Galvenā izvēlne
Galvenā

Latvijas pilis
Latvija - galvenā
Piļu stāvoklis

Aizkraukle I - Ascheraden
Aizkraukle II - Ascheraden
Aizpute (B) - Hasenpoth
Aizpute (O) - Hasenpoth
Alsunga - Alschwangen
Altene - Altona
Alūksne - Marienburg
Āraiši I - Ezerpils
Āraiši II - Arrasch
Ārlava - Erwahlen
Asote - Aszuten
Augstroze - Hochrozen
Babīte - Baboth
Baltava - Baltow
Bauska - Bauske
Bērzaune - Bersohn
Bornsminde - Bornsmünde
Bramberģe - Brandenburg
Burtnieki - Burtneck
Cesvaine - Sesswegen
Cēsis I - Alt-Wenden
Cēsis II - Wenden
Cīrava - Zirau
Daugavpils - Alt-Dünaburg
Daugavpils - Dünaburg
Dignāja - Dubena
Dobe - Doben
Dobele - Doblen
Dole I - Alt-Dahlen
Dole II - Dahlen
Droga - Drogen
Dundaga - Dondangen
Durbe I - Lindale
Durbe - Durben
Dzērbene - Serben
Dzintare - Dsintern
Emburga - Annenburg
Embūte - Amboten
Ēdole - Edwahlen
Ērgļi - Erlaa
Ērģeme - Ermes
Grobiņa - Grobin
Gulbene - Schwanenburg
Ikšķile - Uexküll
Indrica - Nederitz
Jaunpils - Neuenburg
Jelgava - Mitau
Jersika - Gercike
Kalnamuiža - Hofzumberge
Kalsnava - Kalzenau
Kandava - Kandau
Kaupre - Abelhof
Kerkliņi - Kerklingen
Koknese - Kokenhuzen
Krāslava - Kreslawka
Krievciems - Ruschendorf
Krimulda - Kremon
Krustpils - Kreuzburg
Kuldīga - Goldingen
Kvēpene - Kwepen
Lielstraupe - Gross-Roop
Lielvārde I - Alt-Lennewarden
Lielvārde II - Lennewarden
Liepāja - Lyva
Liepene - Lepene
Limbaži - Lemsal
Lokstene - Loxten
Lubāna - Lubahn
Lugaži - Lude
Ludza - Ludsen
Ļaudona - Laudon
Mazstraupe - Klein-Roop
Mākoņkalns - Volkenberg
Mālpils - Lemburg
Mārtiņsala - Holm
Mežotne - Mezoten
Mujāņi - Mojahn
Mūrmuiža - Muremois
Nabe - Nabben
Nereta - Nerft
Nitaure - Nitau
Nurmuiža - Nurmhusen
Pekas kalns - Kaugershof
Piebalga - Pebalg
Piltene - Pilten
Pope - Popen
Priekule - Preekuln
Rauna I - Alt-Ronneburg
Rauna II - Ronneburg
Rēzekne - Rositten
Remīne - Remin
Rīga - visas pilis
Rinda - Angermünde
Ropaži - Rodenpois
Rozbeķi - Rosenbeck
Sabile - Zabeln
Saka - Sackenhausen
Salaspils - Kirchholm
Salacgrīva - Salis
Saldus - Frauenburg
Sēlpils - Selburg
Sigulda - Segewold
Skrunda - Schrunden
Skujene - Schujen
Smiltene - Smilten
Stābeģi - Eichenangern
Stende - Stenden
Suntaži - Sunzel
Svētkalns - Heiligenberg
Svitene - Schwitten
Šlokenbeka - Schlockenbeck
Talsi I - Alt-Talsen
Talsi II - Talsen
Tērvete - Terwetten
Tirza - Tirsen
Trikāta - Trikaten
Tukums - Tuckum
Turaida - Treyden
Ungurpils - Pürkeln
Vainiži - Wainzel
Valmiera - Volmar
Valtaiķi I - Oldenburg
Valtaiķi II - Neuhausen
Vārtāja - Wartagen
Ventspils - Windau
Zaube - Jürgensburg

