|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Bauskas pils (Bauske)(1443-1450)
Bauska atrodas Latvijas centra dienvidu daļā, Zemgales līdzenuma dienvidaustrumu daļā, 15 km no Latvijas un Lietuvas robežas. Bijusī Livonijas ordeņa fogta pils un Kurzemes hercogu rezidence atrodas gleznainā vietā pilsētas rietumu nomalē uz pussalas, netālu no Mēmeles un Mūsas upju satekas, kur aizsākas Lielupe (56°24'N, 24°11'E). Pils adrese - Bauska, Brīvības bulvāris, 2a.
Pēc valodnieku domām, pilsētas nosaukums cēlies vai nu no vārda bauska - slikta pļava, vai no vārda bauze - galva, paugura virsotne. Kopš seniem laikiem (apmēram pirms 3500 gadiem) cilvēki šajās vietās apmetās trīs lielāko Zemgales upju - Lielupes, Mēmeles un Mūsas krastos. Par to liecina arheoloģisko izrakumu laikā atrastie pilskalni un apbedījumu vietas.
Apmēram pirms 13 tūkstošiem gadu no teritorijas, kur šobrīd atrodas Bauskas pilsēta un Bauskas novads, atkāpās ledājs un izveidojās tagadējais upju tīkls. Tolaik Mūsas un Mēmeles upju gultnes bija daudz platākas, par ko liecina senās upju ielejas. Arī Lielupe tolaik bija daudz plašāka; tā tece beidzās nedaudz lejpus pašreizējās Mežotnes, kur tā ieplūda Baltijas ledus ezerā.
Bauskas apkārtne bijusi apdzīvota jau vidējā akmens laikmeta beigās. Senākie cilvēku mājokļi, ko šeit izpētījuši arheologi, ir datēti ar 1. tūkstošgades vidu pirms mūsu ēras. Tie atrodas apmēram 6 km no Bauskas, Lielupes kreisajā krastā, pie Ziedoņiem (bijusī Bornsmindes muiža) un labajā krastā pie "Plūdoņu" mājām.
Ceraukstes ciemā Mēmeles kreisajā krastā atrodas Aužeļu pilskalns ar apmetni, kurā atrastas senlietas un māla trauku lauskas. 3 km no Bauskas, pie autoceļa Bauska-Skaistkalne, pie Ragaucku viensētas atrodas Ragauckas apmetne, kuru 1928. gadā pirmais atklāja arheologs V. Ginters, pēc tam šo vietu apskatīja arheologs Andris Caune, kur konstatēja apmēram 60 cm biezu kultūrslāni.
Netālu no Bauskas kopš 1924. gada daudzi arheologi ir pētījuši seno zemgaļu Drenģeru-Čunkānu (8.-11. gs.) apbedījumu. Plašāku izrakumu laikā (1982.-1994., arheologs M. Atgāzis) tika atklāti ap 700 apbedījumu, atrasti vairāk nekā 3000 seno priekšmetu.
1976. gada arheoloģiskajos izrakumos tika konstatēts, ka pirms tagadējās Bauskas mūra pils, tās vietā jau 1. gs. p.m.ē. atradās nocietināta apmetne (atrasta seni kaula, krama un akmens darinājumi, māla trauku lauskas). Protams, šī vēlā bronzas laikmeta baltu nocietinātā apmetne neizskatījās pēc mitoloģiskās "Gaismas pils", kas, par piemēru, bija attēlota apdrošināšanas sabiedrības ģerbonī Bauskā 20. gadsimta 1. pusē (joks):
21. gadsimtā senās apmetnes pastāvēšana Bauskā dzelzs laikmetā ir strīdīgs jautājums (pēc latvijas-pilskalni.lv datiem), jo arheoloģisko izrakumu laikā tikai daži objekti datēti no t.s. vēlā dzelzs laikmeta 10.-12. gadsimtiem. Vietām apmetnē konstatēts tā laika kultūrslānis, tai skaitā atrastas keramikas lauskas. Mūra pils būvniecībā kultūrslānis tika nopostīts, bet, iespējams, tā fragmenti vēl iegulst līdz piecu metru dziļumam zem 16.-18. gadsimtā izveidotajiem zemes uzbērumiem.
12. gadsimta beigās sākās vācu iekarotāju ekspansija Livonijā. Vietējo iedzīvotāju cīņa pret Zobenbrāļu ordeni un pēc tam Livonijas ordeni turpinājās līdz 13. gadsimta beigām. Smagāko kauju vieta Zemgalē bija Tērvete un Mežotne. Pēc tam par tiesībām uz Zemgales pārvaldi gandrīz visu 14. gadsimtu notika cīņa starp Rīgas bīskapu un Livonijas ordeni. Ordenis guva virsroku un okupētajās zemēs, ieskaitot Bausku, ilgu laiku būvēja savas mūra pilis. Bauskas pils kļuva par vienu no pēdējām ordeņa uzceltajām pilīm.
Kā vēsta Baltazāra Rusova hronika, pils celšana Bauskā uzsākta mestra Heidenreiha Finkes fon Overberga (1438-1450) valdīšanas laikā. Pils celtniecības laiku precizēja Leonīds Arbuzovs vecākais, atsaucoties uz šī mestra 1443. gada vēstuli Rēveles (Tallinas) maģistrātam, kurā pieminēta jaunās pils celtniecība. Šis bija pirmais zināmais pieminējums par tās būvi. Tāpēc tradicionāli tiek uzskatīts, ka Bauskas pils celtniecība sākta 1443. gadā. 1980. gados tika izteikts pieņēmums, ka Bauskas pils uzcelta jau 14. gadsimtā, taču šis minējums nav pamatots ar vēsturiskiem faktiem (Caune 2002).
Neizbēgami rodas jautājums, kāds ar visu to sakars Tallinai? Bet tolaik pili celt nebija kam - Bauskas apkārtne bija karu izpostīta. Baku epidēmija "izretināja" atlikušos izdzīvojušos tās iemītniekus. Visa Latvijas centrālās daļas dienvidu nomale bija kļuvusi gandrīz neapdzīvota, bet pils celtniecībai bija nepieciešami vismaz pieci simti celtnieku. Tika nolemts doties uz Krievzemi un atdzīt iedzīvotājus no turienes - Veļikijnovgoroda toreiz bija naidā ar Maskavu un tai trūka spēku pilnībā aizsargāt savu rietumu robežu.
Bruņinieki iebruka nabadzīgā, bet blīvi apdzīvotā novgorodiešu pārvaldītā zemē netālu no Jamas pilsētas. Sagūstītie gan izrādījās nevis krievi, bet gan somugri no votu cilts. Retie vietējie latvieši ienācējus sauca par "krieviņiem", un tā kā tas bija raibs pūlis - daļēji somi, daļēji slāvi, un visam tam bija jāpielāgojas latviešu vagaru prasībām, tad drīz vien latviešu valoda kļuva par viņu "starpnacionālās saziņas" valodu. Galu galā ne tikai tika uzcelts cietoksnis, bet pamestajā reģionā atkal skanēja latviešu iedzīvotāju balsis (pēc vēsturnieka L. Fedosejeva tēlainā izteiciena).
Pils būvniecības iemesli šajā vietā bija visai nopietni. 1410. gadā Grunvaldes kaujā tika sakauts Vācu ordenis, kura “atzars” bija Latvijā un Igaunijā apmetušais Livonijas ordenis, kurš arī cieta zaudējumus, iejaucoties strīdā par kņaza troni Lietuvā. Izšķirošā kauja notika 1435. gada 1. septembrī pie Šventojas upes (netālu no Ukmerģes), kurā ordenis cieta lielāko sakāvi savā vēsturē (satriecošāku pat nekā Ledus kauja 1242. gadā un Durbes kauja 1260. gadā). Tajā krita arī Livonijas ordeņa mestrs Kersdorfs.
Kopš tā laika lietuviešu vienības sāka apdraudēt Livoniju - tās metropole Rīga atradās tikai divas dienas jātnieku ceļa no Lietuvas robežas. Lietuvas virziena aizsardzībai tika nolemts uzcelt jaunu cietoksni Mūsas un Mēmeles upju satekā - tur, kur gāja galvenais ceļš uz Rīgu.
Ordenis Bauskas pili cēla kā pārvaldes centru 15. gadsimta sākumā apvienotajām zemēm un robežas aizsardzībai pret lietuviešu sirojumiem, kā arī lai kontrolētu tirdzniecības ceļu no Lietuvas uz Rīgu, kas te šķērsoja Mēmeli. No šejienes ordeņa fogts (administrators un tiesnesis ordeņa valdījumos) veica pārvaldes juridiskās, finansiālās un militārās funkcijas savā iecirknī. 1451.-1559. gadā pilī valdīja fogti, septiņi no kuriem nosaukti vēstures avotos. 1451. gadā pili apmeklēja Vācu ordeņa lielmestra atsūtītie vizitatori, šai gadā pieminēts Bauskas konventa brālis-bruņinieks Šungels. Ir zināms pirmais dokumentētais Bauskas fogta vārds - Hanss Hesels no Cesingenas, pieminēts 1454. gadā. Pēdējais fogts bija Heinrihs fon Galens 1559. gadā.
Vēsturiskos avotos Bauskas pils nosaukums sastopams kā Bauschkenborch, Bauskenburg, Powszke, Bawsenborg, Boske, Bowsenborch, Bauske. Līdz 1495. gadam pils bija Jelgavas (Mītavas) komtura pakļautībā.
Mūsdienu ieeja pils viduslaiku daļā
Pils celta kā kastelas tipa ēka neregulāra četrstūra formā. Domā, ka ordeņa kastelas celtniecība bija pabeigta 1451. gadā. Pie pils, Mēmeles un Mūsas upju sanešu veidotajā pussalā, izveidojās neliela amatnieku un zvejnieku apmetne, saukta par Vairogmiestu (Schildburg), ko jau 1584. gadā likvidēja pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma. Vairogmiests pirmo reizi dokumentos minēts 1518. gadā ar Bauskes vārdu. Tajā bija arī baznīca, skolas ēka un krogs.
Ordeņa fogta rezidence tika uzcelta, ņemot vērā reljefu, pēc savdabīgas plānojuma sistēmas: flankējošie torņi netika novietoti stūros, kā parasti, bet gan nocietinājuma mūru vidū. Torņu izvietojums bija izvēlēts atbilstoši tā laika fortifikācijas mākslai, ņemot vērā jau uzradušos šaujamieročus. Ar to pils atšķīrās no agrākajām Livonijas pilīm, kur pagājušajos gadsimtos celtie vecie stūra torņi parādījušies šaujamieročiem bija īpaši jāpielāgo.
Bauskas pils galvenais būvmateriāls bija dolomīts, bet izmantoti arī laukakmeņi un nedaudz ķieģeļu. Ķieģeļus galvenokārt izmantoja pils stūros, logu ailās, griestu velvēs. Dienvidu fasādē redzamas dekoratīvas apdares pēdas, ko veido tumši glazēti ķieģeļi.
Visa Bauskas pils - vecākā ordeņa pils un vēlāk tās priekšpilī uzceltā hercoga rezidence - aizņem 124 m garu un līdz 43 m platu platību. Pils kopējā platība ir 5230 m2. Ordeņa pils, jeb sākotnēji galvenā pils, plānojumā veido 56 m garu četrstūri ar vidējo platumu 31 m.
Pils bija dabiski aizsargāta tikai no ziemeļiem ar Mēmeles upes stāvkrastu. Aplenkuma laikā apdraudēto sienu posmu biezums ir divreiz lielāks par pārējo aizsargmūru biezumu. Mēmeles stāvkrastā uzbūvētās ziemeļu ārsienas biezums bija tikai 1,66 m, bet dienvidu ārsienas – 3,5 m.
