|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Asotes pils (Asutene - Aszuten)(pirms 13. gadsimta)
Asotes pilskalns atrodas valsts Latgales daļā, gandrīz pie pašas Jēkabpils (agrāk Krustpils) pilsētas robežas. Administratīvi Asote atrodas Jēkabpils novada Kūku pagastā, Daugavas labajā krastā 2 km augšup Jēkabpils pilsētas, morēnu pacēluma malā. 10 m augstais pilskalns atrodas 2,5 km augšpus tilta pār Daugavu un 200 m uz ziemeļiem no Rīgas-Daugavpils šosejas. Koordinātas: 56.492965, 25.918804
Vieta bijusi apdzīvota no pirmās tūkstošgades pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 13. gadsimtam. Pēc krustnešu ierašanās Asotes vārds parādās vēstures dokumentos, kur fiksēta šāda šīs vietas nosaukuma rakstība: 1211. gadā - Aszute (latīņu val.), Adzudene; 1255. gadā - Assuten. Latviešu Indriķa hronikas piezīmēs dotas arī šādas versijas: Aszute (tagad Osot, Assoten pie Kreicburgas).
Asote bija koka pils, tāda paša nosaukuma latgaļu Jersikas valsts pilsnovada administratīvais un militārais centrs. Jersikas kņaziste iekļāva vismaz 9 pilsnovadus, t.sk. Asoti, Oliņkalnu, Cesvaini, Mārcienu, Autīni. Kā aizsardzības nocietinājums Asote pastāvēja jau pirms 13. gadsimta. 11. gadsimtā tika izveidota jauna pilskalna aizsardzības sistēma ar gredzenveida aizsargvalni.
Pēc Jersikas valsts pakļaušanas 1209. gadā tās valdnieks Visvaldis, atguvis savas zemes no bīskapa Alberta nu jau kā lēni, bija spiests atteikties no daļas savas teritorijas. Jersikas zemju sadalīšana starp iekarotājiem notika 1211. gadā. Šajā zemes dalīšanas dokumentā pirmo reizi vēsturē parādās Asotes pils nosaukums (castrum Aszute vai Adzudene). Saskaņā ar līgumu par zemju sadali Asote un kaimiņu Liepenes pils nonāca bīskapa, vēlāk arhibīskapa valdījumā.
Citāts no 1211. gada līguma par pakļauto latgaļu un lībiešu zemju sadali:
Šajā gadījumā bīskapam piekrītas divas daļas, no kurām vienā ietilpst Asotes (Aszuti) pils Lepenu (Liepenes? - R.R.) un Bebernīnas ciemu robežās, kas kādreiz piederēja Jersikas karalim, ar visu atsevišķo īpašumu; otrajā ietilpst Autīnes (Autenini) un Alenes pilis ar to īpašumu. Kristus bruņiniekiem kā trešajai personai pieder daļa, kas ietver Zerdenes, Negestu, Cesvaines pilis ar to īpašumu. ... To, ka tas noticis, apliecina priesteris Alebrands, Domkapitula loceklis Sosata Radolfs, priesteris no Lonas Heinrihs (Latviešu Indriķis? - R.R.), Helmolds no Pleses, Konrāds no Vardenbergas, Nikolajs no Brēmenes, Egehards Skake, Segebands no Līnebo, bruņinieks Frīdolfs, Friteriks no Bodendikas.
Asotes pilskalns celts Daugavas senkrastā, 400 m no krasta, gar kuru stiepjas morēnas pauguru virkne, pie Lazdupītes (agrāk sauktas arī par Asotes upi) ietekas Daugavā. Citos avotos šo upi dēvē arī par Dārzupīti. Upe puslokā no austrumiem, dienvidiem un rietumiem aptver pilskalnu, kura virsmas platība ir 67,5x55 m. Kalna nogāzes, kas vērstas pret Lazdupīti, ir aptuveni 10 m augstas. Daudz zemāka ir rietumu nogāze, kur pilskalns savienojas ar morēnas pauguru grēdu. Šajā vietā ticis izrakts aizsarggrāvis un uzbērts aptuveni 2 m augsts valnis.
Apmetne bijusi apdzīvota ilgstoši, kopš 1. tūkstošgades pirms mūsu ēras arheologi ir atklājuši 16 apdzīvotības slāņus. Pils apbūve pēc vairākkārtējiem ugunsgrēkiem vienmēr tikusi atjaunota. Asotes apmetnes izrakumi liecina, ka vienlaikus bija apdzīvotas vairāk nekā 25 mājas (katra ar platību 25-30 kv.m), kuras aptvēra aizsargsiena. 1.-8. gadsimtā apmetne tika maz izmantota. Spēcīgi nocietinājumi tika izveidoti tikai 9.-10. gadsimta beigās un sastāvēja no baļķu žoga, ko veidoja divas paralēlas sienas ar 3-3,5 m attālumu starp tām. Ik pēc 4 m šīs dubultās sienas savienoja šķērssienu pāris ar aptuveni 1 m attālumu starp tām.