Pilskalni un iespējamās pilis
Ainaži
Autīne
Dunalka
Engure
Gramzda
Kubesele
Nīcgale
Preiļi
Satekle
Satezele
Ungurmuiža

Citas pilis
Igaunijas pilis
Lietuvas pilis
Citas zemes

Raksti par tēmu:

Dzintares pils (Dsintern)

ar papildinājumu par Apriķu muižu (Apperate, Aprikken)

(13. gadsimts)

Bīskapa vasaļa pils Dzinterna atradās kuršu pilskalna Dzintares (Dzinteres) vietā Lažas pagastā, pašreizējā Dienvidkurzemes novadā (līdz 2021. gadam Aizputes novadā). Pils atrodas apmēram 5 km uz rietumiem no Apriķiem Tebras kreisajā krastā pie Grapstes (Ilmēdes) ietekas, kas ieplūst Tebrā netālu no mazās bijušā Dzintares muižas Gravu māju robežās. (Ernests Brastiņš min šādu interesantu vēsturisku orientieri: 39 km no Veckuldīgas pilskalna, azimuts 237 grādi.) Ja jūs braucat no Apriķiem, 2014. gadā uz Dzintares pilskalnu veda norāde. Un vēl tur ir arī veloceliņš, uz kuru norāda zila zīme. Pilskalna koordinātas: 56°48'23"N, 21°26'48"E.

Mūsdienās no pils uz zemes virsmas nekas nav palicis, un tikai pēc vietas reljefa iespējams kaut ko secināt. Senajam kuršu nocietinājumam bija izvēlēta šaura zemes josla sešu metru augstumā, kas atrodas starp iepriekšminētajām upēm un stiepjas rietumu virzienā. Šaurākajā vietā zemes joslu šķērso plats grāvis, kas savukārt savieno Tebru un Ilmēdi. Tagad šis grāvis ir sauss, tikai pavasarī caur to plūst ūdens. Domājams, ka bijušais grāvis bloķējis ceļu uz 10 m augstu nogāzi. Zemienē aug dižkoks.

Tautu apmešanās karte mūsdienu Latvijas teritorijā pirmsvācu laikmetā. Senā Kursa (Kurzeme), kuršu zemes iezīmētas oranžā krāsā. Atzīmēti arī galvenie pilskalni (bez nosaukumiem).

Aizputes un Dzintares tuvumā ir zināmi daudzi vēsturiski un arheoloģiski pieminekļi - apmēram 15 seno kuršu pilskalni un daudzi kapulauki, kā arī Livonijas piļu drupas. Uz austrumiem no Dzintares pilskalna atrodas 8.-12. gadsimta kuršu kapulauki ar ugunskapiem.

13. gadsimtā Aizpute un tās apkārtne bija daļa no Piemares un Bandavas kuršu zemēm. Šīs zemes savukārt tika sadalītas mazākās vienībās - pilsnovados. Piemare ietvēra Dzintares, Cīravas, Dunalkas un Vecpils novadus, bet Bandava - Aizputi, Lažu, Kalveni un citus.

Pilsnovadi ietvēra noteiktu skaitu ciemu un, kā tiek uzskatīts, bija teritorijas, kas pakļautas vietējam feodālim - pils īpašniekam, kurš tiem uzlika noteiktus pienākumus un iekasēja nodevas. Ap 8. gs. daļa pilskalnu, kurus līdz tam izmantoja visi iedzīvotāji, pāriet aristokrātijas ekskluzīvā valdījumā.

1220. gadā Zobenbrāļu ordenis nolēma iekarot kuršu zemes. 1230.–1231. gadā pāvesta legāts Alnas Balduīns, kurš uz laiku pildīja arī Rīgas bīskapa pienākumus, apsolīja kuršiem palīdzību, ieskaitot pārtiku, apmaiņā pret kristīšanos un cīņu pret pagāniem. Tā rezultātā 1231. gadā Rīgas bīskapija, Zobenbrāļu ordenis un Rīga sadalīja Kurzemi. Tomēr kurši pārkāpa līgumu, tāpēc zobenbrāļi sāka iekarošanas kampaņu. 1233.-1234. gados Kursu aptvēra bruņotas sadursmes starp pāvesta un ordeņa atbalstītājiem. 1234. gadā tika izveidota Kurzemes bīskapija.

