|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Lubānas pils (Lubahn, Egeste)(līdz 1455. gadam)
Egestes jeb Lubānas pils bija Rīgas arhibīskapa un viņa vasaļu Tizenhauzenu pils. Pils atrašanās vieta nav zināma, tās lokalizācijai ir vairāki varianti. Iespējams, laika gaitā arheologi spēs tikt pie atbildes uz šo jautājumu. Ir vismaz četras iespējas, kur varētu bijusi Lubānas pils. Divas iespējamās vietas atrodas Madonas novada Lubānas pilsētiņā, 198 km no Rīgas, Aiviekstes upes labajā krastā. Un divas ārpus Lubānas - Meirānu (Visagala) pilskalns un Aronas pilskalns. Lubānas koordinātas: 56.8999269, 26.7198789
Tiek uzskatīts, ka Lubānā pils varētu atrasties Pārupes rajonā blakus bijušajai Lubānas muižas kungu ēkai, netālu no pašreizējā tilta. Mūsdienās no kungu mājas nekas nav saglabājies, izņemot pagrabus, taču attiecībā uz tās atrašanās vietu ir versija, ka pilsvieta varētu būt starp Parka ielu un Aiviekstes upi uz ziemeļiem no brāļu kapiem, tieši pie upes. Upe šajā vietā atrodas apmēram 88 m augstumā virs jūras līmeņa. Parka iela agrāk bija bijušās muižas galvenais ceļš.
Saskaņā ar otro versiju pils Lubānā varētu būt atradusies uzkalnā starp Ozolu un Baložu ielām, uz ziemeļrietumiem no kapsētas. Uzkalns, vienīgais šajā rajonā esošais, atrodas 200 metru attālumā no upes un paceļas 105 m virs jūras līmeņa. Starp Baložu un Ozola ielām atrodas pacēlums, kas pēc lieluma būtu piemērots pilij. Bet, visticamāk, šīs hipotēzes autors vienkārši apskatīja topogrāfisko karti, ieraudzīja tajā aptuveni metru augstu pacēlumu un nolēma, ka ar to pietiek hipotēzei. Praksē padomju laikā uzceltu daudzstāvu dzīvojamo ēku celtniecībai šajā purvainajā teritorijā bija nepieciešams izveidot nelielu uzbērumu lietus ūdens notecei. T.i. tas, visticamāk, ir padomju laika veikums.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka šeit bijusi pirmā apdzīvotā vieta Baltijas valstīs pēc ledāju kušanas. Lubāna un Burtnieki ir vecākās zināmās cilvēku apmetnes šajā reģionā. Cilvēku parādīšanās Latvijā attieca uz paleolīta beigām. No 9. gadu tūkstoša līdz 4. gadu tūkstoša vidum pirms mūsu ēras - pirmsboreālajā, boreālajā periodā un atlantiskā perioda sākumā šeit dzīvoja mezolīta ciltis. Viņu apmetnes tika atklātas Lubāna baseinā - Osa, Zvidze (kas ir viena no vecākajām mezolīta apmetnēm Latvijā). Vairāk nekā 20 vietās tika atklāti nejauši atradumi (Lubāna ezera sēkļos u.c.), kā arī šajā apkaimē no 1938. līdz 1999. gadam arheologi atklājuši apmēram 30 akmens laikmeta apmetnes. Pie agrīnā neolīta pieminekļiem (4. gt. vidus - 3. gt. vidus p.m.ē.) pieder Osas, Zvidzes, Sārnates u.c. apmetnes.
12. gadsimta sākumā pa Aiviekstes upi gar Lubānu vedis tirdzniecības ceļš, kas savienoja Koknesi un Alūksni, par ko liecina arheoloģiskie atradumi, jo īpaši dzintara rotaslietas. Egestas pils ir pieminēta 1213. gadā Rīgas bīskapa Alberta dekrētā par zemju sadalīšanu ar Zobenbrāļu ordeni: "Kokneses cietoksnis mums padevās. Kopā ar viņiem - Gerdine, Egeste, Marksne un Cesvaine - kas atrodas lejāk Aiviekstes un Daugavas upēm."
