|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
9.-10. gadsimta ezerpils un akmens laikmeta apmetne ĀraišosPiezīme: strikti ņemot, šai ezerpilij un Āraišu apmetnei nav nekāda sakara ar viduslaiku pilīm, kas celtas Livonijas vācu iekarošanas laikmetā un uz to laiku jau bija beigušas pastāvēt. Bet, tā kā tās atrodas tiešā Livonijas ordeņa Āraišas pilsdrupu tuvumā, mēs ieskatījām par mērķtiecīgu iekļaut stāstu par tām mūsu vietnē, lai izvairītos no jucekļa. Un arī - kā priekšvēsturi par vietu, kur vēlāk radās mūra pils.
Āraiši ir viena no retajām vietām Latvijā, kur atrastas lielākā ledus laikmeta dzīvnieka – mamuta atliekas. Pats Āraišu ezers savulaik bija lielāks un aizsniedzās līdz tagadējam Cēsu-Drabešu ceļam. No ezera iztek Simtupe, kuras nosaukums skaidrojams ar to, ka savulaik upe Gaujā nesusi ūdeni no gandrīz simts ezeriem (Lazdiņu, Vēķu, Asaru, Raudiņu u.c.). No tiem lielākais ir Āraišu ezers, kura platība ir 30 hektāri, izmēri 1x0,5 km un lielākais dziļums 11 m. Šādā ezeru novadā par loģisku kļuva savdabīgs cilvēku apmešanās veids - tā sauktās ezerpilis. Āraišu ezerpils ir pirmais visvairāk izpētītais šīs kategorijas piemineklis visā Ziemeļaustrumu Eiropā, tāpēc radās doma atjaunot pili un izveidot brīvdabas arheoloģijas muzeju. Tika atjaunota pirmā, senākā Āraišu ezerpils apbūve, kas veidota ap 830. gadu (+50 gadi).
Kā rakstīja vēstures zinātņu doktors Jānis Apals, kurš daudzus gadus veltījis arheoloģisko objektu izpētei Āraišos: “T.s. lielā tautu staigāšana, kas Eiropā notika no 4. gadsimta beigām līdz 7. gadsimta sākumam, Latvijas teritoriju tiešā veidā neskāra, tomēr slāvu cilšu parādīšanās tagadējās Baltkrievijas un Krievijas rietumu rajonos, kur agrāk dzīvoja balti, to varēja ietekmēt netieši. …Ezerpiļu izcelsme var būt cieši saistīta ar seno latgaļu pārvietošanos un nepieciešamību pēc drošiem, labi aizsargātiem mājokļiem jaunajās dzīvesvietās. Āraišu ezera līmenis pirms pusotra tūkstoša gadu bija divus metrus zemāks par pašreizējo. Toreiz ezera ziemeļrietumu līcī aptuveni 50 m attālumā no krasta atradās zema, applūstoša sala, ko senie latgaļi izvēlējās par savu dzīvesvietu. To ar krastu savienoja dabisks akmeņains sēklis.
...Apmetne celta ezerā, nevis uzkalnā, kādu Āraišu apkaimē pietiek, laikmeta apstākļu dēļ: senie latgaļi 9. gs. bija jaunpienācēji šajā apvidū, par ko liecina daudzie vēl neizpētītie kapu uzkalni un apmetnes. Tiek pieņemts, ka pirms latgaļu ienākšanas šajā apvidū dzīvojuši Gaujas zemgaļi: Āraiši ir vienīgais šāds toponīms ar galotni -aiši ārpus Zemgales. Tā kā meži tolaik bija pārpilnībā un kokapstrādes instrumentu ražīgums, sagādājot būvmateriālus, bija daudz augstāks nekā koka lāpstām, mizu groziem utt., ko izmantoja, rokot un pārvietojot zemi, tad ezerpili varēja uzbūvēt ātrāk nekā pili pilskalnā. Var būt arī citi, mums nezināmi iemesli, kāpēc Āraišu jaunpienācēji izvēlējās apbūvei saliņu, bet saimniecības vajadzībām - pussalu ezera rietumu krastā”. Ezerpils apmeklētāji nereti brīnās, ka šo koka mājeļu bariņu uz saliņas ezera vidū sauc par “pili”. Un, ja vasarā ūdens barjera ap to ļauj uzskatīt to par vietu, kas aizsargāta no negaidītiem ienaidnieku iebrukumiem, tad ziemā šī pils it kā zaudē savas priekšrocības. Lieta tāda, ka ezerpiļu pastāvēšanas laikā klimats Latvijā bija siltāks nekā tagad, ezeri ziemā aizsala uz īsu brīdi vai neaizsala vispār un sargāja savus iemītniekus tāpat kā siltajā gadalaikā. Tāpēc šīs apvienotās nocietinājumu sistēmas dēļ senlatviešu apmetni Āraišu ezerā arheologi ar pilnām tiesībām dēvē par pili.
