|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Dignājas pils (Dubena)(pirms 1366)
Precīza Dubenas arhibīskapa pils atrašanās vieta nav zināma. Nav arī informācijas par pils izskatu. Domājams, ka tā varētu būt atradusies kādreizējās Dignājas muižas vietā vai arī Daugavas kreisajā krastā tagadējā Dignājas pilskalnā tāda paša nosaukuma pagastā. Dignājas pagasts tagad ir viena no Jēkabpils novada teritoriālajām vienībām. Tas atrodas Daugavas kreisajā krastā. Pastāv versija, ka vārds "Dignāja" nozīmē "staigns purvs".
Vandāni (Dignāja) atrodas 28 km uz dienvidaustrumiem no Jēkabpils Daugavas kreisajā krastā. Dignāja atrodas 4 km uz dienvidiem no Vandāniem, kur Daugavas kreisajā krastā redzama Dignājas luterāņu baznīca (1811). 3 km uz dienvidiem no baznīcas, pretī Jersikas pilskalnam, atrodas Dignājas pilskalns. 7 km uz dienvidiem no pilskalna Daugavas kreisajā krastā atrodas Dunava. Pilskalns šobrīd nav diez ko pazīstams, agrāk biežāk tika pieminēta Daugavas pārceltuve, piemēram, šeit. Bet kopš 2023. gada pārceltuve vairs nepastāv, jo īpašnieki aizgāja pensijā.
Vietnei "Latvijas viduslaiku pilis" pieņemsim versiju, ka viduslaiku pils atradusies Dignājas pilskalnā un pastāstīsim tās tūkstošgadīgo vēsturi. Pilskalns stāv atsevišķi no citiem pilskalniem, dažus simtus soļu no Daugavas kreisā krasta. Daugavas pretējā krastā iepretim Dignājai redzams senās Jersikas pilskalns, no kuras virsotnes tapušas mūsu fotogrāfijas vietnē. Dignājas apmetne bija viens no seno sēļu kultūras centriem. Lai gan arheoloģe E. Šnore pieņēma, ka šo apmetni apdzīvojuši latgaļi.
Uz Dignājas pilskalnu, citu starpā, attiecas šis citātu no P. Tretjakova grāmatas "Austrumslāvu ciltis", M., PSRS Zinātņu akadēmijas apgāds, 1953. gads:
Kā liecina arheoloģiskie pētījumi, senā Dignājas pilsētiņa bija nocietināta, un tai bija stratēģiska nozīme reģiona saimnieciskajā dzīvē. Tā atrodas plašā divterasu uzkalnā lauka vidū pie Kusiņu un Bāliņu mājām Dignājas pagastā, 300 m no Daugavas kreisā krasta. Kalna pamatnē virs apkārtējās purvainās pļavas paceļas 15 m augsts dolomīta iezis.
Apmetne ierīkota paugura dienvidu daļā. Paugurs ir orientēts DR-ZA virzienā un ziemeļu pusē tā augstums ir tikai 3-5 m, tādēļ nogāžu malas ir mākslīgi paaugstinātas. Pretējā pusē paugurs ir 13-15 m augsts, ar ir 80 m garu un 25-35 m platu virsmu.
Dignāja kā nocietināta apmetne pastāvēja jau otrās tūkstošgades vidū pirms mūsu ēras. Cilvēki galvenokārt apmetās no vēja aizsargātās kalnu nogāzēs. Laika gaitā uzlabojās būvniecības tehnika un tika apbūvēta pilskalna virsotne. Atzīmēti vairāki periodi, kad pilskalns bija apdzīvots. Analizējot arheoloģiskajos izrakumos apmetnes vietā atrastos māla traukus, Jānis Graudonis pieņēma, ka Dignājas pils visintensīvāk bija apdzīvota 1. tūkstošgades p.m.ē. otrajā pusē.
4.-8. gadsimtā tika uzbērtas zemes aizsargsienas un izveidotas divas paralēlas baļķu sienas. Bez tam, pilskalnā tika atrasta dzelzs kausēšanas krāsns un tā laika ēku paliekas.
