|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Viļakas pils (Marienhausen)(1293? - 15. gadsimts)
Viļaka ir pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos, Latgales ziemeļos, Balvu novadā.
Marienhauzenas (Villakas) pilsdrupas atrodas Viļakas pilsētā, 245 km no Rīgas, 27 km no Balviem un 6 km no Latvijas-Krievijas robežas, ledāja veidotā saldūdens Viļakas ezera vidū, nelielas salas rietumu galā. Tagadējā Balvu novada teritorija 13. gadsimta sākumā bija daļa no latgaļu apdzīvotā Atzeles novada. Atzeles zeme ir Latgales senākā daļa, kas kā "terra Adzele" minēta 1224. gadā, kad Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvins sadalīja iekarotos Latgales apgabalus. Arveds Švābe izvilkumu no 1224. gada līguma tulkoja šādi: "Bez tam, apvidus, kas saucas Gaujiena (Atzele), izņemot iepriekšminēto, pieder viņiem (t.i., ordenim), bet mums pašiem (Rīgas bīskapam) no šī apvidus atiet Berezne, Pornuve, Abelene un Abrene." Viļakas ezera salā tai laikā atradās seno latgaļu pils - Atzeles zemes Purnavas apriņķa centrs.
Neilgi pēc vācu nocietinājumu būves sākšanas salā seno nosaukumu pamazām nomainīja jaunā pilsnovada nosaukums - Viļaka vai Marienhauzene. Citi hronikās atrodamie nosaukumi: Villack, Vilacke, Villak (1512-1520), Maryenhauszen, Vleh (1577), arī viduslaiku krievu dokumentos - Vleh. Nosaukums Marienhauzena (Marijas nams) saistīts ar to, ka pāvests Inocents III 1215. gada koncilā veltīja jaunpievēršamās Livonijas zemes Vissvētākajai Dievmātei. Un šī zeme sāka saukties Terra Mariana ("Jaunavas Marijas zeme"). Kas atspoguļojās daudzos nosaukumos: Marienburg, Mariental, Marienhausen u.c.
Viļakas apriņķis piederēja Rīgas arhibīskapam. Vēsturnieks J.G. Arnts 1753. gadā uzskatīja, ka Viļakas koka nocietinājumi celti 1293. gadā pēc arhibīskapa Johana II fon Fehta pavēles. Šis datums Baltkrievijas vēstures arhīva dokumentā minēts kā cisterciešu mūku Viļakas klostera dibināšanas laiks. Citi vēsturnieki uzskata, ka 1293. gadā ezera salā uzcelta Livonijas ordeņa koka pils. Tā, piemēram, Armīns Tūlse uzskatīja, ka Viļakas pils pastāvējusi jau 14. gadsimtā un 15.-16. gadsimtā tikusi radikāli pārbūvēta.
Livonijas piļu pētnieks Karls Lēviss of Menārs 1922. gadā pieļāva, ka par pils pastāvēšanu 1342. gadā varētu liecināt Frauenburgas pieminēšana Vartbergas Hermaņa hronikā, ja vien ar to nebūtu domāts otrais Rīgas arhibīskapijas robežnocietinājums Igaunijas Vastselīnā. Taču izdotajos senās Livonijas dokumentu krājumos Viļakas vārds līdz 16. gs. nav atrasts. Savukārt Purnavas zemes nosaukums ir zināms vēl 16. gadsimtā, piemēram, 1501. gadā ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs vēstulē uz Lībeku vēsta, ka krievi uzbrukuši un izpostījuši arhibīskapa mantību Purnavā, kā arī Ordenim piederošo Ludzas draudzi un Alūksni. Tolaik ar Purnavu acīmredzot bija domāts plašāks rajons, kas ietvēra vairākas apdzīvotas vietas, tostarp Viļaku.
