Galvenā izvēlne
Galvenā

Latvijas pilis
Latvija - galvenā
Piļu stāvoklis

Aizkraukle I - Ascheraden
Aizkraukle II - Ascheraden
Aizpute (B) - Hasenpoth
Aizpute (O) - Hasenpoth
Alsunga - Alschwangen
Altene - Altona
Alūksne - Marienburg
Āraiši I - Ezerpils
Āraiši II - Arrasch
Ārlava - Erwahlen
Asote - Aszuten
Augstroze - Hochrozen
Babīte - Baboth
Baltava - Baltow
Bauska - Bauske
Bērzaune - Bersohn
Bornsminde - Bornsmünde
Bramberģe - Brandenburg
Burtnieki - Burtneck
Cesvaine - Sesswegen
Cēsis I - Alt-Wenden
Cēsis II - Wenden
Cīrava - Zirau
Daugavpils - Alt-Dünaburg
Daugavpils - Dünaburg
Dignāja - Dubena
Dobe - Doben
Dobele - Doblen
Dole I - Alt-Dahlen
Dole II - Dahlen
Droga - Drogen
Dundaga - Dondangen
Durbe I - Lindale
Durbe - Durben
Dzērbene - Serben
Dzintare - Dsintern
Emburga - Annenburg
Embūte - Amboten
Ēdole - Edwahlen
Ērgļi - Erlaa
Ērģeme - Ermes
Grobiņa - Grobin
Gulbene - Schwanenburg
Ikšķile - Uexküll
Indrica - Nederitz
Jaunpils - Neuenburg
Jelgava - Mitau
Jersika - Gercike
Kalnamuiža - Hofzumberge
Kalsnava - Kalzenau
Kandava - Kandau
Kaupre - Abelhof
Kerkliņi - Kerklingen
Koknese - Kokenhuzen
Krāslava - Kreslawka
Krievciems - Ruschendorf
Krimulda - Kremon
Krustpils - Kreuzburg
Kuldīga - Goldingen
Kvēpene - Kwepen
Lielstraupe - Gross-Roop
Lielvārde I - Alt-Lennewarden
Lielvārde II - Lennewarden
Liepāja - Lyva
Liepene - Lepene
Limbaži - Lemsal
Lokstene - Loxten
Lubāna - Lubahn
Lugaži - Lude
Ludza - Ludsen
Ļaudona - Laudon
Mazstraupe - Klein-Roop
Mākoņkalns - Volkenberg
Mālpils - Lemburg
Mārtiņsala - Holm
Mežotne - Mezoten
Mujāņi - Mojahn
Mūrmuiža - Muremois
Nabe - Nabben
Nereta - Nerft
Nitaure - Nitau
Nurmuiža - Nurmhusen
Pekas kalns - Kaugershof
Piebalga - Pebalg
Piltene - Pilten
Pope - Popen
Priekule - Preekuln
Rauna I - Alt-Ronneburg
Rauna II - Ronneburg
Rēzekne - Rositten
Remīne - Remin
Rīga - visas pilis
Rinda - Angermünde
Ropaži - Rodenpois
Rozbeķi - Rosenbeck
Sabile - Zabeln
Saka - Sackenhausen
Salaspils - Kirchholm
Salacgrīva - Salis
Saldus - Frauenburg
Sēlpils - Selburg
Sigulda - Segewold
Skrunda - Schrunden
Skujene - Schujen
Smiltene - Smilten
Stābeģi - Eichenangern
Stende - Stenden
Suntaži - Sunzel
Svētkalns - Heiligenberg
Svitene - Schwitten
Šlokenbeka - Schlockenbeck
Talsi I - Alt-Talsen
Talsi II - Talsen
Tērvete - Terwetten
Tirza - Tirsen
Trikāta - Trikaten
Tukums - Tuckum
Turaida - Treyden
Ungurpils - Pürkeln
Vainiži - Wainzel
Valmiera - Volmar
Valtaiķi I - Oldenburg
Valtaiķi II - Neuhausen
Vārtāja - Wartagen
Ventspils - Windau
Zaube - Jürgensburg

Pilskalni un iespējamās pilis
Ainaži
Autīne
Dunalka
Engure
Gramzda
Kubesele
Nīcgale
Preiļi
Satekle
Satezele
Ungurmuiža

Citas pilis
Igaunijas pilis
Lietuvas pilis
Citas zemes

Raksti par tēmu:

Bauskas pils (Bauske)

(1443-1450)

Renātas Rimšas foto (2016)

Bauska atrodas Latvijas centra dienvidu daļā, Zemgales līdzenuma dienvidaustrumu daļā, 15 km no Latvijas un Lietuvas robežas. Bijusī Livonijas ordeņa fogta pils un Kurzemes hercogu rezidence atrodas gleznainā vietā pilsētas rietumu nomalē uz pussalas, netālu no Mēmeles un Mūsas upju satekas, kur aizsākas Lielupe (56°24'N, 24°11'E). Pils adrese - Bauska, Brīvības bulvāris, 2a.

Pēc valodnieku domām, pilsētas nosaukums cēlies vai nu no vārda bauska - slikta pļava, vai no vārda bauze - galva, paugura virsotne. Kopš seniem laikiem (apmēram pirms 3500 gadiem) cilvēki šajās vietās apmetās trīs lielāko Zemgales upju - Lielupes, Mēmeles un Mūsas krastos. Par to liecina arheoloģisko izrakumu laikā atrastie pilskalni un apbedījumu vietas.

Apmēram pirms 13 tūkstošiem gadu no teritorijas, kur šobrīd atrodas Bauskas pilsēta un Bauskas novads, atkāpās ledājs un izveidojās tagadējais upju tīkls. Tolaik Mūsas un Mēmeles upju gultnes bija daudz platākas, par ko liecina senās upju ielejas. Arī Lielupe tolaik bija daudz plašāka; tā tece beidzās nedaudz lejpus pašreizējās Mežotnes, kur tā ieplūda Baltijas ledus ezerā.

Bauskas apkārtne bijusi apdzīvota jau vidējā akmens laikmeta beigās. Senākie cilvēku mājokļi, ko šeit izpētījuši arheologi, ir datēti ar 1. tūkstošgades vidu pirms mūsu ēras. Tie atrodas apmēram 6 km no Bauskas, Lielupes kreisajā krastā, pie Ziedoņiem (bijusī Bornsmindes muiža) un labajā krastā pie "Plūdoņu" mājām.

Ceraukstes ciemā Mēmeles kreisajā krastā atrodas Aužeļu pilskalns ar apmetni, kurā atrastas senlietas un māla trauku lauskas. 3 km no Bauskas, pie autoceļa Bauska-Skaistkalne, pie Ragaucku viensētas atrodas Ragauckas apmetne, kuru 1928. gadā pirmais atklāja arheologs V. Ginters, pēc tam šo vietu apskatīja arheologs Andris Caune, kur konstatēja apmēram 60 cm biezu kultūrslāni.

Netālu no Bauskas kopš 1924. gada daudzi arheologi ir pētījuši seno zemgaļu Drenģeru-Čunkānu (8.-11. gs.) apbedījumu. Plašāku izrakumu laikā (1982.-1994., arheologs M. Atgāzis) tika atklāti ap 700 apbedījumu, atrasti vairāk nekā 3000 seno priekšmetu.

1976. gada arheoloģiskajos izrakumos tika konstatēts, ka pirms tagadējās Bauskas mūra pils, tās vietā jau 1. gs. p.m.ē. atradās nocietināta apmetne (atrasta seni kaula, krama un akmens darinājumi, māla trauku lauskas). Protams, šī vēlā bronzas laikmeta baltu nocietinātā apmetne neizskatījās pēc mitoloģiskās "Gaismas pils", kas, par piemēru, bija attēlota apdrošināšanas sabiedrības ģerbonī Bauskā 20. gadsimta 1. pusē (joks):

Foto no Bauskas novadpētniecības muzeja ekspozīcijas 2022. gadā

21. gadsimtā senās apmetnes pastāvēšana Bauskā dzelzs laikmetā ir strīdīgs jautājums (pēc latvijas-pilskalni.lv datiem), jo arheoloģisko izrakumu laikā tikai daži objekti datēti no t.s. vēlā dzelzs laikmeta 10.-12. gadsimtiem. Vietām apmetnē konstatēts tā laika kultūrslānis, tai skaitā atrastas keramikas lauskas. Mūra pils būvniecībā kultūrslānis tika nopostīts, bet, iespējams, tā fragmenti vēl iegulst līdz piecu metru dziļumam zem 16.-18. gadsimtā izveidotajiem zemes uzbērumiem.