Vidējais dzelzs laikmets (5.-9. gs.) iezīmējās ar jaunām pārmaiņām Latvijas teritorijas iedzīvotāju saimnieciskajā un kultūras dzīvē. Kopš šī laikmeta sākuma nocietina agrāk būvētās apmetnes (arī Dignāju), ceļ pilis. Dignājas pilskalns savus ziedu laikus piedzīvoja tieši 5.-9. gadsimtā kā nozīmīgs Daugavas krasta seno sēļu nocietinājums. Šajā laikā tika veikti darbi, lai to pārbūvētu. Vietām uzsliets līdz metru augsts uzbērums, kas pārsedza iepriekšējo periodu vaļņus un terases. Ieeja bija bruģēta ar uz smiltīm izliktiem akmeņiem.
5.-10. gadsimtā Dignājas pilskalnā cēla uz apaļkokiem balstītas būves, ko šķērsām pārsedza ar zariem, tāsīm un pēc tam ar sablietētu māla un smilšu klona grīdu. Telpu apsildīšanai izmantoja māla krāsnis un mūra pavardus (Urtāns, 2006). Krāsnis izmantoja daudzus gadus un tās vairākkārt atjaunoja.
Pilskalna pakājē atradās apmetne, kas aizņēma 65x35 m lielu platību uz klints netālu no upes krasta. Šeit atrastas pogas, adatas, Augšzemes tipa akmens cirvji, tīģeļi metāla liešanai, aušanas piederumi, gan tekstila, gan cita veida keramikas paliekas.
Sākot ar 10. gadsimtu, kad Jersikā izveidojās protovalsts, Dignājas pils būtībā pārvērtās par Jersikas priekšpilsētu. Pēc dažu speciālistu domām, Dignājas apmetne līdz 10. gadsimtam bija svarīgāka par Jersikas apmetni. Tikai ar laiku Jersikas vērtība pieauga un Dignāja kļuva par tās priekšpils nocietinājumu otrpus upei. Pēc Jersikas pilskalna izpēti vadījušā Franča Baloža teiktā, Dignāja bija Jersikas valsts reģionālais centrs un tās papildu nocietinājums Daugavas kreisajā krastā, kurš sargāja ceļu uz Lietuvu. 11. gadsimtā pilskalns pakļāvās Jersikas valdniekam.
Par Jersikas ietekmi uz sēļu zemēm liecina 1209. gada notikumi - pēc pēkšņā krustnešu uzbrukuma Jersikai viņas valdnieks Visvaldis ar svītu paspēj šķērsot Daugavu un rast patvērumu Dignājas pilskalnā. Dignāja, kas kalpoja kā Jersikas priekšpostenis, atradās Sēlijas teritorijā un bija viens no seno sēļu kultūras centriem.
Nosakot galvenos vasaras karagājienu virzienus, iespējams precīzāk lokalizēt ceļus no Lietuvas un vietas, kur tie šķērso Daugavu. Norādes uz šiem apstākļiem atrodamas Livonijas hronikā. Attaisnojot vācu uzbrukumu Jersikai 1209. gadā, hronists raksta, ka Jersikas kņazs, apvienojies ar lietuviešiem, nodarījis vāciešiem daudz ļauna. Viņš atļāva lietuviešiem šķērsot Daugavu (transitum Dune) un apgādāja tos ar pārtiku karagājiena laikā pret Krievzemi, Livoniju un Igauniju.
Hronista aprakstītās Daugavas pārceltuves pie Kokneses, Sēlpils un Jersikas norāda arī uz vāciešu celto apmetņu un piļu situāciju. Sēlpils un Oliņkalns, Dignāja un Jersika veidoja pāru nocietinājumus, kas atradās abos Daugavas krastos. Grūti bija izlauzties cauri šiem "vārtiem". Dabiski, ka šeit vajadzēja būt ērtām pārceltuvēm, kas savienoja sauszemes ceļus abos krastos.
Minētais piemērs, kā arī aprakstītie notikumi Jersikā un tās saiknes ar lietuviešu zemēm neapšaubāmi liecina par sauszemes ceļa esamību, kas gāja no Lietuvas un šķērsoja Daugavu pie Jersikas. Izvirzīto pieņēmumu apstiprina arī arheoloģiskie materiāli, kas iegūti izrakumos Jersikas un Dignājas pilskalnos.