Gredzenveida zemes aizsargvalnis uz baļķu pamatnes datēts ar 11. gadsimtu. Ieeju apsargāja tornis, celts guļbūves tehnikā, tāpat kā apmetnes iekšienē esošie mājokļi. Asotes nocietinājumus 1. gadsimtā veidoja aizsargvaļņi, kas apbūvēti ap visu virsotni. Tā rāmis tika veidots ar t.s. kameru palīdzību, kuras saliktas no horizontāli guldītiem baļķiem. Valnis tika izmantots kā pamats uz tā uzbūvētajām koka aizsargkonstrukcijām.
1924. gadā E. Brastiņa vadītā ekspedīcija uzmērīja pilskalnu. Lūk, kā viņš pats raksturo apmetni: Viņš ir populārs pilskalns, jo atrodas tikai 3 km. no Krustpils un novietojies pašā lielceļa malā. Jau iztālēm redzams šis kalns ar savām mākslīgi nostāvinātām kalnmalām.Asotes pilskalns kādreiz atradies pašā Daugavas krastā. Vēlāk Daugava mainījuse savu gultni un atkāpusies kādu puskilometru uz dienvidiem no pilskalna No austrumiem un dienvidiem pilskalnu aptek Lagzdes upīte. Šais pusēs pilskalna sāni ir visai stāvi 10 m. augstumā. Ziemeļsāni ir veidoti no ielejas ar kuru pilskalns bijis atdalīts no pārējās augstienes ziemeļos un austrumos. Šī ieleja padziļināta ar rakumu un zemes uzmestas plakuma grāvja pusē 2 m. augstā uzbedumā, kas lēnām pāriet plakumā. Tā radies viegli iedobts, līdzens plakums, kuram rietumpuse augstāka. Sānmalas visapkārt panāktas vienmērīgi stāvas. Ieejas vieta nenosakāma. Zeme sastāv no irdenas grants.
Līdz pasaules karam pilskalns bija uzturējies vesels, bet kara laikā uzbedumā ierakta patvertne ar satiksmes eju. Tāpat arī gar plakuma dienvidmalu redzamas kara ierakumu atliekas. Ierakumos redzama spēcīga un bagāta mītņu kārta, kurā atrod bronzas rotas lietas, kaulus, ogles, trauku lauskas. Pēdējās ripu virpotas un viļņotu rakstu.
Tagad pilskalns apaudzis strupu zāli un retiem veciem bērziem. No viņa jauks skats uz Daugavu. Teika strupi teic, ka šai kalnā esot bijusi pils, kas senos karos nopostīta, tā to atstāstīja kāds vecs vietējais iedzīvotājs.
1949.-1954. gadā E. Šnore veica arheoloģiskos izrakumus Asotes pilskalnā, par ko liecina uzraksts uz piemiņas akmens, kas uzstādīts pie Rīgas-Daugavpils šosejas netālu no pilskalna. Izrakumu laikā tika atsegta aptuveni ceturtā daļa no pilskalna virsmas - 792 kv. m. Tika konstatēts, ka pilij bijušas divas ieejas - viena no rietumu (Daugavas) puses, otra no austrumiem. Ceļš, kas veda uz pili pa kalna nogāzi, bija bruģēts ar nelielu oļu uzbērumu. Pils ieejas bija aizsargātas ar koka torņiem līdzīgām konstrukcijām. Kopš 11. gadsimta pie pilskalna atradās apmetne - ciems ar platību ap 10 000 kv.m.
Par Šnores ekspedīciju 1952. gadā presē bija šāds raksts:
Izrakumos atsegtajā pagalma daļā atradās nelielas koka celtnes no horizontāli krautiem baļķiem - koka guļbūves. Visas šīs 13. gadsimta koka būvniecības tradīcijas bija raksturīgas senajiem latgaļiem. Izrakumi liecināja, ka apdzīvotība Asotes pilskalnā neapstājās pēkšņi, bet tās intensitāte samazinājās pakāpeniski. 13. gadsimta beigās un 14. gadsimtā apmetnes tuvumā vairs nebija nocietinājumu, taču joprojām bija neliels iedzīvotāju daudzums, par ko citu starpā raksta Latvijas arheologs Ē. Mugurēvičs. Izrakumu laikā tika atrastas ēku un sadzīves priekšmetu paliekas. Ievērības cienīga ir dzelzs kausēšanas krāsns un podnieka darbnīca, kur jau no 10. gadsimta 2. puses traukus veidoja uz podnieka ripas.
Sadzīves krāsns Asotes pilskalnā (pēc E. Šnores rekonstrukcijas)
Latvijas vēstures mācību grāmatās Asotes pils rekonstrukcija bieži dota regulāra apļa formā, kas nereti ļauj vilkt analoģijas ar tādiem pieminekļiem kā slāvu koka pilsēta Opole Silēzijā (ap 1000. gadu) vai pat nocietināto vikingu nometni Trelleborgu (ap 1000. gadu) dāņu Zēlandes salā.
Pēdējo reizi rakstītajos vēstures avotos Asotes pils (castrum Assuten) nosaukums parādās 1255. gadā. Pāvests Aleksandrs IV savā 1255. gada 31. marta bullā, kas izdota Neapolē un joprojām glabājas Vatikāna arhīvā, piemin Rīgas arhibīskapijas tiesības, kad tur Alberts II Zauerbērs bijis par arhibīskapu, un uzskaita arhibīskapijai piederošos īpašumus, t.sk. pilis Rīgā, Turaidā, Lielvārdē, Reskulā (Ikšķilē), Riemenē (Mālpilī), Dolē, Salaspilī, Koknesē, Asotē un Liepenē (Lipuškā), kā arī Jersikas pilskalnu. Vēlāk pēc visiem Eiropas nocietināšanas likumiem celtā Krustpils pils pārvaldīja Jersikai atņemto Asotes novadu. Vecā apmetne ar koka pili pamazām bojājās un sabruka.