Kā liecina Valmieras landtāga materiāli, Viļakas pili pierobežas aizsardzībai 16. gadsimta pirmajās desmitgadēs uzcēlis Rīgas arhibīskaps. Saistībā ar robežu nokārtošanu arhibīskapam bija vienošanās ar krieviem necelt pierobežā spēcīgus cietokšņus. Tomēr robežjautājuma galīgais risinājums aizkavējās, un no 15. gadsimta beigām pieauga militārie draudi no Krievijas puses. Tāpēc robežas uzraudzībai Viļakā 15. gadsimta beigās vai 16. gadsimta sākumā tika uzcelta koka pils. 1516. gadā Valmieras landtāgā tika atzīts, ka šī pils ir sliktā stāvoklī, tāpēc to jāceļ no jauna.
Mūra pils celtniecība salā notikusi Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes (1509-1524) laikā, kurš hronikās minēts kā kārtīgs un saimniecisks arhibīskapijas valdnieks un piļu celtnieks. Pilī pastāvīgi dzīvoja vismaz trīsdesmit mūku kārtas bruņinieku.
Jāatzīmē, ka robežu apsardzei Livonijas ordenis, Kurzemes bīskaps un Rīgas arhibīskaps izveidoja piļu sistēmu - galvenokārt ordeņa teritorijā,- kas stiepās virzienā no dienvidrietumiem uz dienvidaustrumiem gar Lietuvas robežu: Grobiņa - Embūte (Kurzemes bīskapija) - Dobele - Jelgava - Bauska - Aizkraukle - Koknese (arhibīskapija) - Sēlpils - Krustpils - Daugavpils; tālāk no dienvidaustrumiem uz ziemeļaustrumiem gar Krievijas robežu: Rēzekne - Ludza - Viļaka (arhibīskapija) - Alūksne - Gaujiena.
Un mēs redzam, ka līnijā no Viļakas pils uz Ludzu un tālāk līdz pašai Daugavai bija neaizpildīta sprauga, gandrīz vai atvērti vārti maskaviešu iebrukumam. Latgaļu dabiskās robežas bīskapa valstī nav nostiprinātas. Notiek netraucēta kaimiņtautu kustība vienā un otrā virzienā: latgaļi iespiežas baltkrievu (kriviču) zemēs, un baltkrievi, būdami daudzskaitlīgāki, dodas uz auglīgākajām latgaļu apdzīvotām zemēm. Veidojas tautu un valodu sajaukums. Taču jāatzīmē, ka tās zemes līdz Lubānai bija purvainas un tādēļ nebija tik steidzami nepieciešami papildu nocietinājumi uz robežas.
Ordeņa pilis bija līdzīgas nocietinātiem klosteriem, un klosteri atgādināja cietokšņus un tāpēc tika saukti arī par "castrum", piemēram, Daugavgrīvas klosteris pie Rīgas un Falkenau vai Padize Igaunijā. Arī bīskapu pilis, kur nebija konventa, parasti tika celtas plaši un ierīkotas telpas visām vajadzībām, kā arī novadu pārvaldei. Kā pirmā šāda pils pēc Rīgas dibināšanas 1214. gadā tika uzcelta Turaida un kā pēdējā - Viļaka (Marienhauzene), nostiprinot valsts austrumu robežu.
Viļaka bija nocietināts klosteris un t.s. ūdens pils, kuras aizsardzību galvenokārt nodrošināja atrašanās uz salas 1,8 hektāru platībā ezera vidū, bet austrumu pusē pils vieta bija atdalīta no pārējās salas ar aptuveni 8 m platu un 2 m dziļu mākslīgi izraktu grāvi, savienotu ar ezeru. Nocietinājumi uzcelti nelielā reljefa paaugstinājumā. Grāvis izrakts aptuveni 12 m attālumā no pils mūra, un ap pili līdz ezera ūdens līmenim arī atstāta brīvas zemes josla 10-12 m platumā.
Sākotnēji tika uzcelta plaša četrstūrveida celtne torņa veidā, kuras būvniecības laiks varētu būt tuvu Tērbatas bīskapijas robežpiļu - Kirrumpē un Neihauzenes - celtniecības laikam. Svarīga loma, kopā ar torni, bija salas krastā gulošai koka konstrukcijai, kas vēlajos viduslaikos tika vēl nostiprināta.