Arheoloģiskie atradumi

12. gadsimta beigās sākās vācu iekarotāju ekspansija Livonijā. Vietējo iedzīvotāju cīņa pret Zobenbrāļu ordeni un pēc tam Livonijas ordeni turpinājās līdz 13. gadsimta beigām. Smagāko kauju vieta Zemgalē bija Tērvete un Mežotne. Pēc tam par tiesībām uz Zemgales pārvaldi gandrīz visu 14. gadsimtu notika cīņa starp Rīgas bīskapu un Livonijas ordeni. Ordenis guva virsroku un okupētajās zemēs, ieskaitot Bausku, ilgu laiku būvēja savas mūra pilis. Bauskas pils kļuva par vienu no pēdējām ordeņa uzceltajām pilīm.

Kā vēsta Baltazāra Rusova hronika, pils celšana Bauskā uzsākta mestra Heidenreiha Finkes fon Overberga (1438-1450) valdīšanas laikā. Pils celtniecības laiku precizēja Leonīds Arbuzovs vecākais, atsaucoties uz šī mestra 1443. gada vēstuli Rēveles (Tallinas) maģistrātam, kurā pieminēta jaunās pils celtniecība. Šis bija pirmais zināmais pieminējums par tās būvi. Tāpēc tradicionāli tiek uzskatīts, ka Bauskas pils celtniecība sākta 1443. gadā. 1980. gados tika izteikts pieņēmums, ka Bauskas pils uzcelta jau 14. gadsimtā, taču šis minējums nav pamatots ar vēsturiskiem faktiem (Caune 2002).

Neizbēgami rodas jautājums, kāds ar visu to sakars Tallinai? Bet tolaik pili celt nebija kam - Bauskas apkārtne bija karu izpostīta. Baku epidēmija "izretināja" atlikušos izdzīvojušos tās iemītniekus. Visa Latvijas centrālās daļas dienvidu nomale bija kļuvusi gandrīz neapdzīvota, bet pils celtniecībai bija nepieciešami vismaz pieci simti celtnieku. Tika nolemts doties uz Krievzemi un atdzīt iedzīvotājus no turienes - Veļikijnovgoroda toreiz bija naidā ar Maskavu un tai trūka spēku pilnībā aizsargāt savu rietumu robežu.

Bruņinieki iebruka nabadzīgā, bet blīvi apdzīvotā novgorodiešu pārvaldītā zemē netālu no Jamas pilsētas. Sagūstītie gan izrādījās nevis krievi, bet gan somugri no votu cilts. Retie vietējie latvieši ienācējus sauca par "krieviņiem", un tā kā tas bija raibs pūlis - daļēji somi, daļēji slāvi, un visam tam bija jāpielāgojas latviešu vagaru prasībām, tad drīz vien latviešu valoda kļuva par viņu "starpnacionālās saziņas" valodu. Galu galā ne tikai tika uzcelts cietoksnis, bet pamestajā reģionā atkal skanēja latviešu iedzīvotāju balsis (pēc vēsturnieka L. Fedosejeva tēlainā izteiciena).

Pils būvniecības iemesli šajā vietā bija visai nopietni. 1410. gadā Grunvaldes kaujā tika sakauts Vācu ordenis, kura “atzars” bija Latvijā un Igaunijā apmetušais Livonijas ordenis, kurš arī cieta zaudējumus, iejaucoties strīdā par kņaza troni Lietuvā. Izšķirošā kauja notika 1435. gada 1. septembrī pie Šventojas upes (netālu no Ukmerģes), kurā ordenis cieta lielāko sakāvi savā vēsturē (satriecošāku pat nekā Ledus kauja 1242. gadā un Durbes kauja 1260. gadā). Tajā krita arī Livonijas ordeņa mestrs Kersdorfs.

Kopš tā laika lietuviešu vienības sāka apdraudēt Livoniju - tās metropole Rīga atradās tikai divas dienas jātnieku ceļa no Lietuvas robežas. Lietuvas virziena aizsardzībai tika nolemts uzcelt jaunu cietoksni Mūsas un Mēmeles upju satekā - tur, kur gāja galvenais ceļš uz Rīgu.

Ordenis Bauskas pili cēla kā pārvaldes centru 15. gadsimta sākumā apvienotajām zemēm un robežas aizsardzībai pret lietuviešu sirojumiem, kā arī lai kontrolētu tirdzniecības ceļu no Lietuvas uz Rīgu, kas te šķērsoja Mēmeli. No šejienes ordeņa fogts (administrators un tiesnesis ordeņa valdījumos) veica pārvaldes juridiskās, finansiālās un militārās funkcijas savā iecirknī. 1451.-1559. gadā pilī valdīja fogti, septiņi no kuriem nosaukti vēstures avotos. 1451. gadā pili apmeklēja Vācu ordeņa lielmestra atsūtītie vizitatori, šai gadā pieminēts Bauskas konventa brālis-bruņinieks Šungels. Ir zināms pirmais dokumentētais Bauskas fogta vārds - Hanss Hesels no Cesingenas, pieminēts 1454. gadā. Pēdējais fogts bija Heinrihs fon Galens 1559. gadā.

Vēsturiskos avotos Bauskas pils nosaukums sastopams kā Bauschkenborch, Bauskenburg, Powszke, Bawsenborg, Boske, Bowsenborch, Bauske. Līdz 1495. gadam pils bija Jelgavas (Mītavas) komtura pakļautībā.

Mūsdienu ieeja pils viduslaiku daļā

Pils celta kā kastelas tipa ēka neregulāra četrstūra formā. Domā, ka ordeņa kastelas celtniecība bija pabeigta 1451. gadā. Pie pils, Mēmeles un Mūsas upju sanešu veidotajā pussalā, izveidojās neliela amatnieku un zvejnieku apmetne, saukta par Vairogmiestu (Schildburg), ko jau 1584. gadā likvidēja pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma. Vairogmiests pirmo reizi dokumentos minēts 1518. gadā ar Bauskes vārdu. Tajā bija arī baznīca, skolas ēka un krogs.

Ordeņa fogta rezidence tika uzcelta, ņemot vērā reljefu, pēc savdabīgas plānojuma sistēmas: flankējošie torņi netika novietoti stūros, kā parasti, bet gan nocietinājuma mūru vidū. Torņu izvietojums bija izvēlēts atbilstoši tā laika fortifikācijas mākslai, ņemot vērā jau uzradušos šaujamieročus. Ar to pils atšķīrās no agrākajām Livonijas pilīm, kur pagājušajos gadsimtos celtie vecie stūra torņi parādījušies šaujamieročiem bija īpaši jāpielāgo.

Bauskas pils galvenais būvmateriāls bija dolomīts, bet izmantoti arī laukakmeņi un nedaudz ķieģeļu. Ķieģeļus galvenokārt izmantoja pils stūros, logu ailās, griestu velvēs. Dienvidu fasādē redzamas dekoratīvas apdares pēdas, ko veido tumši glazēti ķieģeļi.

Visa Bauskas pils - vecākā ordeņa pils un vēlāk tās priekšpilī uzceltā hercoga rezidence - aizņem 124 m garu un līdz 43 m platu platību. Pils kopējā platība ir 5230 m2. Ordeņa pils, jeb sākotnēji galvenā pils, plānojumā veido 56 m garu četrstūri ar vidējo platumu 31 m.

Pils bija dabiski aizsargāta tikai no ziemeļiem ar Mēmeles upes stāvkrastu. Aplenkuma laikā apdraudēto sienu posmu biezums ir divreiz lielāks par pārējo aizsargmūru biezumu. Mēmeles stāvkrastā uzbūvētās ziemeļu ārsienas biezums bija tikai 1,66 m, bet dienvidu ārsienas – 3,5 m.

Galvenā uzmanība aizsardzības ziņā tika pievērsta austrumu pusei, kurā atradās pils ieeja. Šeit tuvu vārtiem tika uzcelti visspēcīgākie nocietinājumi - divi dažāda diametra pusapaļi torņi. Lielākajam no tiem diametrs ir 15,75 m, ar 3,6 m biezām sienām. Torņus savienoja bieza cietokšņa siena, kurai no iekšpuses tika piebūvētas dažāda izmēra ēkas garnizona vajadzībām. Virs vārtiem tika uzcelti vairāki stāvi, kas savienoja torņus. Vārtu priekšā bija aizsarggrāvis ar paceļamo tiltu. Galveno vārtu aizsardzībai abos Bauskas pils torņos (apaļajā un pusapaļajā) un virsbūvē virs vārtiem tika izveidotas šaujamlūkas lielgabaliem un kājnieku ieročiem.

Arī pārējos pils torņos un aizsargmūros bija ierīkotas šaujamlūkas. Tajās bija ierīkoti speciāli kanāli svaiga gaisa piekļuvei un pulvera dūmu aizvadīšanai.