Saules kaujā 1236. gada 22. septembrī Zobenbrāļu ordenis tika sagrauts un pārstāja eksistēt. Tā rezultātā Kurzemes rietumu un dienvidu zemju vietējās tautas atbrīvojās no viņa varas. Jaunizveidotais Livonijas ordenis turpināja iekarošanas politiku laikā no 1245. līdz 1253. gadam. Aktīvi turpinājās kārtējās Kurzemes dalīšanas procesi. Apmēram 2/3 teritoriju tika nodotas Livonijas ordenim, bet atlikušās zemes kļuva par Kurzemes bīskapijas daļu. Vēsturiskā 1253. gada 4. aprīļa dokumentā par Kursas sadalīšanu Dzintare ir norādīta bīskapa daļā Piemares zemē kā Sintre, Zyntire starp pārējiem deviņiem nosaukumiem. 1253. gada dokuments par Kursas sadalīšanu (Kēnigsbergas kopija):

Interesanti, ka tolaik Livonijas ordeņa mestrs bija Anno fon Zangerhauzens (Anno von Sangerhausen), viens no diviem Livonijas mestriem, kas vēlāk kļuva par Vācu ordeņa augstākajiem mestriem (1257.-1274. gados)! Pilnīgas skaidrības par Livonijas mestra amata ieņemšanas laiku nav, dažādi avoti sauc 1253. vai 1254. gadu. Mestrs tik ļoti izcēlies kristietības ieviešanas lietās, ka pat dusburgietis Pēteris viņu piemin atsevišķi "Prūsijas zemes hronikā" kopā ar ķaraļiem un svētajiem:
47. PAR BRĀLI ANNO, VĀCU NAMA ORDEŅA VII LIELMESTRU
Brālis Anno, Vācu nama ordeņa VII lielmestrs, tajā laikā bija vīrs ar negrozāmu dievbijību, kurš padarīja daudz laba ordeņa un Svētās zemes stiprināšanā. Viņš nomira jūlija VIII īdās.

Citos, vēlākos dokumentos Dzintare pieminēta kā Dsintern un Sintelin. Īsi pirms Durbes kaujas vācu krustneši uzturējās Vārtājas (Warrach) un Dzintares (Sinteles) pilīs, no kurām kurši savienībā ar lietuviešiem viņus padzina.

Neraugoties uz sakāvi 1260. gada 13. jūlijā pie Durbes ezera un kontroles zaudēšanu pār Kurzemes dienvidu daļu, Livonijas un Vācu ordeņu karaspēks turpināja savu politiku, kas ļāva 1267. gadā atkal pakļaut teritorijas, kas bija atteikušās no ordeņa varas.

Saņēmis lielus svešzemju krustnešu spēkus no Brandenburgas, Čehijas un citām vietām, ordenim izdevās noturēties gan Prūsijā, gan Livonijā. 1261. gadā sākās jauna Kursas pakļaušana, kas pat nedaudzos pieejamajos avotos ir parādīta kā viens no asiņainākajiem periodiem Livonijas iekarošanas vēsturē. Septiņus gadus vācu bruņinieki uzbruka neiekarotajām kuršu pilīm, postīja valsti un iznīcināja iedzīvotājus.

1261. gadā Dzintare esošajiem kuršiem un lietuviešiem, kuri pēc Durbes kaujas tika nosūtīti palīgā kuršiem, uzbruka ordeņa karaspēks. Šos notikumus spilgti izgaismo Atskaņu hronika: “Karaspēka mestrs, jau pieņēmis Kuldīgas brāļus, pieilda: “Man vajag dzirdēt, kādu padomu jūs dosiet. Man prieks, ka jūs vēl esat dzīvi." Pēc viņu ieteikuma viņš tad devās uz kādu pili Dzintari (Sinteles), kas atradās netālu. Lietuvieši tur dzīvoja bez bēdu, kalpoja par algu un labi kalpoja kuršiem. Pietuvojoties pilij, kristīgais karaspēks atpūtās nakti līdz agram rītam. Tad viņi uzbruka pilij, strauji aizsākot lielu kauju. Kristiešiem viss izdevās vislabākajā veidā.