Krievu-turku kara laikā (1877-1878) Krustpilī tika izvietoti turku karagūstekņi, no kuriem daudzi šeit palika uz pastāvīgu dzīvi. Netālu no Asotes pilskalna atrodas turku kapsēta. Tāpat netālu no tā atrodas Pirmā pasaules kara kareivju brāļu kapi, kuros apglabāti 336 krievu karavīri, no tiem zināmi 84. Turku kapi atrodas arī Cēsu pilsētā.
1980. gada ceļvedis vēstīja, ka Asotes pilskalna apkārtne kļuvusi par pilsētnieku (jēkabpiliešu) iecienītu pastaigu un slēpošanas vietu. Jāpiebilst, ka senie pilskalni bija iecienītas atpūtas vietas arī Latvijas Pirmās Republikas gados, par ko liecina daudzi arhīvos esošie fotodokumenti.
Pilskalna plakums virs tuvējās apkaimes paceļas par 10 m, tādēļ no tā paveras labs skats (dienvidu virzienā) uz Ābeļu salu, kuras ziemeļu galā redzams neliels reljefa paaugstinājums – Kaupres pilskalns. Otrpus (ziemeļos) no Asotes pilskalna atrodas t.s. Baznīcas kalniņš – sena kulta vieta. No pilskalna arī paveras skats uz Daugavas senleju un Dignājas mežiem.
Pilskalna rekonstrukcijas stenda atklāšana 28.10.2018.
PIELIKUMS: E. Šnore "Asotes pilskalns" (atsevišķi citāti)
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta organizētie arheoloģiskie izrakumi Asotes pilskalnā notikuši laikā no 1949. līdz 1954. gadam. Asotes pilskalns atrodas Kjustpils raj. Ezeriešu ciema padomes teritorijā, Daugavas labajā krastā, Rīgas - Daugavpils šosejas malā, 147 km no Rīgas. Izšķirīgais faktors, izvēloties šo pilskalnu par pētījumu objektu, bijis pilskalna novietojums senā ūdens ceļa - Daugavas krastā, kā arī iespēja saistīt rakstītos avotos pieminēto Asotes pili ar konkrētu arheoloģisku materiālu.
Trijos izrakumu laukumos A, B un C izpētīta apmēram 1/4 no pilskalna plakuma. Laukums A plakuma rietummalā pieslēdzās vaļņveidīgam uzbērumam un turpinājās līdz pilskalna pakājei, laukums B kā izrakumu laukuma A turpinājums aptvēra plakuma vidu un tā austrumu malu, laukums C pieslēdzās plakuma ziemeļu malai. Izrakumu gaitā noskaidrots, ka pilskalns ir daudzslāņu un tā apdzīvotības sākumi iesniedzas I gt. pr. m. ēras, tā apdzīvotība izbeigusies XIII gs. beigās. Neliels apdzīvotības pārtraukums, iespējams, bijis vienīgi laikā ap mūsu ēras sākumu. Pilskalna spēcīgajā, līdz 6 m biezajā kultūrslānī uzkrājušas šīs ilgstošās apdzīvotības paliekas.
Uz I gt. pr. m. ēras jeb apakšējo horizontu attiecināmi 4 zemākie slāņi; tie devuši I gt. pr. m. ēras raksturīgus atradumus. So slāņu paliekas konstatētas pilskalna malās. Minētajam periodam raksturīgas zemē iedziļinātas celtnes ar pavardiem, kas sakrauti no akmeņiem. Šiem zemākajiem slāņiem raksturīga švīkotā keramika, lai gan atrasta arī keramika ar nogludinātu virsmu un stipru zvirgzdu piejaukumu. Tolaik Asotes pilskalnā mitošās pirmatnējās kopienas aizsardzībai noderējis gan no zariem izpīts žogs, gan arī guļkoku siena.
Kultūras slānis nav saglabājis celtņu konstrukciju paliekas no mūsu ēras I-VIII gs. (5. slānis). Tomēr atradumi, kā arī keramika ļauj secināt, ka šajā laikā pilskalns ir bijis apdzīvots, bet mazāk spēcīgie šī laika slāņi gājuši bojā vēlākos plaša mēroga pilskalna izbūves darbos.
IX gs. beigās un X gs. pilskalnā izveidota spēcīgāka guļkoku siena, kas cirstos pakšos sastiprināta ar šķērssienām (9. un 10. slānis). Sai aizsargceltnei, kas celta uz līdzenas kalna malas, konstatēta arī uz āru izvirzīta torņa vieta. Aizsargceltnes rajonā koncentrētie akmeņi liek secināt, ka celtne bijusi sastiprināta ar akmeņiem. Tomēr kādas bronzas lējēja krāsns paliekas liecina, ka atsevišķi šīs celtnes nodalījumi izmantoti arī saimnieciskām nodarbībām.