Nedaudz vēlāk viss nocietinājums tika uzcelts no akmens; šis pēdējais būvniecības periods sniedz nozīmīgu ieguldījumu vēlākajā Livonijas piļu arhitektūras attīstībā. Plānā akmens nocietinājums bija neregulārs daudzstūris ar četriem torņiem: vienu kvadrātveida un trim apaļiem. Pagalma ziemeļu daļā atradās 8 m plata dzīvojamā ēka. Pēc pils plānojuma analīzes Armīns Tūlse 1942. gadā pieņēma, ka Viļakas pils nocietinājuma vecākā daļa datējama ar 14. gadsimtu. Pamatojoties uz pils plānojumu, viņš izdalīja trīs būvniecības periodus: 14. gs. uzbūvēta liela, četrstūraina torņa ēka; otrajā periodā arhibīskapa Mihaela Hildebranta (1484-1509) vadībā pili nocietināja ar koka konstrukcijām, bet 1516. gadā arhibīskaps Jaspers Linde pabeidza mūra pils celtniecību un uzcēla apaļos torņus.
15. gadsimtā un 16. gadsimta sākumā pie pilīm vai priekšpilīm tika piebūvēti lieli, apaļi, gandrīz pilnīgi no taisnās sienas izvirzīti torņi ar biezām sienām un šaujamieročiem paredzētām atverēm. Kā raksturīgu pils nocietinājuma ar izvirzītiem lielgabalu torņiem piemēru A. Tūlse nosauc Viļakas pili.
Pils mūru biezums ir ap 1,6 m, tie galvenokārt veidoti no laukakmeņiem bagātīgā kaļķa javā. Taču ziemeļaustrumu malā ir no dolomīta akmens šķembām veidots mūra fragments 1,2 m biezumā pie četrstūra torņa. Iespējams, ka arī pārējo pils mūru augšdaļa bijusi no dolomīta, jo 1797. gadā J.K. Broce pils aprakstā par tās materiālu nosaucis akmens šķembas (Bruchstein). Otra iespēja - ka dažādi akmeņi var norādīt uz diviem būvniecības periodiem. Ieeja esot atradusies pils dienvidu sienā, kur apjozošais mūris tagad pilnībā nojaukts.
Viļaka pieminēta Rīgas arhibīskapa apriņķu graudu ienākumu sarakstā, kas saglabājies no arhibīskapa Vilhelma sekretāra - Marka Grēvendāla (ap 1539-1544) laikiem. Sarakstā iekļautas arhibīskapa galvenās pilis - graudu noliktavas (Rauna, Limbaži, Koknese) un divas robežpilis - Gulbene un Viļaka. Lielākā daļa arhibīskapa piļu kalpoja saimnieciskiem mērķiem kā pārtikas noliktavas un pārvaldes centri. Šīs pilis bija mazākas un vienkāršāk celtas nekā arhibīskapa galvenās pilis.
Jau minētajā 16. gadsimta vidus sarakstā, neskaitot rezidences, kā graudu noliktavas atzīmētas Smiltene, Piebalga, Cesvaine, Dzērbene, Salacgrīva, Vainiži, Turaida, Ļaudona, Krustpils, Lielvārde, Ikšķile, Gulbene un Viļaka. Visas šīs pilis tika izmantotas pārtikas krājumu veidošanai, taču tikai dažas jāuzskata par pilīm, kuru galvenā funkcija bija saimnieciska. Livonijas piļu sarakstā 1555. gadā Viļaka minēta kā arhibīskapa pils ar apmetni pie Krievijas robežas.
Livonijas kara sākumā 1558. gadā Viļaku neveiksmīgi aplenca krievu armija. 1559. gadā ordeņa mestrs un Rīgas arhibīskaps ieķīlāja Polijas karalim Marienhauzenas, Lubānas, Ašeratas, Dinneburgas, Rozitenas, Lucenas cietokšņus ar nosacījumu, ka kara beigās viņam jāsamaksā septiņi simti tūkstošu guldeņu; un karalis apņēmās ar visu spēku iestāties par Livoniju, atjaunot tās īpašumu kopību un brālīgi dalīties ar ordeni turpmākajos iekarojumos Krievijā. Ar šo līgumu cerību pilnais mestrs Ketlers atgriezās Livonijā. Nākamajā gadā Viļakas pilī izvietoja nelielu poļu karavīru garnizonu.
