|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Sakas pils (Sackenhausen)(pirms 1305 vai 1386)
Sakas ciems atrodas Dienvidkurzemes novada Sakas pagastā, 5 km no Pāvilostas un 212 km no Rīgas. No Piltenes bīskapa vasaļa mūra pils līdz mūsdienām gandrīz nekas nav saglabājies. Augšējā fotoattēlā redzams skats uz pils vietu no dienvidrietumiem, no tilta puses, apmēram 200 m no Sakas luterāņu baznīcas.
13. gadsimtā pie seno Bandavas un Piemares zemju robežas, Tebras un Durbes upju satekā tagadējās baznīcas vietā atradās senās baltu tautas kuršu koka pils. 13. gadsimta sākumā šeit atradās kuršu pilsnovada centrs - ar nosaukumu Saccze vai Saceze tas pirmo reizi minēts 1230. gadā kuršu un pāvesta vicelegāta (vēstnieka) Alnas Balduīna līgumā par zemju sadali. Kuršu pils ar senpilsētu aizņēma aptuveni 1,5 hektāru platību.
1234. gadā cits pāvesta legāts - Modenas bīskaps Vilhelms nodibināja Kurzemes, vēlāk Piltenes bīskapiju, ieceļot Engelbertu par Kurzemes bīskapu. Kurzemes bīskapija Livonijas ordeņa zemes sadalīja trīs daļās (Piltenes-Dundagas, Aizputes-Embūtes un Sakas-Cīravas apriņķos), un tā bija pilnībā atkarīga no Livonijas ordeņa. Ir leģenda, ka 1248. gadā ordenis licis šeit uzcelt pili, bet 1258. gadā latvieši un lietuvieši sacēlās, izraisot ilgstošus karus.
Jau līguma par kuršu zemju sadali noslēgšanas brīdī 1253. gada 4. aprīlī Kuldīgā, Livonijas ordeņa mestrs Eberhards fon Seine un Kurzemes bīskaps Heinrihs kopīgi izdalīja vasaļiem lēņos daudzas zemes. Sakas apriņķis atradās bīskapa pārziņā un tika iznomāts ordeņa vasalim Valteram un arī bīskapa vasalim, tulkam no kuršu valodas, ar iesauku Nikolajs Kuršs. 1360. gadā bīskaps Johans Sakas muižu atdeva brāļiem Alvīnam un Heinriham no Jodingas.
Zināms, ka Kurzemes bīskaps Burhards piešķīris lēnī sešiem vācu vasaļiem pilis Sakā un Dzintarē. Šis dokuments ienes skaidrību Kurzemes piļu būvniecības vēsturē. K. Lēviss of Menārs savā leksikonā rakstīja, ka pils Sakā celta ap 1386. gadu. Viņam piebalso Leonīds Arbuzovs savā Livonijas piļu sarakstā un A. Tūlse savā monogrāfijā par Igaunijas un Latvijas pilīm. Taču, kā redzams no dokumenta, pils Sakā pastāvējusi jau 1305. gadā, bet ne šis dokuments, ne tā atspoguļojums Heninga grāmatā šiem vēsturniekiem nebija zināms. No dokumenta redzams, ka sākumā tā bijusi Kurzemes bīskapa pils, tikai pēc tam kļuvusi par vasaļa pili. Tās dibināšana acīmredzot datējama ar 13. gadsimta beigām, tāpat kā dokumentā minētā Dzintares pils, par kuru ne Lēviss of Menārs, ne citi autori nav minējuši hronoloģiskus pieturas punktus.
Pats iepriekš minētā dokumenta teksts: Kurzemes bīskaps Burhards, prāvests Bērtulis un domkapituls, paklausot Livonijas ordeņa mestra, landmaršala, Rīgas komtura Hoijera, Kuldīgas komtura Rūdolfa, ordeņa mestra kapelāna Vernera, Kuldīgas fogta Reinfrīda un pārējo ordeņa brāļu lūgumam, izdod (koprokas) lēnī Helmedes Indriķim, Bernardam sauktam Gangam, Konradam sauktam Meijem, Teodoriham sauktam Šperlingam, viņa radiniekam no mātes puses Teodoriham un Ringstides Frīdriham Sakas un Dzintares pilis, izņemot Prūseniekus (Prusse, Dzērves pag.) un Kārklus, un bīskapijas daļu Adzē (Gudenieku pag.), ar to noteikumu, ka minētie vasaļi 4 gadu laikā uzskaitītās vietās apmetīsies uz dzīvi, pretējā gadījumā šis izlēņojums uzskatāms par nenotikušu.