Ezerpils uz salas atradās no 9. līdz 10. gadsimtam, bet līdz krustnešu ierašanās laikam to iedzīvotāji acīmredzot jau bija pametuši. Tā kā ūdens barjera padara šādu apmetni mazāk pieejamu, īpaši nocietinājumi tai netika celti. Piemēram, latgaļu apmetnes Auļukalns un "ezerpils" pie Āraišu ezera sastāv no aptuveni diviem desmitiem māju (ar pavardu mājas vidū) cieši sagrupētās rindās, ar ieejām, kas vērstas uz salas centra pusi. Šādas ezerpilis tika celtas uz baļķu klājiena no cieši stāvošām guļbaļķu mājām, kas klātas ar lēzeniem divslīpņu jumtiem. Tā kā klimats tajos gadsimtos bija silts un ezeri neaizsala, ar to pietika.
Kā rakstīja J. Apals: “Āraišu apkaimē vēl nav veikta tik plaša arheoloģiskā izpēte, lai varētu precīzi pateikt, kur pēc ezerpils bojāejas palika tās iedzīvotāji. Tiek pieņemts, ka tie netika pilnībā iznīcināti un ne visi tikuši aizvesti gūstā, jo seno latgaļu apbedījumi Liepiņu senkapos nepārtraukti turpinājās līdz 13. gadsimta sākumam, kad apvidū pieņēma katoļticību. Cilvēki vairs nedzīvoja uz salas, bet tuvākajā apkārtnē joprojām cēla ciematus, mūra pilis, baznīcas un iekopa laukus.”.
Sabiedrības intereses atdzimšana par Āraišu celtnēm sākās 1876. gadā, kad Cēsu grāfs K.G. Siverss atklāja Āraišu ezerpili kā arheoloģisku pieminekli, sākumā ieskatot to par akmens laikmeta plosta atliekām, pēc tam par pāļu celtni. Nākamajā, 1877. gadā, pēc grāfa Siversa uzaicinājuma nelielus izrakumus Āraišos veica arī slavenais Berlīnes profesors Rūdolfs Virhovs (Virchow, 1821-1902), kurš nolēma, ka šī ir vēlā dzelzs laikmeta guļbalķu tipa ēka, kuras iedzīvotāji, iespējams, pat redzējuši zobenbrāļu ierašanos un Āraišu mūra pils celtniecību.