Saskaņā ar K. fon Lēvisu of Menāru (1922), Egestes pils (castrum Egeste), kura 1213. gadā bija Rīgas bīskapa īpašumā, jāsaprot kā Aiviekstes pils (Ewstburg). J.G. Arnts (1753) viņu nevarēja pieminēt kā Krievciema Aiviekstes pili vai akmens nocietinājumu (Ewst, wohl ein gemauertes Haus). Lēviss of Menārs, bez šaubām, lokalizēja pilskalna atrašanās vietu vietnē aiz Meirāniem, par ko rakstīja "Burgenlexicon":
Lubāna Vendenes apriņķī Evstas upes labajā krastā, visticamāk, ir identiska tai, kas minēta 1213. gadā kā Castrum Egeste (Evstburga) pie Meirāniem, pie Visagala ciemata Ubanu mājām. Arnta pieminētā (II, 346) Evstas pils, droši vien, ir vecā Egeste, vēlākā Lubāna. Lubāna nosaukums parādās dokumentos 1305. gadā attiecībā uz ezeru, uz kuru sev pretendēja arhibīskaps Frīdrihs fon Pernšteins. Bertrāms fon Tīzenhauzens 1455. gadā pārdeva Odenzē, Rušendorfas un Lubānas muižas savam brālim Johanam. Polijas karalis 1559. gadā saņēma Lubānas pili.
1913. gada vasarā tika veikti izrakumi pilskalnā pie Meirāniem, kas kopā ar vietu, kur atradās pils, kopš 1862. gada tika atdalīta no Lubānas pilsmuižas, un tika atklāti akmens pamati bez javas, seni 9.-12. gadsimta priekšmeti un plaša grāvja, kas izklāts ar baļķiem, kā rezultātā izrādās pretrunīgi, vai vispār kādreiz ir bijusi Lubānas akmens bruņinieku pils.
Senlietas, kas tika iegūtas 1913. gadā, bija raksturīgas 9.-12. gadsimta latgaļiem. Joprojām paliek atklāts jautājums par "Aiviekstes pils" iespējamo atrašanās vietu. Visticamāk, ka Lubānas pils tika uzcelta daudz vēlāk, un tā jāmeklē pie bijušās Lubānas muižas. Bet arī tur nav ne pils drupu, ne pils vietas, kas saistīta ar seniem nostāstiem.
Lubānas vārds vēsturiskos dokumentos pirmo reizi parādās 1305. gadā, kad arhibīskaps Frīdrihs Pernšteins pieprasīja sev Lubānas ezeru. Lubāna dokumentos tiek pieminēta arī kā Luban, Lubban. Prūšu vēsturnieks Antons Frīdrihs Bīšings (Anton Friedrich Büsching) savā grāmatā “Ziemeļu valstu un Krievijas zemju apraksts” (sk. ilustrāciju augstāk) par pils celtniecības datumu nosauc 1304. gadu.
Rīgas arhibīskapi vēl 14. gadsimta sākumā sūdzējās pāvestam, ka Livonijas ordenis sagrābis viņu pilis, kā arī Lubānas un Burtnieku reģionus, un Polockas pili ar novadu. Arhibīskaps Fromholds pēc 1354. gada devās uz pāvesta galmu, lai tur pats aizstāvētu savu lietu. Pāvests Inocents VI uzdeva kardinālam Franciskam izšķirt strīdu. Pagāja vairāki gadi pirms tiesvedības sākuma, un tikai 1359. gadā abu pušu pārstāvji tika uzaicināti uz Romu sniegt paskaidrojumus.
Arhibīskapa prokurators apsūdzēja ordeni par daudzām vardarbībām pret arhibīskapu, apsūdzēja ordeņa brālību par Rīgas, Treidenas, Kokenhūzenas, Vainzelsas, Smiltenas, Lubānas un citu arhibīskapu muižu nelikumīgu sagrābšanu, un pieprasīja atlīdzību par šo okupāciju. Ordeņa prokurators noliedza apvainojumus un apgalvoja, ka 1353. gada pāvesta bulla izmānīta ar mahinācijām.