Galvenā uzmanība aizsardzības ziņā tika pievērsta austrumu pusei, kurā atradās pils ieeja. Šeit tuvu vārtiem tika uzcelti visspēcīgākie nocietinājumi - divi dažāda diametra pusapaļi torņi. Lielākajam no tiem diametrs ir 15,75 m, ar 3,6 m biezām sienām. Torņus savienoja bieza cietokšņa siena, kurai no iekšpuses tika piebūvētas dažāda izmēra ēkas garnizona vajadzībām. Virs vārtiem tika uzcelti vairāki stāvi, kas savienoja torņus. Vārtu priekšā bija aizsarggrāvis ar paceļamo tiltu. Galveno vārtu aizsardzībai abos Bauskas pils torņos (apaļajā un pusapaļajā) un virsbūvē virs vārtiem tika izveidotas šaujamlūkas lielgabaliem un kājnieku ieročiem.
Arī pārējos pils torņos un aizsargmūros bija ierīkotas šaujamlūkas. Tajās bija ierīkoti speciāli kanāli svaiga gaisa piekļuvei un pulvera dūmu aizvadīšanai.
Sākotnēji cietokšņa vārtus aizsargāja sauss grāvis un paceļams tilts pār to. Aiz grāvja atradās baļķu palisāde. Vēlāk grāvi aizbēra un apmetnes austrumu daļā uzcēla priekšpili. Trīs cietokšņa sienas un divi stūra torņi veidoja slēgtu pagalmu ar vārtiem dienvidu sienā pie dienvidaustrumu torņa. Jaunā cietokšņa iekšpusē pie sienām tika piebūvētas atsevišķas mūra ēkas. Ārpusē gar austrumu sienu bija izrakts grāvis, ko aizbēra 17. gadsimta sākumā.
Pats biezākais centrālais tornis tagad nes lepno nosaukumu Kalna sargs, jeb vienkārši Lielais. Tieši uz šī torņa tagad atrodas skatu laukums. Tā augstums sasniedz 22 un biezums - 4 metrus. Pirmajā stāvā sienās bija ierīkotas šaujamlūkas lielgabaliem. Fogtu rezidences otrajā stāvā bija zāle ar kamīnu un krāšņu zvaigžņveida velvi. Ziemeļrietumu stūrī saglabājusies kamīna un skursteņa vieta, bet dienvidos - izeja uz danckeru. Virs šīs zāles uzbūvēja vēl divus stāvus ar sienās iebūvētām šaujamlūkām, kas paredzētas arkebūzām. Iespējams, ka šis tornis bija pati pirmā celtne, uzsākot pils būvi.
Pagrabs zem Lielā torņa tika izmantots kā cietums. Jau XVI gs. šeit tika ieslodzīts ordeņa mestra politiskais pretinieks Burhards Valdiss, kodīgu fabulu un epigrammu autors. Rīgas dzejnieks Burkards vai Burhards Valdiss (ap 1490.-1556.) rakstīja satīriskus dzejoļus, tai skaitā par katoļu mūku izvirtībām, smēķēšanu un dzeršanu, un par saviem ķecerīgajiem uzskatiem un ālēšanos ieslodzīts Bauskas cietoksnī. Pateicoties Rīgas pilsētas un viņa valsts valdnieka Hesenes kūrfirsta Filipa aktīvajiem pūliņiem, Valdiss tika atbrīvots un atgriezās Vācijā.
Vārtu ziemeļu pusē atrodas otrs pusapaļais tornis, mazāks, savienots ar Lielo torni ar īsu aizsargsienas posmu, kurā atrodas ieejas vārti. Pagraba līmenī torņus savienoja pazemes eja. Mazā torņa otrais stāvs bija pielāgots dzīvošanai. Vārtu aizsardzībai tika izmantots pirmais un augšējais stāvs, kā arī virsbūves virs vārtiem.
Pie 1,7 metru biezā cietokšņa mūra, kas mazo torni savienoja ar ziemeļrietumu četrstūra torni, atradās trīsstāvu ēka. Lielajam pusapaļajam tornim, ko dažkārt dēvē par "Kalna sargu", no aizmugures piebūvēta tāda paša augstuma četrstūrveida celtne, kuras telpas tika izmantotas vienoti ar lielo torni. Torņa pirmo stāvu pārklāja cilindriska velve, un sienās bija trīs šaujamlūkas. Šīs ēkas otro stāvu klāja krusta velves. Ēku apsildīja ar gaisa apkures krāsni (hipokaustu).
Ziemeļrietumu stūra tornis bija izvirzīts uz ziemeļiem, kas nodrošināja ziemeļu torni ar flanga uguni. Ziemeļrietumu tornī līdz 20. gadsimta vidum iekštelpas sienu rotāja ķieģeļu krusts, kas varētu liecināt par telpas sakrālu nozīmi - iespējams, te atradusies pils kapela.
Rietumu sienas vidusdaļā uzcelts tornis ar noapaļotiem stūriem. Zem velvētiem griestiem atradās pagrabs un pirmajā stāvā šaujamlūkas no trim pusēm. Par augšējo daļu grūti spriest – tā sabruka, bet senajos attēlos šis tornis nav redzams. Cietokšņa sienā starp ziemeļrietumu un rietumu torni bija nelieli vārtiņi.
Dienvidu 3,6 metru biezā cietokšņa mūra vidusdaļā uzbūvēts četrstūrains tornis, kas pielāgots lielgabalu izmantošanai. To apliecina dūmu izvadi centrālajā šaujamlūkā. Torņa forma un atrašanās vieta liecina par šaujamieroču lietošanas sākumposmu. Karamākslas tālāka attīstība noveda pie torņu izvietošanas cietokšņa stūros, lai tādējādi palielinātu apšaudes laukumu. Dienvidu ārsienā gandrīz nav logu aiļu.
Grūti spriest par torņa augstumu. Senajos zīmējumos tas ir pussabrucis, bet skaidri redzams, ka tas bijis zemāks par torņiem pie vārtiem. Šaujamlūkas dienvidu sienas otrajā stāvā liek domāt, ka tur bijusi piebūve - ēka vai galerija. Cietokšņa pagalms bija izklāts ar neapstrādāta dolomīta plāksnēm. No tām izgatavotas arī ūdens notekas. Pagalma vidū bija aka.
Ordeņa pils pastāvēšanas laikā ap visu pagalmu atradās ēkas, par ko liecina 1625. gada plāns. Ēku iekšpagalma sienas virs zemes nav saglabājušās, bet ziemeļu ārsienā redzamas vairākas logu ailes.
Uz austrumiem no ordeņa laika galvenās pils atradās priekšpils, kas sākotnēji bija nocietināta ar palisādes žogu, vēlāk to aptvēra akmens siena, un 16. gs. priekšpils austrumu pusē tika uzcelti divi pusapaļi torņi. Dienvidaustrumu stūra tornī bija neregulāra iekštelpa ar izmēriem 8*8,5 m un sienas 3,1-3,9 m biezumā. Torņu apakšējos stāvos trīs virzienos tika izveidotas šaujamlūkas arkebūzu apšaudei.
1556. gada vasarā sākās konflikts starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju. 1557. gada augustā karu ordenim pieteica Polija, un lietuviešu armija Nikolaja Radzivila, saukta par Melno, vadībā pietuvojās Livonijas robežām. Kopā ar poļu pulkiem un Prūsijas hercoga armiju tajā bija ap 50 tūkstošu karavīru. Livonijas ordenis pret ienaidnieku varēja nosūtīt tikai aptuveni 7 tūkstošus karavīru, pārsvarā latviešu zemniekus un 6 ārzemju algotņu rotas (no 1800 līdz 2400 karavīru), kurus sapulcināja nometnē pie Bauskas. Ņemot vērā pretinieka pārsvaru, Livonijas ordenis 1557. gada 12. jūnijā Valmierā sagatavoja pamiera projektu, ar kuru ordeņa komisāri Remberts Gilsheims, Mihaels Brunovs un Vilhelms Pletenbergs devās uz Viļņu.
1558. gada 14. septembrī ordenis noslēdza līgumu par militāru savienību ar Poliju un Lietuvu, kas kalpoja par formālu pamatojumu Krievijas caram Ivanam IV uzsākt Livonijas karu. 1559. gada 31. augustā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils Viļņā noslēdza jaunu aizsardzības līgumu. Polija apņēmās ar militāru spēku atbalstīt ordeni cīņā pret Krieviju, bet ordenis - atdot Polijai dažus pierobežas novadus un pilis, t.sk. arī Bauskas pili. Pils tika nodota Polijas karaļa vietvaldim 1559. gada decembrī.
Poļu vara Bauskā bija īslaicīga, turpinājās pils nodošana no rokas rokā. 1561. gadā (pēc citiem avotiem 1560. gadā) pēdējais Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (1539-1563) no Polijas karaļa Sigismunda II Augusta saņēma Bauskas pili apmaiņā pret Kokneses pili. Pēc tam, kad pilī apmetās arhibīskaps, viņš tur veica pārbūvi, "lai labāk un ērtāk būtu bloķēt ienaidnieka pieeju Rīgas pilsētai un esošās nabadzības apstākļos piešķirtu dzīvei vairāk pašcieņas un vēriena".
Kā jau minēts, vēsturē zināmākais ir pēdējais Bauskas fogts Heinrihs (Indriķis) fon Galens, kurš kopā ar landmaršalu Šallu fon Bellu no Siguldas, viņa brāli, komturu Kuldīgā, un Kristofu fon Zībergu, Kandavas fogtu, 1560. gadā sapulcināja sava karaspēka paliekas un cīnījās ar krievu karaspēku pie Ērģemes. Mēģinājums turēties pretī spēcīgākam ienaidniekam beidzās ar bruņinieku sagrāvi, viņi zaudēja vairāk nekā 500 nogalinātos.
Līdz pat 1561. gadam Kurzemes vēsture ir cieši saistīta ar Livonijas ordeņa vēsturi. 1562. gada 3. martā Livonijas ordenis tika likvidēts un tā pēdējais mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu, zvērot uzticību Polijas karalim Sigismundam II Augustam. Jaunizveidotā hercogiste tika sadalīta 4 virspilskuga iecirkņos, savukārt tie dalījās 8 pilskunga iecirkņos: Kurzemē 6 - Ventspils, Grobiņas, Durbes, Skrundas, Saldus, Kandavas, Zemgalē 2 - Bauskas un Dobeles. Pilskungiem bija pakļauti tikai hercoga muižu zemnieki. Pilskungu (hauptmaņu) rezidences bija vietējās pilis. Bauskas pils hercoga personiskajā īpašumā tika nodota 1562. gada beigās.
1568. gadā pils tika nodota Kurzemes hercogam un tajā pašā gadā hercogs Bauskas cietoksnī sasauca otro Kurzemes landtāgu, kurā cita starpā tika nolemts, ka landtāgi ziemā notiks Mītavā (Jelgavā), bet vasarā Bauskā. Bauskā Kurzemes hercogistes landtāgi notika 1568., 1590., 1601. gadā un vēlāk.
Hercoga Magnusa zīmogs
Kā rakstīts Baltazāra Rusova hronikā, hercogs Magnuss Livonijas kara laikā Bauskā vedis sarunas: ""Lai izbeigtu lietu ar karali un izvairītos no Jāņa [Briesmīgā, Krievijas cara] atmaksas, hercogs Magnuss slepeni ar sievu aizbrauca no Oberpālenes [tagad Peltsamā Igaunijā] uz Pilteni (jo Piltenes bīskapija piederēja viņam), no kurienes 1578. gadā ieradās Bauskā, kur uzsāka sarunas ar Viļņas gubernatoru un Lietuvas hetmani, kņazu Nikolaju Radzivilu. Sarunas beidzās 1579. gadā ar to, ka hercogs Magnuss visu savu zemes valdījumu ar Piltenes bīskapiju nodeva Lietuvas aizbildniecībā, tomēr paturot uz to tiesības savam brālim, Dānijas karalim". Bet trīs gadus vēlāk ar miera līgumu Zapoļjē 1582. gada 15. janvārī beidzās Livonijas karš.