Atklājot 10. slāņa virsmu, nelielā bedrītē tika atklātas kāda X gs. rotas lietu depozīta paliekas. Sajā apbūves posmā dominē keramika ar aplietu virsmu, retāk sastopama kniebtā keramika un keramika ar nogludinātu virsmu. Izrakumos nav izdevies atsegt šim apbūves posmam atbilstošas dzīvojamās ēkas, konstatētas vienīgi dažu krāšņu paliekas. Ievērību pelna A laukuma 10. slānī atsegtā labi saglabājusies dzelzs ieguves krāsns.
XI gs. norisinās pilskalna tālākā izbūve (11. slānis). Plakumam apkārt tiek uzbērts zemes valnis, kuru satur koka karkass ar kamerveidīgiem nodalījumiem. Vaļņa uzbēršanas terminus post quem ir zem vaļņa uzbēruma atrastā Sigtriga III (989. -1029.) monēta (sk. R. Ceplītes rakstu). Pakšos cirstā koku konstrukcija, kas veido vaļņa saturētāju - karkasu, pēc celtniecības principiem atbilst agrākajai X gs. aizsargceltnei. Tās ārējā daļa jau sākotnēji bijusi paredzēta piepildīšanai ar zemi, turpretim pret pilskalna plakumu vērstā, iekšējā daļa nav bijusi paredzēta piepildīšanai ar zemi un bijusi saimnieciski izmantojama. Ja ārējā šīs konstrukcijas daļa izrakumos atsegta vaļņa uzbēruma vietā 10 vainagu augstumā trūdējušā veidā, tad iekšējā bija nodegusi un no tās saglabājies vienīgi apakšējais vainags. Bez kamerveidīgā karkasa, kas, uzberot valni, pakāpeniski izbūvēts uz augšu, vaļņa uzbēruma saturēšanai izmantoti arī nesaistīti baļķi klājiena veidā; tie izmantoti sevišķi karkasa ārsienas nostiprināšanai.
Vaļņa uzbērums bijis nodrošināts pret noslīdēšanu arī iekšējā nogāzē: tā, piemēram, laukumā C konstatēta šim nolūkam iedzīta mietu rinda, kurus saturējušas šķērsplankas. Arī šajā apbūves slānī nav izdevies atsegt nebojātas dzīvojamo ēku paliekas, atklāts kādas māliem apmestas celtnītes fragments un vairākas krāsnis. Sim un iepriekšējam apbūves slānim rakstu rīgās stabu un mietu vietas liecina par žogu izmantošanu pilskalna apbūvē. Slānī blakus rokām darinātajai pārstāvēta ari uz podnieka ripas darinātā keramika.
Hronoloģiski tuvs 11. apbūves slānim ir 12. slānis. Sim slānim raksturīga pilskalna plakumu aptveroša aizsargsiena ar četrstūrainu, ārpus šīs sienas izvirzītu torni plakuma dienvidaustrumu stūri. Sīs aizsargkonstrukcijas novietne iekšpus vaļņa, pa daļai uz vaļņa piekājes, liek domāt, ka tā kalpojusi pilskalna aizsardzībai laikā, kad norisinājušies lielie vaļņa uzbēršanas un aizsargkonstrukciju izveidošanas darbi vaļņa virsotnē. Torņa iekšienē saglabājies saimniecības inventārs - 4 lūku vāceles ar piešūtiem bērza tāss dibeniem. Sai slānī par apdzīvojamo ēku novietojumu liecina krāsnis, saglabājušies arī zemē iedziļināti pavardi, slānī jau dominē ripas keramika.
13. slānim raksturīga plakuma pilnīga apbūve, pie kam apbūvēts arī plakuma vidus. Sājā slānī izpētīta viena no retām celtnēm, kas saglabājusies pilnīgās kontūrās. Sī nelielā celtne ir guļbūve ar kaķētiem pakšiem kā celtņu lielais vairums pilskalna virsējā horizonta slāņos. Slānī konstatēta arī vieglākas konstrukcijas celtne - smēde, kuras sienas veido ar žagariem izpītas kārtis. Līdz ar pieaugošo apdzīvotības intensitāti 13. slānī palielinās arī atradumu skaits, pēc kuriem slānis datējams ar XI/XII gs.
Nākošais (14.) slānis bagātāks ar celtņu paliekām, sevišķi plakuma rietumu malā, kur konstatētas celtnes ar vairākām izbūves fāzēm, visas tās ir pakšos cirstas guļbūves. Uz šo slāni attiecināma arī upurbedre. Bez parastajām krāsnīm šajā slānī izpētīta arī podnieka krāsns. Slānis datējams ar XII gs.
Priekšpēdējais (15.) slānis arī bagāts ar celtņu konstruktīvajām paliekām, pie kam novērojama līdzīga parādība kā iepriekšējā apbūves slānī, proti, ugunsgrēkā nopostītās celtnes vietā jaunā celtne tiek izbūvēta tais pašos izmēros, jaunai krāsnij par pamatu izmantojot veco. Dzīvojamo ēku rajons cieši pieslēdzas aizsargvalnim. Sājā slānī bez parastajām konstatētas arī vairākas amatnieku krāsnis: divas bronzas lējēja krāsnis un podnieka krāsns. Daudzie atradumi un monētas ļauj datēt slāni ar XIII gs.