1561. gadā Marienhauzena kļuva par Pārdaugavas hercogistes daļu, kas vēlāk pārtapa par Inflantijas vojevodisti Polijas sastāvā. Ar nosaukumu "Sillack vel Margenhaus" Viļaku Livonijas kartē atzīmē I. Portantiuss no A. Ortēlija atlanta “Theatrum orbis terrarum” (1576).
1577. gadā pils, kurā atradās 25 cilvēki un septiņi lielgabali, bez cīņas padevās Ivana IV Bargā armijai, kas pili ieņēma un izpostīja. Tā tas aprakstīts vēsturnieka A. Zimina grāmatā: “Uzzinājis par poļu vienību nelielo skaitu Livonijā, 1577. gada 13. jūlijā Ivans IV ar savu vecāko dēlu Ivanu devās karagājienā no Pleskavas. Viņa jaunākais dēls Fjodors, D. Godunovs un Boriss Fjodorovičs tika atstāti Novgorodā. Bargā armijā Livonijas karagājienā bija aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Kampaņā piedalījās arī Simeona Bekbulatoviča tatāru kavalērija. 18. jūlijā pulki pietuvojās Vlehas (Marienhauzenes) pilsētai. Tās garnizons, kurā bija tikai 25 cilvēku, deva priekšroku kapitulēt bez pretestības."
Tos poļus un vāciešus, piļu aizstāvjus, kas padevās bez pretestības, tos atbrīvoja, tos, kas vilcinājās, ņēma gūstā. Bet pati Marienhauzena, domājams, pirmo reizi tika pakļauta ievērojamai postīšanai.
Livonijas karš atnesa postu pilsētām un muižām, bet visvairāk no kara rekvizīcijām cieta zemnieki. 1577. gadā, t.i. jau pašās Livonijas kara beigās, kņazs Aleksandrs Polubenskis rakstīja Lietuvas muižniecībai, ka zemnieki ir vienlīdz naidīgi gan pret muižniekiem, gan poļu garnizoniem. Dažviet, kā, piemēram, Cēsīs, Ludzā, Rēzeknē un Viļakā, zemniekiem izdevās ar kāpņu palīdzību sagrābt pilis, izdzīt poļu garnizonus un uz laiku apmesties tur pašiem, īslaicīgi atbrīvojoties no feodālā jūga, ko feodāļi tiem pēc Livonijas kara uzlika atkal. Lieta uzņēma tik nopietnus apgriezienus, ka Polijas valdība, sākusi sakārtot Pārdaugavas hercogistes lietas, bija spiesta ķerties arī pie zemnieku jautājuma risināšanas.
Atsevišķos avotos rakstīts, ka Viļakas pils atjaunota 1582. gadā. Šajā gadā poļi izveidoja Viļakas stārastiju, un 17. gs. tā kopā ar pārējo Latgali palika Polijas sastāvā. Šajā pilī poļu laikos dzīvoja stārasts - tuvākā apriņķa pārvaldnieks.
Lietuvas kartē no Merkatora atlanta "Atlas sive Cosmographicae meditationes", kas izdots Dīsburgā 1595. gadā, norādīta Marienhausa (skaidri apzīmēta ar aplīti ezera vidū). T. Makovska Lietuvas lielhercogistes kartē, ko V. Jansons iespieda Amsterdamā 1613. gadā un kas ir pirmā Lietuvas oriģinālkarte, redzami “Livonijas daļas” (Livoniae pars) fragmenti, kur nosaukums Mariehaus ir novietots zem cietokšņa sienu attēla.
Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-29) tika veikti jauni pārveidojumi administratīvajā iedalījumā. Saskaņā ar Altmarkas pamieru Pārdaugavas hercogistes dienvidaustrumu daļa (Inflantija jeb Poļu Vidzeme) palika Polijas pakļautībā. To veidoja četri apriņķi jeb trakti (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, Viļakas), Viļaka (Marienhauzes) ieguva vietējā administratīvā centra statusu.