Sākotnēji cietokšņa vārtus aizsargāja sauss grāvis un paceļams tilts pār to. Aiz grāvja atradās baļķu palisāde. Vēlāk grāvi aizbēra un apmetnes austrumu daļā uzcēla priekšpili. Trīs cietokšņa sienas un divi stūra torņi veidoja slēgtu pagalmu ar vārtiem dienvidu sienā pie dienvidaustrumu torņa. Jaunā cietokšņa iekšpusē pie sienām tika piebūvētas atsevišķas mūra ēkas. Ārpusē gar austrumu sienu bija izrakts grāvis, ko aizbēra 17. gadsimta sākumā.

Pats biezākais centrālais tornis tagad nes lepno nosaukumu Kalna sargs, jeb vienkārši Lielais. Tieši uz šī torņa tagad atrodas skatu laukums. Tā augstums sasniedz 22 un biezums - 4 metrus. Pirmajā stāvā sienās bija ierīkotas šaujamlūkas lielgabaliem. Fogtu rezidences otrajā stāvā bija zāle ar kamīnu un krāšņu zvaigžņveida velvi. Ziemeļrietumu stūrī saglabājusies kamīna un skursteņa vieta, bet dienvidos - izeja uz danckeru. Virs šīs zāles uzbūvēja vēl divus stāvus ar sienās iebūvētām šaujamlūkām, kas paredzētas arkebūzām. Iespējams, ka šis tornis bija pati pirmā celtne, uzsākot pils būvi.

Pagrabs zem Lielā torņa tika izmantots kā cietums. Jau XVI gs. šeit tika ieslodzīts ordeņa mestra politiskais pretinieks Burhards Valdiss, kodīgu fabulu un epigrammu autors. Rīgas dzejnieks Burkards vai Burhards Valdiss (ap 1490.-1556.) rakstīja satīriskus dzejoļus, tai skaitā par katoļu mūku izvirtībām, smēķēšanu un dzeršanu, un par saviem ķecerīgajiem uzskatiem un ālēšanos ieslodzīts Bauskas cietoksnī. Pateicoties Rīgas pilsētas un viņa valsts valdnieka Hesenes kūrfirsta Filipa aktīvajiem pūliņiem, Valdiss tika atbrīvots un atgriezās Vācijā.

R. Rimšas foto (2010)

Vārtu ziemeļu pusē atrodas otrs pusapaļais tornis, mazāks, savienots ar Lielo torni ar īsu aizsargsienas posmu, kurā atrodas ieejas vārti. Pagraba līmenī torņus savienoja pazemes eja. Mazā torņa otrais stāvs bija pielāgots dzīvošanai. Vārtu aizsardzībai tika izmantots pirmais un augšējais stāvs, kā arī virsbūves virs vārtiem.

Pie 1,7 metru biezā cietokšņa mūra, kas mazo torni savienoja ar ziemeļrietumu četrstūra torni, atradās trīsstāvu ēka. Lielajam pusapaļajam tornim, ko dažkārt dēvē par "Kalna sargu", no aizmugures piebūvēta tāda paša augstuma četrstūrveida celtne, kuras telpas tika izmantotas vienoti ar lielo torni. Torņa pirmo stāvu pārklāja cilindriska velve, un sienās bija trīs šaujamlūkas. Šīs ēkas otro stāvu klāja krusta velves. Ēku apsildīja ar gaisa apkures krāsni (hipokaustu).

Ziemeļrietumu stūra tornis bija izvirzīts uz ziemeļiem, kas nodrošināja ziemeļu torni ar flanga uguni. Ziemeļrietumu tornī līdz 20. gadsimta vidum iekštelpas sienu rotāja ķieģeļu krusts, kas varētu liecināt par telpas sakrālu nozīmi - iespējams, te atradusies pils kapela.

Rietumu sienas vidusdaļā uzcelts tornis ar noapaļotiem stūriem. Zem velvētiem griestiem atradās pagrabs un pirmajā stāvā šaujamlūkas no trim pusēm. Par augšējo daļu grūti spriest – tā sabruka, bet senajos attēlos šis tornis nav redzams. Cietokšņa sienā starp ziemeļrietumu un rietumu torni bija nelieli vārtiņi.

Dienvidu 3,6 metru biezā cietokšņa mūra vidusdaļā uzbūvēts četrstūrains tornis, kas pielāgots lielgabalu izmantošanai. To apliecina dūmu izvadi centrālajā šaujamlūkā. Torņa forma un atrašanās vieta liecina par šaujamieroču lietošanas sākumposmu. Karamākslas tālāka attīstība noveda pie torņu izvietošanas cietokšņa stūros, lai tādējādi palielinātu apšaudes laukumu. Dienvidu ārsienā gandrīz nav logu aiļu.

Grūti spriest par torņa augstumu. Senajos zīmējumos tas ir pussabrucis, bet skaidri redzams, ka tas bijis zemāks par torņiem pie vārtiem. Šaujamlūkas dienvidu sienas otrajā stāvā liek domāt, ka tur bijusi piebūve - ēka vai galerija. Cietokšņa pagalms bija izklāts ar neapstrādāta dolomīta plāksnēm. No tām izgatavotas arī ūdens notekas. Pagalma vidū bija aka.

Ordeņa pils pastāvēšanas laikā ap visu pagalmu atradās ēkas, par ko liecina 1625. gada plāns. Ēku iekšpagalma sienas virs zemes nav saglabājušās, bet ziemeļu ārsienā redzamas vairākas logu ailes.

Uz austrumiem no ordeņa laika galvenās pils atradās priekšpils, kas sākotnēji bija nocietināta ar palisādes žogu, vēlāk to aptvēra akmens siena, un 16. gs. priekšpils austrumu pusē tika uzcelti divi pusapaļi torņi. Dienvidaustrumu stūra tornī bija neregulāra iekštelpa ar izmēriem 8*8,5 m un sienas 3,1-3,9 m biezumā. Torņu apakšējos stāvos trīs virzienos tika izveidotas šaujamlūkas arkebūzu apšaudei.

Pils fasāde saskaņā ar Tūlsi

1556. gada vasarā sākās konflikts starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju. 1557. gada augustā karu ordenim pieteica Polija, un lietuviešu armija Nikolaja Radzivila, saukta par Melno, vadībā pietuvojās Livonijas robežām. Kopā ar poļu pulkiem un Prūsijas hercoga armiju tajā bija ap 50 tūkstošu karavīru. Livonijas ordenis pret ienaidnieku varēja nosūtīt tikai aptuveni 7 tūkstošus karavīru, pārsvarā latviešu zemniekus un 6 ārzemju algotņu rotas (no 1800 līdz 2400 karavīru), kurus sapulcināja nometnē pie Bauskas. Ņemot vērā pretinieka pārsvaru, Livonijas ordenis 1557. gada 12. jūnijā Valmierā sagatavoja pamiera projektu, ar kuru ordeņa komisāri Remberts Gilsheims, Mihaels Brunovs un Vilhelms Pletenbergs devās uz Viļņu.

1558. gada 14. septembrī ordenis noslēdza līgumu par militāru savienību ar Poliju un Lietuvu, kas kalpoja par formālu pamatojumu Krievijas caram Ivanam IV uzsākt Livonijas karu. 1559. gada 31. augustā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils Viļņā noslēdza jaunu aizsardzības līgumu. Polija apņēmās ar militāru spēku atbalstīt ordeni cīņā pret Krieviju, bet ordenis - atdot Polijai dažus pierobežas novadus un pilis, t.sk. arī Bauskas pili. Pils tika nodota Polijas karaļa vietvaldim 1559. gada decembrī.

Poļu vara Bauskā bija īslaicīga, turpinājās pils nodošana no rokas rokā. 1561. gadā (pēc citiem avotiem 1560. gadā) pēdējais Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (1539-1563) no Polijas karaļa Sigismunda II Augusta saņēma Bauskas pili apmaiņā pret Kokneses pili. Pēc tam, kad pilī apmetās arhibīskaps, viņš tur veica pārbūvi, "lai labāk un ērtāk būtu bloķēt ienaidnieka pieeju Rīgas pilsētai un esošās nabadzības apstākļos piešķirtu dzīvei vairāk pašcieņas un vēriena".

Kā jau minēts, vēsturē zināmākais ir pēdējais Bauskas fogts Heinrihs (Indriķis) fon Galens, kurš kopā ar landmaršalu Šallu fon Bellu no Siguldas, viņa brāli, komturu Kuldīgā, un Kristofu fon Zībergu, Kandavas fogtu, 1560. gadā sapulcināja sava karaspēka paliekas un cīnījās ar krievu karaspēku pie Ērģemes. Mēģinājums turēties pretī spēcīgākam ienaidniekam beidzās ar bruņinieku sagrāvi, viņi zaudēja vairāk nekā 500 nogalinātos.