Virsējais (16.) slānis, kas datējams ar XIII gs. otro pusi, labāk saglabājis celtņu paliekas, pie kam dažām no tām konstatējamas divas izbūves fāzes. Bez saimnieciska rakstura krāsnīm šajā slānī izpētītas divas kombinētas krāsnis, kurās bez Asotes saimniecības krāsnīm raksturīgajiem kloniem bijis vēl atsevišķs nodalījums, kas, šķiet, izmantots dzelzs ieguvei.
Asotes pilskalna virsējam horizontam raksturīgās izmēros nelielās guļbūves (5,0x6,0; 4,5X4,5; 5X4 m), celtas lielākoties no priedes, tikai izņēmuma gadījumos no ozola. Kā dzīvojamās, tā arī aizsargceltnes nereti apmestas māliem. Grīdas vietā māla klons. Virsējā horizonta senākā celtne atklāta 7., ar IX gs. datējamā slānī; šķiet, ka šī celtne bijusi piecsienu ēka. Spriežot pēc šīs un citām celtnēm, krāsns novietota vai nu celtnes vidū, vai arī vienā no dibens stūriem.
Daudzās izpētītās krāšņu paliekas (73) Asotes pilskalna virsējā horizonta slāņos liecina, ka pilskalnā eksistējis liels skaits celtņu. No šī skaita 59 pieder pie saimniecības krāsnīm. To pamatelementi: a) akmeņu pamats, b) krāsni iežogojošs lielu akmeņu vainags, c) ugunī pārkaitētie, akmeņu pamatam pārsmērētie māla kloni un d) slikti saglabājusies vai pilnīgi iznīcināta māla velve. Spēcīgi būvētas šī veida krāsnis abos virsējos, ar XIII gs. datējamos slāņos, kamēr dziļākajos slāņos tās vēl ir plakanas, kaut gan jau IX gadsimtā tās uzrāda iepriekš atzīmētos pamatelementus. Pagaidām gan nav iespējams ar pilnu drošību apgalvot, ka arī šīs agrās krāsnis bijušas segtas ar velvi. No saimniecības krāšņu grupas izdalāmas 2 pakavveida formas krāsnis un 2 krāsnis ar baļķu ietveri. Šāda ietvere bijusi kombinētai krāsnij. Dzīvojamām celtnēm pieder arī pārtikas bedres. Viena no tām konstatēta celtnes K stūrī.
Izrakumos iegūtais materiāls raksturo pilskalna iemītnieku ražošanas nozares: zemkopību, lopkopību, zveju un medības, kā arī amatniecību, jo svarīgi dati iegūti par melnā un krāsainā metāla apstrādi, kā ari par podniecību.
Materiālu par z e m k o p ī b u devuši augšējā horizonta slāņi. 30 graudu paraugu analizē parādījusi, ka pilskalna augšējā horizonta slāņos (IX-XIII gs.) pārstāvēti sekojoši graud- un pākšaugi: mieži, kvieši (mīkstie un divgraudu)1, rudzi, auzas, sāre jeb prosa, lini, lēcas, zirņi, pupas. Atrasti arī 2 nepārogļojušies rīsu graudi. Ja paraugos no IX gs. slāņa vēl dominē mieži, tad ar XI gs. strauji pieaug rudzu īpatsvars.
Spriežot pēc atrastajām rudzu nezālēm, tie bijuši ziemas rudzi. Graudi atrasti celtņu rajonā un vismaz daļēji būs glabāti pārtikas bedrēs pašās celtnēs (celtne K). XI gs. graudu beržamo akmeņu vietā stājas roku dzirnas. Tas liecina par graudaugu sējumu pieaugumu. Pēc pilskalnā konstatētām nezālēm, kā arī atrastajiem lauksaimniecības darba rīkiem Asotes pilskalna apkaimē tiek postulēta līduma un atmatu aramzemes zemkopības sistēma (sk. A. Rasina rakstu).
Par l o p k o p ī b a s nozīmību liecina mājlopu predominācija kā apakšējā, tā arī augšējā horizonta slāņos. Bez liel- un sīklopiem, zirga un cūkas I gt. pr. m. ēras slāņos Asotes pilskalnā konstatēti arī mājas vistas kauli. Agrā feodālisma slāņos stipri pieaug cūku kaulu skaits, sastādot 71,1% no visu mājas dzīvnieku kaulu skaita.
Interesanti dati iegūti par m e d n i e c ī b u . No meža dzīvniekiem, kas medīti gaļai, pirmajā vietā kā apakšējā, tā augšējā horizonta slāņos izvirzās alnis, tam seko mežacūka, briedis, stirna, sumbrs un zaķis. Ievērību pelna lielais kažokzvēru kaulu daudzums kultūrslāņu augšējā horizonta slāņos. Te pirmo vietu - no visu meža dzīvnieku kauliem ieņem caunas, tad seko bebra, vāveres, āpša, lapsas, seska, zebiekstes, ūdra, vilka, lūša, ūdeles un sermuļa kauli. Caunas u. c. sīko kažokzvēru kaulu augstais procents Asotes pilskalnu izvirza īpašā vietā citu Latvijas pilskalnu vidu un liecina par kažokādu lielo nozīmi pilskalna tirdzniecībā.