Kardināls Francisks 1359. gada 23. decembra spriedumā cita starpā lēma, ka arhibīskapa īpašumi, kas viņam piederēja līdz 1320. gadam, paliek Ordenim. Pāvests Innocents VI apstiprināja šo lēmumu 1360. gada 16. martā. Tomēr Livonijas ordenis par Burtnieku un Lubānas novadiem vēl ap 1366. gadu skaidroja, ka Lubānas ezeru tas kopā ar Rēzekni saņēmis no Polockas kņaza, demonstrējot attiecīgus dokumentus.
Savā aizsardzībā arhibīskapi paļāvās uz saviem vasaļiem. Viens no tā laika arhibīskapa vasaļu, galvenokārt Tīzenhauzenu, pienākumiem bija aizsargāt Rīgas arhibīskapijas zemes no lietuviešu sirojumiem. Tāpat varēja būt arī uzbrukumi no Livonijas ordeņa Latgales pilīm. Lubānas pils kļuva par vienu no priekšposteņiem austrumu-dienvidaustrumu aizsardzības līnijā (Krustpils–Ļaudona–Lubāna–Gulbene). Aiviekstes un Pededzes upes veido lielu dabisko barjeru. Abas bīskapa pilis - Ļaudona un Lubāna bija veiksmīgi novietotas upes labajā krastā, t.i., Rīgas pusē, apsargājot pārcelšanās vietas.
Apdzīvotā vieta, kas atradās Aiviekstes otrā pusē, pretī iespējamajai pils vietai, bija arī tāda paša nosaukuma baznīcas draudzes centrs. Aiviekste vijas 2 km cauri pašreizējās pilsētas teritorijai. Sīkāk par Aivieksti šajās vietās no "Krievijas ģeogrāfijas un statistikas materiāliem. Līvzemes guberņa" (1864. gads):
Ir zināms, ka Bertrāms Tīzenhauzens 1455. gadā pārdeva vairākas muižas savam brālim Johanam: Odzienu, Krievciemu un Lubānu. Tas tiek uzskatīts par pirmo pils pieminēšanu vēsturiskos avotos. Ē. Mugurēvičs (1974) uzskatīja, ka Lubānas pils varētu būt celta pirms 1455. gada. Tāds pats viedoklis bija I. Šternam (1997). L. Arbuzovs (1938) savukārt Lubānas pils celtniecību attiecināja uz 14. gadsimtu.
Tā kā nav saglabājušās nekādas redzamas cietokšņa pēdas vai tā apraksti un nav veikti arheoloģiskie izrakumi, tad neko nevar teikt par nocietinājumu veidu un arhitektūru. Jādomā, ka tā bija maza pils, līdzīga nocietinātai muižas kungu mājai. Dažu vēlāko pils aizsargbūvju aptuveno plānojumu var minēt pēc citu 17.-19. gadsimtu Livonijas piļu plāniem.
1481. gada februārī, kad maskaviešu karaspēks pēc cara Ivana III pavēles karoja ar Livoniju un mēnesi uzturējās Vidzemē, viņi nikni uzbruka visiem Rīgas arhibīskapijas cietokšņiem. 1540. gadā Lubānas muiža piederēja arhibīskapa vasaļu Tīsenhauzenu ģimenei un administratīvi bija pakļauta Ļaudonas pilij.
1558. gada 14. septembrī Livonijas ordenis noslēdza līgumu par militāru savienību ar Poliju un Lietuvu, kas kļuva par formālu iemeslu Krievijas caram Ivanam IV uzsākt Livonijas karu. 1559. gada 31. augustā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils Viļņā noslēdza jaunu aizsardzības līgumu. Polija apņēmās ar militāru spēku atbalstīt ordeni cīņā pret Krieviju, bet ordenis - ieķīlāt Polijai dažus pierobežas apgabalus un pilis, proti: Marienhauzenu (Viļaku), Lubānu, Ašeratu (Aizkraukli), Dineburgu (Daugavpili), Rozitenu (Rēzekni), Lucenu (Ludzu), ar nosacījumu samaksāt septiņsimt tūkstošus guldeņu kara beigās; un Karalis apņēmās ar visiem spēkiem iestāties par Livoniju, atjaunot tās īpašumu neskartumu un brālīgi dalīties ar ordeni nākotnes iekarojumos Krievijā.