Citādi pils un apkārtnes zināmā vēsture 13. gs. ir ļoti fragmentāra. 1939. gada izrakumi liecina, ka 11. gs. Jersika pakļāvusi Dignāju, bet 13. gadsimta sākumā tur dzīvojuši latgaļi. Izrakumu vadītāja Elvīra Šnore arī izvirzīja hipotēzi, ka Dignāja bija daļa no Bebernīnas apgabala, kas minēts 13. gadsimta sākuma dokumentos. Kad 1211. gadā lietuvieši uzbruka Vidzemei, vācieši viņus padzina atpakaļ, tuvojoties Dignājai, kur notika sīva kauja. Lietuvieši tika sakauti, seši simti karavīru krita. Dignāja kā apdzīvota vieta vēstures dokumentos minēta arī 1271. gadā.
Kalna ziemeļaustrumu pakājē ir plašs terasveida laukums, kurā konstatēts kultūrslānis. Tur, domājams, atradās Dignājas pils priekšpils teritorija. Pēc Elvīras Šnores izrakumu rezultātiem kultūrslāņa biezums palielinās gar pilskalna virsmas malu, kur tas ir 2,5 m. Apmetnē kultūrslānis stiepjas līdz 0,6 m dziļumam.
Sembas kanoniķis savā "Prūsijas darbu epitomā" (Canonici Sambiensis Epitome gestorum Prussie) ziņo, ka 1305. gada 12. martā, svētītā pāvesta Gregora dienā, notikusi kauja pie Dubenas (Dignājas) ar ļitvīniem, kurā krita brālis Johans fon Šēnhāgens un Ašerādenas (Aizkraukles) komturs, lai gan uzvaru guva [ordeņa] brāļi.
I. Šterns raksta, ka vācu vasaļu muižu sētas (curia) bez muižas īpašumiem minētas vismaz 21 gadījumā. Bieži vien no saglabājušās informācijas nevar pateikt, vai dokumenti attiecas tikai uz dzīvojamo ēku vai muižas sētu (dzīvojamo ēku ar saimniecības ēkām). Tas attiecas arī uz Dignāju: 1348. gadā Nikolajs Ikskils no Heinriha Ikskila nopirka Dignājas (Dubenas) pili; jāpieņem, ka vasaļi dzīvojuši pilī. Tiek pieņemts, ka pils celta tāpat kā Sēlpils un Altenes pilis - uz vecā pilskalna.
Pirmo un vienīgo reizi Dignāja kā Rīgas arhibīskapa pils senajos dokumentos minēta 1366. gadā sūdzībā, kas atspoguļo strīdu starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Dignāja (hus Dubbena), kura bija bīskapa vasaļa Johannesa Ikskila lēnis, bija ordeņa sagrābta.
Pastāv versija, ka pils celta no koka, un nepastāvēja ilgu laiku, jo vēlāk Dignājas pils nekur citur vēstures dokumentos nav minēta. 1559. gadā Dinaburgas (Daugavpils) komturejai piederošo Dignājas muižu nodedzināja Krievijas cara Ivana IV Bargā armija.
Dignājas pilskalna pauguru Pirmā pasaules kara laikā lielā mērā izpostīja ierakumi un bedres. Šeit no 1915. gada augusta līdz 1918. gada februārim Daugavas kreisajā krastā nocietinājās vācu armija, bet labajā – krievu armija. Kara laikā apkaimē tika iznīcināti visi uzņēmumi un 153 dzīvojamās ēkas no 419. Latvijas brīvības cīņu laikā 3. Jelgavas kājnieku pulka 1. bataljons no kreisā krasta šķērsoja Daugavu lejpus Dunavas pie Kalniešu mājām un 1919. gada 3. oktobrī atbrīvoja Līvānus. Uzbrukumu atbalstīja Latvijas vācu zemessargu artilērija un 3. bataljona 11. rota, kas 3. oktobrī kaujā pie Zvonkiem Daugavas labajā krastā atbalstīja Līvānu atbrīvošanu. Līvānu atbrīvošanas operācija ielika pamatus visas Latgales atbrīvošanai. Pirmā pasaules kara laikā Dignājas pagastā pie Daugavas tika izpostītas visas saimniecības.