Ziemeļu kara laikā (1700-1721) 1710. gadā pils tika pilnībā nopostīta un līdz mūsdienām saglabājušās tikai nelieli drupu fragmenti. Pirmā Viļakas muižas kungu ēka celta pēc 1713. gada, kad Viļaka atradās Polijas rokās. 1772. gadā Polijas sadalīšanas laikā Viļaka kopā ar visu bijušo Polijas Inflantiju iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā. Daļu no vienas no Latgales vecākajām - Viļakas stārastijas, kurā bija 3712 vīriešu kārtas zemnieku, Katrīna II uzdāvināja sava galma kambarkungam un Krievijas Senāta ģenerālsekretāram ģenerālim Ivanam Jelaginam kā mantojamu īpašumu. Pārējā stārastijas daļa tika atstāta tās agrākajiem īpašniekiem grāfiem Gilzeniem.
Pēc Jelagina muižu pārņēma viņa znots kņazs Buturļins. 1806. gadā muižu no ģenerāļa sievas Aleksandras Buturļinas iegādājās bijušais muižas pārvaldnieks un zemes īpašnieks Semjons Gorožanskis, kurš pēc tam to pārdeva vācu baroniem, kuri vēlāk sadalīja īpašumu mazās daļās.
Grāfa Zabello muiža 19. gadsimta beigās bija viena no lielākajām nuižām Livonijā. Vidzemē bija 414 bruņinieku muižu, Kurzemē līdz 570 un Latgalē ap 1300 privāto muižu. Trešo vietu Latvijā ieņēma lielākā Latgales muiža - Balvi (34 960 ha), ceturto un piekto vietu ieņēma otrā un trešā lielākās muižas Latgalē - Viļaka (49 193 ha) un Aleksandropole (33 867 ha).
1797. gadā muižā sāka darboties stikla krāsns. 1797. gadā J.K. Broce izgatavoja divus zīmējumus, kuros vēl līdz pat divu stāvu augstumam redzamas ievērojamas pilsdrupas uz salas ar vairākiem logu atvērumiem un vismaz divu torņu sienām. G. Manteifelis 1869. gadā rakstīja, ka pirms 30 gadiem Viļakā vēl stāvējuši vareni pils mūri, taču apkārtējie zemnieki tos nojauca, lai iegūtu materiālus celtniecībai.
Viļakas muižas parks izveidots 19. gadsimta beigās. Tajā pašā laikā vecās pils akmeņi tika izlauzti un izvesti uz sauszemi, kur apkārt muižas parkam cēla stipru akmens žogu, kas joprojām redzams ceļa malā. 1890. gadā profesors K. Mormans un inženieris Viganovskis uzmērīja pils plānu. No tā redzams, ka pilij bija aizsargmūris neregulāra daudzstūra formā plānojumā, kas atbilst kalna aprisēm. Ziemeļaustrumu malā atradās četrstūrveida torņveida ēka, kuras iekštelpa bija aptuveni 9x10 m.Vēlāk gar ziemeļrietumu, dienvidrietumu un dienvidaustrumu malām tika uzcelti trīs no sienas izvirzīti flankējoši apaļi torņi ar diametru 8-9 m. Pils ziemeļu pusē pie aizsargsienas bija piebūvēta ap 4 m plata dzīvojamā ēka ar vairākām telpām.
Tāpat kā pils, arī jaunā muižas kungu ēka Viļakas ezera krastā 20. gadsimtā tika nopostīta. 1931. gadā uz nodegušās muižas pamatiem tika uzcelta Viļakas Valsts ģimnāzijas ēka, kurā atradās arī pilsētas muzejs. Līdz mūsdienām saglabājušies pils pagrabi, žogs un alejas stādījumi.