1564. gada 19. jūlijā uz Livoniju nosūtītais sekretārs Johans Molinuss vēstījumā Meklenburgas hercogam Johanam Albrehtam īsi apraksta Rīgas arhibīskapijas cietokšņu stāvokli. Viņš uzskaita 19 pilis, tostarp Lubānu, kas ierakstīta nevis kā pils, bet gan kā parasta muiža (hof).
1568. gadā poļu pārvaldnieks Livonijā Hodkevičs Ļaudonu kopā ar Lubānu un citām tai pakļautajām teritorijām mūža lietošanā atdeva Kristofam Jackovam fon Bankovskim (Bankovam). 1575. gada 21. oktobrī Hodkevičs nodeva Ļaudonu savam padomniekam Heinriham fon Tīzenhauzenam no Bērzaunes ar nosacījumu, ka pēdējais nodrošinās Jackovam atbalstu un izmitināšanu mūža garumā.
Precīzs Lubānas pils iznīcināšanas laiks ir tikpat neskaidrs kā tās uzcelšanas gads un atrašanās vieta. Iespējams, tā gājusi bojā Livonijas kara laikā kādā no maskaviešu iebrukumiem. Pēc 1577. gada pils vairs netika atjaunota. Blakus tika uzcelta parasta lauku muiža. 1582. gadā Lubānas pils Jamas-Zapoļskas pamierā netika pieminēta.
1596. gada 1. maijā Polijas karalis Sigismunds III neapstiprināja muižas nodošanu mantojumā Tīzenhauzeniem, ko Hodkevičs bija iepriekš apstiprinājis, bet tikai atļāva Johanam fon Tīzenhauzenam un viņa dēlam Heinriham dzīvot Lubānā viņu dzīves laikā.
Vēlāk zviedru karalis Gustavs II Ādolfs (1594-1632) saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem un palīgiem dāsni izdāļāja valsts zemes un īpašumus iekarotajās Livonijas teritorijās. Piemēram, ģenerālis Juhans Banners saņēma Bērzauni kopā ar Dieveni, Zelgausku (Zeļgovskiju), Mārcienu, Ļaudonu, Lubānu utt. Tādējādi pēc iekarošanas Vidzeme tika pārvērsta par zviedru muižkungu un militāri birokrātiskās elites svarīgāko ienākumu avotu.
Zviedru laikos Vidzemē 1641. gadā Ļaudonas, Lubānas, Bērzaunes, Mārcienas un citi muižu īpašumi veidoja vienu muižu 114 akru platībā (pēc Heinriha fon Hāgemeistera, 1836). 1643. gadā dokumentos minēta apvienotā Lubānas un Ļaudonas baznīcas draudze. Zināms, ka 1630. gadā te sprediķus lasīja mācītājs no Kalsnavas, bet 1641. gadā katru trešo svētdienu kādā rijā dievkalpojumus vadīja mācītājs no Ļaudonas, jo baznīca bija nopostīta (vai tika domāta zudušī pils kapela?). Zināms, ka pirmā koka baznīca Lubānā tika uzcelta 1648. gadā Lubānas muižas īpašnieka Heinriha fon Kronšterna vadībā. Lielā Ziemeļu kara laikā no baznīcas tika noņemts zvans, un pēc tam 1703. gadā baznīca tika nodedzināta. Pēc 1745. gada bija mēģinājumi atjaunot baznīcu.
Ar Ziemeļu karu ir saistīta vietējā leģenda par Lubāna ezera veidošanos.
1738. gadā Ļaudonas, Lubānas un Odzienas muižas piederēja baronam Kārlim Ludvigam fon Mengdenam, Krievijas Tiesu kolēģijas viceprezidentam ķeizarienes Annas Ivanovnas vadībā. 1744. gadā ķeizariene Jeļizaveta konfiscēja Mengdena īpašumus, bet viņu pašu izsūtīja uz Sibīriju. Muiža tika uzdāvināta ģenerālleitnantam grāfam Aleksandram Šuvalovam. Ar 1744. gada 25. jūlija dekrētu lielās muižas tika piešķirtas brāļiem P.I. un A.I. Šuvaloviem (Ļaudonas un Lubānas muižas).