Līdz pat 1561. gadam Kurzemes vēsture ir cieši saistīta ar Livonijas ordeņa vēsturi. 1562. gada 3. martā Livonijas ordenis tika likvidēts un tā pēdējais mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu, zvērot uzticību Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Jaunizveidotā hercogiste tika sadalīta 4 virspilskuga iecirkņos, savukārt tie dalījās 8 pilskunga iecirkņos: Kurzemē 6 - Ventspils, Grobiņas, Durbes, Skrundas, Saldus, Kandavas, Zemgalē 2 - Bauskas un Dobeles. Pilskungiem bija pakļauti tikai hercoga muižu zemnieki. Pilskungu (hauptmaņu) rezidences bija vietējās pilis. Bauskas pils hercoga personiskajā īpašumā tika nodota 1562. gada beigās.

1568. gadā pils tika nodota Kurzemes hercogam un tajā pašā gadā hercogs Bauskas cietoksnī sasauca otro Kurzemes landtāgu, kurā cita starpā tika nolemts, ka landtāgi ziemā notiks Mītavā (Jelgavā), bet vasarā Bauskā. Bauskā Kurzemes hercogistes landtāgi notika 1568., 1590., 1601. gadā un vēlāk.

Hercoga Magnusa zīmogs

Kā rakstīts Baltazāra Rusova hronikā, hercogs Magnuss Livonijas kara laikā Bauskā vedis sarunas: ""Lai izbeigtu lietu ar karali un izvairītos no Jāņa [Briesmīgā, Krievijas cara] atmaksas, hercogs Magnuss slepeni ar sievu aizbrauca no Oberpālenes [tagad Peltsamā Igaunijā] uz Pilteni (jo Piltenes bīskapija piederēja viņam), no kurienes 1578. gadā ieradās Bauskā, kur uzsāka sarunas ar Viļņas gubernatoru un Lietuvas hetmani, kņazu Nikolaju Radzivilu. Sarunas beidzās 1579. gadā ar to, ka hercogs Magnuss visu savu zemes valdījumu ar Piltenes bīskapiju nodeva Lietuvas aizbildniecībā, tomēr paturot uz to tiesības savam brālim, Dānijas karalim". Bet trīs gadus vēlāk ar miera līgumu Zapoļjē 1582. gada 15. janvārī beidzās Livonijas karš.

1570. gados senās ordeņa pils priekšpils ēkas tika daļēji nojauktas pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera (1517-1587) rīkojuma, lai brīvajā teritorijā uzbūvētu Kurzemes hercogu rezidenci. Būvniecības laikā, kas sākās 1582. gadā (pēc citiem avotiem, 1584. gadā), tika saglabāta vecā cietokšņa siena un torņi.

Jauno pili veidoja trīs divstāvu dzīvojamās ēkas ar iekšpagalmu aptuveni 19x54,5 m lielumā. To ārsienās vairs nav šaujamlūku, toties otrā stāva līmenī ir lielas logu ailes. Ēku plānojums ir vienkāršs - starpsienas atdalīja telpas, kas savienotas pēc anfilādes principa. Daļai no pirmā stāva istabām bija arī izeja uz pagalmu. Ziemeļu korpusam bija greznas kāpnes tieši no pagalma uz otro stāvu, citviet kāpnes bija iebūvētas sienās. Jaunās pils ārsienas bija apmestas un dekorētas ar sgrafito tehnikā uzzīmētiem kvadriem. Ieeja jaunajā pilī veda caur garu, izstieptu vārtu telpu dienvidu korpusā blakus dienvidaustrumu tornim.

Kā parādīja arheoloģiskie izrakumi, priekšpils priekšā torņu pakājē, paralēli mūrim 14 m attālumā no tās un šķērsām pāri pussalai bija izrakts sens aizsarggrāvis. Tas tika aizbērts 16. gadsimta beigās, kad dienvidaustrumu torņa priekšā uzbūvēja rondeli un attālāk no pils izraka jaunu aizsarggrāvi. Zemes nocietinājumi ap pili tika pārbūvēti vismaz trīs reizes.

Kurzemes hercogistes galmā, tāpat kā citviet Eiropā, sākot ar 16. gadsimta otro pusiб augsti tika vērtēta aristokrātiskā izglītība - labas manieres, paukošanas prasmes, prasme medīt, svešvalodu zināšanas, jaunāko zinātnes atklājumu zināšanas, izpratne par mūziku un teātri. Tā laika izglītību spilgti raksturo fakts, ka topošais Kurzemes hercogs Frīdrihs tikai trīspadsmit gadu vecumā Jelgavas galma baznīcas iesvētīšanas ceremonijā 1582. gadā teica runu latīņu valodā, ko klātesošie atzina kā izcilu. Kurzemes hercoga galmā darbojās armijas un simfoniskās kapelas.

Kurzemes hercogistes pastāvēšanas sākumposmā Bauskas pils ieņēma nozīmīgu vietu tās politiskajā dzīvē - pēc hercoga Gotharda nāves 1587. gadā galms un hercogistes kanceleja pārcēlās uz Bauskas pili un uzturējās šeit līdz 1596. gadam, ko uzskata par pils pabeigšanas gadu, par ko liecina arī drupās atrastais akmens reljefs ar uzrakstu "Soli Deo Gloria Anno 1596".

Hercogs Gothards Ketlers un hercogiene Anna

Šajā 1596. gadā, kā jau bija noteikts hercoga Gotharda testamentā, Tērvetes ciema Kalnamuižas pilī tika parakstīts akts par hercogistes sadalīšanu starp vecā hercoga dēliem - Frīdrihu un Vilhelmu. Hercogs Frīdrihs kopā ar galmu pārcēlās uz Jelgavu. 1605. gadā Bauskā landtāgs sanāca pēdējo reizi.

Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis rakstīja, ka "vislabāk saglabājušies spilgti rezidenču manierisma estētikas piemēri Latvijā ir Bauskas ordeņa pils piebūve (16. gs. 80.-90. gadi) un Bramberģes muižas komplekss (17. gadsimts).

Kā redzams plānā, pils sastāvēja no divām daļām - kreisajā pusē atradās Livonijas ordeņa kastela, labajā - vēlākā hercoga pils.

Jaunās pils telpu plānojums ir vienkāršs - telpu virkne, kas savienota anfilādē. Ziemeļu korpusa otrajā stāvā bija reprezentācijas telpas un hercoga apartamenti. Austrumu korpusa abos stāvos - dzīvojamās telpas. Ziemeļu un dienvidu korpusu apakšējos stāvos atradās noliktavas un saimniecības telpas.

Pils dienvidu korpusā atradās pagrabs, stallis, virtuve, kalpu istabas un Bauskas pils pilskunga (hauptmaņa) dzīvoklis. Pie dienvidu korpusa vārtiem atradās sardzes telpa, bet otrpus vārtiem dienvidaustrumu tornī – ratnīca. Otrā stāva telpās varēja nokļūt pa šaurām kāpnēm sienā vai tieši no pagalma pa ārējām kāpnēm.

Pilij ir stāvi jumti ar plakanajiem (arkla tipa) dakstiņiem. Laikmetam raksturīgs trīspakāpju zelminis vainagoja pret pilsētu vērsto galveno austrumu fasādi. Uz sienām izcēlās lielas logu ailes, stikla rūtis svina rāmjos veidoja ģeometrisku rakstu. Veicot izrakumus Bauskas pilī, tika atrasts liels skaits logu stikla lausku, galvenokārt rombveida. Plāno stiklu nelielos sadalījumos noturēja svina rāmis, ko no deformācijas vējā pasargāja rāmja pretējos galos piestiprinātie metāla stieņi - tā sauktie vēja logu stieņi. Masīvie logu rāmji bija izgatavoti no ozolkoka, to izturību palielināja stūros pienaglotie spīdīgie alvota skārda apkalumi.

Logu vitrāžu rekonstrukcijas pamatā bija arheoloģiskajos izrakumos atrastie rombveida, četrstūrveida un arkveida vitrāžu zaļie un dzeltenie fragmenti. Atjaunoto vitrāžu kompozīcijās ievietoti hercoga Frīdriha un hercogienes Elizabetes Magdalēnas vitrāžu ģerboņi (skat. foto zemāk).

Atjaunotā vitrāža, R. Rimšas foto (2016)

Cietokšņa drošībai logi ārsienās tika iebūvēti tikai otrajā stāvā un, tāpat kā pirmajā stāvā, tika pastiprināti ar logu restēm. Dziļās logu ailes biezajās sienās un masīvo pārseguma siju ritmiskais izvietojums radīja interjera formu plastiskumu. Atšķirībā no logiem, par Bauskas pils autentiskajām durvīm gandrīz nekas nav zināms. Zaļi krāsotas durvis ir minētas arī citu hercogistes piļu inventāra uzskaitē. Izrakumos atrasti tikai atsevišķi durvju furnitūras elementi - dzelzs eņģes un āķi eņģēm. Pašreizējās durvis un logi izgatavoti pils rekonstrukcijas laikā Čehijā pēc oriģinālo 16. gadsimta beigu durvju un logu paraugiem.