Bez mājas vistas, kuras kauli konstatēti jau apakšējā horizonta slāņos, pārstāvēti ari medīto putnu (teteris, meža irbe, mednis, meža sloka, balodis u. c.) kauli. Konstatēti arī tipiskas taigas iemītnieces - garastes pūces kauli. Bez medījumiem pārtikai noderējušas arī Daugavā zvejotās zivis, kuru asortiments visumā līdzīgs mūsu dienās uzturam lietoto zivju asortimentam.
M e l n ā m e t ā l a a p s t r ā d e s procesu raksturo Asotes pilskalnā izpētītā dzelzs ieguves krāsns ar labi saglabājušos struktūru. Krāsnī tikusi pārstrādāta vietējā purva rūda. Krāsns ir apaļas formas, veidota no māla, tās cilindrveidīgā šahta balstās uz plakana akmens, no kura uz krāsns muti ved rūpīgi nogludināts klons. Krāsns tuvumā atrasta arī bedre ar ražošanas atkritumiem: dzelzs sārņiem, oglēm un māla apmetumiem. Konstatēta arī ogļu bedre, kā ari kādas smēdes paliekas. Pēdējā pieder pie retajām pilskalnā izpētītajām viegla tipa celtnēm: tās sienas veido ar zariem caurpītas kārtis. Iespējams, ka ar šo smēdi saistāma arī kāda bedre ar blīvu dzelzs sārņu klājienu. Pagaidām vēl nav noskaidrota kādas citas, acīm redzot tāpat ar ražošanu saistāmas bedres izcelšanās.
Dzelzs rūdas atradnes Asotes pilskalna tuvumā sekmējušas kalēja amata attīstību. Kalēju produkcijas asortiments samērā plašs - Asotes pilskalnā II gt. sākumā pārstāvētas 55-60 dzelzs izstrādājumu kategorijas - lauksaimniecības, zvejas, kokapstrādes, celtniecības u.c. darba rīki, tāpat arī ieroči un iedzīves priekšmeti. Virsējos slāņos atrastie 355 naži (8,8% no visiem pilskalna atradumiem) liecina, ka XII un XIII gs. pilskalnā plaukusi masveidīga nažu ražošana. Dzelzs izstrādājumu struktūras, īpašību un tehnoloģijas izpēte parādījusi, ka Asotes kalēji pratuši ne tikai iegūt dzelzi, bet arī to vispusīgi un labi apstrādāt.
Dzelzs ieguves krāsnī iegūto mīklasveida zemas kvalitātes dzelzi pārstrādāja tēraudā. Tērauds lietots ļoti ekonomiski, galvenokārt dzelzs darba rīku darba daļai. Konstatēti nažu un cirvju trīsslāņu asmeņi: tērauda pamatam abās pusēs piemetināts pa dzelzs sloksnei. Asotes kalēji pratuši sametināt dzelzi ar tēraudu, pazinuši cementāciju un tai sekojošo termisko apstrādāšanu, kā ari auksto kalšanu. §o iemaņu ieviešana vietējā metalurģijā sekmēja sastāva ziņā vienveidīgāku dzelzs izstrādājumu iegūšanu, nekā tas novērojams, piemēram, Ķenteskalna kalēju produkcijā. No Asotes pilskalnā atklātajām vairākām bronz a s lējēju darbnīcām agrākā konstatēta 10. slānī, tā attiecināma uz X gs.
Kāda cita amatnieka celtne atrasta samērā labi saglabājusies pakavveida formas rotkaļa krāsns. Slikti saglabājusies kāda cita darbnīca, kuras inventārs sastāv no pārkausēšanai sagatavotiem 3 bronzas kakla riņķu atgriezumiem un apmēram 100 māla tīģeļu fragmentiem. Kāda cita Asotes pilskalnā atraktā bronzas lējēja krāsns bija 25 cm iedziļināta zemē. Asotes pilskalna apakšējā horizonta slāņos atrastas kā māla lejamās formas, tā arī tīģeļi bronzas kausēšanai. Augšējā horizonta slāņos atrastas tikai dažas māla lejamās formas, viena no tām - pogas atliešanai.
Bez parastā veida tīģeļiem kādā no bronzas darbnīcām pirmoreiz konstatēts tīģelis, kas vienlaikus izmantots arī par lejamo karoti. Kā to rāda pēdējā laika pētījumi, līdz ar mūsu ēras I gt. plašāk ieviešas atliešana māla formās ar tai sekojošu kalšanu. Kaut arī Asotes pilskalnā nav atrasta neviena akmens divpusīgā lejamā forma, uz to izmantošanu norāda šādas formas ielietnī sacietējis bronzas masas fragments. Atrasta arī kāda dzelzs masas forma. Asotes rotkaļi pratuši gravēt, štancēt (vien- un divpusīgi), alvot un tāpat ari dažādus priekšmetu virsmas rotāšanas paņēmienus. Rotkaļu darbnīcu paliekas un instrumenti liecina, ka rotkaļi strādājuši paša pilskalnā un, spriežot pēc izrakumu materiāla, strādājuši patstāvīgi. Rotkaļa un kalēja amati bija I gt. beigās un II gt. sākumā viens no otra atdalījušies. Ar XI gs. novērojama lielāka rotas lietu formu standartizācija. Bez bronzas par izejmateriālu paretam izmantots sudrabs. Iespējams, ka Asotes rotkaļu darbs ir unikālais priekšmets ar lapsas galvas attēlu.