Bīšings piemin, ka Lubānas pils 1777. gadā bija sabrukusi. 1780. gada 15. februārī leitnants Ernsts Johans fon Hennins par 55 000 rubļu pārdeva Lubānu valsts padomniekam Oto Hermanim fon Fītinghofam.
Slepenpadomnieks senators Oto Hermanis Fītinghofs-Šēls (Vietinghoff-Scheel, 1722-1792) tobrīd jau bija daudzu Vidzemes muižu īpašnieks, tāpēc dažkārt tika dēvēts par nekronētu Līvzemes karali. Ir liecības, ka Fītinghofs lepojās ar to, ka no saviem dzimtas īpašumiem Alūksnē un Lubānā varējis nojāt līdz Rīgai, mainot zirgus tikai savos īpašumos. Pēc viņa nāves par muižas īpašnieku kļuva viņa brālis Burhards (1767-1829).
Augusts Vilhelms Hupels 1782. gadā savās "Topogrāfiskajās piezīmēs" raksta, ka "Lubānā nav atrodamas nekādas senas pils pazīmes, pat ne būvakmeņi, kas būtu turp jāpārvieto pa vienam no vismaz jūdzes attāluma. Uz rietumiem no muižas atrodas Pilskalnu sēta, kas pēc nosaukuma nozīmē pili; starp tām šeit varētu stāvēt cietoksnis, ja vien tiktu atrasti celtniecības akmeņi, bet mūru palieku šeit nav".
Tā kā no pils nekas nav saglabājies, tautas teikās tā var līdzināties citām pilīm, kas “nogrimušas” vai “iekritušas” pazemē. Tā, piemēram, pastāv teika, ka Varakļānu muižas pils ziemeļrietumu stūrī ticis iemūrēts kaut kāds “dzīvs zobens”, kuru jukušais grāfs Borhs sadabūjis pazemē iebrukušajā Lubānas pilī un glabājis pils pagrabā asiņu mucā. Kādu dienu zobens izrāvies brīvībā un nocirties meža kokiem visas galotnes. Bet, visticamāk, šī leģenda attiecas uz Lubānas pilskalnu pie Dagdas Latgalē, kas tagad ir aizsargājams kultūras piemineklis.
T.K. Lotera Augsburgā ap 1780. gadu izdotajā Lietuvas Lielhercogistes kartē Lubāna (Luban) ir atzīmēta ar cietokšņa sienu simbolu.
1788. gadā muižas īpašnieki Fītinghofi-Šēli vecās galvenās ēkas vietā uzcēla jaunu kungu namu. Līdz 19. gadsimta beigām Lubāna bija pati lielākā muiža Vidzemē (28 596 ha) un sestā lielākā muiža Latvijā. Ap 1788. gadu muižas īpašnieks Fītinghofs-Šēls uzcēla arī jaunu koka baznīcu bijušās vietā. Templis iesvētīts 1789. gada 16. decembrī. 19. gadsimta pirmajā pusē kungu nams tika pārbūvēts ampīra stilā.
1835.-1920. gadā Lubānas un Meirānu muižas piederēja Volfu dzimtai, kas cēlusies no Lejassilēzijas. 1835. gadā par īpašnieku kļuva Jozefs Oto Alberts fon Volfs (Wolff, 1789-1897), pēc viņa īpašumu saņēma Ričards Emīls Leonhards fon Volfs (1824-1881). Pēdējie īpašnieki bija Jozefs Gotlībs Ričards fon Volfs (1859-1897) un viņa sieva Berta fon Felkerzāma (Foelkersahm, 1866-1918). Tiek pieņemts, ka pirms muižas atsavināšanas šeit saimniekoja viņu vecākā meita Aleksandrīna (1893-?).
Vienkārši interesants fakts: 1895. gadā Meirānu muižas īpašnieks Heinrihs fon Volfs uzcēla pieminekli savam mīļotajam medību sunim. Piemineklis atradās pie ceļa uz Mežsētām, kur agrāk atradās barona medību nams ar parku un dīķi.