Pils fasādes, tāpat kā Dienvidvācijas renesanses pilīs, tika segtas ar kvadru mūrus imitējošu apmetumu (izmantojot sgrafito tehniku), t.s. briljantu rustojumu, kas raksturīgs Renesansei un manierismam. Sienas bija arī uzsvērtas ar frontoniem ar rullētu dekoru.

Fasāde no pagalma puses tika bagātināta arī ar logu ierāmējuma reljefiem rustotiem apmetumiem un manierisma dekoratīvajiem elementiem akmens ārējo kāpņu apdarē, kas ved uz otrā stāva atpūtas zāli. Šis sgrafito tehnikas paraugs ar briljanta rustojumu un ornamentālām jostām ir greznākais Latvijā un vislabāk saglabājies. Nosaukums cēlies no itāļu valodas sgraffiare — ieskrāpēt.

Šīs metodes būtība ir tāda, ka uz sienas virsmas tiek uzliktas vairākas dažādu toņu apmetuma kārtas, pēc kurām uz salipušās virsmas ar ogles maisiņu pēc trafareta tiek uzklāts zīmējums, ko ar speciāliem instrumentiem izskrāpē. Izveidojas virsma, kuras izvirzītā daļa ir vienā krāsā, bet padziļinātā ir citā. Šī tehnika radās Itālijā 1500. gadā un tika lietota visu gadsimtu. Zemāk esošajā fotoattēlā redzams sgrafito no Bauskas, kas attēlo rustojumu.

R. Rimšas foto (2011)

Sgrafito tehnika Kurzemē ienāca hercoga Gotharda Ketlera laikā neparastos apstākļos. Viņa jaunākā meita Elizabete apprecējās ar Tešenas hercogistes (uz Polijas un Čehijas robežas) augstmani. Kā pūru hercogs līdztekus tērpiem, dārglietām un traukiem uz meitas jauno dzimteni nosūtīja slaveno ieroču meistara Kurzemes Georgu. Viņa izgatavotie ieroči joprojām ir apskatāmi Češinas muzejā Polijā.

Savukārt Tešenas hercogs viņam nosūtīja augstākās klases sgrafito apmetējus, ar ko tajā laikā viņa hercogiste bija slavena. Mūsdienās Bauskas sgrafito ir izcils manierisma piemineklis Latvijas arhitektūrā. Nedaudzajās citās Latvijas pilīs un muižās, piemēram, Nurmuižā, saglabājušies sgrafito paraugi ir fragmentāri vai līdz mūsdienām nav saglabājušies.

Bauskas pils tiek uzskatīta par vienu no vistālāk uz ziemeļiem esošajām pilīm Eiropā, kuras apdarē izmantots līdzīgs apmetums. Vislielākie sgrafito apgleznošanas laukumi oriģinālā saglabājušies pils ziemeļaustrumu torņa ārsienā. Pārējās fasādes rotā pils restaurācijas gaitā rekonstruētais apmetums.

Sienu apstrādei izmantota kaļķu balināšana, koka paneļi, tapetes un vietām gleznojumi. 16. gadsimtam raksturīgais pils priekštelpas sienu kaļķu-smilšu apmetums tika atjaunots pēc Bauskas pils iekštelpās esošajiem vēsturiskā apmetuma fragmentiem, kuru virsma tika presēta un pēc tam vairākkārt krāsota ar kaļķu krāsu. Hercoga apartamentu priekštelpas sienas bija klātas ar renesanses apmetumu uz kaļķa-smilšu pamata. Virsma bija daudzkārt krāsota ar kaļķa krāsu. Vēlāk priekštelpas griestu un durvju krāsas slāņa rekonstrukcijai tika izmantots no viduslaikiem pazīstamais zemes pigments "zemes zaļais" ar organiskas izcelsmes melniem ieslēgumiem, līdzīgi kā krāsas paliekās, kas atrasta uz 16. gadsimta beigu sijas.

Viens no būtiskākajiem Bauskas Jaunās pils interjera elementiem bija grīdas. Pirmajā stāvā grīda tika klāta ar kvadrātveida keramikas flīzēm vai ķieģeļiem, otrajā - plati grīdas dēļi, atsevišķās telpās krāsainas flīzes, kas veidoja ornamentu. Ceremoniju zālēs grīdas tika veidotas no platiem skuju koku dēļiem, bet trīs hercoga apartamentu istabās – no māla flīzēm ornamenta raksta veidā. Šīs flīzes tika izgatavotas iegarena sešstūra formā un pārklātas ar daudzkrāsainu spilgtu glazūru. Tāpat kā oriģināli, arī grīdas flīžu kopijas restaurācijas laikā tika izgatavotas ar rokām un apdedzinātas malkas krāsnī.

Manierisma ārējās kāpnes un bagātīgā iekšējā apdare daļēji tika zaudēta 17. gadsimtā un galīgi iznīcināta sprādzienā 1706. gadā Ziemeļu kara laikā. No pagalma uz hercoga ēkas galveno ieeju un priekštelpu ved greznas, akmenī kaltas parādes kāpnes. 1650. gada Bauskas pils inventārā minētas bojātas parādes kāpnes, kas ved uz hercoga ēkas otro stāvu. 1652. gada inventarizācijā rakstīts, ka sabrukušās kāpnes salabojuši mūrnieki, kurus sūtījusi "viņa dižciltīgā gaišība". Vēlākā informācija kāpņu rekonstrukcijai tika iegūta no arheologu atklātajiem to pamatiem un atrastajiem kaltajiem akmens fragmentiem (287 vienības), no kuriem daļa atkal tika ievietota rekonstruēto kāpņu apjomā.

Telpas apsildīja glazētas, ornamentētas podiņu krāsnis, kas izcēlās ar īpašu manierisma formu, motīvu un ornamentu daudzveidību; kamīniem, no kuriem viens (hercoga guļamistabā) bija izkalts akmenī. 16. gadsimta beigās - 17. gs. sākumā Bauskas Jaunās pils apkurei tika uzbūvētas 17 krāsnis un vismaz 14 kamīni. 16. gadsimta beigām - 17. gs. sākumam bija raksturīgi zaļi, brūni, dzelteni vai daudzkrāsaini krāšņu podiņi ar rolverka, moreskas, apkalumu, treljāža un stilizētu ziedu ornamentu rakstiem. Tā laika krāsnīm bija gan taisnstūra forma, gan forma ar cilindrisku torņveida virsotni. Otrā posma manierisma stilā (17. gs. 1. ceturksnis - 17. gs. 60.-70. gadi) izgatavotajiem krāšņu podiņiem raksturīgs t.s. tapešu motīvs, kā arī simetriski stilizēti augu motīvi, retāk - portreti, Vecās Derības alegoriskas figūras un tēli. Šī laika podiņi pārsvarā tika klāti ar zaļu vai melnu glazūru.

Renātas Rimšas foto (2011)

No Bauskas pils muzeja ekspozīcijas (2011. gada foto)

21. gadsimtā pilī tika atjaunotas 16. gadsimta beigu - 17. gadsimta sākuma krāsnis. Rekonstrukcijā izmantoti podiņi, kas attiecas uz hercoga rezidences celtniecības laiku. Pēc Bauskas pils inventarizācijь un citiem arhīva dokumentiem var secināt, ka hercoga rezidences krāsnis pārliktas vismaz trīs reizes. Telpām zem hercoga dzīvokļiem bija arkveida velves. Arkveida konstrukcija bija spējīga izturēt gan ievērojamo grīdas svaru, gan masīvo krāšņu svaru.

No 1650. gada Bauskas pils inventarizācijas apraksta izriet, ka hercoga istabu apsildīja krāsns un kamīns. Izpētot pili, tika konstatētas divas krāsns apkures sistēmas: agrākās sistēmas būtība bija tāda, ka krāsni sildīja ar karstu gaisu, kas nāca no kamīna, kas atradās blakus krāsns korpusam vai aiz sienas (dokumentos tas bieži apzīmēts kā "dūmvads"). Modernākā sistēma paredzēja kurtuves atrašanās vietu krāsns korpusā ar atveramām durvīm. Hercoga istabā pēc tam tika rekonstruēta torņveida (cilindrveida) krāsns ar kurtuvi blakus istabā un kamīnu, no kura pa caurumu sienā tika sildīta krāsns hercogienes guļamistabā.