Pirmais pilskalnu pētnieciskajā literatūrā minēja Augusts Bīlenšteins 1892. gadā. Ernests Brastiņš bija pirmais vēsturē, kurš izpētīja un uzmērīja pilskalnu, rezultātus publicējot 1926. gadā. Viņš pilskalnu aprakstīja šādi: "3 klm. dienvidos Dignājas muižai Kusiņu māju laukos ir apcietināta vieta, saukta "pilskalns".
...Dignājas pilskalnam garens plakums, kas ziemeļos (Daugavas pusē) norobežots 3—5 m. augstu kalnmalu. Dienvidus pusē kalnmala 13 m. augsta.
...Pilskalns drausmīgi sapostīts no pasaules kara ierakumiem. Dziļās tranšējās, kuras izraktas visapkārt plakumam, redzama ap 1 m. bieza mītņu kārta ar dažādām sendzīves atliekām.
Dignāja kā apdzīvota vieta minēta 1271. gadā. Līdz 1770. gadam pie Dignājas pilskalna atradās mācītājmāja. 1912. gadā Dignāja bija kroņa muiža, kuru kopš 1906. gada pārvaldīja gubernatos Vītols.
Ernests Brastiņš (1882-1947)
Dignāja ir atradusi savu atspulgu Latvijas kultūras vēsturē. Latviešu literāts (dzejnieks un dramaturgs) Jānis Akuraters (1876-1937) bija mežsarga dēls Dignājas pagasta Jaunzemjos. Viņu interesēja sava novada pagātne, par ko cita starpā liecina vienas viņa lugas nosaukums - "Kaupo" (par Turaidas lībiešu vecāko).
Latviešu rakstnieka Jāņa Niedres vēsturiskajā romānā "Un vēji triec nodegu pelnus..." atrodam Dignājas pils aprakstu: ...Daugavas dienvidu krastā Dignājas pils, kur Visvalža karadraudzes sargā ceļu no leišiem uz Krievzemi. Dignājā ir arī pils sētas šķūņi, kuros krāj purva dzelzi Jersikas kalvjiem. (...) oša mastā pacelto sarkano karogu ar krustu vidū. To uzvilka vienmēr, kad ieradās dižciltīgie vai tālzemes tirgus viesi. (...) Ar šo līgumu pēc Visvalža nāves bīskapa ziņā pārejot visas Jersikas zemes un bagātības (...) un vācu gvelžus stāstot Dignājas, Ģedušu, Ostravas, Doņu piļu labieši. (...) Ja pārpeld pāri Daugavai Dignājas krastā, līdz leišmalei kumeļam viens ieskrējiens. Zināms, Dignājā kā Jersikas zemes daļā var būt vācu kurti. (...) Kad dignājiešu kaļvi savās kalvēs izkaldināja no purva rūdas sešroku izkaptis, tas bija ap pirmo salnu laiku...
[Visvaldis] licis klāt dzīru galdu visiem Gerciges amatniekiem (...) Netīkams Visvaldis bija šejienes labiešu vairumam un dižajiem, novada lielāko pileņu valdītājiem (...) Gerciges valdījumos bija tepat piecdesmit piļu un pileņu, vairāk nekā piecdesmit droši nocietinātu kalnu, sētu, kur ļaudīm paglābties biedu reizēs. Bet cik no piļu labiešiem turēja spodru sardzinieku vairogu? Cik uzturēja Visvalža družīnas spēku? Dignājietis, lokstenietis, nīcgalis...
1939. gadā Elvīras Šnores vadībā pilskalnā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru rezultāti apkopoti plašā publikācijā. Atklātas aptuveni 700 dažādas senlietas. Agrākie atradumi datēti ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Daudzi atradumi pieder agrīnajam, vidējajam un vēlajam dzelzs laikmetam. Visvēlākie atradumi ir datēti ar 13. gadsimta sākumu. Pamatojoties uz pētījuma rezultātiem, latviešu valodā publicēts šāds darbs: E. Šnore "Dignājas pilskalns", "Senatne un Māksla", IV, Rīga, 1939.
Otrā pasaules kara laikā 1944. gada augustā uz ziemeļrietumiem un rietumiem no Daugavpils padomju karaspēks, turpinot attīstīt uzbrukumu, ar kaujām ieņēma vairāk nekā 200 apdzīvotas vietas, starp kurām bija Līvānu pilsēta, lielas apdzīvotas vietas Dignāja, Asare, Gārsene u.c., kā arī dzelzceļa stacija Dignāja.