Savulaik Volfu baroni iestādīja kokus, lai izveidotu gleznainu maršrutu no Lubānas muižas līdz Meirānu muižai gar veco Lubānas-Meirānu ceļu, gar Aiviekstes upes gultni. Mūsdienās alejā aug 1892 koki, no kuriem lielākā daļa ir ozoli, 17 citu koku sugas, 10 seni koki. Agrāk alejā augā t.s. Naudas ozols, par kuru sacerēta skaista leģenda. 2018. gada 20. jūnijā ozols nolūza.
No 1869. līdz 1872. gadam pēc barona Volfa pasūtījuma pēc J. Kampes projekta neogotikas stilā tika uzcelta tagadējā Lubānas evaņģēliski luteriskā baznīca. Baznīcas iesvētīšana notika 1872. gada 6. janvārī. Lubānas baznīcā zem viena jumta tika izveidotas divas baznīcas, katra ar savu altāri: lielākā baznīca ar 750 sēdvietām paredzēta latviešu draudzei, bet mazākā – vāciešu draudzei.
Altāris nelielajā baznīcā - vitrāža "Kristus ar bērniem jeb Kalna sprediķis" (nacionālais mākslas piemineklis), autors nezināms. Aizdievgalda tēla "Kristus pie krusta" autors lielajā baznīcā ir A.T. Dikss. Baznīcā ir ērģeles, kuras 1871. gadā izgatavojis Augusts Martins. 1931. gadā tās paplašināja. Baznīcas torņa gailis tika paņemts no iepriekšējās mazās baznīcas un novietots uz jumta tai vietā, kur atradās agrākās baznīcas tornis.
Kadastrālajos 1681.–1710. gadu dokumentos pieminēts krogs pie baznīcas (Baznīckrogs), kas vēlāk 1892. gadā piederēja baronam R. Volfam, Lubānas muižas īpašniekam. Ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām.
19.-20. gadsimtu mijā vēsturnieks K. fon Lēviss of Menārs, kurš daudzās pilīs veica iepazīšanas izrakumus, pievērsās Livonijas akmens piļu izpētei. 1913. gadā viņš pavadīja slaveno arheologu M. Ebertu ceļojumā pa Lubāna ezeru un Aiviekstes upi, kur, cita starpā, ar izrakumiem tika meklēta Lubānas akmens pils vieta.
1920. gada 15. aprīlī uz šosejas Lubāna-Cesvaine nezināmi uzbrucēji mēģināja noslepkavot Kārli Ulmani, kurš tolaik bija premjerministrs. Kad Ulmanis devās uz tautas sapulci Lubānā, gandrīz uz viņu nokrita aizzāģēta priede. 1939. gadā līdera brīnišķās izglābšanās vietā tika uzstādīts piemiņas akmens, bet Сesvainē, kur Ulmanis teica runu,- piemiņas plāksne. Vietas apskates laikā izmeklētāji zem nogāztās priedes atrada sprāgstvielu un sešas rokas granātas, kā arī lauka telefona vadus un vismaz trīs iebrucēju pēdas - fotogrāfiju un vizītkaršu gabaliņus. Raportā teikts, ka uzbrucēji pazuda Jaungulbenes virzienā. Akmeni un plāksni atjaunoja 1988. gadā.
1920. gadā agrārās reformas laikā Lubānas muižas teritorija tika sadalīta. Kungu namā tika iekārtota Lubānas Valsts ģimnāzija. 1938. gadā mazā skolēnu skaita dēļ Lubānas ģimnāzija tika slēgta (1937./1938. mācību gadā ģimnāzijā bija 8 skolotāji un mācījās 35 skolēni), bet no Viļakas uz bijušo muižu pārcēla mežsaimniecības skolu ar kopmītni.