Arī 17. gadsimta Bauskas pils inventarizācijas piemin, ka gaitenī bijis "viens dūmvads, nostiprināts ar dzelzs stieni". Renesanses piļu galvenās ieejas priekštelpā parasti tika iebūvēts dūmvads ar atvērtu kurtuvi, kur svinību laikā tika gatavoti, sildīti un dekorēti ēdieni pirms pasniegšanas blakus esošajā svinību zālē.

Bauskas pils 1650. gada inventarizācijā hercoga istabai dots vāciskais nosaukums "cammer". Itāliešu renesanses pilīs valdnieka istaba bija ēkas sirds, un to apzīmēja ar terminu "camera". Bauskas pilī tikai valdnieka galvenajai istabai ir priekštelpa un atsevišķa tualete. Tā varēja kalpot gan kā kabinets, gan kā guļamistaba un dzīvojamā istaba. Atšķirībā no svinību zālēm tā atrodas anfilādes dziļumos. Parasti valdnieka istabā bija viena, dažreiz arī vairākas gultas.

Aprakstot piļu valdnieku telpas, arhitekti, mākslinieki un renesanses laiku kalpotāji min kādu nelielu, īpaši personisku telpu, kas papildina galveno istabu. Iespējams, ka Bauskas pilī šāda telpa bijusi ziemas gultai vai kušetei. 16. un 17. gadsimtā šādas gultas bija īsas, paredzētas pussēdus gulēšanai.

Pārbūvējot Livonijas cietokšņa pili par rezidenci, upes malā ziemeļu korpusa un ziemeļaustrumu torņa saskares vietā uz ārsienas uzbūvēja tualete ar šahtu, kuras apakšdaļā bija izveidots caurums ventilācijai vai notekai. Tualete no hercoga istabas ir atdalīta ar divkāršām durvīm, kas pasargāja no smakas un aukstuma. 16. gadsimtā tualetes priekštelpā parasti atradās pārnēsājams tualetes krēsls, ko izmantoja naktī vai slimības gadījumā. Tualetes parastajiem galminiekiem un kalpiem atradās pirmajā stāvā.

Bauskas pilī hercogienes guļamistabas funkcija noteikta 1650. gada inventarizācijas aktā. Klasiskajos renesanses piļu piemēros, kad valdnieka sievai netika izdalīts atsevišķs dzīvoklis otrā spārnā (personiskajās dzīvojamās istabās), viņas guļamistaba atradās uzreiz aiz vīra guļamistabas. Guļamistabā vienmēr bija gulta ar baldahīnu, lādes drēbēm utt., taču telpa kalpoja arī kā ģimenes dzīvojamā istaba un privāta pieņemšanu telpa.

Istabas sienās ir saglabājušās atveres kāda objekta montāžai (inventarizācijā minētas trīs līstes gar sienām) - iespējama liecība, ka hercogienes guļamistabas sienu līstēm tika piestiprināti gobelēni vai tapetes - iecienīts dekorēšanas paņēmiens 16. un 17. gadsimta telpās. 1650. gada Ziemassvētkos kalpotājs, veicot hercogienes guļamistabas inventarizāciju, uzskaitīja vienu aptēstu akmeņu kamīnu un vienu vecu zaļu krāsni. Arheoloģisko izrakumu laikā atrasts no dolomīta izgrebts reljefs ar eņģeļa galvu, pilastra fragments ar augļu motīvu, dekoratīvo flīžu fragmenti un kamīna sliekšņa paliekas. Visi atrastie fragmenti ievietoti rekonstruētajā kamīnā.

Veicot krāsns rekonstrukciju, par paraugu tika izvēlēti portretu podiņi, kas atrastas 17. gadsimta atkritumu bedres izrakumos pie pils ārsienas. Arheologi bedrē atrada zaļi glazētu podiņu fragmentus, kas piederēja vismaz divām Bauskas pilī ierīkotām 16. gadsimta beigu krāsnīm, no kurām viena datēta ar 1588. gadu.

Itālijas renesanses pilīs zāle bija lielākā telpa ēkā un otra nozīmīgākā pēc valdnieka istabas. Reprezentatīvo telpu rindā zāle atradās tūlīt aiz galvenās ieejas. Zālē tika pasniegtas vakariņas valdniekam un viņa svītai. To izmantoja pasākumiem, kuriem nepieciešama plaša telpa – sapulcēm, banketiem, dejām, teātra izrādēm un spēlēm. Lielās mājās zāle kalpoja viesu uzņemšanai un svarīgām ceremonijām. 1581. gada hercoga Gotharda likumu kodekss paredzēja katru dienu pusdienās un vakariņās pilī klāt 18 galdus, no kuriem seši bija lielajā zālē.

1650. un 1652. gada inventarizācijās bez sīkākiem paskaidrojumiem norādīts, ka zāles griesti dekoratīvās apdares tehnikas ziņā atšķiras no griestiem dzīvokļos. Saglabājušās zāles sienas nesniedza nekādu informāciju par griestu vēsturisko konstrukciju, tāpēc zālē tika rekonstruēti vienkārši un nepretenciozi kasešu griesti (visbiežāk sastopamais griestu veids renesanses un manierisma laikmetā). Uz zāles sienām saglabājušies poraina kaļķu-smilšu apmetuma fragmenti, kas pārklāti ar vieglas kaļķu krāsas kārtu, bez jebkādām dekora pēdām. Neskatoties uz renesanses un manierisma laikmetam raksturīgo interjeru krāsu piesātinājumu, svinību zāles bieži tika krāsotas baltā krāsā un sauktas par Baltajām zālēm.

16. gadsimtā kamīns bija galvenais dekoratīvais priekšmets zāles interjerā. 16. gadsimta vidū kamīnus rotāja ar aptēstiem akmeņiem vai figūru gleznojumiem, kā arī volūtām un dažādiem ornamentiem. Kamīna augšdaļas forma - kapuce nošķeltas piramīdas formā - pamazām kļuva plastiskāka un ar laiku pilnībā izzuda. Kamīna virsmu veidoja profilējošas joslas, graciozāki kļuva masīvie sānu balsti, kas ieguva figūru, kolonnu vai pilastru formu. Kamīna struktūra kļuva arhitektoniskāka. Bauskas pilsdrupās zāles rietumu sienā kamīna un dūmvada vietas bija skaidri iezīmētas. Veicot arheoloģiskos izrakumus vietās, kur tie nobruka ēkas iznīcināšanas laikā, tika atrasti no aptēsta akmens veidota kamīna dekoratīvie fragmenti. Atradumi tika ievietoti rekonstruētajā kamīnā.

Mazā zāle atradās blakus lielajai zālei un kalpoja kā intīmāka vieta galveno personu vakariņām un svarīgu viesu uzņemšanai. Papildus pusdienu galdam un sēdamajām mēbelēm zālē tika uzstādīts bagātīgi drapēts svinību galds, uz kura bija izlikti mākslinieciski dekorēti zelta un sudraba trauki, galda piederumi, figūriņas un citi reprezentatīvi priekšmeti.

Spriežot pēc arhīvu un arheoloģisko izrakumu materiāliem, tolaik izmantots arī vecais cietoksnis. Ziemeļu spārna otrajā stāvā esošās šaukamlūkas pārveidotas par logiem. Pirmajā stāvā atradās alus darītava un maizes ceptuve, bet torņa pagrabos atradās munīcijas noliktavas un cietums. 16. gadsimta beigās jaunās pils celtniecības laikā tai apkārt tika izveidoti jauni uzbērumi, kurus turpināja uzlabot līdz pat 18. gadsimta sākumam. Galvenā uzmanība tika pievērsta vieglāk pieejamās austrumu puses nostiprināšanai.

Domājams, ka Bauska pilsētas statusu ieguvusi 1609. gadā, kad Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers pilsētai piešķīra ģerboni, kurā attēlota lauva.

17. gadsimta pirmajā pusē Baltijas jūrai piegulošajās teritorijās starp Poliju un Zviedriju izcēlās nopietns militārs konflikts, kas pazīstams kā Polijas-Zviedrijas karš (1600-1629). 1621. gada 16. septembrī zviedru armija karaļa Gustava II Ādolfa vadībā ieņēma Rīgu, bet tā paša gada 3. oktobrī - Jelgavu. Hercoga Frīdriha Ketlera galms uz laiku izvietojās Bauskas pilī, kur viņš uzturējās līdz 1624. gadam.

Līdz 1625. gadam ap dienvidaustrumu torni uzbūvēja rondeli, aizsarggrāvi, divus bastionus un baļķu palisādi. 17. gadsimta otrajā pusē, iespējams, tika nocietināta rietumu puse un sākās austrumu bastionu rekonstrukcija.