1570. gados senās ordeņa pils priekšpils ēkas tika daļēji nojauktas pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera (1517-1587) rīkojuma, lai brīvajā teritorijā uzbūvētu Kurzemes hercogu rezidenci. Būvniecības laikā, kas sākās 1582. gadā (pēc citiem avotiem, 1584. gadā), tika saglabāta vecā cietokšņa siena un torņi.
Jauno pili veidoja trīs divstāvu dzīvojamās ēkas ar iekšpagalmu aptuveni 19x54,5 m lielumā. To ārsienās vairs nav šaujamlūku, toties otrā stāva līmenī ir lielas logu ailes. Ēku plānojums ir vienkāršs - starpsienas atdalīja telpas, kas savienotas pēc anfilādes principa. Daļai no pirmā stāva istabām bija arī izeja uz pagalmu. Ziemeļu korpusam bija greznas kāpnes tieši no pagalma uz otro stāvu, citviet kāpnes bija iebūvētas sienās. Jaunās pils ārsienas bija apmestas un dekorētas ar sgrafito tehnikā uzzīmētiem kvadriem. Ieeja jaunajā pilī veda caur garu, izstieptu vārtu telpu dienvidu korpusā blakus dienvidaustrumu tornim.
Kā parādīja arheoloģiskie izrakumi, priekšpils priekšā torņu pakājē, paralēli mūrim 14 m attālumā no tās un šķērsām pāri pussalai bija izrakts sens aizsarggrāvis. Tas tika aizbērts 16. gadsimta beigās, kad dienvidaustrumu torņa priekšā uzbūvēja rondeli un attālāk no pils izraka jaunu aizsarggrāvi. Zemes nocietinājumi ap pili tika pārbūvēti vismaz trīs reizes.
Kurzemes hercogistes galmā, tāpat kā citviet Eiropā, sākot ar 16. gadsimta otro pusiб augsti tika vērtēta aristokrātiskā izglītība - labas manieres, paukošanas prasmes, prasme medīt, svešvalodu zināšanas, jaunāko zinātnes atklājumu zināšanas, izpratne par mūziku un teātri. Tā laika izglītību spilgti raksturo fakts, ka topošais Kurzemes hercogs Frīdrihs tikai trīspadsmit gadu vecumā Jelgavas galma baznīcas iesvētīšanas ceremonijā 1582. gadā teica runu latīņu valodā, ko klātesošie atzina kā izcilu. Kurzemes hercoga galmā darbojās armijas un simfoniskās kapelas.
Kurzemes hercogistes pastāvēšanas sākumposmā Bauskas pils ieņēma nozīmīgu vietu tās politiskajā dzīvē - pēc hercoga Gotharda nāves 1587. gadā galms un hercogistes kanceleja pārcēlās uz Bauskas pili un uzturējās šeit līdz 1596. gadam, ko uzskata par pils pabeigšanas gadu, par ko liecina arī drupās atrastais akmens reljefs ar uzrakstu "Soli Deo Gloria Anno 1596".
Hercogs Gothards Ketlers un hercogiene Anna
Šajā 1596. gadā, kā jau bija noteikts hercoga Gotharda testamentā, Tērvetes ciema Kalnamuižas pilī tika parakstīts akts par hercogistes sadalīšanu starp vecā hercoga dēliem - Frīdrihu un Vilhelmu. Hercogs Frīdrihs kopā ar galmu pārcēlās uz Jelgavu. 1605. gadā Bauskā landtāgs sanāca pēdējo reizi.
Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis rakstīja, ka "vislabāk saglabājušies spilgti rezidenču manierisma estētikas piemēri Latvijā ir Bauskas ordeņa pils piebūve (16. gs. 80.-90. gadi) un Bramberģes muižas komplekss (17. gadsimts).
Kā redzams plānā, pils sastāvēja no divām daļām - kreisajā pusē atradās Livonijas ordeņa kastela, labajā - vēlākā hercoga pils.
Jaunās pils telpu plānojums ir vienkāršs - telpu virkne, kas savienota anfilādē. Ziemeļu korpusa otrajā stāvā bija reprezentācijas telpas un hercoga apartamenti. Austrumu korpusa abos stāvos - dzīvojamās telpas. Ziemeļu un dienvidu korpusu apakšējos stāvos atradās noliktavas un saimniecības telpas.
Pils dienvidu korpusā atradās pagrabs, stallis, virtuve, kalpu istabas un Bauskas pils pilskunga (hauptmaņa) dzīvoklis. Pie dienvidu korpusa vārtiem atradās sardzes telpa, bet otrpus vārtiem dienvidaustrumu tornī – ratnīca. Otrā stāva telpās varēja nokļūt pa šaurām kāpnēm sienā vai tieši no pagalma pa ārējām kāpnēm.
Pilij ir stāvi jumti ar plakanajiem (arkla tipa) dakstiņiem. Laikmetam raksturīgs trīspakāpju zelminis vainagoja pret pilsētu vērsto galveno austrumu fasādi. Uz sienām izcēlās lielas logu ailes, stikla rūtis svina rāmjos veidoja ģeometrisku rakstu.
Veicot izrakumus Bauskas pilī, tika atrasts liels skaits logu stikla lausku, galvenokārt rombveida. Plāno stiklu nelielos sadalījumos noturēja svina rāmis, ko no deformācijas vējā pasargāja rāmja pretējos galos piestiprinātie metāla stieņi - tā sauktie vēja logu stieņi. Masīvie logu rāmji bija izgatavoti no ozolkoka, to izturību palielināja stūros pienaglotie spīdīgie alvota skārda apkalumi.
Logu vitrāžu rekonstrukcijas pamatā bija arheoloģiskajos izrakumos atrastie rombveida, četrstūrveida un arkveida vitrāžu zaļie un dzeltenie fragmenti. Atjaunoto vitrāžu kompozīcijās ievietoti hercoga Frīdriha un hercogienes Elizabetes Magdalēnas vitrāžu ģerboņi (skat. foto zemāk).
Cietokšņa drošībai logi ārsienās tika iebūvēti tikai otrajā stāvā un, tāpat kā pirmajā stāvā, tika pastiprināti ar logu restēm. Dziļās logu ailes biezajās sienās un masīvo pārseguma siju ritmiskais izvietojums radīja interjera formu plastiskumu. Atšķirībā no logiem, par Bauskas pils autentiskajām durvīm gandrīz nekas nav zināms. Zaļi krāsotas durvis ir minētas arī citu hercogistes piļu inventāra uzskaitē. Izrakumos atrasti tikai atsevišķi durvju furnitūras elementi - dzelzs eņģes un āķi eņģēm. Pašreizējās durvis un logi izgatavoti pils rekonstrukcijas laikā Čehijā pēc oriģinālo 16. gadsimta beigu durvju un logu paraugiem.
Pils fasādes, tāpat kā Dienvidvācijas renesanses pilīs, tika segtas ar kvadru mūrus imitējošu apmetumu (izmantojot sgrafito tehniku), t.s. briljantu rustojumu, kas raksturīgs Renesansei un manierismam. Sienas bija arī uzsvērtas ar frontoniem ar rullētu dekoru.
Fasāde no pagalma puses tika bagātināta arī ar logu ierāmējuma reljefiem rustotiem apmetumiem un manierisma dekoratīvajiem elementiem akmens ārējo kāpņu apdarē, kas ved uz otrā stāva atpūtas zāli. Šis sgrafito tehnikas paraugs ar briljanta rustojumu un ornamentālām jostām ir greznākais Latvijā un vislabāk saglabājies. Nosaukums cēlies no itāļu valodas sgraffiare — ieskrāpēt.
Šīs metodes būtība ir tāda, ka uz sienas virsmas tiek uzliktas vairākas dažādu toņu apmetuma kārtas, pēc kurām uz salipušās virsmas ar ogles maisiņu pēc trafareta tiek uzklāts zīmējums, ko ar speciāliem instrumentiem izskrāpē. Izveidojas virsma, kuras izvirzītā daļa ir vienā krāsā, bet padziļinātā ir citā. Šī tehnika radās Itālijā 1500. gadā un tika lietota visu gadsimtu. Zemāk esošajā fotoattēlā redzams sgrafito no Bauskas, kas attēlo rustojumu.
Sgrafito tehnika Kurzemē ienāca hercoga Gotharda Ketlera laikā neparastos apstākļos. Viņa jaunākā meita Elizabete apprecējās ar Tešenas hercogistes (uz Polijas un Čehijas robežas) augstmani. Kā pūru hercogs līdztekus tērpiem, dārglietām un traukiem uz meitas jauno dzimteni nosūtīja slaveno ieroču meistara Kurzemes Georgu. Viņa izgatavotie ieroči joprojām ir apskatāmi Češinas muzejā Polijā.
Savukārt Tešenas hercogs viņam nosūtīja augstākās klases sgrafito apmetējus, ar ko tajā laikā viņa hercogiste bija slavena. Mūsdienās Bauskas sgrafito ir izcils manierisma piemineklis Latvijas arhitektūrā. Nedaudzajās citās Latvijas pilīs un muižās, piemēram, Nurmuižā, saglabājušies sgrafito paraugi ir fragmentāri vai līdz mūsdienām nav saglabājušies.
Bauskas pils tiek uzskatīta par vienu no vistālāk uz ziemeļiem esošajām pilīm Eiropā, kuras apdarē izmantots līdzīgs apmetums. Vislielākie sgrafito apgleznošanas laukumi oriģinālā saglabājušies pils ziemeļaustrumu torņa ārsienā. Pārējās fasādes rotā pils restaurācijas gaitā rekonstruētais apmetums.
Sienu apstrādei izmantota kaļķu balināšana, koka paneļi, tapetes un vietām gleznojumi. 16. gadsimtam raksturīgais pils priekštelpas sienu kaļķu-smilšu apmetums tika atjaunots pēc Bauskas pils iekštelpās esošajiem vēsturiskā apmetuma fragmentiem, kuru virsma tika presēta un pēc tam vairākkārt krāsota ar kaļķu krāsu. Hercoga apartamentu priekštelpas sienas bija klātas ar renesanses apmetumu uz kaļķa-smilšu pamata. Virsma bija daudzkārt krāsota ar kaļķa krāsu. Vēlāk priekštelpas griestu un durvju krāsas slāņa rekonstrukcijai tika izmantots no viduslaikiem pazīstamais zemes pigments "zemes zaļais" ar organiskas izcelsmes melniem ieslēgumiem, līdzīgi kā krāsas paliekās, kas atrasta uz 16. gadsimta beigu sijas.
Viens no būtiskākajiem Bauskas Jaunās pils interjera elementiem bija grīdas. Pirmajā stāvā grīda tika klāta ar kvadrātveida keramikas flīzēm vai ķieģeļiem, otrajā - plati grīdas dēļi, atsevišķās telpās krāsainas flīzes, kas veidoja ornamentu. Ceremoniju zālēs grīdas tika veidotas no platiem skuju koku dēļiem, bet trīs hercoga apartamentu istabās – no māla flīzēm ornamenta raksta veidā. Šīs flīzes tika izgatavotas iegarena sešstūra formā un pārklātas ar daudzkrāsainu spilgtu glazūru. Tāpat kā oriģināli, arī grīdas flīžu kopijas restaurācijas laikā tika izgatavotas ar rokām un apdedzinātas malkas krāsnī.
Manierisma ārējās kāpnes un bagātīgā iekšējā apdare daļēji tika zaudēta 17. gadsimtā un galīgi iznīcināta sprādzienā 1706. gadā Ziemeļu kara laikā. No pagalma uz hercoga ēkas galveno ieeju un priekštelpu ved greznas, akmenī kaltas parādes kāpnes. 1650. gada Bauskas pils inventārā minētas bojātas parādes kāpnes, kas ved uz hercoga ēkas otro stāvu. 1652. gada inventarizācijā rakstīts, ka sabrukušās kāpnes salabojuši mūrnieki, kurus sūtījusi "viņa dižciltīgā gaišība". Vēlākā informācija kāpņu rekonstrukcijai tika iegūta no arheologu atklātajiem to pamatiem un atrastajiem kaltajiem akmens fragmentiem (287 vienības), no kuriem daļa atkal tika ievietota rekonstruēto kāpņu apjomā.