Otrā pasaules kara laikā daļa muižas tika nodota vācu armijas vajadzībām. Bijušās Lubānas muižas ēkas cieta 1944. gada augustā, kad Lubānas tuvumā norisinājās sīvas cīņas. Muižas galveno ēku iznīcināja vācu karaspēks. Pēc kara drupas nojauca un to vietā uzcēla jaunu ēku. Parks ir daļēji saglabājies. Tāpat ir saglabājušās muižas vecās ēkas - noliktava (Parka ielā 6), stallis, pagrabi (Parka ielā 8), kā arī bijusī Šveices siera ražotne. 1992. gadā Lubāna saņēma pilsētas tiesības.
Saskaņā ar vēsturisko administratīvo iedalījumu, kas bija spēkā pirms Krievijas impērijas sabrukuma, pils atradās Līvzemes guberņas Cēsu apriņķa Ļaudonas pagastā (Kirchspiel Laudohn). Meirānu pagasts izveidots 1860. gadā un vēlāk pārveidots par Indrānu pagastu. 1926. gadā tika izveidots Madonas aprinķis, kas aptvēra lielāko daļu toreizējā Gulbenes novada. 1950. gadā tika izveidots Madonas rajons, bet 21. gadsimta sākumā Lubānas pils vieta bija Madonas rajona Indrānu pagastā. Tad administratīvi teritoriālās reformas gaitā 2007. gada 20. oktobrī Indrānu pagasts tika apvienots ar Lubānas pilsētu, izveidojot Lubānas novadu. Jaunās reformas gaitā 2021. gadā šeit jau ir Madonas novads, kurā ietilpst bijušie Lubānas, Cesvaines, Ērgļu un Madonas novadi.
Lubānas apkaimē atrodas 12 valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi (senās apmetnes un akmens laikmeta apbedījumi) un divi vietējas nozīmes pieminekļi: Karātavu kalns - nāvessodu izpildes vieta un Baznīcas kalns - sena kulta vieta. Ir cerība, ka nākotnē arheologi spēs noteikt precīzu Lubānas pils atrašanās vietu, un tā ieņems tai pienākošos vietu aizsargājamo pieminekļu sarakstā.
Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs atrodas pašā pilsētas centrā (Oskara Kalpaka ielā 4-2). Šeit var apmeklēt dažādas izstādes un pastāvīgās ekspozīcijas par reģiona vēsturi, kultūru, tradīcijām un notikumiem. Pastāvīgas izstādes ir veltītas personībām, ar kurām Lubāna lepojas. Izstāde iepazīstina ar pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Oskaru Kalpaku, folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu un citiem.
1. PIELIKUMS: Visagala (Brākaļu) pilskalns
Vēl viens variants Lubānas pils atrašanās vietai. Visagala (Brākaļu) pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, atrodas 115,6 m virs jūras līmeņa. Tieši šeit Kārlis fon Lēviss of Menārs domāja esam Lubānas pils atrašanās vietu. Visagala ciema kapsētā, netālu no pilskalna, apglabāts pirmās Latvijas armijas karavadonis Oskars Kalpaks.
Lūk, ko par pilskalnu savā pētījumā raksta Ernests Brastiņš:
Šā atzarojuma sānmalās samērā lēzenas un tāpēc nevarēja palikt bez terasēm vai uzbedumiem. Tomēr neko tamlīdzīgu vairs neredz, jo kalns ir nesaudzīgi arts jau ilgus gadus. Tikai tagadējais īpašnieks stāstīja, ka senāk kalnam rietumpusē bijuši „ceļi” apkārt, domājams terases. No bedumiem vairs saredzams tikai ap pusmetra augsts uzbedums, kuram iedobums vidū. Šai 0,4 m. dziļā dobumā divās vietās augsti kungi pirms pasaules kara esot rakuši. Pilskalna plakums pret dienvidiem slīps un pamazām pāriet sānmalās. Mītņu kārta ap 0,25 m. dziļa un redzama visvairāk pašā plakumā, bet gar sāniem tā pamazām izzūd. Atrod vairumā trauku gabaliņus, ogles un akmeņus. Dažas trauku lauskas rotātas nagu iespiedumiem, citas visai plānas un smalkas.