Pret jebkāda veida celtņu un jo īpaši pāļu būvju pastāvēšanu Āraišu ezerā kategoriski uzstājās K. Grēvinks un, pakļaujoties viņa autoritātei, arī daudzi citi zinātnieki. 20. gadsimtā arheologi domāja, ka tās ir vai nu 1. gadu tūkstoša p.m.ē. nocietinātas apmetnes paliekas, vai kādas citas, kas apdzīvota dažādos laikmetos. Taču visas šīs hipotēzes radās pie kabinetu galdiem, jo pēc K.-G. Siversa un R. Virhova uz ezera salas neviens no senatnes pētniekiem nebija spēris kāju, izņemot muzeja darbinieku A. Krieviņu, kurš 1922. gadā Āraišu ezera salā izraka 3 pēdu dziļu bedri, atrada vairākas podu lauskas un secināja, ka visi spriedumi par šo pieminekli ir “arheoloģiska “pīle”, vai Siversa un Virhova pāragri maldi”. Rūdolfs Virhovs mūsdienās laju vidū ir pazīstams kā cilvēks, kurš neatzina neandertāliešu atklāšanu. Lūk, citāts no V. Laričeva grāmatas “Ādama senču meklējumi. Sarunas par pasauli un cilvēku”, no kuras kļūst saprotams gan zinātnieka skatījums, gan interese par tādām celtnēm kā Āraišu ezerpils:
“... kura vārdi, ņemot vērā viņa milzīgo autoritāti cilvēkus pētošo speciālistu aprindās, varētu virzīt problēmas apspriešanu pa auglīgāku ceļu. Tomēr Virhovs neticēja, ka kādreiz pastāvējis pērtiķveidīgs cilvēka sencis, kurš laika gaitā mainījies līdz nepazīšanai. Uzmanīgais un vērīgais ārsts, kura intuīcija kļuvusi leģendāra, skatījās uz neparastajiem kauliem caur savas iemīļotās patologoanatomijas prizmu un neredzēja tajos neko citu kā vien patoloģijas pazīmes. Berlīne. Zāle, kurā notiek Starptautiskā antropologu kongresa sanāksmes. Virhovs kā anatomiskā kabinetā diagnosticē cilvēka no Feldhofera grotas slimības:
...Viņi nenogurstoši norāda uz atpakaļ atvirzīto pieri un galvaskausa vāka lielo garumu. Bet cilvēks ar šādām iezīmēm var piedzimt neatkarīgi no mistiskajiem evolūcijas likumiem! Neparasti izliekta gūža un iegurņa kauli? Šādu dīvainu jautājumu var uzdot tikai cilvēki, kuri savā dzīvē nekad nav dzirdējuši par to, kādas pārvērtības notiek ar kauliem, kad tos ilgstoši ietekmē rahīts. Turklāt tikai aklais uz tiem nepamanīs acīmredzamas vecuma podagras pēdas! Ledus laikmeta cilvēks? Taču neviens nekad nav atradis viņa mirstīgās atliekas, un deluviālās kultūras pēdas ir apšaubāmas! Vai senais mednieks bija primitīvāks par mūsdienu? Absurds, jo tādā gadījumā nav izskaidrojams, kā viņš varēja izturēt sīvo cīņu par izdzīvošanu! Tas nenozīmē, kungi, ka es vispār neatzīstu to cilvēku eksistenci, kuri staigāja pa planētu pirms tūkstošiem gadu. Piemēram, akmens laikmeta cilvēki, kuri savulaik uz pāļiem cēla mājas Šveices ezeros. Mūs šķir desmiti gadsimtu, bet ezera iemītnieku galvaskausi no mūsdienīgajiem praktiski neatšķiras. Starp citu, jau no šī citāta kļūst skaidrs, ka Virhova interese par ezera apmetni Āraišos nebija nejauša un bijusi viņa pētījumu ietvaros gan arheoloģijas, gan antropoloģijas jomā. Saistībā ar šīm Virhova analoģijām arī savdabīgo saliņu Āraišu ezerā vēl 1950. gadu beigās daži vēsturnieki uzskatīja par mākslīgi uzceltu uz pāļiem, līdzīgi Šveicei, kuras ezeru ūdenī bieži atrada koka mietus, un no saliņām līdz ezera krastam varēja nostaigāt pa akmeņiem, kas salikti ezera dibenā. Un tikai Latvijas zemūdens arheoloģisko vietu apsekošanas laikā laika posmā no 1959. līdz 1964. gadam Vidzemes ezeros tika atrastas vēl 9 ezeru apmetņu atliekas, līdzīgas Āraišu ezerā esošajai. Kļuva skaidrs, ka atklāta jauna Latvijas arheoloģijas pieminekļu kategorija, turklāt pietiekamā daudzumā, jo ārpus Latvijas pagaidām zināms tikai viens līdzīgs ciemats Valgjerves ezerā Igaunijā.
Tieši Āraiši tika izvēlēti plaša mēroga arheoloģiskajiem izrakumiem. Latvijas Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija J. Apala vadībā 10 lauka sezonu laikā (1965.-69. un 1975.-79. gados) izpētīja arī trīs ceturtdaļas no ezera apmetnes 2500 kv.m platības un ceļu, kas to savienoja ar ezera krastu. Izrakumos noskaidrojās, ka Āraišu ezera apmetni 9.-10.gs. cēlusi un apdzīvojusi kuplākās no senlatviešu ciltīm, latgaļu kopiena.