I. Šterns stāsta, ka “kungu sētas" (curia) bez muižām vācu vasaļu vidū ir minētas vismaz 21 gadījumā. 1386. gadā Kurzemes bīskapijas Aizputes apriņķa Sakas pagastā minēta Sakas (Sacken) kungu sēta, kuru pārvaldīja Arnolds no Lindāles (Durbes); viņam lēnī bija nodoti arī apkārtēji ciemi un bija savs garīdznieks. Kungu sēta atradās pie Sakas upes, kas ietek Baltijas jūrā, un ostas aizsardzībai Sakas grīvā vasalis uzcēla nocietinātu pili 4 km no upes satekas, saņēmis atļauju to nostiprināt ar sienām (mit muren, na sinem wolgefallen). Skaitās, ka tad arī sākās pils celtniecība Tebras upes labajā krastā.
Pilij bija stratēģiska nozīme, jo tā nodrošināja kuģošanas drošību tolaik kuģojamajā Tebras upē. Sakas pilskalns viduslaikos bija Aizputes jūras osta, kur ieradās pat kuģi no Holandes. Šeit kuģus izkrāva un tālāk preces lielās laivās veda uz Aizputi. 16. gadsimta sākumā, iespējams, pils nonāca bīskapa īpašumā, jo šeit dzīvoja bīskaps Heinrihs un 1506. gadā publicēja dažus dokumentus. 1522. gadā par pils īpašnieku kļuva Ostens ar iesauku Sakens (Osten genant Sacken). Līdz 1714. gadam pils piederēja Ostensakenu dzimtai.
Ostenzakenu dzimtas ģerbonis
Polijas-Zviedrijas kara laikā, lai traucētu kuģošanu, saskaņā ar Olīvas līgumu (1660. gadā), Sakas grīvā zviedri nogremdēja ar akmeņiem piekrautas laivas. Pēc citiem avotiem, tas noticis 1559. gadā. 1660. gada janvārī Sakas pilij, kur tolaik bija zviedru garnizons, uzbruka Kurzemes un Piltenes rotas komandiera Berga vadībā. Pēc pils apšaudes ar lielgabaliem un strauja uzbrukuma tika piedāvāts pili atdot. Pilī aizstāvējās zviedru rota un Kurzemes milicija pulkveža Fabiāna Ernesta Sakena vadībā, kurš asā formā noraidīja padošanās piedāvājumu. Ienaidnieks apšaudīja pili ar lielgabaliem, sagrāba to un nonāvēja visus tur esošos zviedrus. Pils komendantu personīgi nogalināja viņa paša brālis, rādot piemēru nākotnei, lai neviens nebūtu vēlmes pamest savu kungu un tēvzemi. Domājams, ka šajā laikā pils bija stipri cietusi un vairs netika atjaunota. Un apkārtne pagrima.
19. gadsimta aprakstos stāstīts, ka no pils zemes virspusē vairs nekas nebija redzams, ko pierāda arī, ka pils attēls nebija iekļauts t.s. marķīza Pauluči albumā. Kā aprakstījs divdesmitā gadsimta sākumā slavenais Livonijas piļu pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs, pils vietā 19. gs. tika uzcelta neliela kapela, kuras drupas tika nojauktas 1940. gadā. Kā pils izskatījās, nav zināms, jo nekādi vecie plāni nav saglabājušies.