Šim ne visai stiprajam pilskalnam ir ievērojama vieta kuršu cīņu vēsturē, jo 1261. gadā šeit kopā ar vietējiem iedzīvotājiem varoņu nāvē krita lietuviešu garnizons. Drosmīgie karotāji, kas aizstāvēja koka pili, nesavtīgi pretojās krustnešiem. Nespēdami sagrābt Dzintari tiešā triecienā, ienaidnieki pili aizdedzināja, aizmetot grāvi ar degošiem kokiem. Pils aizstāvji turpināja cīnīties pat uguns liesmās un visi kā viens krita kaujā. Visus pils iedzīvotājus, kuri izglābās no ugunsgrēka, bet bija vecāki par 11 gadiem, vācieši nogalināja. Viņi iemeta ugunī visus zēnus, kas vecāki par 11 gadiem. Sievietes un bērnus kopā ar bagāto laupījumu aizveda uz Aizputi.

Rimberta hronikā arī aprakstīta kuršu un lietuviešu karaspēka sakāve, kad krustneši pils grāvi piepildīja ar malku un aizdedzināja. Par to, ka ugunsgrēks pili apņēmis lielās liesmās, liecina apmetnes kultūrslānī atrastie pārogļojušies graudi, kuru paraugs tagad apskatāms Rīgas Etnogrāfiskajā muzejā.

Šādi rīkojoties, vācieši septiņus gadus (līdz 1267. gadam) plānveidīgi dedzināja kuršu pilis un nocietinājumus, postīja valsti un iznīcināja iedzīvotājus. "Atskaņu hronikas" rindās aprakstīta Dzintares, Aizputes, Lažas, Markaišu, Grobiņas un Griezes piļu bojāeja. Šajos gados 67 kuršu pilis liesmas un dūmi pacēla debesīs kopā ar šajā karā bojāgājušo dvēselēm. Vācieši nodedzināja gan tās pilis, kuru iedzīvotāji pretojās, gan tās, kuru iedzīvotāji padevās gūstā vai pameta pili.

Daļa kuršu tolaik vai nu brīvprātīgi pameta valsti, vai arī tika piespiedu kārtā nogādāti Vidzemē, kur uz to laiku bija izveidojušies vairāki kuršu ciemi. Kuršu cīņas par savu neatkarību beidzās ar pazemojošu kapitulācijas līgumu Rīgā 1267. gadā, ko kuršu vadoņiem uzspieda ordeņa mestrs Oto Luterbergs.

Tagad, kad Kursa bija pilnībā iekarota, ordenis varēja dāsni piedot kuršiem viņu nepaklausību, atgriešanos pie savas ticības un brīvības. Saskaņā ar šo vienošanos abas puses solīja viena otrai neatgādināt kara laikā nodarīto un nedomāt par atriebību. Iekarotajiem kuršiem bija jādod jaunajiem zemes valdniekiem no katras saimniecības un 4 gadu veca zirga divi rudzu pūri, un ar savu maizi jādodas pildīt darba dienestu - celt ordeņa pilis.

Tad, kad bruņinieki un krustneši postīja valsti, iznīcināja kuršu militāros un administratīvos centrus, viņi varēja rīkoties, nebaidoties no jebkādas kuršu pretestības draudiem. Tebras un Grapstes (Ilmēdes) upju satekā 25 m platajā un 75 m garajā Dzintares pilskalnā, domājams, apmetās vācu garnizons. Par vāciešu klātbūtni pilī liecina atrastie priekšmeti un krāšņu paliekas, kuru būvniecībā izmantoti ķieģeļi. Tādu vietējo iedzīvotāju piļu, kurās 13. gs. kādu laiku dzīvoja vācieši, droši vien bija diezgan daudz. Dažas no tām ir pieminētas hronikās un dokumentos.