1625. gada septembrī zviedru armija, nākot no Lietuvas, ielenca Bauskas pili, novietoja tai pretī vairākas lielgabalu baterijas un mēģināja ieņemt cietoksni. Pēc neskaitāmiem uzbrukumiem pils tika ieņemta tikai ar nodevēja palīdzību - kāda Bauskas rentnieka no vietējiem birģeriem. Gadsimtiem vēlāk tika izdomāta leģenda, kā katru nakti pulksten divpadsmitos no paugura Mēmeles krastā paceļas divi pils tilta sargi un dodas uz tiltu to zāģēt. Reiz nodevējs piedzirdīja viņus, un sargi nogulēja ienaidnieka parādīšanos. Pirms tika sacelta trauksme, ienaidnieki jau bija iebrukuši pilī. Par savu nevērību sargi tika sodīti ar nāvi un apglabāti upes krastā iepretim pilij, kur mūsdienās atrodas pauguri. Tagad naktīs sargi atgriežas vietā, kur bija tilts, kas veda uz pili, un cenšas to nozāģēt, lai ienaidnieks netiktu garām. Jau vairākus gadsimtus no vietas tik zāģē un zāģē.

Bauskas pils bija pirmā Kurzemē, ko personiski vadītā kaujā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Zviedru garnizons Bauskas pilī atradās līdz 1628. gada 7. maijam, kad poļu karavadonim Aleksandram Gonsevskim izdevās piespiest viņus bez cīņas atstāt pili.

1629. gadā Bauska atkal bija Kurzemes hercoga rokās. Pils kļuva par hercoga ieceltā pārvaldnieka, t.s. pilskunga (hauptmaņa) mītni. Viņš veica tiesu un bija atbildīgs par novada militārajām un administratīvajām lietām. 1642. gada 16. augustā hercogs Frīdrihs nomira, un tronī sēdās viņa brāļa Vilhelma dēls - tas pats hercogs Jēkabs. Hercogs Jēkabs (Jakobs) Ketlers bija praktisks cilvēks, kurš Latvijas vēsturē iekļuva galvenokārt ar veiksmīgu merkantilisma politiku, dzimtcilvēku manufaktūru organizēšanu un koloniāliem piedzīvojumiem. Viņš arī saprata reprezentācijas un ārējā mirdzuma nepieciešamību: to noteica laikmets. 17. gadsimta vidū Eiropai bija raksturīga varas centralizācija un absolūtisms kā galvenā valsts varas forma.

Hercoga Frīdriha Ketlera ģerbonis

Hercoga Frīdriha Ketlera ģerbonis uz viņa sarkofāga sienas

Pēc miera līgumu noslēgšanas Minsterē un Osnabrikā Zviedrija ieguva kontroli pār Baltijas jūru. Tomēr 1654. gadā zviedru un poļu karš atsākās. Kurzemes hercogistei kādu laiku izdevās balansēt starp abiem karojošajiem un saglabāt hercoga Jēkaba ​​deklarēto neitralitāti, ko Zviedrija atzina 1655. gadā.

Tad 1655. gada 4. augustā zviedri vērsās pie Kurzemes hercoga pārstāvjiem ar ierosinājumu pieņemt Zviedrijas kroņa patronāžu. Dokumentā tika prasīts Bauskas pili ar visiem tajā esošajiem pārtikas krājumiem nodot zviedru rokās. 1658. gadā poļi atkāpās uz Kurzemi. Zviedru armija viņiem sekoja, atkal iebruka Zemgalē un komandiera Roberta Duglasa vadībā 1658. gada naktī no 29. uz 30. septembri ieņēma Jelgavu. Hercoga Jēkaba ģimene nonāca gūstā un bija spiesta Bauskas un Dobeles pilis nodot zviedriem. Bauskas pils nodošana zviedriem notika 1658. gada 2. oktobrī.

Grāfs Roberts Duglass

Grāfs Roberts Duglass (1611-1662). 1651. gada portrets no Bauskas pils muzeja ekspozīcijas

1659. gada sākumā visa hercogiste bija nokļuvusi zviedru rokās. Lai atgūtu Bauskas pili, tai vairākkārt uzbruka poļu armijas vienības Aleksandra Polubinska (1626-1679) vadībā, taču pamatīgi nocietinātā pils tā arī netika ieņemta. Zviedru karaspēks izpostīto cietoksni pameta tikai 1660. gadā pēc Olivas miera līguma parakstīšanas. Kara laikā pils bija smagi bojāta. Daļēji apdzīvota palika tikai jaunākā pils daļa - bijusī priekšpils, bet vecā pils tika izmantota galvenokārt kā noliktava.

Bauskas pils ieroču un munīcijas sarakstā par 1660. gadu fiksēti 17 dažāda kalibra lielgabali, 3 haubices un 2 mortīras. Pils stallī tolaik glabājās 5 jaunas lielgabalu lafetes bez stobriem un vairākas salauztas lauka lafetes, bet Vecajā pilī tika novietoti 6 jaunas, neapkaltas lauka lafetes. Visi šaujamieroči bija uzstādīti tiem paredzētajās vietās un aprīkoti ar nepieciešamajiem piederumiem. 1705. gadā pils ieroču sarakstā jau bija 46 dažāda kalibra lielgabali, 4 mortīras un 8 haubices.

Neskatoties uz bēdīgo Bauskas pils stāvokli pēc kara postījumiem, līdz 17. gs. nopietni restaurācijas darbi šeit netika veikti. Hercoga Jēkaba ​​dēls hercogs Frīdrihs Kazimirs (1650-1698), kurš valdīja no 1682. līdz 1698. gadam, uzsāka cietokšņa rekonstrukciju - lika pils akā ierīkot sūkni, saremontēt ēkas, nostiprināt zemes vaļņus. Remontdarbi valsts kasei izmaksāja 12 000 dālderu. Tomēr Bauskas pils inventāra grāmatā par 1698. gadu norādīts, ka lielākā daļa telpu ir dzīvošanai nepiemērotas, un pils jumts ir vienos caurumos.

1700. gada vasarā sākās Lielais Ziemeļu karš, kura sākumā Zviedrijas armija izcīnīja vairākas uzvaras. Tajā pašā gadā uz pārrunām Bauskā ieradās Krievijas cars Pēteris I un Polijas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts Stiprais, lai izveidotu militāru aliansi pret Zviedriju. Saglabājusies leģenda, ka abi monarhi kopā brokastojuši uz liela akmens, kas joprojām atrodas Kalnu un Rūpniecības ielas stūrī.

Renātas Rimšas foto (2016)

Tas pats akmens, kur it kā brokastojušas kronētās personas

Neskatoties uz iesāktajiem nocietinājumu uzlabošanas darbiem, 1701. gada jūlijā Bauskas pils garnizons bez kaujas padevās Kārļa XII zviedru karaspēkam. Karalis pilī pavadīja divas nedēļas un, dodoties no Bauskas tālāk uz Poliju, "[pili] atrada piemērotu gan noliktavām, gan robežpostenim". Viņš lika pilij kā aizmugures bāzei-noliktavai uzbūvēt jaunus, stiprākus zemes nocietinājumus. Bez liekas kavēšanās sākās pils fortifikācijas darbi. 1701. gada 6. (16.) augustā Zviedrijas karalis izdeva attiecīgu pavēli ik dienas nosūtīt 1500 cilvēkus no kājnieku pulkiem brustvēru uzbēršanai un citiem darbiem. Frauenburgā (tagad Saldus) 1701. gada 23. augustā Kārlis XII parakstīja vairākas pavēles, tostarp pavēli "par katra trešā zemnieka zviedru ieņemtajā Kurzemē norīkošanu darbā pie nocietinājumu būves Bauskā."

Pēc armijas aiziešanas nocietinājumu celtniecībā piedalījās ne tikai garnizona karavīri, bet arī apkārtējo muižu zemnieki, kurus muižu īpašniekiem un apsaimniekotājiem bija obligāti jānosūta saskaņā ar zviedru sastādītajiem sarakstiem. Taču cilvēku sūtīšanu varēja aizstāt ar noteiktas naudas summas samaksu, par kuru varētu noalgot strādniekus. Tāpat zviedri pārveidoja Jelgavas pils nocietinājumus un uzcēla nocietinājumus Liepājā.

Ģenerālmajoram Karlam Magnusam Stjuartam tika uzdots izstrādāt jaunu zemes nocietinājumu plānu Bauskā. Plāns paredzēja bastionu paplašināšanu un zemes vaļņu pacelšanu no pils austrumu puses pret pilsētu, kā arī divu jaunu bastionu izveidi ar vaļņiem rietumu pusē. Kopš tā laika ir saglabājies vienīgais pils zīmējums, uz kura tā redzama vēl nenopostīta, un jauno zemes brustvēru un bastionu projekts. Sākās vērienīgi pārbūves darbi. Konkrēto izpildi un inženiertehnisko risinājumu vadīja norīkotie fortifikācijas virsnieki.