Apmetne atradās uz zemas, pārplūstošas ezera salas un bija nocietināta līdzīgi pilskalnam. Slapjajā kultūrslānī labi saglabājušās koka ēku paliekas, kas ļāva atjaunot apdzīvotās vietas plānojumu kopumā, kā arī atklāt atsevišķu ēku konstrukcijas iezīmes. Ezerpils pamati ir pilnībā saglabājušies, lai arī deformētā veidā. Kultūrslānis ietvēra 5 secīgus apbūves horizontus bez hronoloģiskiem pārtraukumiem. Kultūrslāņa mitrums nodrošināja ne tikai ēku, bet arī neskaitāmu organisko materiālu (koka, lūksnes, tāss) priekšmetu saglabāšanos, starp kuriem ir atradumi ar svarīgu zinātnisku un kultūrvēsturisku nozīmi.
Zinātnieki nolaidās ezerā ar akvalangiem. Ezerpiļu paliekas - māju sienas, aizsardzības būvju žogus, stabus u.c. - bija pārklājusi bieza dūņu kārta, kurā tika atrasti māla trauki, to lauskas un citi seni priekšmeti. Tā kā zemūdens izrakumus nav iespējams veikt tikpat kvalitatīvi kā arheoloģisko izpēti uz sauszemes, tad Āraišu ezera līmenis tika pazemināts par 1 m, ap izrakumu vietām tika uzbērti zemes vaļņi. Laukumiņos ieplūstošais ūdens tika atsūknēts ar mehāniskiem sūkņiem.
Āraišu izrakumi turpinājās 10 vasaras sezonas (1965.-1969.; 1975.-1979.), jo pētāmo kultūrslāni veidoja 5 apbūves slāņi, kas vairāk nekā simts ezerpils pastāvēšanas gadu garumā kārtojās viens uz otra. Izpētītajā Araišu ezerpils daļā atrastas aptuveni 145 atsevišķas dzīvojamās un saimnieciskas koka ēkas un aizsardzības celtņu paliekas. Pati pils bija ēku komplekss uz plānojumā taisnstūrveida guļbaļķu pamatnes. Apbūve sastāvēja no piecām rindām ar dūmistabām un saimniecības telpām, no kurām četras rindas atradās gar laukuma perimetru, bet piektā tā vidū. Starp ēkām atradās ieliņas ar platumu no 1,5 līdz 3,5 m. No visām pusēm pili aizsargāja baļķu sienas. Ar krastu to savienoja uzbērts dambis.
Informācijas stends par Jāni Apalu, fotografēts 2016. gadā. 2019. gadā viņa tai vietā vairs nebija. Pētījumi liecina, ka pirmā Āraišu ezerpils tika uzcelta 4 gadu laikā un pastāvēja aptuveni 20 gadus. Spiediens un mitrums izraisīja režģoga un baļķu klāja nosēšanos, tāpēc sekoja otrā apbūve. Otrās apbūves laikā pamati turpināja nosēsties, un ezerpils atkal bija jāceļ no jauna. Katras nākamās apbūves laikā ezerpils platība pieauga uzbērumu dēļ, uz kuriem tika celtas jaunas ēkas. Pirmo trīs apbūvju laikā pils plānojums faktiski palika nemainīgs, izņemot vidējo ēku rindu, kur trīs no tām tika nojauktas, lai uzbūvētu centrālo ēku ar laukumiņu tās priekšā. Trešā apbūve gandrīz pilnībā nodega ugunsgrēkā; ceturtās un piektās apbūves laikā pils tika vēl vairāk paplašināta, un piektās apbūves laikā tā bija kļuvusi divreiz lielāka nekā sākumā.
Pie ceturtās un piektās apbūves mainījās plānojums: salinieki no blīvas taisnstūra apbūves pārgāja uz apļveida izkārtojumu ar laukumu pils vidū un dzīvojamo ēku izvietojumu ap to, ar ieejas durvīm uz centru. Aizsardzības celtnes, protams, palika ārpus apbūves. Mainījās arī mājokļi: līdzās vientelpu mājām ar piebūvēm, kas iebūvētas lieveņos, bija divtelpu mājas ar slēgtām priekštelpām un aizmugurē novietotām saimniecības ēkām vai piebūvēm. Ceturtās apbūves ēkas daļēji nodegušas, daļēji pārbūvētas, savukārt piektās – pēdējās – apbūves laikā ezerpils ugunsgrēkā nodegusi pilnībā. Ieroču atradumi - šķēpi, bultu uzgaļi, kā arī zobenu daļas - liecina, ka ezerpils tika nopostīta ienaidnieku uzbrukuma laikā un pēc tam netika atjaunota. Ezerpils iemītniekus mūža noslēgumā apglabāja senkapos Āraišu ezera krastā, pie tagadējām "Liepiņu" mājām.