Ir zināms 14. gadsimta sākuma dokuments, kurā Kurzemes bīskaps Burhards (1300-1310) piešķir par lēņiem sešiem vācu vasaļiem pilis Sakā un Dzintarē. Šis dokuments ienes skaidrību Kurzemes piļu būvniecības vēsturē. No dokumenta redzams, ka sākotnēji Dzintare bijusi Kurzemes bīskapa pils un tikai pēc tam kļuvusi par vasaļu pili. Tās dibināšana acīmredzami datējama ar 13. gadsimta beigām.

Pats dokumenta teksts: "Kurzemes bīskaps Burhards, prāvests Bertolds un Doma kapituls, piekrītot Livonijas ordeņa mestra, landmaršala, komtura Hoijera, Kuldīgas komtura Rūdolfa, ordeņa mestra kapelāna Vernera, Kuldīgas fogta Reinfrīda un citu ordeņa brāļu lūgumiem, piešķir kopīgās rokas lēni Heinriham Helmēdem, Bernāram, sauktam par Gangu, Konrādam, sauktam par Meju, Teodoriham, sauktam par Šperlingu, viņa radiniekiem no mātes puses Teodoriham un Frīdriham Ringstīdēm Sakas un Dzintares pilis, atskaitot Prūseniekus (Prusse, Dzērves pagastā) un Kārkļus, un Adzes bīskapa daļu (Gudenieku pagastā), ar nosacījumu, ka šie minētie vasaļi šajās vietās apmetīsies uz četriem dzīves gadiem, pretējā gadījumā šis lēnis tiks uzskatīts par nenotikušu".

Vietnes autora piezīme: Ilmēdes (Grapstes) upīte acīmredzot nesusi bīskapa vasaļa un šo vietu īpašnieka Heinriha Helmēdes vārdu. Tātad lēnis ticis lietots.

Kā jau minēts, Livonijas laikā krustnešu nopostīto kuršu pilskalnu vietā vācu feodāļi cēla nocietinātas mūra pilis. Aizputē bija gan Livonijas ordeņa, gan Kurzemes bīskapa pilis. Bīskapam bijušas arī pilis Cīravā, Valtaiķos un Dzintarē. Taču par pēdējo turpmākajos gadsimtos ziņu praktiski nav, pēc tam ne Lēviss of Menārs, ne citi pētnieki neminēja nekādas hronoloģiskas laikazīmes, kas būtu saistītas ar Dzintari.

Ernesta Brastiņa ekspedīcija 1920. gados atrada Dzintares pilskalnu aizaugušu ar vareniem ozoliem. 21. gadsimtā pilskalna vieta tika notīrīta, šeit ir kluss un apkārtnē cilvēki praktiski nav redzami, lai gan tuvumā ir viensētas.

Latviešu folkmetāla grupa "Skyforger" savu dziesmu "Kurši" veltījusi Vārtājas un Dzintares pilskalniem un tajos dzīvojošajiem kuršiem.

Laika gaitā Dzintares apkaimē radās citi pievilkšanas centri muižas un baznīcas veidā Apriķos (ordeņa laikos Apperate), 5 km no bijušā pilskalna. Vēl 4 km no Apriķiem atrodas leģendārā latviešu dzejnieka - Neredzīgā Indriķa kaps.

1. PIELIKUMS: Apriķu luterāņu baznīca

Apriķu luterāņu baznīca šobrīd tiek uzskatīta par vienu no greznākajām baznīcām Kurzemē. Ārēji tā īpaši neatšķiras no citām Kurzemes kulta celtnēm, bet interjers ir bagāts ar unikāliem kokgriezumiem un griestu gleznojumiem. Tradicionālā viennavas mūra baznīca ar daudzstūru kori celta ap 17. gadsimta vidu. Pārbūvēta 1710. gadā un papildināta ar arhaiskas formas taisnstūrveida rietumu torni ar piramīdveida smaili, kas klāta ar koka jumstiņiem.