Telpas apsildīja glazētas, ornamentētas podiņu krāsnis, kas izcēlās ar īpašu manierisma formu, motīvu un ornamentu daudzveidību; kamīniem, no kuriem viens (hercoga guļamistabā) bija izkalts akmenī. 16. gadsimta beigās - 17. gs. sākumā Bauskas Jaunās pils apkurei tika uzbūvētas 17 krāsnis un vismaz 14 kamīni. 16. gadsimta beigām - 17. gs. sākumam bija raksturīgi zaļi, brūni, dzelteni vai daudzkrāsaini krāšņu podiņi ar rolverka, moreskas, apkalumu, treljāža un stilizētu ziedu ornamentu rakstiem. Tā laika krāsnīm bija gan taisnstūra forma, gan forma ar cilindrisku torņveida virsotni. Otrā posma manierisma stilā (17. gs. 1. ceturksnis - 17. gs. 60.-70. gadi) izgatavotajiem krāšņu podiņiem raksturīgs t.s. tapešu motīvs, kā arī simetriski stilizēti augu motīvi, retāk - portreti, Vecās Derības alegoriskas figūras un tēli. Šī laika podiņi pārsvarā tika klāti ar zaļu vai melnu glazūru.
No Bauskas pils muzeja ekspozīcijas (2011. gada foto)
21. gadsimtā pilī tika atjaunotas 16. gadsimta beigu - 17. gadsimta sākuma krāsnis. Rekonstrukcijā izmantoti podiņi, kas attiecas uz hercoga rezidences celtniecības laiku. Pēc Bauskas pils inventarizācijь un citiem arhīva dokumentiem var secināt, ka hercoga rezidences krāsnis pārliktas vismaz trīs reizes. Telpām zem hercoga dzīvokļiem bija arkveida velves. Arkveida konstrukcija bija spējīga izturēt gan ievērojamo grīdas svaru, gan masīvo krāšņu svaru.
No 1650. gada Bauskas pils inventarizācijas apraksta izriet, ka hercoga istabu apsildīja krāsns un kamīns. Izpētot pili, tika konstatētas divas krāsns apkures sistēmas: agrākās sistēmas būtība bija tāda, ka krāsni sildīja ar karstu gaisu, kas nāca no kamīna, kas atradās blakus krāsns korpusam vai aiz sienas (dokumentos tas bieži apzīmēts kā "dūmvads"). Modernākā sistēma paredzēja kurtuves atrašanās vietu krāsns korpusā ar atveramām durvīm. Hercoga istabā pēc tam tika rekonstruēta torņveida (cilindrveida) krāsns ar kurtuvi blakus istabā un kamīnu, no kura pa caurumu sienā tika sildīta krāsns hercogienes guļamistabā.
Arī 17. gadsimta Bauskas pils inventarizācijas piemin, ka gaitenī bijis "viens dūmvads, nostiprināts ar dzelzs stieni". Renesanses piļu galvenās ieejas priekštelpā parasti tika iebūvēts dūmvads ar atvērtu kurtuvi, kur svinību laikā tika gatavoti, sildīti un dekorēti ēdieni pirms pasniegšanas blakus esošajā svinību zālē.
Bauskas pils 1650. gada inventarizācijā hercoga istabai dots vāciskais nosaukums "cammer". Itāliešu renesanses pilīs valdnieka istaba bija ēkas sirds, un to apzīmēja ar terminu "camera". Bauskas pilī tikai valdnieka galvenajai istabai ir priekštelpa un atsevišķa tualete. Tā varēja kalpot gan kā kabinets, gan kā guļamistaba un dzīvojamā istaba. Atšķirībā no svinību zālēm tā atrodas anfilādes dziļumos. Parasti valdnieka istabā bija viena, dažreiz arī vairākas gultas.
Aprakstot piļu valdnieku telpas, arhitekti, mākslinieki un renesanses laiku kalpotāji min kādu nelielu, īpaši personisku telpu, kas papildina galveno istabu. Iespējams, ka Bauskas pilī šāda telpa bijusi ziemas gultai vai kušetei. 16. un 17. gadsimtā šādas gultas bija īsas, paredzētas pussēdus gulēšanai.
Pārbūvējot Livonijas cietokšņa pili par rezidenci, upes malā ziemeļu korpusa un ziemeļaustrumu torņa saskares vietā uz ārsienas uzbūvēja tualete ar šahtu, kuras apakšdaļā bija izveidots caurums ventilācijai vai notekai. Tualete no hercoga istabas ir atdalīta ar divkāršām durvīm, kas pasargāja no smakas un aukstuma. 16. gadsimtā tualetes priekštelpā parasti atradās pārnēsājams tualetes krēsls, ko izmantoja naktī vai slimības gadījumā. Tualetes parastajiem galminiekiem un kalpiem atradās pirmajā stāvā.
Bauskas pilī hercogienes guļamistabas funkcija noteikta 1650. gada inventarizācijas aktā. Klasiskajos renesanses piļu piemēros, kad valdnieka sievai netika izdalīts atsevišķs dzīvoklis otrā spārnā (personiskajās dzīvojamās istabās), viņas guļamistaba atradās uzreiz aiz vīra guļamistabas. Guļamistabā vienmēr bija gulta ar baldahīnu, lādes drēbēm utt., taču telpa kalpoja arī kā ģimenes dzīvojamā istaba un privāta pieņemšanu telpa.
Istabas sienās ir saglabājušās atveres kāda objekta montāžai (inventarizācijā minētas trīs līstes gar sienām) - iespējama liecība, ka hercogienes guļamistabas sienu līstēm tika piestiprināti gobelēni vai tapetes - iecienīts dekorēšanas paņēmiens 16. un 17. gadsimta telpās.
1650. gada Ziemassvētkos kalpotājs, veicot hercogienes guļamistabas inventarizāciju, uzskaitīja vienu aptēstu akmeņu kamīnu un vienu vecu zaļu krāsni. Arheoloģisko izrakumu laikā atrasts no dolomīta izgrebts reljefs ar eņģeļa galvu, pilastra fragments ar augļu motīvu, dekoratīvo flīžu fragmenti un kamīna sliekšņa paliekas. Visi atrastie fragmenti ievietoti rekonstruētajā kamīnā.
Veicot krāsns rekonstrukciju, par paraugu tika izvēlēti portretu podiņi, kas atrastas 17. gadsimta atkritumu bedres izrakumos pie pils ārsienas. Arheologi bedrē atrada zaļi glazētu podiņu fragmentus, kas piederēja vismaz divām Bauskas pilī ierīkotām 16. gadsimta beigu krāsnīm, no kurām viena datēta ar 1588. gadu.
Itālijas renesanses pilīs zāle bija lielākā telpa ēkā un otra nozīmīgākā pēc valdnieka istabas. Reprezentatīvo telpu rindā zāle atradās tūlīt aiz galvenās ieejas. Zālē tika pasniegtas vakariņas valdniekam un viņa svītai. To izmantoja pasākumiem, kuriem nepieciešama plaša telpa – sapulcēm, banketiem, dejām, teātra izrādēm un spēlēm. Lielās mājās zāle kalpoja viesu uzņemšanai un svarīgām ceremonijām. 1581. gada hercoga Gotharda likumu kodekss paredzēja katru dienu pusdienās un vakariņās pilī klāt 18 galdus, no kuriem seši bija lielajā zālē.
1650. un 1652. gada inventarizācijās bez sīkākiem paskaidrojumiem norādīts, ka zāles griesti dekoratīvās apdares tehnikas ziņā atšķiras no griestiem dzīvokļos. Saglabājušās zāles sienas nesniedza nekādu informāciju par griestu vēsturisko konstrukciju, tāpēc zālē tika rekonstruēti vienkārši un nepretenciozi kasešu griesti (visbiežāk sastopamais griestu veids renesanses un manierisma laikmetā). Uz zāles sienām saglabājušies poraina kaļķu-smilšu apmetuma fragmenti, kas pārklāti ar vieglas kaļķu krāsas kārtu, bez jebkādām dekora pēdām. Neskatoties uz renesanses un manierisma laikmetam raksturīgo interjeru krāsu piesātinājumu, svinību zāles bieži tika krāsotas baltā krāsā un sauktas par Baltajām zālēm.
16. gadsimtā kamīns bija galvenais dekoratīvais priekšmets zāles interjerā. 16. gadsimta vidū kamīnus rotāja ar aptēstiem akmeņiem vai figūru gleznojumiem, kā arī volūtām un dažādiem ornamentiem. Kamīna augšdaļas forma - kapuce nošķeltas piramīdas formā - pamazām kļuva plastiskāka un ar laiku pilnībā izzuda. Kamīna virsmu veidoja profilējošas joslas, graciozāki kļuva masīvie sānu balsti, kas ieguva figūru, kolonnu vai pilastru formu. Kamīna struktūra kļuva arhitektoniskāka. Bauskas pilsdrupās zāles rietumu sienā kamīna un dūmvada vietas bija skaidri iezīmētas. Veicot arheoloģiskos izrakumus vietās, kur tie nobruka ēkas iznīcināšanas laikā, tika atrasti no aptēsta akmens veidota kamīna dekoratīvie fragmenti. Atradumi tika ievietoti rekonstruētajā kamīnā.
Mazā zāle atradās blakus lielajai zālei un kalpoja kā intīmāka vieta galveno personu vakariņām un svarīgu viesu uzņemšanai. Papildus pusdienu galdam un sēdamajām mēbelēm zālē tika uzstādīts bagātīgi drapēts svinību galds, uz kura bija izlikti mākslinieciski dekorēti zelta un sudraba trauki, galda piederumi, figūriņas un citi reprezentatīvi priekšmeti.
Spriežot pēc arhīvu un arheoloģisko izrakumu materiāliem, tolaik izmantots arī vecais cietoksnis. Ziemeļu spārna otrajā stāvā esošās šaukamlūkas pārveidotas par logiem. Pirmajā stāvā atradās alus darītava un maizes ceptuve, bet torņa pagrabos atradās munīcijas noliktavas un cietums. 16. gadsimta beigās jaunās pils celtniecības laikā tai apkārt tika izveidoti jauni uzbērumi, kurus turpināja uzlabot līdz pat 18. gadsimta sākumam. Galvenā uzmanība tika pievērsta vieglāk pieejamās austrumu puses nostiprināšanai.
Domājams, ka Bauska pilsētas statusu ieguvusi 1609. gadā, kad Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers pilsētai piešķīra ģerboni, kurā attēlota lauva.
17. gadsimta pirmajā pusē Baltijas jūrai piegulošajās teritorijās starp Poliju un Zviedriju izcēlās nopietns militārs konflikts, kas pazīstams kā Polijas-Zviedrijas karš (1600-1629). 1621. gada 16. septembrī zviedru armija karaļa Gustava II Ādolfa vadībā ieņēma Rīgu, bet tā paša gada 3. oktobrī - Jelgavu. Hercoga Frīdriha Ketlera galms uz laiku izvietojās Bauskas pilī, kur viņš uzturējās līdz 1624. gadam.
Līdz 1625. gadam ap dienvidaustrumu torni uzbūvēja rondeli, aizsarggrāvi, divus bastionus un baļķu palisādi. 17. gadsimta otrajā pusē, iespējams, tika nocietināta rietumu puse un sākās austrumu bastionu rekonstrukcija.