Bauskā vadība bija uzticēta fortifikācijas leitnantam Martenam Kammekeram (Kammecker; 1672-1710). Jau 1701. gada 28. augustā armijas nometnē pie Skrundas Kārlis XII parakstīja rīkojumu par nocietinājumu personālu Bauskas pilī (Personal Fortifications Staten Bauskenburg), kurā bija paredzēti šādi fortifikācijas virsnieki: viens leitnants, viens konduktors jeb vietnieks Kārlis Hajs (Hay), viens furjers jeb apgādes virsnieks Gerhards Burmans, kā arī viens rakstvedis un deviņi amatnieki, tostarp mūrnieks, akmeņkalis, kaļķu dedzinātājs, galdnieks, kalēji u.c. Lai gan leitnanta vārds šajā amatu uzskaitē nav minēts, var pieņemt, ka šī vieta tika uzticēta jau nosauktajam M. Kammekeram. 1701. gada augustā pa visu Eiropu izplatījās informācija, ka zviedri aktīvi nocietina pilis Jelgavā un Bauskā un nevienu nepiederošo nelaiž iekšā.

1702. gada 25. maijā gubernators K.M. Stjuarts lūdza atsūtīt no Rīgas nocietinājumu noliktavas 100 lāpstas, 200 pīķus un 25 laužņus, kas nepieciešami Bauskas nocietinājumu celtniecībai. Rietumu pusē nocietinājumi izbūvēti pēc projekta, bet austrumu pusē bastionu projekts tika vienkāršots, par pamatu ņemot iepriekšējos nocietinājumus. Nocietināšanas darbi turpinājās 1703. gadā, salīdzinot ar 1701. gadu, Bauskas fortifikatoru štats tika nedaudz samazināts - 1703. gada 30. janvārī tajā bija pa vienam leitnantam, konduktoram un apakšvirsniekam, kā arī četri amatnieki. Nocietinājumu būvniecībā strādāja zviedru karavīri, amatnieki no dažādām Kurzemes pilsētām un vietējie pievedēji, bet materiālu un pārtikas krājumu piegāde bija jānodrošina Bauskas un apkārtnes iedzīvotājiem.

1703. gada janvāra pirmajās dienās kapteinis Oto Vilhelms Lidingjelms, leitnants Pīters Jilenhamers (Gyllenhammer) un Fenrihs Hanss Gabriels Burgs (Bourg) veica pilī esošās artilērijas, ekipējuma un militāro materiālu inventarizāciju. Interesanti, ka inventarizācijas aktā lielgabali tiek uzskaitīti atbilstoši to atrašanās vietai bastionos, kuriem doti šādi nosaukumi - Kārļa, Ulrikas Eleonoras, Prinča Čārlza, Princeses Hedvigas Sofijas un Ulrikas Eleonoras bastioni. Kā redzat, bastionu nosaukumos parādās Kārļa XII un viņa ģimenes locekļu vārdi - karaļa Ulrikas Eleonoras (1656-1693) māte, viņa vecākā māsa Hedviga Sofija (1681-1708), Hedvigas dēls. Sofija princis Čārlzs, Kārļa Frīdriha (1700-1739) un karaļa jaunākās māsas Ulrikas Eleonoras (1688-1741) pilns vārds, lai gan inspektori bastiona nosaukumā palaida garām vārdu "princese".

Turpinājums sekos...

PIELIKUMS: Bibliogrāfija

Bibliogrāfija

PIELIKUMS: Bauskas pils bukleti

Palielināt

Palielināt

PIELIKUMS: Bauskas rātsnams

Renātas Rimšas foto (2008 un 2016)

Palielināt

Palielināt

Informācijas avoti:

“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004
“Latvijas viduslaiku pilis VI: Pētījumi par Vidzemes un Zemgales pilīm” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010
Miloslav Hanzl "Bauskas pils centrālā un mazā torņa konservācija 2018-2020" Bauskas pils muzeja krājums, 2021
Enciklopēdija “Latvijas pilsētas” Rīga “Preses nams”, 1999
V.Ancītis “Saldus. Kurzemes mazpilsēta gadu ritumā. 1253-1856-1996” Saldus, 1996
D. Vasmanis “Cēsu novada pagātnes ainas” Cēsis, Cēsu muzeju apvienība 1996
J. Vaivods “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā” Rīga Rīgas Metropolijas kūrija, 1994
I. Bākule "Rātsnami Latvijas pilsētās" Rīga Zinātne 2001
A. Plaudis “Ceļvedis pa Latviju” Rīga “Jumava” 1998
“Latvijas pērles. Spoku stāsti un teikas par Latvijas pilīm” Rīga; “AGB” 2001
“Latviešu tautas teikas: Vēsturiskās teikas” Rīga Zinātne, 1988
“Latviešu tautas teikas: Izcelšanās teikas” Rīga Zinātne, 1991
“Latviešu tautas teikas” Rīga “Jānis Roze” 1998
Т. Скане “Бауский замок” (без указания года издания) SIA “Apgāds Jāņa sēta”
Ю.М. Васильев и др. “Белоруссия. Литва. Латвия. Эстония. Справочник-путеводитель” М., “Искусство” Лейпциг “Эдицион” 1986
“Советская Латвия” (энциклопедия) Рига Гл. ред. энц. 1985
Г. Курлович, А. Томашун “История Латвии” Рига, “Звайгзне” 1992
Леонид Федосеев “Час”, N 211 (630), 11.09.1999
С. Журавлев “Русские писатели в Латвии (в Риге, Митаве, Динабурге и других городах Остзейского края) (16 в. - 1-я пол. 19 в.) Рига “Улей” 1990
С. Журавлев “Русские писатели в Лифляндии и Курляндии. (2-я половина 19-го века)” Рига “Улей” 1995
В. Гущин "История Елгавы 1561-1795. Книга 2. Первые дипломатические контакты с Россией. От царя Ивана Грозного до царя Петра I" Рига, 2020
Г. Сакс “Земгале” Рига, Латгосиздат, 1958
Буклеты из музея Бауского замка
https://www.bauskaspils.lv/ru/#dlya-posetitelei
http://www.pilis.lv/tulk_ru/view.php?id=72&prop_id=255
https://www.latvijas-pilskalni.lv/bauskas-pilskalns/
http://towntravel.ru/latviya/bauska.html
http://www.vostlit.info/Texts/rus12/Russow/text41.phtml?id=1299
http://europa.km.ru/latvia/castels1.htm
http://www.strani.ru/info/index.php?a=term&d=25&t=267
http://rus.delfi.lv/news/daily/business/article.php?id=18694149
http://pribalt.info/novosti/1704
http://www.chas-daily.com/win/2005/06/11/g_013.html?r=32&
http://www.subbota.com/2008/01/17/zd007.html?r=36&
http://www.subbota.com/2006/03/09/lu005.html?r=2&
http://www.travellatvia.lv/8/20/?pilseta=150
http://skola.ogreland.lv/istorija/slovo/lv401.htm
http://skola.ogreland.lv/istorija/slovo/lv403.htm
https://www.bauskasvecpilseta.lv/guide/the-bauska-city-hall
https://press.lv/post/na-razvalinah-bauskogo-zamka-otkrylsya-park-uzhasov-video/
http://www.jelgavasnovads.lv/lv/novada-zinas/16671/bramberges-muiza-restaures-koka-logus/
https://ruski.radio.cz/cheshskiy-arhitektor-poluchil-premiyu-za-restavraciyu-zamka-v-latvii-8712504
https://bb.lv/statja/kuljtprosvet/2022/10/30/gvozd-programmy-hellouina-v-latvii-park-uzhasov-v-bauske


Infostends rātsnamā (2022. gada foto)

Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2022)

R. Rimšas foto (2016)

R. Rimšas foto (2015)

R. Rimšas foto (2011)

R. Rimšas foto (2011)

R. Rimšas foto (2010)

R. Rimšas foto (2008)

R. Rimšas foto (2006)

R. Rimšas foto (2004)

R. Rimšas foto (2002)

R. Rimšas foto (2001)

R. Rimšas foto (1999)

Senie attēli

G. V. foto (2022)

V. Smoļika foto (2015)

V. Smoļika foto (2011)

V. Smoļika foto (2010)

V. Smoļika foto (2008)

Pils makets un rekonstrukcijas

Pils plāni

Nocietinājumu attīstība 16.-18. gs.

Foto no Bauskas muzeja (2022)

Atrašanās vieta

Tilta rekonstrukcija
pie pils
R. Rimšas
un V. Smoļika foto (2013)

Alekseja "avlad" foto

Citi foto

© Renātas Rimšas dizains