Salīdzinot ar fasāžu askētismu, iekšējā apdare pārsteidz ar plastisku elementu pārpilnību un polihromiju. Lēzenā koka velve, kas atkārto Ēdoles luterāņu baznīcas nokarenās (stalaktīta) velves formu, ir dekorēta ar nimfu un ģēniju attēliem, kas gleznoti maigā rokaila manierē uz debesu fona (1744-1746, gleznotājs I.F. Rode no Prūsijas). Grebtie koka retablo un kancele (1740. gadi), muižnieku divstāvu loža un dziedātāju kora margas (1710, domājams, tēlnieks I. Kreifelds no Liepājas) piesātināti ar skulptūrām un ornamentālu dekoru, kuru raibumā un raupjā izpildījumā jūtams baroka un rokoko mākslas interpretācijas tautiskais naivums. Iekšējā apdare atjaunota 1938. gadā.

2. PIELIKUMS: Apriķu muiža

Apriķu muiža atrodas vienu kilometru uz austrumiem no ciemata centra. Taisnstūrveida plānojuma vienstāva māja celta baroka stilā no 1742. līdz 1745. gadam. Atrodas starp plašu pagalmu un parku. Tai ir vienāds risinājums parka un pagalma fasādēm: centrālais plakans rizalīts ar trīsstūrveida frontonu izceļ simetrijas asi, uz kuras izvietotas ieejas ēkā un mazi vestibili. Fasādēm gandrīz pilnībā trūkst arhitektoniskās apdares detaļu (saglabājušās tikai rustu paliekas ārsienu un rizalītu stūros), taču tās atstāj monumentalitātes iespaidu sava lielā garuma (ap 50 m) un grandiozs četrslīpņu jumts, kas klāts ar dakstiņiem. 19. gadsimta vidū vienam no mājas galiem tika piebūvēts astoņstūru neogotisks tornis.

Galvenais mākslinieciskais akcents ir zelmeņu timpānos izvietotais skulpturālais dekors - tie ir alegoriski un heraldiski bareljefi, kas Dienvidvācijas rokoko raksturīgajā izsmalcinātajā manierē izkalti no gaišpelēka smilšakmens. Galvenās fasādes frontonā redzams reljefs ar baronu Osten-Zakenu un Korfu dzimtas ģerboni, kas tiek uzskatīts par greznāko starp šāda veida detaļām Latvijas muižās.

Kungu nama vidusdaļā papildus vestibiliem ir šķērsām ēkai orientēta liela divstāvu zāle un parādes apartamentu anfilādes; sānos bija dzīvojamās telpas. Interjerā saglabājušies daudzi sākotnējās apdares elementi: rokaila holandiešu krāsnis ar izkrāsotām, rozā un zilām flīzēm, ozolkoka logu slēģi, kaltas metāla daļas, parkets, ar intarsiju rotātas durvis u.c. Viens veramo durvju pāris 1939. gadā tika nosūtīts uz Rīgu, kur tas tika iebūvēts prezidenta kabineta durvju ailē Rīgas pilī, kur tas atrodas līdz pat šai dienai.

Muižas kompleksā ietilpst arī pārvaldnieka un kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. gada kungu ēkā darbojās skola un bija iekārtots novadpētniecības muzejs. Muzejs strādāja tikai ēkas augšējā stāvā. 1950. gados parādījās veranda, kas paslēpa parka fasādes frontonu, un pēc gaiteņu pagarināšanas dažas telpas zaudēja sākotnējās proporcijas. Muižas laikā vairākas reizes mainītas ārdurvis, bet iekšdurvis saglabājušās jau no pašiem pirmsākumiem. Padomju laikos, kad runāja par koka saglabāšanu, tas nozīmēja visu nokrāsot ar biezu krāsas slāni. Tā rezultātā cieta vecās durvis, mēbeles, grīdas un koka kāpnes.

Kopš 2018. gada beigām muiža pilnībā ir vietējā muzeja rīcībā. 2021. gada pašā sākumā, lai gan bija ierobežojumi Covid-19 dēļ, gads sākās ar paveiktajiem fasādes durvju darbiem, kas tika veidoti pēc 19. gadsimta otrās puses parauga, savukārt iekšdurvis tika restaurētas un izskatās tieši tāpat kā muižas laikā. "Iekšdurvis ir pilnībā autentiskas, savukārt ārdurvis ir atjauninātas, veidotas pēc 1860. gada parauga," stāsta muzeja vadītāja Aina Cērmane. Koka durvis restaurēja aizputnieks, galdnieks un restaurators Edgars Balodis. Tā kā ēka ir kultūrvēsturisks objekts, sākotnēji restaurācijai bija plānots piesaistīt Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, taču tas neizdevās - sapni palīdzēja īstenot bijušā Aizputes novada pašvaldība.