1625. gada septembrī zviedru armija, nākot no Lietuvas, ielenca Bauskas pili, novietoja tai pretī vairākas lielgabalu baterijas un mēģināja ieņemt cietoksni. Pēc neskaitāmiem uzbrukumiem pils tika ieņemta tikai ar nodevēja palīdzību - kāda Bauskas rentnieka no vietējiem birģeriem. Gadsimtiem vēlāk tika izdomāta leģenda, kā katru nakti pulksten divpadsmitos no paugura Mēmeles krastā paceļas divi pils tilta sargi un dodas uz tiltu to zāģēt. Reiz nodevējs piedzirdīja viņus, un sargi nogulēja ienaidnieka parādīšanos. Pirms tika sacelta trauksme, ienaidnieki jau bija iebrukuši pilī. Par savu nevērību sargi tika sodīti ar nāvi un apglabāti upes krastā iepretim pilij, kur mūsdienās atrodas pauguri. Tagad naktīs sargi atgriežas vietā, kur bija tilts, kas veda uz pili, un cenšas to nozāģēt, lai ienaidnieks netiktu garām. Jau vairākus gadsimtus no vietas tik zāģē un zāģē.
Bauskas pils bija pirmā Kurzemē, ko personiski vadītā kaujā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Zviedru garnizons Bauskas pilī atradās līdz 1628. gada 7. maijam, kad poļu karavadonim Aleksandram Gonsevskim izdevās piespiest viņus bez cīņas atstāt pili.
1629. gadā Bauska atkal bija Kurzemes hercoga rokās. Pils kļuva par hercoga ieceltā pārvaldnieka, t.s. pilskunga (hauptmaņa) mītni. Viņš veica tiesu un bija atbildīgs par novada militārajām un administratīvajām lietām. 1642. gada 16. augustā hercogs Frīdrihs nomira, un tronī sēdās viņa brāļa Vilhelma dēls - tas pats hercogs Jēkabs. Hercogs Jēkabs (Jakobs) Ketlers bija praktisks cilvēks, kurš Latvijas vēsturē iekļuva galvenokārt ar veiksmīgu merkantilisma politiku, dzimtcilvēku manufaktūru organizēšanu un koloniāliem piedzīvojumiem. Viņš arī saprata reprezentācijas un ārējā mirdzuma nepieciešamību: to noteica laikmets. 17. gadsimta vidū Eiropai bija raksturīga varas centralizācija un absolūtisms kā galvenā valsts varas forma.
Hercoga Frīdriha Ketlera ģerbonis uz viņa sarkofāga sienas
Pēc miera līgumu noslēgšanas Minsterē un Osnabrikā Zviedrija ieguva kontroli pār Baltijas jūru. Tomēr 1654. gadā zviedru un poļu karš atsākās. Kurzemes hercogistei kādu laiku izdevās balansēt starp abiem karojošajiem un saglabāt hercoga Jēkaba deklarēto neitralitāti, ko Zviedrija atzina 1655. gadā.
Tad 1655. gada 4. augustā zviedri vērsās pie Kurzemes hercoga pārstāvjiem ar ierosinājumu pieņemt Zviedrijas kroņa patronāžu. Dokumentā tika prasīts Bauskas pili ar visiem tajā esošajiem pārtikas krājumiem nodot zviedru rokās. 1658. gadā poļi atkāpās uz Kurzemi. Zviedru armija viņiem sekoja, atkal iebruka Zemgalē un komandiera Roberta Duglasa vadībā 1658. gada naktī no 29. uz 30. septembri ieņēma Jelgavu. Hercoga Jēkaba ģimene nonāca gūstā un bija spiesta Bauskas un Dobeles pilis nodot zviedriem. Bauskas pils nodošana zviedriem notika 1658. gada 2. oktobrī.
Grāfs Roberts Duglass (1611-1662). 1651. gada portrets no Bauskas pils muzeja ekspozīcijas
1659. gada sākumā visa hercogiste bija nokļuvusi zviedru rokās. Lai atgūtu Bauskas pili, tai vairākkārt uzbruka poļu armijas vienības Aleksandra Polubinska (1626-1679) vadībā, taču pamatīgi nocietinātā pils tā arī netika ieņemta. Zviedru karaspēks izpostīto cietoksni pameta tikai 1660. gadā pēc Olivas miera līguma parakstīšanas. Kara laikā pils bija smagi bojāta. Daļēji apdzīvota palika tikai jaunākā pils daļa - bijusī priekšpils, bet vecā pils tika izmantota galvenokārt kā noliktava.
Bauskas pils ieroču un munīcijas sarakstā par 1660. gadu fiksēti 17 dažāda kalibra lielgabali, 3 haubices un 2 mortīras. Pils stallī tolaik glabājās 5 jaunas lielgabalu lafetes bez stobriem un vairākas salauztas lauka lafetes, bet Vecajā pilī tika novietoti 6 jaunas, neapkaltas lauka lafetes. Visi šaujamieroči bija uzstādīti tiem paredzētajās vietās un aprīkoti ar nepieciešamajiem piederumiem. 1705. gadā pils ieroču sarakstā jau bija 46 dažāda kalibra lielgabali, 4 mortīras un 8 haubices.
Neskatoties uz bēdīgo Bauskas pils stāvokli pēc kara postījumiem, līdz 17. gs. nopietni restaurācijas darbi šeit netika veikti. Hercoga Jēkaba dēls hercogs Frīdrihs Kazimirs (1650-1698), kurš valdīja no 1682. līdz 1698. gadam, uzsāka cietokšņa rekonstrukciju - lika pils akā ierīkot sūkni, saremontēt ēkas, nostiprināt zemes vaļņus. Remontdarbi valsts kasei izmaksāja 12 000 dālderu. Tomēr Bauskas pils inventāra grāmatā par 1698. gadu norādīts, ka lielākā daļa telpu ir dzīvošanai nepiemērotas, un pils jumts ir vienos caurumos.
1700. gada vasarā sākās Lielais Ziemeļu karš, kura sākumā Zviedrijas armija izcīnīja vairākas uzvaras. Tajā pašā gadā uz pārrunām Bauskā ieradās Krievijas cars Pēteris I un Polijas karalis un Saksijas kūrfirsts Augusts Stiprais, lai izveidotu militāru aliansi pret Zviedriju. Saglabājusies leģenda, ka abi monarhi kopā brokastojuši uz liela akmens, kas joprojām atrodas Kalnu un Rūpniecības ielas stūrī.
Tas pats akmens, kur it kā brokastojušas kronētās personas
Neskatoties uz iesāktajiem nocietinājumu uzlabošanas darbiem, 1701. gada jūlijā Bauskas pils garnizons bez kaujas padevās Kārļa XII zviedru karaspēkam. Karalis pilī pavadīja divas nedēļas un, dodoties no Bauskas tālāk uz Poliju, "[pili] atrada piemērotu gan noliktavām, gan robežpostenim". Viņš lika pilij kā aizmugures bāzei-noliktavai uzbūvēt jaunus, stiprākus zemes nocietinājumus. Bez liekas kavēšanās sākās pils fortifikācijas darbi. 1701. gada 6. (16.) augustā Zviedrijas karalis izdeva attiecīgu pavēli ik dienas nosūtīt 1500 cilvēkus no kājnieku pulkiem brustvēru uzbēršanai un citiem darbiem. Frauenburgā (tagad Saldus) 1701. gada 23. augustā Kārlis XII parakstīja vairākas pavēles, tostarp pavēli "par katra trešā zemnieka zviedru ieņemtajā Kurzemē norīkošanu darbā pie nocietinājumu būves Bauskā."
Pēc armijas aiziešanas nocietinājumu celtniecībā piedalījās ne tikai garnizona karavīri, bet arī apkārtējo muižu zemnieki, kurus muižu īpašniekiem un apsaimniekotājiem bija obligāti jānosūta saskaņā ar zviedru sastādītajiem sarakstiem. Taču cilvēku sūtīšanu varēja aizstāt ar noteiktas naudas summas samaksu, par kuru varētu noalgot strādniekus. Tāpat zviedri pārveidoja Jelgavas pils nocietinājumus un uzcēla nocietinājumus Liepājā.
Ģenerālmajoram Karlam Magnusam Stjuartam tika uzdots izstrādāt jaunu zemes nocietinājumu plānu Bauskā. Plāns paredzēja bastionu paplašināšanu un zemes vaļņu pacelšanu no pils austrumu puses pret pilsētu, kā arī divu jaunu bastionu izveidi ar vaļņiem rietumu pusē. Kopš tā laika ir saglabājies vienīgais pils zīmējums, uz kura tā redzama vēl nenopostīta, un jauno zemes brustvēru un bastionu projekts. Sākās vērienīgi pārbūves darbi. Konkrēto izpildi un inženiertehnisko risinājumu vadīja norīkotie fortifikācijas virsnieki.
Bauskā vadība bija uzticēta fortifikācijas leitnantam Martenam Kammekeram (Kammecker; 1672-1710). Jau 1701. gada 28. augustā armijas nometnē pie Skrundas Kārlis XII parakstīja rīkojumu par nocietinājumu personālu Bauskas pilī (Personal Fortifications Staten Bauskenburg), kurā bija paredzēti šādi fortifikācijas virsnieki: viens leitnants, viens konduktors jeb vietnieks Kārlis Hajs (Hay), viens furjers jeb apgādes virsnieks Gerhards Burmans, kā arī viens rakstvedis un deviņi amatnieki, tostarp mūrnieks, akmeņkalis, kaļķu dedzinātājs, galdnieks, kalēji u.c. Lai gan leitnanta vārds šajā amatu uzskaitē nav minēts, var pieņemt, ka šī vieta tika uzticēta jau nosauktajam M. Kammekeram. 1701. gada augustā pa visu Eiropu izplatījās informācija, ka zviedri aktīvi nocietina pilis Jelgavā un Bauskā un nevienu nepiederošo nelaiž iekšā.
1702. gada 25. maijā gubernators K.M. Stjuarts lūdza atsūtīt no Rīgas nocietinājumu noliktavas 100 lāpstas, 200 pīķus un 25 laužņus, kas nepieciešami Bauskas nocietinājumu celtniecībai. Rietumu pusē nocietinājumi izbūvēti pēc projekta, bet austrumu pusē bastionu projekts tika vienkāršots, par pamatu ņemot iepriekšējos nocietinājumus. Nocietināšanas darbi turpinājās 1703. gadā, salīdzinot ar 1701. gadu, Bauskas fortifikatoru štats tika nedaudz samazināts - 1703. gada 30. janvārī tajā bija pa vienam leitnantam, konduktoram un apakšvirsniekam, kā arī četri amatnieki. Nocietinājumu būvniecībā strādāja zviedru karavīri, amatnieki no dažādām Kurzemes pilsētām un vietējie pievedēji, bet materiālu un pārtikas krājumu piegāde bija jānodrošina Bauskas un apkārtnes iedzīvotājiem.
1703. gada janvāra pirmajās dienās kapteinis Oto Vilhelms Lidingjelms, leitnants Pīters Jilenhamers (Gyllenhammer) un Fenrihs Hanss Gabriels Burgs (Bourg) veica pilī esošās artilērijas, ekipējuma un militāro materiālu inventarizāciju. Interesanti, ka inventarizācijas aktā lielgabali tiek uzskaitīti atbilstoši to atrašanās vietai bastionos, kuriem doti šādi nosaukumi - Kārļa, Ulrikas Eleonoras, Prinča Čārlza, Princeses Hedvigas Sofijas un Ulrikas Eleonoras bastioni. Kā redzat, bastionu nosaukumos parādās Kārļa XII un viņa ģimenes locekļu vārdi - karaļa Ulrikas Eleonoras (1656-1693) māte, viņa vecākā māsa Hedviga Sofija (1681-1708), Hedvigas dēls. Sofija princis Čārlzs, Kārļa Frīdriha (1700-1739) un karaļa jaunākās māsas Ulrikas Eleonoras (1688-1741) pilns vārds, lai gan inspektori bastiona nosaukumā palaida garām vārdu "princese".
Šāda nosaukumu izvēle netieši norāda uz paša karaļa piedalīšanos nocietinājumu plānošanā.