Pils vieta atrodas uz pussalas, kas izveidojusies vecās gultnes līkumā, Tebras labajā krastā netālu no ietekas Durbē, kur sākas Sakas upe. Pussalas platība ir 150x90 m. Pussalas dienvidu galā ir neliels pacēlums, par 3 m augstāks nekā apkārtne. Pili uzbūvēja uz šī mazā reljefa pacēluma. Šeit izraktā bedrē redzams kādas ēkas stūris no laukakmeņiem. Pēc reljefa var noteikt, ka pils plānojumā bija kvadrātveida un aizņēma aptuveni 28x28 m lielu platību. Rietumu daļā atradās 8 m plata dzīvojamā ēka, kuras sienas vairs nav redzamas virs zemes.
Pils celta no lieliem neapstrādātiem laukakmeņiem, ko satur kopā kaļķu java. Spriežot pēc kurmju rakumiem, kuros redzams tumšs kultūrslānis, kas sajaukts ar ķieģeļu fragmentiem, logu un durvju ailas bija apšūtas ar ķieģeļiem. Vecais ceļš no Aizputes uz Ventspili stiepās tieši gar vecupi tās rietumu pusē, bet iepretim pilij bija tilts pār Tebru. No šīs takas atzarojās taka, kas veda uz pussalu. Varbūt šeit gāja ceļš uz pili. Tādā gadījumā ieeja pilī jāmeklē tās dienvidu sienā.
Padomju laika tūrisma maršrutos bija norādīts, ka kolhoza "Centība" teritorijā Tebras un Durbes satekā paceļas Sakas pilskalns, uz kura redzamas Livonijas pils drupas ar plašu priekšpili. 2001. gadā pils teritorijā atradās neaizaugušas ganības - neliels uzkalniņš, kur zemes virspusē bija redzami atsevišķi akmeņi. Taču bez īpaša pētījuma arheologi nevarēja pateikt, vai tie ir akmeņi no viduslaiku pils vai 19.-20. gadsimta kapelas pamatu paliekas.
Lai atrastu pils vietu, dažus simtus metru uz ziemeļiem no Sakas luterāņu baznīcas jāatrod gājēju koka iekārtais tilts (vasarā apkārtējos brikšņos tas gandrīz nav pamanāms):
Sakas baznīca, kas atrodas iepretīm bijušajai bīskapa vasaļa pilij, Tebras un Durbes upes satekā, upes stāvkrastā, kur agrāk atradās Saku osta, stāvēja jau kopš 1566. gada, tika par jaunu uzbūvēta divdesmit gadus vēlāk un pilnībā pārbūvēta 1743. gadā. 18. gadsimta pirmajā ceturksnī veidotais altāra un kanceles kokgriezums saglabājies tikai daļēji - jau 1912. gadā altāris tika demontēts un tagad tā detaļas glabājas muzejā. Sava veida piemiņas zīme ir pie griestiem piekārts kuģa makets – atgādinājums par tuvo jūru un tiem, kas tajā pelnīja iztiku un pazuda tur uz visiem laikiem. Citi avoti vēsta, ka pēc ticējumiem, greznais kuģa modelis baznīcas interjerā pasargā jūrniekus no nelaimes.
Citas apskates vietas šajā apkaimē. Bez Sakas vietējiem muižniekiem piederēja arī citi tuvumā esoši īpašumi. Vismaz kopš 15. gadsimta teritorija Sakas upes krastos piederēja fon Sakeniem, kuri arī deva muižai nosaukumu - Sackenhausen (Zakenhauzene, vēlāk Upesmuiža). 19. gadsimta 1. pusē veidojās Upesmuižas muižas ansambļa ēkas. Šai kompleksā ietilpa pārvaldnieka, mežsarga un kalpu mājas. 1880. gadā muižas jaunais īpašnieks un Pāvilostas dibinātājs Oto Frīdrihs Lilienfelds uzcēla spirta rūpnīcu, vēlāk ķieģeļu fabriku, bet 1894. gadā – Upesmuižas (Zakenhauzenes) pili, ko projektējis arhitekts M. P. Berči. Pili nodedzināja 1905. gadā, Sakas upes krastā ir saglabājušies tikai pamati un pakāpieni.
