ketlers (28.10.1610-31.12.1681)
Hercogiene Luīze-Šarlote, hercoga Jēkaba sieva (03.09.1617-18.08.1676)
Princis Karls Jakobs Ketlers, hercoga Jēkaba dēls (20.10.1654-29.12.1676)
Hercogs Ferdinands Ketlers, hercoga Jēkaba dēls (02.11.1655-04.05.1737)
Hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers, hercoga Jēkaba dēls (06.07.1650-22.01.1698)
Hercogiene Sofija-Amēlija, hercoga Frīdriha-Kazimira sieva (20.02.1650-25.11.1688)
Princis Johans-Frīdrihs Ketlers, hercoga Frīdriha-Kazimira dēls (03.04.1682-11.04.1683)
Princis Leopolds-Kārls Ketlers, hercoga Frīdriha-Kazimira dēls (14.12.1693-21.07.1697)
Hercogs Frīdrihs-Vilhelms Ketlers (19.07.1692-21.01.1711)
Princis Aleksandrs Ketlers
R. Rimšas foto (2013)
R. Rimšas foto (2012)
Valērija Smoļika foto
Valērija Smoļika foto
Svētās Trīsvienības baznīca
Svētās Trīsvienības baznīca
R. Rimšas un
Sv.Trīsvienības baznīca (projektu priekšlikumi)
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