Par v ē r p š a n u plašos apmēros liecina atrastie vērpjamo vārpstu skriemeļi. Tie izgatavoti no kaula, māla un akmens (311 vārpstu skriemeļi - 7,7% no visu atradumu kopskaita pilskalnā). No apģērba pagatavošanas darba rīkiem atrasti ceļu aužamie dēlīši. Apģērbam piederīgas ari atrastās bronzas lodveidīgās podziņas un kāda rūpīgi izdrāzta kaula poga. Apģērba saturēšanai noderēja saktas un adatas. K a u l a apstrādi ilustrē kaula un raga pusfabrikāti un gatavā produkcija, galvenokārt ķemmes, kuru zobu izzāģēšanai noderēja dzelzs zāģītis. Par akmens apstrādi liecina 130 akmens vārpstu skriemeļi un 110 akmens galodas.
Visbagātāk kultūras slānī pārstāvēta keramika. Divas p o d n i e k a krāsnis, kā arī izejvielas kaudze liecina par podnieka darbnīcām paša pilskalnā. Apakšējā horizonta slāņiem raksturīga švīkotā, mazāk - zvirgzdainā gludā keramiķa. Uz 5. slāni attiecas profilētu trauku lauskas. Visizplatītākais rokam darinātās keramikas tips pilskalna ir apmestā keramika (50% no visas rokām darinātās keramikas), kas visvairāk raksturīga IX un X gs., bet daļēji lietota vēl XI un XII gs. blakus ripas keramikai. Kopā ar apmesto lietota arī kniebtā keramika un keramika ar gludu virsmu. IX un X gs. slāņos atrasta arī keramika ar auklas iespiedumiem gar augšmalu. Spodrināto un tekstilo keramiku pārstāv tikai nedaudz lausku. Absolūtais vairākums (pāri par 40 000 lausku jeb 77,8% no visām keramikas lauskām) attiecināms uz ripas keramiku. Spriežot pēc Asotes pilskalna materiāla, podnieka ripas apgūšana notikusi XI gs. Daļa trauku dibenu apzīmēti ar podnieka zīmēm. No Melnās jūras piekrastes importēta māla amfora.
Asotes pilskalna nozīmi agrā feodālisma periodā (X-XII gs.) ceļ tā izdevīgais novietojums Daugavas krastā (I gt. pr. m. ēras šī ceļa nozīme bija neievērojama). Rīgas parādnieku grāmata, kas sniedz datus par XIII un XIV gs. Rīgas tirdzniecību, retrospektīvi izmantojama agrā feodālisma tirdzniecības raksturošanai. Par ekvivalentu importētām izejvielām u. c. ievedprecēm noderēja kažokādas, vasks, medus, sviests un, zināmā mērā, šķiet, arī labība. Pirmā vieta acīm redzot piederējusi kažokādām. Agrā feodālisma laika tirdzniecībā bez krievu un vācu tirgotājiem piedalījušies arī vietējie tirgotāji, nodarbojoties galvenokārt ar sīktirdzniecību. Lieltirdzniecība ar krievu pilsētām atradās dižciltīgo pārstāvju rokās.
Pēc Asotes pilskalna metāla izstrādājumiem spriežams par pilskalna plašajiem sakariem. Daudz priekšmetu liecina par sakariem ar latgaļiem tuvāko teritoriju. Tā 5 tipiski kursiskas lentveidīgas aproces, vairākas kursiskas šķērsotas pakavsaktas, kā arī zobena roktura poga liecina par dzīviem sakariem ar Kursu. Zemgalisks ir riteņveidīgais piekariņš. Lībiešiem raksturīgas ir Asotes pilskalnā 3 eksemplāros atrastās ausu karotītes, kā arī piekariņi zirdziņu veidā. Igaunijai raksturīgā dzelzs spieķadata ar lielu, masīvu galvu, no turienes nākusi arī krustadata ar savienotām ripām, kuru Asotes iemītnieki izmantojuši par piekariņu. Somiskas cilmes ir arī 5 dzīvnieku piekariņi. Plakanie ažūrie zirdziņi, šķiet, pilskalnā nonākuši no lībiešu teritorijas. Asotes pilskalna atradumi ļauj izsekot tā sakarus arī ar tālākām teritorijām, tie gājuši trīs virzienos: 1) ar krievu pilsētām, 2) ar rietumiem, 3) ar Lietuvu.