Pāvilosta. Apmēram 5 km uz ziemeļiem no Sakas, pie jūras atrodas Pāvilostas pilsēta, kurā lielā mērā ir saglabājušās 19. gadsimta sākuma ēkas. Vietā, kur Sakas upe ietek jūrā, ilgu laiku atradās zvejnieku ciems ar nosaukumu Āķugals. Dažkārt to sauca arī upes vārdā – Saka. Saka ir pietiekami dziļa un pietiekami strauja upe, lai tās grīvā ieietu zvejas kuģīši. Bet pilsēta šeit sāka veidoties, kad turpat netālu izvērtās Liepājas ostas būvniecība. No šejienes bija izdevīgi pludināt kokmateriālus, izvest akmeņus celtniecībai. 1879. gadā Āķugalu pārdēvēja par Pāvilostu, bet pašu ostu uzcēla 1890. gadā. Pilsētā atradās ķieģeļu ceplis. Pēc Pirmā pasaules kara tirdzniecības osta zaudēja savu nozīmi, tikai zvejas osta šeit bijusi vienmēr.
Sakas labajā krastā netālu no ietekas jūrā, pilsētas pirmajā mūra mājā, kādreizējā loča mājā Dzintaru ielā 1, atrodas Pāvilostas novadpētniecības muzejs (atvērts 11-17; brīvdienās 12-16). Mājas pamatakmens tika ielikts 1879. gada 21. maijā, kad tika atklāta osta, kas nosaukta Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda vārdā (Paulshafen). Interesanti, ka visām Pāvilostas ielām viens gals ir vērsts uz jūru. Kopš 1991. gada Pāvilosta ir pilsēta. Tās apkārtnē ir visvairāk saulainu dienu un vismazāk nokrišņu Latvijā. Aptuveni 1,5 km uz ziemeļaustrumiem no muzeja, 100 m no krasta redzams Lielais akmens – lielākais jūrakmens Latvijā (3,5 m augsts, vairāk nekā 2 m virs ūdens līmeņa). PIELIKUMS: Pārstāsti no V. Veldres grāmatas "Dzīve pie jūras"
Un, ierodoties Pāvilostā, es biju priecīgs apstāties upes krastā pie ar baltu krāsu nokrāsota dēļa, uz kura bija rakstīts: "Pie hercoga Jēkaba šeit bija tirdzniecības noliktava", un pie citas līdzīgas plāksnes, uz kuras rakstīts, ka šajā vietā 1660. gadā Sakas upe tika piebērta ar akmeņiem, lai šeit vairs nebūtu ostas. Un man teica, ka skolotājs Šneiders salicis šos dēļus. Pēc tam redzēju, ka Pāvilostas ielās un tirgus laukumā iestādīti daudzi jauni kociņi, daži jau bija krietni iesakņojušies. Un atkal man teica, ka skola tās stādījusi.
Tad es devos uz skolu pa glītiemm dēļu celiņiem, kas iekārtoti, lai skolniekiem nebūtu jābrien pa smiltīm. Un skolas priekšā ir dažādas iekārtas vingrošanai un atpūtai, kur skolēni var darboties un izklaidēties brīvajās stundās. To visu arī organizējusi pati skola, kas nozīmē - paši skolēni skolas priekšnieka vadībā.
Skolai ir savs muzejs, kurā - salīdzinājumā ar citām lauku pamatskolām - ir bagātīga akmeņu kolekcija, daudzi ķimikāliju paraugi, ievērojams daudzums vēsturisku priekšmetu, turklāt krietns citu mācību līdzekļu krājums, ko izgatavo paši skolēni pēc skolotāja Šneidera iniciatīvas un viņa vadībā. Patiešām, ir prieks redzēt, cik daudz var paveikt viens cilvēks, ja viņš ir pieķēries darbam ar sirdi un dvēseli. Informācijas avoti:
I. Šterns “Latvijas vēsture 1290-1500” Latvija; “Daugava” 1997 Pāvilostas novadpētniecības muzeja informācijas stendi latviešu un angļu valodā (2017. gada foto)
|
Pils fotogalerija
Valērija Smoļika foto
R. Rimšas foto
Baznīca Sakā
Pilsvietas plāns
Seni attēli
Iļjas Bujanovska foto (2013)
Atrašanās vieta
Citi foto
Pāvilostas
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