Taču plānā bija skaidri redzami četri bastioni, bet inventārā to ir pieci. Acīmredzot piektais ir plānā iezīmētā brustvēra austrumu-ziemeļu stūris, kurā redzamas arī šaujamlūkas. Bastionos kopā atradās 45 artilērijas vienības - 35 dažāda kalibra lielgabali, septiņas haubices un trīs mīnmetēji ar un bez lafetēm. Vēl divi lielgabali atradās pie sardzes būdām, trīs atradās tornī virs hercoga apartamentiem, četri atradās sardzes jeb cietuma tornī, bet vēl četri tornī, ko inspektori nosauca par Stumbra torni (Stump Toornet). Nosauktā artilērija bija apgādāta ar 4560 lielgabalu lodēm.
Kā liecina 1703. gada 4. februārī sastādītā atskaite par artilērijas stāvokli, tobrīd Bauskā leitnanta vadībā atradās 14 artilēristi, no kuriem divi bija sapieri. Atšķirībā no pārējā garnizona artilēristi sākotnēji savu atalgojumu saņēma no Rīgas, bet no 1704. gada oktobra, kad Rīgas gubernators Kārlis Gustavs Frēlihs naudas trūkuma dēļ lūdza A.L. Lēvenhauptu pārņemt Bauskas artilēristu algu izsniegšanu, maksājumi viņiem tika veikti no Kurzemē ievāktās naudas. Tā kā zviedri Bausku bieži izmantoja kā atbalsta punktu reidiem uz Lietuvu, tie izvietoja šeit pagaidu munīcijas krājumus, kas tādējādi bija pieejami uz Lietuvu ejošajām vienībām. Parasti šādos reidos tika izmantota lauka artilērija, nevis pilī uzstādītie lielgabali. Vienīgais izņēmums bija Biržu cietokšņa aplenkums 1704. gada augustā un septembra sākumā, kad no Bauskas pils atveda trīs tajā atrodošās mortīras, kuras pēc sekmīgās operācijas zviedri atveda atpakaļ.
Par Lēvenhaupta Biržu cietokšņa aplenkumu 1704. gadā - materiāli no Arsenāla izstādes Biržos, Lietuvā (2022. gada foto)
1704. gada 29. martā pulka un Bauskas pils vadība tika uzticēta pulkvežleitnantam Matiasam Gustavam Štālam fon Holšteinam - vispirms kā pils vicekomandantam, vēlāk kā komandantam, taču viņš nekad netika paaugstināts pulkveža pakāpē. 1704. gada 5. (15.) novembrī M.G. Štāls fon Holšteins ziņoja toreizējam Kurzemes gubernatoram ģenerālmajoram A.L. Lēvenhauptam, kurš 1703. gada maijā nomainīja šai amatā K.M. Stjuartu, ka nepieciešamības gadījumā viņš varētu nosūtīt no cietokšņa palīgā zviedru korpusam, kuru A.L. Lēvenhaupts komandēja Lietuvas pierobežā, 400 cilvēkus, kuru varētu saformēt divos bataljonos un kurus viņš labprāt uzņemtos komandēt pats. Tādējādi cietoksnī tiktu atstāti aptuveni 150 ierindnieki ar kapteiņiem un citiem virsniekiem, kuri briesmu gadījumā būtu spējīgi atvairīt ienaidnieka uzbrukumu. Sakarā ar pulka komplektācijas grūtībām 1705. gadā to reducēja līdz bataljonam, un kopš tā laika M.G. Štāls fon Holšteins bija bataljoa komandieris.
Lielākā daļa darbu, šķiet, tika pabeigti 1704. gadā, jo 5. novembrī M.G. Štāls fon Holšteins informēja A.L. Lēvenhauptu, ka no cietokšņa ir iespējams atsaukt 400 karavīrus, bet atlikušie 150 virsnieku pakļautībā esošie ierindnieki spēs sekmīgi aizstāvēt pili, jo aizsardzības nocietinājumi ir diezgan labā stāvoklī un pārtikas pietiek apmēram sešiem mēnešiem.
Projektā iecerētie grandiozie zemes nocietinājumi bija realizēti tikai daļēji, no ieejas puses tika uzbērti divi zemes bastioni. Zviedru inženieru vadībā austrumu pusē tika paplašināti vaļņi un bastioni pilsētas virzienā. Visvairāk pārbūvēja vecā cietokšņa nocietinājumus. Jaunie zemes vaļņi tika uzbērti tuvāk abu upju krastiem, atbīdot tos no cietokšņa mūra. Gar zemes nocietinājumu malām paceļamo tiltu priekšā tika uzbūvēti ravelīni.
1705. gada augusta beigās krievu karaspēks ieņēma visu Kurzemi. 14. septembrī Bauskas pils zviedru garnizons bez cīņas padevās krieviem. 1706. gada martā cars Pēteris I pavēlēja saviem ģenerāļiem nolīdzināt līdz ar zemi Jelgavas un Bauskas nocietinājumus. Sprādzieni skāra galvenokārt bastionus un zemes vaļņus, kā arī jaunās pils dienvidu daļu.
18. gadsimtā pils vairs nebija apdzīvota un pamazām pārvērtās par romantiskām drupām. 1710.-11. gadā Bauskā un citās pilsētās plosījās Lielais mēris, izmira trešdaļa Bauskas iedzīvotāju. Izdzīvojušie pilsētnieki slepus sāka nojaukt pilsdrupas savu saimniecību vajadzībām, jo tas bija viegli iegūstams būvmateriāls. Pēc Ziemeļu kara Kurzemes hercogs Ferdinands Ketlers Kurzemē neatgriezās.
Ar pili Bauskā, tāpat kā ar citām, saistās daudzas leģendas. Stāsta, piemēram, ka Stokholmas Karaliskajā bibliotēkā saglabājušies pils pagrabu plāni, kas precīzi norādot, kur noglabāti vietējās muižniecības dārgumi un pat paslēpta hercoga zelta kariete. Šīs baumas jau sen ir satraukušas arheologu-amatieru prātus. 1792. un 1806. gadā Bauskas pilsdrupas uzzīmēēja un aprakstīja J.K. Broce.
1794. gadā t.s. Polijas kampaņas, sauktas arī par Tadeuša Koscjuško sacelšanos, laikā uz Bausku nosūtītais krievu karaspēks pili vairs nevarēja izmantot kā mājokli, jo tā bija nopostīta. Pavēlniecība nosūtīja ziņu uz galvaspilsētu, ka armijas daļas nevar izmantot Bauskas pils telpas dzīvošanai, jo daudzviet vienkārši nav pietiekami sienu un griestu. 1795. gadā, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai, Bauskas apriņķis kļuva par Kurzemes guberņas Bauskas apriņķi. Pils jau bija pamesta un pamazām sabruka.
1812. gadā no Napoleona iekarotās Prūsijas Kurzemē iebruka prūšu ģenerāļa Johana Dāvida Jorka armija. Viņi ieņēma Jelgavu un Bausku (6. jūlijā), kur uzturējās no jūlija līdz decembrim. Iebrucēji paredzēja iespēju atjaunot Kurzemes hercogisti un pievienot to Prūsijai. Taču jau 1812. gada rudenī Prūsijas karaspēks bija spiests atstāt Kurzemi. 1821. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra I (1777-1825) rīkojuma tika aizmūrēti pussabrukušie Bauskas pils pagrabi.
2011. gada foto no Bauskas pils muzeja ekspozīcijas
Ap 1827. gadu pils plānu un skatu uzzīmēja C.G. Recs marķīza Pauluči albumam. 19. gs. beigās un 20. gadsimta sākumā pils plānu zīmējuši J. Dērings, O.E. Šmits un L. Arbuzovs.
1874. gadā Bauskas pils nonāca kņazu fon Līvenu dzimtas īpašumā, ar ko sākās pilsdrupu sakārtošana un tās apkārtnē izveidoja parkus. Pirmos arheoloģiskos izrakumus Bauskas pils teritorijā jau 19. gadsimta beigās organizēja tās toreizējais īpašnieks princis Anatols Līvens. Pils telpas jaunajā daļā tika iztīrītas, atrastās būvdetaļas nodotas Kurzemes guberņas muzejam Jelgavā. 19. gadsimta beigās Mežotnes muižas īpašnieks Pauls fon Līvens esot uzsācis slepenas ejas izrakumus, kas atradusies starp Mežotnes muižu un Bauskas pili, taču rezultāti nav zināmi un, visticamāk, tas ir no vietējo leģendu sfēras.
1905. gada revolūcijas laikā Bauskas pilsdrupās 25. oktobrī notika pirmā atklātā sapulce, kurā piedalījās ap 2000 cilvēku. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā vācu divīzijas no Bauskai un Biržiem piegulošās teritorijas uzsāka uzbrukumu Daugavpils virzienā. 21. augustā (3. septembrī) vācieši ieņēma Jaunjelgavu, ieņemot arī Daugavas kreiso krastu no Lielvārdes līdz Jaunjelgavai.
Karadarbība Bauskas rajonā Otrā pasaules kara laikā 1944. gada septembrī
Daļēji restaurācijas un konservācijas darbi pils mūru nostiprināšanai tika veikti 19. gadsimta beigās. un 1930. gados, kad pils galvenajā tornī tika iekārtots skatu laukums. 1960. gadu beigās bija iecerēts atjaunot pils hercoga daļu un iekārtot tajā muzeju. Pils telpu izrakumi sākās bez jebkādas fiksācijas un atradumu savākšanas. Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta iejaukšanās vietējo entuziastu postošais darbs pilī tika pārtraukts. 1967. gadā tika pieņemts oficiāls lēmums par pils atjaunošanu.
Pēc arhitektūras vēsturnieka J. Vasiļjeva ziņām, pilī kopš 1959. gada (visticamāk, avotā pieļauta drukas kļūda un domāts 1969. gads) tika veikti plaši arheoloģiskie izrakumi, rekonstrukcija, konservācija. Izrakumu rezultātā tika atklāti daudzi atradumi un iegūta visaptveroša informācija par tā laika ēku apkures sistēmu un krāšņu celšanas principiem. Arheoloģisko izrakumu laikā arī noskaidrojās, ka laika posmā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta sākumam pils māla nocietinājumi modernizēti četras reizes.
1971. un 1973. gadā L. Liepas un D. Kleperes uzraudzībā veikta telpu tīrīšana. 1972. gadā A. Zandbergs uzmērīja atsevišķas telpas. 1980. gadā R. Malvess sastādīja pils celtniecības vēstures aprakstu.
1973. gadā tika uzsākts darbs pie pils daļas - Kurzemes hercogu rezidences restaurācijas. No 1976. līdz 1992. gadam (arheologs A. Caune) pilī notika arī arheoloģiskie izrakumi un vienlaikus arī hercoga laikos celtās pils jaunās daļas rekonstrukcija, kas turpinās līdz mūsdienām. 1980. gadā sākās Kurzemes hercoga valdīšanas laikā celto korpusu rekonstrukcija. 1990.-1991. gadā V. Liepa izstrādāja projektus atsevišķu pils daļu atjaunošanai. 1996., 1997. un 1999. gadā izrakumus veica G. Grūbe.
1990. gadu beigās hercoga rezidences ēkas bija atjaunotas sākotnējā apjomā. Kopš 1990. gada pilī darbojas muzejs, kura darba laiks bija no 1. maija līdz 1. novembrim katru dienu no 9:00 līdz 19:00. Mūsdienās muzejs pilī darbojas visu gadu.
Pie jautājuma par pils atjaunošanu 1990. gados. Toreiz 20. gadsimta parauga baltais silikāta ķieģelis uz atjaunoto mūru posmiem "iegrieza acīs", un tas bija galvenais iemesls tūristu negatīvajām atsauksmēm par pili. Ārpus ķieģeļi izskatījās vēl vairāk vai mazāk ciešami, bet iekštelpās sliktāk. Bet iemesls ir tāds, ka šim ķieģelim vienkārši nevajadzēja būt redzamam - tas bija tikai pamats dekoratīvajam sgrafito apmetumam. 1995. gadā čehu restauratori sāka pils dekoratīvā apmetuma izpēti un restaurāciju. 1999. gadā vienā no torņiem tika konservēta, restaurēta un rekonstruēta sgrafito apdare.