Vispirms uz salas no resniem baļķiem tika uzcelts 0,5-1,5 m augsts, 28 m plats un 35 m garš režģogs (savienotu pāļu konstrukcija) neregulāra taisnstūra formā, kuru paplašināja ar 3 m platu un 1,5 m augstu terasi gar tā ārējo malu. Režģogu un daļēji terases uzbērumu klāja tievāka apaļkoka klājs. Tā izveidojās ezerpils pamats, paceļot celtni 1 m virs ezera līmeņa, pasargājot to no ūdens līmeņa svārstībām un kalpojot arī kā noteka. Uz šī pamata gar laukuma ārējo malu - un vienā rindā vidū - uzcēla guļbaļķu dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī aizsargbūves. Apkurei un ēdiena gatavošanai izmantoja māla krāsnis, pārtiku glabāja piebūvēs, piemērotās arī citām sadzīves vajadzībām. Atsevišķas saimniecības ēkas tika uzbūvētas cieši klāt pie dzīvojamajām ēkām un terases pakājē, kur atradās arī laivu piestātne. Salinieku kūtis, lauki un dārzi atradās blakus pilij rietumu piekrastes pussalā.
Apbūves kompleksu ieskauj terases pakājē izbūvēts baļķu žogs, kā arī terases uzbērumā abās pusēs ieejai un nogāzēm uz ezeru stāvošas no gulošiem baļķiem veidotas aizsargbūves. Pārvietošanās ezerpilī notika pa divām ejām – iekšējo un ārējo. Iekšējā eja atradās pils vidū un veda ap vidējo ēku rindu, savukārt ārējā - gar pamata klājuma malu - kalpoja arī kā kaujas eja, un no tās varēja ātri nokļūt lejas aizsardzības konstrukcijās uz terases. No krastam tuvākā ezerpils stūra uz krastu veda dambis apmēram 80 m garumā caur 50 m platu un līdz 1 m dziļu piekrastes ūdens joslu.
Neraugoties uz paplašinājumiem un pārveidojumiem, dzīvojamo ēku skaits katras atsevišķas apbūves laikā nemainījās. Izpētītajā ezerpils daļā katrā apbūvē atrastas 16 dzīvojamās ēkas; ārpus izrakumu vietām - kur būs ko pētīt nākotnes zinātniekiem - vēl varētu palikt kādas divas mājas. Šajos mājokļos, kuru dzīvojamā platība bija 9,5-25 kv. m, dzīvoja t.s. pamatģimenes - vecāki, bērni, vecvecāki un, iespējams, citi radinieki.
Dzīvojamo ēku platību un apjoma atšķirības, kā arī dažādas senlietas liecina, ka ezerpilī dzīvoja sociāli noslāņojusies sabiedrība: dzimta, kas sastāvēja no atsevišķām ģimenēm, kā arī no atkarīgiem cilvēkiem. Šajā sabiedrībā valdīja dzimtas vecākais. Ja Rietumeiropā (pēc vācu arheologu pētījumiem) tolaik cēla aptuveni tāda paša izmēra ēkas, kur uz 3 kv.m. bija 1 cilvēks, tad var pieņemt, ka Āraišu ezerpilī katrā no apbūvēm dzīvoja 70-100 cilvēku, no kuriem trešā daļa varētu būt bērni. Tas, protams, ir aptuvens pieņēmums, jo katrā atsevišķā gadījumā iedzīvotāju skaits varēja mainīties bada, epidēmiju vai uzbrukumu dēļ.