Vēsturnieki domā, ka šeit atradusies 1213. g. minētā Castrum Egeste. 1913.g. te izdarīti rakumi, pie kam uzieti akmeņa pamati bez kaļķiem, senlietas no 9—12 g.s. un baļķiem izlikts grāvis. Līdz ar to atkritusi varbūtība, ka šai pilskalnā kādreiz stāvējusi Lubānes bruņinieku pils.
Teika: kalnā senāk pils stāvējusi. Tanī dzīvojis bargs kungs, kas ļaudis tiesājot visiem spriedis galu. Notiesātos nobeiguši tuvējā „Karātavu kalniņā”. Tāpēc apvidu iesaukuši par Visagalu, jo visiem bijis gals.
Tuvumā atrodas vēl cits kalniņš, kuru ļaudis dēvē par „Baznīcas kalnu”, tomēr nav ziņu, ka tur būtu baznīca stāvējusi. 2. PIELIKUMS: Vēlā dzelzs laikmeta Aronas pilskalns
Pilskalnam ir taisnstūra forma, tā augstums 16 m, virsmas garums ap 75 m, platums ap 45 m. Agrāk kalnu sauca par Ārones kalnu, atbilstoši netālu tekošajai Ārones upītei. Mainoties upītes nosaukumam uz Aronu, mainījās arī kalna nosaukums. Uz satikšanos un atpūtu šeit pulcējās apkārtnes iedzīvotāji, vasaras saulgriežu dienā kalna virsotnē tika kurti ugunskuri. Pēdējos gados, kad kalnam mainījušies saimnieki, ir atgriezusies aktīva kustība. Pauguru un tā pakāji labiekārto, izveidota sakopta avotūdens ņemšanas vieta, iekārtotas atpūtas un ugunskura vietas, radītas dažāda veida šūpoles, pļavu labirintu raksti. Ziemas mēnešos avotā veidojas iespaidīga ledus strūklaka, kas dažkārt sasniedz daudzstāvu ēkas augstumu.
Adrese: Aronas pilskalns, Bērzaunes pagasts, Madonas novads. Koordinātas: 56.809607, 26.094815
3. PIELIKUMS: Lubāna ezers
Viduslaiku vēstures dokumentos minēts Lubāna ezers (Lacus Lubanus). Cilvēka klātbūtne šeit ir pierādīta kopš vēlā paleolīta vairāk nekā pirms 10 000 gadiem. Ezers ar kopējo platību 8200 ha ir lielākais ezers Latvijā, veidojies apmēram pirms 10-13 tūkstošiem gadu. 20. gadsimtā ezera zemie krasti cieta no vairākiem katastrofāliem pavasara paliem, kuru dēļ ezera platība palielinājās vairāk nekā piecas reizes. Plūdu radītie postījumi kļuva par galveno iemeslu, kas pēdējo 150 gadu laikā ir piespiedis vērst uzmanību uz vietējās lauksaimniecības problēmu. Pēc darbu pabeigšanas pašreizējie Lubānas ezera krasti ir pārveidoti, tos ieskauj aizsprostu un kanālu sistēma. Ūdens līmeni regulē ar Aiviekstes upes slūžām un ezera novadīšanas slūžām. Ezers ir lielākais ezers Eiropā, kas pilnībā norobežots ar aizsprostiem. 2009. gadā ezera apkārtne kopā ar 12 citām aizsargājamām teritorijām tika apvienota Lubānas mitrāju dabas liegumā - tagad tā ir nozīmīga aizsargājama dabas teritorija ne tikai Latvijā, bet arī ES. Bioloģiskās daudzveidības ziņā Lubānas pārplūstošās pļavas (klāni) ir unikāli ne tikai Latvijas mērogā, bet arī starptautiskā mērogā. Šeit reģistrētas 225 (!) putnu sugas, no kurām 51 ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā. To novērošanai tika uzbūvēti īpaši torņi.
Informācijas avoti:
"Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons" Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 Informācijas stends Lubānā (2022. gada foto)
|
Pils fotogalerija I variants (Lubāna)
II variants (Lubāna)
III variants
IV variants
Lubāna Senie attēli
Atrašanās vieta
Citi foto
Oskars Kalpaks
Ernests Brastiņš
Grāmatas par tēmu
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