Atjaunojamo pils daļu fragmenti
Čehu speciālisti Bauskas pils atjaunošanā palīdz jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Sadarbība starp Latvijas un Čehijas arhitektiem un restauratoriem sāka veidoties jau 1990. gados ar pirmā Čehijas prezidenta Vāclava Havela starpniecību. Kopš 1996. gada par Bauskas pili rūpējas čehu restaurācijas teorētiķis un praktiķis Milošs Gavenda (1951-2019). Viņš uz Latviju atveda arhitektus Miloslavu Hanzlu, Vāclavu Girsu un veselu plejādi savu kolēģu.
Diemžēl no līdzekļiem, kas tika saņemti pils atjaunošanai, ievērojamu daļu nācās iztērēt 2000. gada katastrofālo lietusgāžu izskalotās Mēmeles krastu nostiprināšanai: dienā nolija mēneša nokrišņu daudzums. Upes tecējums pie pils ir ļoti straujš, šeit tā veic strauju 90 grādu pagriezienu. Pat rāmā pavasarī ūdens applūdina un izskalo krastus, un šajās divās dienās tieši uz Līgo svētkiem trakojošā straume pacēlās līdz pat pils sienām.
No dolomīta klints, uz kuras faktiski stāv visa vēsturiskā celtne, ūdens izskaloja milzīgus gabalus. Likās, ka vēl mazliet, un pils sabruks. Visi plašsaziņas līdzekļi sacēla trauksmi. Aicinājumam glābt pili atsaucās dažādi cilvēki un organizācijas. Piemēram, viņi samaksāja par pāļiem, ko celtnieki dzina zemē, lai nostiprinātu pamatus, viņi saveda betonu un laukakmeņus, kas tika salikti gar krastu, lai saglabātu klinti un ainavas dabisko skaistumu.
Būvnieki krastu nostiprināšanai izmantoja īpašu tehniku, ko ieteica izmantot ārzemnieki. Pils glābšanas padomi un receptes bira no visām pusēm. Piekrastes nostiprināšana tajā gadā vēl nebija pabeigta, bija bīstamas vietas, tāpēc piekrastes un mūra nostiprināšanas darbi vēl turpinājās. 2003. gada pavasarī pie Bauskas pilsdrupām vienā no iepriekšējo nogruvumu vietām sākās nostiprināšanas sākuma darbi - pilskalna nogāze tika nostiprināta ar akmens mūri, taču nostiprinājuma konstrukciju pabeigšana bija jāturpina. Šiem mērķiem pieminekļa saglabāšanas programmas ietvaros no Kultūrkapitāla fonda tika saņemti 5000 latu. Nogāzes nostiprināšanai izmantoja 52 kubikmetrus laukakmeņu, to nostiprināšanai netika izmantota java. 2004. gadā bija paredzēts nostiprināt dienvidu korpusa sienu fragmentus, kas draudēja sabrukt.
Kompleksa shēma
2001. gadā tika izziņots pilsdrupu konservācijas pirmais posms. 2003. gadā, kā informēja Čehijas uzņēmuma "Miloš Gavenda" restauratori Jaroslavs un Milošs Gavenda, noslēgumam tuvojās Bauskas pils vecās ēkas dienvidu torņa konservācija. Viņi pie Bauskas pils atjaunošanas strādāja jau septiņus gadus. Līdzekļi dienvidu torņa atjaunošanai tika saņemti no Kultūrkapitāla fonda kultūras pieminekļu saglabāšanas programmas ietvaros.
Konservācijas laikā tika iztīrītas divas aizgruvušas šaujamlūkas. Blakus tām restauratori nosedza velves, lai sienas ātrāk izžūtu. Restaurators Milošs Gavenda nostiprināja pēdējo iztīrīto šaujamlūku. “Es jūtos kā kalnracis raktuvēs. Leģenda par Bauskas pilī iemūrēto meiteni acīmredzot neatbilst īstenībai, jo atsegtajās šaujamlūkās es neatradu neko interesantu, izņemot vecu avīžu gabalus,” sacīja čehu speciālists.
Lai Bauskas pili padarītu par pilnvērtīgu tūrisma maršruta sastāvdaļu, rajona pašvaldība vēl 2005. gada septembrī uzsāka jaunu tās rekonstrukcijas un restaurācijas projektu, ko bija paredzēts pabeigt līdz 2008. gada rudenim. Kultūrvēsturiskās vietas atjaunošanas izmaksas tolaik tika lēstas 1,2 miljonu latu apmērā. Turpinājumā summa pieauga līdz trīs miljoniem latu. Pusi no izdevumiem - 1,5 miljonus latu - Bauskas rajona pašvaldība dzēsa ar kredītu. Banka kredītam tika izvēlēta konkursa laikā. Vēl 900 tūkstošus latu piešķīra Eiropas Reģionālās attīstības fonds ERAF. Pārējais bija dotācijas no valsts budžeta.
"Rekonstrukcija tiek veikta tikai "jaunajā" pils daļā - tajā, kurā atrodas muzejs," toreiz stāstīja Bauskas rajona domes preses sekretāre Baiba Marčenkova. "Starp primārajiem darbiem ir dakstiņu jumta segums nolietotā ruberoīda vietā, fasādes atjaunošana, kā arī kanalizācijas ierīkošana un elektroapgādes uzlabošana". Pēc pils atjaunošanas tajā bija paredzēts sagatavot telpu nelielai viesnīcai un konferenču centram. Tādējādi, pēc Bauskas varas iestāžu domām, pils saņems visu cienīgam tūrisma objektam atbilstošo infrastruktūru.
Ziemā pils tūristiem bija slēgta, bet būvdarbi ritēja pilnā sparā. 2007. gada decembrī pirms Jaungada, veidojot komunikācijas caur zemes vaļņiem, celtnieki netālu no aizsarggrāvja atrada 17. gadsimta lielgabalu. Tiek pieņemts, ka tas tika atliets vienā no Kurzemes hercogistes dzelzs lietuvēm un, iespējams, bija viens no tiem lielgabaliem, kurus pēc Krievijas cara Pētera Pirmā pavēles vajadzēja iznīcināt.
Līdz 2008. gada septembrim, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, tika pabeigta rekonstrukcijas pirmā kārta, un labiekārtotajās zālēs tika atvērtas pilnvērtīgas muzeja ekspozīcijas. Pils fasādes un jumta segumi bija atjaunoti, un daļēji ierīkotas iekštelpas. Par trim miljoniem latu novārtā atstātais arhitektūras piemineklis tika pārvērsts par mūsdienīgu tūrisma centru.
Celtnieks Bauskas pils iekšpagalmā 2011. gadā
Sākot ar 2008. gada rudeni, Jaunās pils zālēs varēja iepazīties ar manierisma laikmeta dzīvi un paražām, "viesojoties" pie Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera un viņa sievas Annas. Viena no muzeja zālēm bija pilnībā veltīta lellēm. Leļļu māja ar vairākiem stāviem, vesela kolekcija, ko savākusi māksliniece Tamāra Čudnovskaja, un suvenīru lelles, kuras tās darbinieki ilgus gadus veda no visas pasaules. Tagad leļļu kolekcija atrodas Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja zālēs.
Bauskas pils atjaunošanas projekta otrā kārta notika 2011.-2014.gadā. Vēl 2013. gada jūlijā tika ziņots, ka Bauskas pils restaurāciju nolemts pagarināt vēl uz gadu. Galvenais iemesls ieilgušajam darbam bija iepirkumu konkursu norises grūtības. Tādējādi pils nodošanas galīgajā ekspluatācijā termiņš tika pārcelts uz 2014. gada 20. augustu. Pils kompleksa atjaunošanas process ir sarežģīts un sastāv no daudzām specifiskām būvniecības un restaurācijas darbībām, un daudzi konkursi beidzās bez rezultātiem, tāpēc tika izsludināti atkārtoti.
Pēc Bauskas novada domes datiem, saskaņā ar projektu pils atgriešanai pieklājīgā izskatā bija nepieciešami gandrīz 1,4 miljoni latu, no kuriem 84,95% no summas deva ERAF, pašvaldība - 12,8%, bet valsts - 2,25%. Pils muzeja direktors Māris Skanis prognozēja, ka restaurācija tiks pabeigta bez lielām novirzēm no iepriekš apstiprinātās tāmes. Apjomīgākie un laikietilpīgākie darbi šajā laikā jau bija paveikti.
Pēc Kurzemes hercogu rezidences restaurācijas darbu pabeigšanas 2014. gadā un kompleksa nodošanas ekspluatācijā, apskatei tika atklāta Latvijā vienīgā daļēji saglabājusies Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru rezidence. Pils jaunās interjera daļas telpās uzstādīja mēbeles. Restauratori centās uzsvērt 16. gadsimta beigām – 17. gadsimta sākumam raksturīgās iezīmes. Daļa cietokšņa tika saglabāta drupu veidā, nostiprinot tās. Visdārgākā rekonstrukcijas kārta bija otrā kārta, ko veic būvuzņēmējs SIA Vesta ABM - tendera izmaksas lēstas 448,9 tūkstošu latu apmērā.
Sīkāk par konservācijas posmiem no Bauskas pils muzeja materiāliem:
2017. gadā Latvijas pasts izdeva 1 eiro 71 centu vērtu pastmarku, kurā attēlota Bauskas pils ar jātnieku-bruņinieku fonā kā atgādinājumu par pagājušajiem laikiem pils vēsturē.
Kā minēts iepriekš, 2018.-2021. gadā ERAF finansēja jaunu projektu "Nozīmīga kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un attīstība kultūras tūrisma piedāvājumu pilnveidošanai Zemgales reģionā", kas ietvēra centrālā torņa konservāciju ar skatu laukuma ierīkošanu, Mēmeles krasta nostiprināšanu un labiekārtošanu, koncertzāles ierīkošanu un pārgājienu takas izveidi ap pili un nodrošināt digitālu izstādi par pils vēsturi.
2020. gadā tika pabeigta Bauskas pils centrālā un mazā torņa konservācija. Sienas attīrītas un nostiprinātas. 20. gadsimta ēku konstrukcijas (tērauda kāpnes, kas veda uz skatu laukumu u.c.) demontēja. Restaurēja senās ķieģeļu kāpnes un agrāk aizsegtās ambrazūras. Centrālā torņa stāvu apskatei tika uzceltas jaunas koka konstrukcijas. 2020. gada 19. jūnijā hercoga pils esošajiem vējrādītājiem pievienojās vējrādītājs restaurētajā centrālajā tornī (fotoattēlā pa labi piemiņas zīme atklāšanas dienā).
2021. gadā čehu arhitekta Miloslava Ganzla darbs pie gotiskās Bauskas pils torņa restaurācijas Latvijā tika apbalvots ar balvu par labāko arhitektūras pieminekļa restaurāciju. Viņaprāt, Bauskas pils Latvijā pēc savas vēsturiskās un arhitektoniskās nozīmes ir pielīdzināma čehu Karlšteinai, kuru imperators Kārlis IV pārvērta par valsts dārgumu noliktavu. Starp citu, no 2016. gada 7. augusta līdz 30. novembrim Bauskas pilī bija apskatāma Kārlim IV veltīta izstāde.