Kad muižas ēkā līdz 2018. gadam saimniekoja Apriķu pamatskola, durvis no fasādes puses bija aizkrautas ar garderobes skapjiem, un istabā bija iekārtots kabinets. Skolēni un darbinieki no un uz skolas telpām pārvietojās pa pagalma ieeju. Direktora kabinetā bija durvis, taču tās nav oriģinālajā muižas plānojumā, tāpēc tās tiek turētas aizvērtas. Pēc tam, kad visa ēka tika nodota muzejam, pagrabi tika iztīrīti, tajos ieklāta bloku grīda, un tiek domāts par krāsns likšanu, uz kuras varētu vārīt zupu vai cept piparkūkas. Tā kā muižā notiek restaurācija, muzejs ieguva jaunas vitrīnas tematiskajai izstādei "Sadzīves priekšmetu trauslums". Iepriekš vitrīnu vietā tika izmantoti no skolas laikiem saglabātie skapīši.

2021. gadā muzeja vadītāja A. Cērmane nodevās Rundāles pils mājaslapā atrastās Apriķu muižas keramiskās krāsns izpētei ar mērķi to atjaunot. Rundāles pils muzejā glabājas arī citi Apriķu muižas artefakti. Piemēram, frontona fragments (1745), domājams, Johana Bernharda Otenbergera darbs (skat. fotoattēlu zemāk).

Interesants fakts: 1901. gadā Apriķu muižu iegādājās neviens cits kā Karls Gustavs Mannerheims (1867-1951), kurš bija Somijas prezidents un leģendārais Mannerheima līnijas nocietinājumu sistēmas autors (1939-1940). Mannerheima draugs barons Goiningens-Gīns, zinot sarežģīto situāciju viņa ģimenē (laulātie nemitīgi strīdējās), piedāvāja tiem iegādāties īpašumu viņa dzimtajā Kurzemē, spilgti aprakstot turienes skaistumu. Mannerheims negaidīti aizrāvās ar šo ideju. Viņš devās uz Liepāju (Lībavu), pēc tam uz Apriķiem (Aprikenu), kur iepazinās ar muižu.

Neuzticot vīram naudu, viņa sieva Anastasija pati devās uz Liepāju, kur parakstīja īpašuma pirkšanas līgumu un nokārtoja visas finanšu lietas. Augusta sākumā Mannerheimi ar kalpiem un saimniecības mantām devās uz Apriķiem. Šīs bija Mannerheima pēdējās ģimenes izbraukuma brīvdienas viņa Krievijas dzīvē.

Apmeties vecajā muižnieku mājā, Mannerheims attīstīja enerģisku darbību. Anastasija negaidīja no sava vīra šādu aktivitāti un sāka ticēt, ka tagad viss mainīsies uz labo pusi. Muižas dīķos Mannerheims mēģināja audzēt zivis, īpaši karpas, kas tajos gados bija ļoti pieprasītas Eiropas tirgū. Tomēr visi barona pasākumi cieta fiasko: gan zivkopība (jaunajos dīķos visas zivis gāja bojā), gan "piena kampaņa", un drīz ģimene atgriezās Pēterpilī.

1903. gads Mannerheima ģimenes dzīvē pārmaiņas neienesa. Neizdevās normalizēt attiecības ar sievu. Neko nesakot vīram, Anastasija paņēma visus Apriķu muižas dokumentus un kopā ar meitām aizbrauca uz Franciju. Gustavs palika bez īpašumiem. Bija jādomā, kā iztikt tikai no virsnieka algas, kā nomaksāt parādus, kuru summa draudīgi auga.