Daļa ēku, īpaši no pirmās apbūves, ir saglabājušās 3-5, viena pat 7 sienas baļķu augstumā. Šis apstāklis ļāva ne tikai detalizēti izpētīt atrasto ēku uzbūvi, bet arī izsekot to sastāvdaļu attīstībai ezerpils pastāvēšanas laikā. Noskaidrojās, ka lielākā daļa dzīvojamo ēku bija neliela izmēra - 2,7x4 m un 4,5x7 m - taisnstūrveida guļbūves, kas sastāvēja no dzīvojamās telpas un neliela lieveņa pie ieejas fasādes. Lieveņa kreisajā pusē bija ieeja, bet labajā pusē neliela saimniecības ēka. Spriežot pēc kultūrslānī atrastajām būvdetaļām, kas piederējušas nojauktajām ēku augšdaļām, tās visas bijušas ēkas bez bēniņiem, kurām jumts vienlaikus bija arī griesti. Ēku sienas būvētas no salīdzinoši tieviem - 14-20 cm diametrā - apaļkokiem, augšējie nelīdzenumi bija aptēsti.
Jumtu veidoja no plānākiem apaļkokiem un kārtīm, kā sānu sienu turpinājumu pa jumta slīpnēm līdz pat korei; jumta baļķus noklāja ar tāss un egļu mizas loksnēm, kuras tika piespiestas ar šķeltu baļķu slogiem. Āraišu ezerpils kultūrslānī netika atrasti ne salmi, ne niedres, ko varētu uzskatīt par jumta atliekām, bija tikai mizas loksnes. Tas arī saprotams, jo graudaugi vēl netika audzēti tādos daudzumos, lai salmu pietiktu visu ēku jumtu segšanai, turklāt pie tik blīvi izvietotām ēkām tas bija pārāk viegli uzliesmojošs materiāls jumta segumam.
Daudzās ēkās ir saglabājušās arī iekštelpu iekārtojuma paliekas. Dzīvojamās telpas vidū bija taisnstūrveida cepeškrāsns ar noapaļotiem stūriem vai apaļa plīts bez skursteņa, tuvākajā ieejai labajā stūrī bija neliels kambaris, kurā, domājams, glabāja pārtiku, traukus un rīkus. Gar istabas kreiso sienu bija sols, bet gar aizmugurējo sienu - guļvieta. Gar sienām bija plaukti, starp baļķiem tika iedzīti pakaramie dažādiem priekšmetiem. Divi šādi atrastie pakaramie bija izgatavoti no skuju koku saknēm un izgrebti paugurknābja gulbja un zoss formā. Dzīvojamās telpas tika apgaismotas, vēdinātas,kā arī dūmi tika izvadīti pa mazām baļķu sienās izcirstām logu atverēm un pa durvīm. Blakus aprakstītā tipa ēkām jau otrās apbūves laikā parādījās divtelpu ēkas, kurām lieveņa vietā bija slēgta priekštelpa. Priekštelpa arī tika dalīta divās daļās: pa kreisi bija ieeja, pa labi - neliels kambaris, kurā visdrīzāk glabāja pārtiku.
Pirmajā apbūvē bija tikai dažas atstatu stāvošas saimniecības ēkas, tostarp āra krāsnis, kurās siltajos gadalaikos tika gatavots ēdiens. Pie turpmākajām apbūvēm un to paplašināšanos arvien vairāk saimniecības ēku ar krāsnīm sāka būvēt pie dzīvojamo ēku aizmugurējām fasādēm vai atsevišķi. Tā radās trīstelpu ēkas, kas sastāvēja no dzīvojamās istabas ar lieveni, piebūves vai priekštelpas pie ieejas fasādes un saimniecības ēkas ar vai bez ārējas krāsns pie aizmugurējās fasādes. Daļa saimniecības ēku, īpaši āra krāsnis, tika celtas kā nojumes uz stabiem, bet starp tām bija arī guļbūves ar slēgtām sienām.
Kā ezerpils paliekas nokļuva zem ūdens? Agrāk klimats Latvijā bija diezgan sauss, tāpēc arī ūdens līmenis ezeros bija krietni zemāks nekā tagad, taču pienāca 10. gadsimts, un ziemeļu puslodē sākās paaugstināta mitruma un karstuma periods ar biežām un stiprām lietusgāzēm. Ezeros sāka strauji celties ūdens, un dzīvot tur kļuva neiespējami. Ūdens dabiski iekonservēja un saglabāja ēku paliekas līdz mūsdienām. Iespējams, ka leģendas par ezeriem, kas ceļojuši pa gaisu (un leģendas par nogrimušām pilīm) glabā atmiņas par šiem notikumiem un kādreizējo realitāti.