Pirmās Latvijas Republikas laikā 1925. gadā Viļakai tika piešķirts "blīvi apdzīvotas vietas" (ciemata) statuss, bet 1945. gadā Viļaka saņēma pilsētas tiesības. 1949. gadā tā kļuva par Abrenes rajona centru. Pēc rajona likvidācijas 1956. gadā Viļakas pilsēta iekļāvās Balvu novadā un 2009. gada administratīvās reformas laikā kļuva par Viļakas novada centru, 2021. gadā atkal atgriežoties Balvu novada sastāvā. Ievērības cienīgs ir Viļakas ģerbonis - ezītis debeszilā laukā un trīs pieclapu linu ziedi, kas atkārto uz kādreizējā Abrenes apriņķa vēsturisko ģerboni, kurā Viļaka savulaik atradusies.
Novadpētnieks J. Škirmants 1968. gadā atzīmēja, ka no ezera rietumu krasta uz salu savulaik vedis tilts, kura pāļi bija redzami vēl 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. 2001. gadā pilsdrupas bija aizaugušas ar kokiem, krūmiem un zāli, bija redzamas ar akmeņiem pildītas bedres, kas liecināja par tur esošajiem pagrabiem. Pils pagalmā bija redzams tumšs kultūrslānis. No pils saglabājušies nelieli mūru fragmenti, kas ārpusē vietām atklājās līdz pāris metru augstumam, bet pagalma pusē bija klāti ar velēnu. To aizaugušās sienas kā vaļņi pacēlās gandrīz 2 m virs pagalma līmeņa.
Viļakas ezera sala, kur atradās pils, 2014. gadā tika nodota no valsts īpašuma vietējā īpašumā un iekļauta reģiona tūrisma attīstības programmā. Agrāk pie salā esošajām pilsdrupām varēja nokļūt tikai ar laivu, bet kopš 2020. gada rudens piekrasti ar salu savieno pontonu tilts, kas atklāts 9. oktobrī. Tika izveidota pārgājienu taka, kas sastāvēja no trīs daļām - grants celiņa 300 m garumā pār krasta purvaino daļu, koka klājiena 60 m garumā krasta ūdens daļā un pontonu tilta 144 m garumā. Tiltu uzskata par garāko pontonu tiltu ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā. Pie tilta uzbūvēts putnu vērošanas tornis.
Uz salas ap viduslaiku Marienhauzenas pils drupām arī ir gājēju taka ar koka klājumu gar salas piekrasti. Sākumā, 2019. gadā, takas garums bija 442 m, tad 2020. gadā to palielināja vēl par 350 m. Tika iekārtota laivu piestātne. 2020. gada nogalē uz salas tika uzstādīts arī pils makets. Makets izgatavots no nerūsējošā tērauda, uz kura nostiprināts salas alumīnija reljefs ar pili, kas izgatavota no granīta ar raupju virsmu. Starp nerūsējošā tērauda un alumīnija virsmām ir novietota caurspīdīga pleksiglasa loksne ar gaismas diodēm, kas savienotas ar saules baterijām. Iestājoties tumsai, makets var spīdēt apmēram trīs stundas. Maketa arhitekts A. Lapiņš, dizaineris G. Jansons (SIA "Arhitektoniskās izpētes grupa"), realizācija J. Vaivods (SIA "Kalums"), tēlnieks K. Alainis.
Pie pils un pilsētā tika uzstādīti arī informatīvie stendi ar kopējām izmaksām 1132 eiro. Nākotnē plānota tālāka ezera apkārtnes labiekārtošana, 2021. gadā virzienā uz salu jau bija aizvilkts elektrības kabelis un noteiktas laternu un soliņu vietas. Plānots arī veikt drupu konservāciju un nodrošināt arheoloģiskos izrakumus pils iekšpagalmā.
Viļakas pilsdrupas ir valsts nozīmes aizsargājams piemineklis. Piekļuve salai ir no Liepnas ielas (tikai numurs 48a, kas norādīts internetā, ir nepareizs!). Jāseko brūnajai zīmei pa labi līdz stāvvietai, no kuras pēc dažiem avotiem ejams 1 km, pēc citiem 1,4 km.
Informācijas avoti:
"Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons" Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 Infostendi (2021):
|
Pils fotogalerija
Renātas Rimšas foto
Senie attēli
Pils plāni
Rekonstrukcijas un maketi
Atrašanās vieta
Aleksandra Sokolova foto (1999)
Citi foto
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