Ierodoties Maskavā 1904. gada 10. oktobrī, apakšpulkvedis Gustavs Mannerheims apciemoja sievas māsu Sofiju Mengdenu un viņas vīru. Otra diena pilnībā pagāja, tiekoties ar sievas tēvoci baronu Meijendorfu fon Ikskulu, kurš ieradās no savas Poduškinas muižas netālu no Maskavas. Saruna bija par Apriķu muižu Kurzemē. Barons saņēma ģenerālpilnvaru savai pārvaldībai no Anastasijas Mannerheimas. 1904. gada augustā Mannerheims apmeklēja muižu, kur izstrādāja tās attīstības sīku plānu. Tomēr Meijendorfs sāka sabotēt visus Gustava pasākumus. Rezultātā pēc Anastasijas lēmuma 1906. gada novembrī īpašums tika pārdots, bet nauda par to pārskaitīta uz Parīzi.

Kolāžā zemāk - Mannerheima piemineklis Helsinkos Mannerheima prospektā, izmantotas senas pastkartes un autora fotogrāfijas 2016. un 2017. gadā. Tēlnieka Aimo Tukiainena veidotā pieminekļa atklāšana notika 1960. gada 4. jūnijā par godu maršala Mannerheima dzimšanas 93. gadadienai.

Informācijas avoti:

“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004
I. Šterns “Latvijas vēsture 1280-1290. Krustakari” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002
I. Šterns “Latvijas vēsture 1290-1500” Latvija; “Daugava” 1997
E. Brastiņš “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” Rīga, “Vālodze” 1923
Enciklopēdija “Latvijas pilsētas” Rīga “Preses nams”, 1999
D. Vasmanis “Cēsu novada pagātnes ainas” Cēsis, Cēsu muzeju apvienība 1996
E. Dunsdorfs “Grāmata par Saldu” Kārļa Zariņa fonds Melburnā, 1995
A. Heniņš "Ventas sakta" Rīga, “Preses nams”, 2002
A. Plaudis “Ceļvedis pa Latviju” Rīga, “Jumava” 1998
V. Veilands “Latvija kabatā” Rīga, 1995
В. Чантурия, Й. Минкявичюс, Ю. Васильев, К. Алттоа, "Белоруссия-Литва-Латвия-Эстония", "Искусство", М., 1986 г.
"История Латвийской ССР. Т.1 "С древнейших времен до 1860 г." Рига Изд-во Академии наук Латв. ССР 1952
“Курземе. Туристские маршруты” Рига Латгосиздат 1960
Brošūra, К.К. Лавринович "Орден крестоносцев в Пруссии" (tipogrāfijas datu nav)
Л. Власов "Маннергейм" серия ЖЗЛ, М., "Молодая гвардия" 2005
https://www.latvijas-pilskalni.lv/dzinteres-pilskalns/
http://www.historia.lv/publikacijas/akadeemiskie_raksti/zeids.001.htm
https://www.vietas.lv/objekts/dzintares_pilskalns/
https://lv.wikipedia.org/wiki/Dzintares_pilskalns
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B0%D0%BC%D1%8F%D1%82%D0%BD%D0%B8%D0%BA_...
https://lr4.lsm.lv/lv/raksts/100-dabas-dargumi/apriki.-po-puti-krestonoscev.a87966/
https://lv.wikipedia.org/wiki/Apri%C4%B7i
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9C%D0%B0%D0%BD%D0%BD%D0%B5%D1%80%D0%B3%D0%B5%D0%B9%D0%BC,_...
https://rus.liepajniekiem.lv/novosti/v-krae/ponemnogu-obnovljajut-starinnoe-planirovanie-pomest-ja-apriki/
http://www.aroundlatvia.lv/index.php?lang=1&f=20
https://www.sofijaslaivas.lv/2012/02/06/noslegusies-viktorina-par-vartajas-upi/

Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2014)

R. Rimšas foto (1999)

Pils plāni

Atrašanās vieta

Citi foto (2017)

Citi foto

Senie attēli

Baznīca un muiža
Apriķos
R. Rimšas un V. Smoļika foto (2014-2015)

Citi foto

© Renātas Rimšas dizains