1980. gadu beigās meliorācijas darbu gaitā tika bojāta pilskalnam piegulošā senā apmetne, tāpēc tika nolemts to izpētīt arheoloģiski. Andreja Vaska vadībā 1989. un 1990. gadā pilskalna dienvidu pakājē izpētīta apmetne 898 kv.m. platībā. Šeit kultūrslānis bija 0,6-0,9 m biezs. Saskaņā ar pētījumu rezultātiem šīs vietas apmetnes pirmsākumi meklējami 6.-7. gadsimtā, bet noriets sācies 11. gadsimtā, jo apmetnē tika atrasts maz šī laika keramikas paraugu. Pēc A. Vaska domām, lejupslīde ir saistīta ar Jersikas izaugsmi.
Citas ievērojamas vietas
No 1906. gada Dignājas muižu pārvaldīja J. Vītols (kopš 1912. gada tā bija kroņa muiža). Muižas ēkas cieta Pirmā pasaules kara laikā. 1920. gada muižas plānā bija 18 ēkas. No 10 bijušajām ēkām muižas centrā ir saglabājušās tikai noliktavas drupas. Iespējams, ka tās celtniecībai izmantoti akmeņi no senākām ēkām.
Tālāk no centra redzama tā laika kalve, kā arī 1927. gadā celtā pagasta pārvaldes ēka. Tā ir koka ēka ar divslīpju jumtu un rizalītu pretī Daugavai.
Pagastā atradās arī Dignājas mežsarga muižiņa, kas arī bija valsts īpašumā. No 1885. līdz 1912. gadam šeit saimniekoja G. fon Boigts. Šī ēka gāja bojā Pirmajā pasaules karā. Nav saglabājies arī Dignājas pastorāts, kas dibināts kopā ar draudzi 16. gadsimta vidū. Līdz 1770. gadam tas atradās netālu no Dignājas pilskalna, bet mācītāja K.F. Herholda laikā to pārcēla 3 km augstāk gar Daugavas krastu, un muižas vecajā koka ēkā iekārtoja skolu. Pēc Herholda 1814. gadā par Dignājas draudzes mācītāju kļuva Vecā Stendera dēls A.J. Stenders.
Tagad Dignājas pamatskola atrodas mūra ēkā Vandānu ciemā:
Visi foto šai vidējā slejā ir I. Bančenkova uzņemti.
1811. gada 8. decembrī tika iesvētīta Dignājas jaunā luterāņu baznīca, kas saglabājusies vēl šodien. 1858. gadā pēc pārbūves to iesvētīja vēlreiz. Cietusi Pirmajā pasaules karā un atjaunota 1922. gadā. Vietējie iedzīvotāji stāsta leģendu, ka 1911. gadā vēl bijusi vesela neliela koka baznīciņa ar salmu jumtu, taču jau cēla jaunu. Otrā pasaules kara laikā baznīca gandrīz necieta. Pēc kara daudzkārt tika veikti nepieciešamie remontdarbi. 1984.-85. gadā saremontēja ārpusi, pārkrāsoja, saveda kārtībā torni.
2,5 km lejpus Dignājas, pie Ģipterenes septiņgadīgās skolas ceļmalas grāvī guļ liels melns laukakmens - lielākais diabazs Latvijas teritorijā.
Tautas teikas
Vietējie vecie ļaudis stāstīja leģendu, ka Dignājas un Jersikas pilskalnu savulaik savienojusi zem upes izrakta pazemes eja. Cita leģenda vēsta, ka kalna galā, kur bijusi apmetne, reiz bijis liels akmens, kas pēc tam noripojis lejā.
Informācijas avoti:
I. Šterns “Latvijas vēsture 1290-1500” Latvija; “Daugava” 1997 |
Pils fotogalerija
Valērija Smoļika foto (2007)
Igora Bančenkova foto (2014)
Aleksandra Sokolova foto (2000)
Senie attēli
Pils plāni
Atrašanās vieta
Citi foto
Dignājas baznīca
Baznīca un vecās muižas atliekas Igora Bančenkova foto (2014)
Literatūra par tēmu
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