Ņemot vērā, ka Āraišu ezerpils bija visvairāk izpētītais šāda veida arheoloģiskais piemineklis, tika nolemts ezera apmetni atjaunot kā brīvdabas arheoloģiska muzeja-rezervāta pamatu. Rekonstrukcijai izvēlējās vissenāko un vislabāk saglabājušos 9. gadsimta ēku kompleksu. Apmetnes rekonstrukcija turpinās arī mūsdienās. Ēku apakšējās daļas tiek restaurētas kā oriģinālo saglabājušo konstrukciju kopijas; augšdaļas rekonstruētas, balstoties uz kultūrslānī atrastajām būvdetaļām, etnogrāfiskām paralēlēm, kā arī balstoties uz celtnes konstruktīvo loģiku. Tas ir, Āraišu ezera apmetnes rekonstrukcija izceļas ar augstu vēsturiskā autentiskuma pakāpi. Parks-muzejs dibināts 1983. gadā. Tagad ezera ciematā notiek folkloras izrādes, Bišu svētki, Vikingu dienas, teatralizētas ekskursijas “Laikmetu grieži Āraišos” un citi pasākumi.
2012. gada jūlijā starptautiskā Eiropas projekta "Krustakaru ekoloģija" ("Ecology of the Crusades") ietvaros tika veikta arheoloģiskā izpēte arheologa Artura Tomsona vadībā Ordeņa pils priekšpilī Āraišos un ezera krastā. Vietnē ezera krastā neizdevās konstatēt dzelzs laikmeta ciemata vienlaicīgu pastāvēšanu ar ezerpili. Visi atradumi bija saistīti ar Livonijas ordeņa pils pastāvēšanas laiku.
Muzejparka vēsturiskās apbūves karte
Par akmens laikmeta apmetni Āraišos Un daži vārdi par akmens laikmeta apmetni, kas rekonstruēta Āraišos 2005. gadā. Jaunavu sala – tā sauc pussalas dienvidu galu Āraišu ezerā. Tur daļēji atjaunota akmens laikmeta apmetne ar niedru būdām un zemes krāsnīm gaļas un zivju cepšanai. Tā ir vieta, kurā noslēdzas teatralizētās ekskursijas "Laikmetu grieži Āraišos" darbība. Āraišu ezera krastos cilvēki apmetās jau tālajā akmens laikmetā. Par to liecina vikingu laikmeta (9.-10 gs.) Āraišu ezera apmetnes arheoloģiskajos izrakumos un viduslaiku pilsdrupaās (14.-17. gs.) atrastie atsevišķie akmens laikmeta priekšmeti: krama gabals (nukleuss), kas pārklāts ar patinu, no kura šķembām tika izgatavoti instrumenti un ieroči; ar 3. gadu tūkstoti p.m.ē. akmens cirvis un akmens kalts no 2. g.t. p.m.ē.
Jāpiebilst, ka pati akmens laikmeta apmetnes vieta Araišos vēl nav atrasta, un šeit veiktā rekonstrukcija pagaidām ir vispārināts priekšstats par šādu apmetņu izskatu. Jaunavu salas austrumu malā 2005. gadā uzcelta bronzas laikmeta māja, kas kopā ar agrākā akmens laikmeta un vēlā dzelzs laikmeta mitekļiem ļauj gūt priekšstatu par senās māju būvniecības attīstību. Bronzas laikmeta mājas rekonstrukcija balstīta uz datiem no bronzas laikmeta apmetņu izpētes Latvijā - Brikuļu un Mūkukalna apmetņu arheoloģiskajiem izrakumiem.
Izmantotie avoti: Āraišu parka-muzeja stendu materiāli Āraišu arheoloģiskais muzejparks Par ezerpili internetā
Atsevišķās ezerpils ēkās novietoto plākšņu foto (2019)
Novietoto plākšņu foto (2023)
|
Pils fotogalerija R. Rimšas foto (2019)
R. Rimšas foto (2016)
R. Rimšas foto (2014)
Valērija Smoļika foto (2014)
R. Rimšas foto (2006)
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