Dzīvākie sakari noritēja pa Daugavu ar Polocku un Smoļensku un arī vjatiču zemi; no turienes nāca gredzeni ar ažūru priekšpusi, vītās aproces ar cilpu u. c. galiem, lentveidīgas aproces ar atrotītiem galiem. No Kijevas Krievzemes atvesti 11 sārtā šīfera vārpstu skriemeļi, bronzas vāles galva, bronzas krustiņi. No krievu pilsētām nākušas 4 krāsainas stikla aproces, kā arī daudzās stikla krelles (sk. J. Sčapovas un J. Daigas rakstu.). No atradumiem minama vjatičiem tipiska aproce ar atrotītiem galiem un akanta lapas motīvu uz loka. Par sakariem Novgorodas un Pleskavas virzienā liecina bronzas piekariņš - ķemmīte, bronzas aproce ar paplašinātu vidusdaļu, vītās aproces ar taisni nogrieztiem galiem, apaļie, ažūrie piekariņi. Daļa šo priekšmetu ir votiski. Kādai cilindriskai bronzas adatu makstiņai (?) ar stādu ornamentu paralēles ir Karēlijā. No Novgorodas, šķiet, importētas dažas kaula ķemmes. Vairāki priekšmeti - siksnas apkalums, arābu dirhems (Sk. R. Ceplītes rakstu), amfora, kauri gliemežvāki - importēti no tālākām austrumu teritorijām ar krievu tirgotāju starpniecību.
Par rietumu sakariem, kas parādās vājāk, liecina 17 Hamburgā, Pomerānijā un Zviedrijā kaltās monētas, dažas stopa bultas, rietumu sakaru ietekmē radušās bronzas skārda saktas. Iespējams, ka no turienes ievestas ari pilskalnā atrastās vienpusīgās ķemmes un daži pieši.
Asotes pilskalna atradumi sniedz zināmu jēdzienu par pilskalna iemītnieku reliģiskajiem priekšstatiem. Kāda upurvieta, šķiet, konstatēta apakšējā horizonta 4. slānī, kur divos kvadrātmetros koncentrēts liels daudzums keramikas un dažādu dzīvnieku (zirga, govs, aitas, divu suņu un putnu) kaulu. Otra upurvieta pamatzemē iedziļinātas bedres veidā konstatēta augšējā horizonta 14. slānī. Cūskas-sargātājas kults, kas, spriežot pēc rakstītiem avotiem, bija izplatīts Baltijā, arheoloģiskajā materiālā brīžiem parādās stilizētu zvēru galvu veidā.
Agrā feodālisma laikā, sakarā ar pareizticības ieviešanos sociālā virsslānī, parādās kristietības simboli - krustiņi, no kuriem daļa importēta no Kijevas apkaimes, bet daļa darināta uz vietas. Pie kristīgās baznīcas simboliem pieder ari bronzas medaljons ar sv. Jura attēlu. Ka kristietība bija virsslāņa reliģija un nebija vēl laidusi dziļas saknes, liecina lielais skaits amuletu: dažādu dzīvnieku un putnu caururbti kauli, zobi un nagi (146 amuleti - 3,6% no visu priekšmetu kopskaita).
Daudzslāņu Asotes pilskalns devis iespēju izsekot vienas apdzīvotas vietas izaugsmei no mazas, neievērojamas, vēl sociāli nediferencētas patriarhālās saimes kopienas apmetnes I gt. pr. m. ēras ar tās primitīvo saimniecību līdz pilskalnam - dižciltīgā pilij II gt. sākumā.
Ražošanas spēku attīstības rezultātā radušos pilskalnu - pili raksturo daudzpusīgi attīstīta ekonomika un diferencēta sabiedrība. Pilskalna izaugsmi veicinājis tā izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis senā ūdens ceļa Daugavas krastā. Balstoties uz rakstīto avotu liecībām, kā arī uz pilskalnu, kapulauku un depozītu izvietojumu Latgales austrumdaļā un Asotes pilskalna tuvākā apkārtnē, jāsecina, ka Asotes pilskalns ir ietilpis Jersikas kņazistē un Asotes pilskalna valdītājs - latgaļu dižciltīgais bijis atkarīgs no Jersikas kņaza. Kā to rāda pievienotā karte, Asotes pilskalna novads aizņēmis apmēram 300 km2 lielu platību un to norobežojušas Daugava, Aiviekste un Odzes un Aronas upju lejteces.
Bez pētījumiem pašā pilskalna plakumā nelieli izrakumi izdarīti ap 1 ha lielā apmetnes vietā pilskalna piekājē. Šeit konstatēta ar akmeņiem izlikta ceļa vieta. Tāpat izdarīti izrakumi no pilskalna 1 km attālajā kapulaukā Daugavas Ogleniekos. Atsegtie 25 apbedījumi ar tipiski latgalisku inventāru devuši ieskatu par vietējo iedzīvotāju sabiedrisko diferenciāciju, sakariem u.c.). Kā Asotes pils novadā ietilpstošs kapulauks, kura apbedījumi hronoloģiski atbilst virsējiem pilskalna apbūves slāņiem, tas palīdz raksturot agrā feodālisma perioda sabiedrību Latgalē.
Informācijas avoti
E. Brastiņš "Latvijas pilskalni. Vidzeme" Rīga, 1930 Infostendi (2024):
Agrākajs infostends:
|
Pils fotogalerija R. Rimšas foto (2006)
Pilskalna rekonstrukcija
Pilskalna plāns
Asotes pilsnovads
Līdzīga veida pilskalni citās valstīs
Aleksandra Sokolova Romāna P. foto (2005)
Pilskalna arheoloģiskie izrakumi 1950. gados
Pilskalns 1970. gados
Pilskalns 2005. gada maijā
Citi foto
Pils atrašanās vieta
Piemineklis etnogrāfam un dievturim Ernestam Brastiņam (1892–1942) Rīgā Arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Elvīra Šnore (1905-1996)
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