Kārlim IV Bauskas pilī veltītās izstādes afiša (pa kreisi). Karlšteinas pils Čehijā (2017. gada foto)
Šobrīd apmeklētājiem ir iespēja apskatīt cietokšņa vaļņus, ordeņa pils drupas un uzkāpt uz skatu laukumu centrālajā tornī, no kura paveras gleznains skats uz Bauskas apkārtni. Muzejs piedāvā ekskursiju pa hercoga rezidenci. Šeit atvērta ekspozīcija ar devīzi "Jaunā Bauskas pils – vēsture, izpēte, atjaunošana". Eksponēti dažādi materiāli par tēmu, kā arī arheoloģisko izrakumu laikā atrastie priekšmeti: profilētie ķieģeļi, krāsns podiņi un akmens izstrādājumi. Bauskas pils arheoloģiskajos izrakumos atrasti 263 grebti akmens fragmenti, kas atšķiras pēc formas, profila un virsmas plastikas. Daudzi no tiem tika sekmīgi identificēti un restaurācijas laikā atgriezti sākotnējās vietās, tomēr kolekcijā ir diezgan liels skaits Bauskas pils akmens dekoratīvās apdares fragmentu, kuru izmantošana fasādēs vai pils interjerā vēl nav noskaidrota. Neskatoties uz to, hercoga palacco atjaunotie interjeri priecē acis. Muzejs ir pazīstams arī ar ieejas biļešu māksliniecisko noformējumu. Katru gadu tās ir atšķirīgas.
Jūlija trešās nedēļas beigās pilī notiek tradicionālais ikgadējais senās mūzikas festivāls. Arī turpmāk no Bauskas pils gaidāms daudz interesantu ziņu. Darbi turpinās.
Pēc pils apskates, izejot pa speciāli ierīkotu gājēju taku, kas ved cauri parkam un pļavai, šķērsojot tiltu pār kanālu, tūristi var nokļūt Ķirbaksalā un apskatīt vietu, kur sākas Lielupe.
2022. gada 18. oktobrī parkā pie Bauskas pils tika atklāts "šausmu parks", kas bija atvērts līdz 5. novembrim. Projektu "Šausmu parks" Latvijai dāvāja radošā komanda no Lietuvas. Visā parkā bija izvietoti aptuveni 500 objekti. Piecu mēnešu laikā bija ieguldīts daudz darba, un materiālu skulptūrām, kas attēloja dažādus zombijus, miroņus, velnus, kritušos eņģeļus, raganas un citus tā paša stila "šausmeņu" tēlus. Tika uzstādīti grozi ar nogrieztām rokām un kājām, kapu pieminekļi Luciferam, vampīram, raganai u.c.. Atrakcija bija populāra vietējo iedzīvotāju vidū, stāvēja kilometru garas rindas. Ticīgie nosodīja šādu izstādi.
Bauskas pilij veltītajā lapā ir daudz papildu pielikumu, tāpēc vispirms sniedzam to sarakstu: 1. PIELIKUMS: Bibliogrāfija
2. PIELIKUMS: Bauskas pils leģendas
Bauskas pils tilta sargi
Ja ticēt vietējai leģendai, tad pirms daudziem gadsimtiem otrpus Bauskas pilij ticis apbedīts mūrnieku meistars, kurš savulaik cēlis šo pili, būvējot tās augstos mūrus. Cilvēki stāsta, ka katru pusnakti var redzēt, kā viņš iziet ārā, uzkāpj Bauskas pils tornī un turpina strādāt, sāk tur mūrēt mūri. Viņa gars joprojām nevar samierināties ar faktu, ka viņa roku darbu iznīcināja kari. Vēl pusnaktī var dzirdēt bērnu raudāšanu.
Kad zviedri ieņēmuši Bauskas pili, vietējais valdnieks ticis nogalināts, bet viņa meitas, nevēlēdamās tikt sagūstītas, ietinušās baltos palagos un pa pils logu metušās upē.
Zviedru kara laikā lielo Bauskas pili bija visgrūtāk ieņemt. Kad pils iemītnieki redzēja, ka beidzot būs jāpadodas, viņi gribēja izbēgt pa pazemes ejām, kas stiepās pa Mēmeles dibenu. Bet grāfienes, starp tām viena princese, ielēca Mēmelē no torņa augstajiem logiem. Viņas joprojām dzīvo pils pagrabos, kur slēpjas milzīgas bagātības. Šajos pagrabos neviens vēl nav varējis iekļūt. Stāsta, ka dīvains vējš nodzēš visas gaismas. Ziņkārīgie atgriezās šausmīgi izbiedēti un vairs nekad nemēģināja iekļūt pagrabos.
Stāsta, ka zviedri Bauskas pilī iemūrējuši daudz naudas un dārglietu. Ja viņiem atdotu šo pili, viņi varētu to atjaunot par to naudu, kas tur ir iemūrēta. Stāsts par to ir tīra patiesība, kas vienmēr pāriet no mutes mutē, no tēviem pie dēliem.
Tas notika ļoti sen, kad zviedri valdīja Bauskas pilī. Bet kādu dienu starp zviedriem un poļiem izcēlās karš. Poļi zviedriem jau bija atņēmuši visu Bauskas novadu, bet tikai ne Bauskas pili. Bauskas pils bija neieņemama, jo pilī dzīvoja viena ragana, kura sēdēja pils tornī. Ragana apbūrusi poļu šautenes un lielgabalus tā, ka visas lodes un šāviņi lidojuši garām. Raganai neviens nevarēja trāpīt, poļi šāva, cik spēja, bet ragana tikai teica: "Tā lido zirgu mušas." Beidzot polis no kāda ļoti gudra burvja iemācījās nošaut raganu. Jāpielādē ierocis ar zelta pogu un jāšauj. Puisis tā arī izdarīja, un, tiklīdz viņš izšāva, tā raganu nogalināja, bet arī pats bija beigts: zelta poga izgāja caur raganas galvu, bet ragana tomēr paspēja noburt šāvēju, tā ka viņš nomira. Pili tūdaļ apšaudīja un ieņēma; tāda apšaudīta viņa stāv līdz šobaltdienai
Bauskas pils savulaik piederējusi zviedriem. Kad Zviedrija karoja ar Krieviju, tur glābās zviedru princese. Krievi gribēja pili ieņemt, bet princese negribēja padoties. Viņa ietinās baltā palagā un lidoja pa gaisu. Citas lodes viņu nevarēja nošaut, tikai sudraba lodes. Viņa tika nogalināta ar sudraba lodi.
Zem pils mūriem un torņiem atrodas plaši pagrabi un labirinti, pazemes ejas, no kurām viena stiepjas sešas jūdzes līdz Jumpravmuižai (6 km) un Bornsmindei (7 km). 1821. gadā Krievijas cars Aleksandrs I pavēlēja pagrabus aizbērt.
Pēdējais Bauskas pils barons bija ļoti dīvains cilvēks. Lielākoties viņš sēdēja ieslēdzies savās istabās un darīja kaut ko noslēpumainu. Īpaši tas bija vērojams naktī, kad visi pārējie gulēja. Tad no viņa istabas atskanēja dīvains troksnis, kas atgādināja vēja pūsmu. Visu nakti mazajā logā dega gaisma. Par baronu teica, ka viņš esot bijis liels burvis. Visas senās zelta un sudraba monētas, kas glabājās pazemē velvē, barons, stāsta, nobūris tā, ka neviens nevarēja tās atrast. Bija tādi, kas kaut kā ienokļuva pagrabos, bet atpakaļ neviens neatgriezās. Stāsta, ka pagrabos nevar iekļūt ar jebkādu apgaismojumu - pie ieejas tas uzreiz nodziest.
Mēmeles upē, kur tagad atrodas Deviņzares sala, kādreiz atradās bezdibenis (šo bezdibeni var atrast arī tagad, tikai dažus metrus lejāk salai). Tā ir dziļa apaļa bedre, kas jau pašā malā sākas ar strauju kritumu un kuras dziļums pārsniedz cilvēka augumu. Pašā bedres vidū nav iespējams sasniegt dibenu. Stāsta, ka šajā bezdibenī dzīvoja vārava (nāra) ar deviņām meitām. Reiz Lietuvas kņaza Mindauga dēli šīs meitas nozaga un aizveda uz deviņām debess pusēm. Tur dzīvodamas, jaunās nāras rūgti raudāja par savu vēso mājokli Mēmeles dzīlēs. No katras nāras asarām izveidojās maza upīte, kas ietecēja Mēmelē un nesa sev līdzi smiltis un mazus oļus; viņi aizpildīja bezdibeni. Tādējādi laika gaitā izveidojās sala.
3. PIELIKUMS: A. Bolotovs un Bauskas pils
Vēsture ilgu laiku slēpa viena no ražīgākajiem 18. gadsimta krievu rakstniekiem Andreja Timofejeviča Bolotova ciešo saikni ar Baltiju, kura mantojumu veido 350 sējumi, kas sarakstīti glītā, skaidrā rokrakstā.
A. Bolotovs (1738-1833) tik tiešām bija viena no nozīmīgākajām personībām, kas 18. gadsimtā izauga no Krievijas dzīves dzīlēm. Zinātnieks, selekcionārs, dziednieks, gleznotājs, arhitekts, viena no skaistākajiem Bogorodickas parku kompleksiem veidotājs, ekonomists, vēsturnieks un spīdošs rakstnieks, izcilā literārā darba “Andreja Bolotova dzīve un piedzīvojumi, ko pats aprakstījis viņa pēcnācējiem” autors. 1870.-1873.gadā izdotie rakstnieka-enciklopēdista memuāri (300 vēstules 4 sējumos) vēlāk bija lemti pusaizmirstībai, vienlaikus būdami neatsverams izziņas avots 18. gadsimta vēsturniekam.
Izcilās apgaismības laikmeta personības uzturēšanās Rīgā, Livonijā un Kurzemē presē vēl nav pieminēta... Lai gan viņa personības garīgā veidošanās sākās tieši šajā periodā, 1740. gados. Spilgts laikmeta dokuments ir eseja “Kurzemē. 8. vēstule".
Pulks, ar kuru ceļoja komandiera dēls Bolotovs (1738-1833), ieradās Kurzemē 1748. gada martā. “Mūsu pulka stāvēšanai tika ierādīts miests vai pilsētiņa Bovska (Bousk, Bauska - S.Ž.) ar tās apkārtni... Šī vieta bija krietna, atradās pie Nemontes upes (Nemunēle, Mēmele, bet nevis Nemuna, kā skaidrots visās publikācijās - S.Ž.) vietā, kur tajā ietek Muhas upe (Mūša, Mūsa - S.Ž.). Netālu no šīs pēdējās upes ietekas atradās veca akmens, bet pussabrukusi pils pusversti no pašreizējās dzīves (dzīves vietas - S.Ž.). Tagadējā pilsētā bija daudz krietnu māju, un manam tēvam bija iedalīts krietns dzīvoklis un manam skolotājam tieši pretī pie viena maiznieka, kur es pie viņa arī devos mācīties”.
“Stājoties... armijas dienestā, man bija desmitais gads, bet es sāku jau domāt par karu brīvajā laikā un mierināju sevi ar tādām izklaidēm, kas tam pieklājās. Es iepazinos ar daudziem šī miesta pilsoņu bērniem, pierunāju un savervēju no viņiem veselu kaprāļa vadu un no viņiem līdz trīsdesmit izraudzītus jefreitorus un bundziniekus, apgādāju viņus ar koka šautenēm un bundziniekus ar mazām bungām.
Tad, pats iemācījies sist bungas un šautenes paņēmienus, es viņus visus tāpat iemācīju, un mana labākā izklaide bija pamatīgi maršēt ar viņiem un vingrināties ar ieročiem; bet pat tagad es nespēju nobrīnīties par to, kā es tad varēju viņus novest līdz pilnīgai paklausībai un līdz tādam līmenim, ka es varēju ar viņiem darīt to, ko vēlējos. Vienmēr, kad man vajadzēja tos savākt, vajadzēja tikai nosūtīt jefreitoru, un visi bez iebildumiem parādījās.
Mūsu parastās mācības bija brīvdienās un svētdienās; šeit sapulcējušies mēs kārtīgi pa vadiem soļojām cauri visai pilsētai. Izgājām laukā un veicām dažādus vingrinājumus, kā arī nereti staigājām līdz augstāk minētajai senajai pilij un sadalījāmies divās daļās, daži uzbruka tai, bet citi, iesēdušies tajā un uzkāpuši uz sienām un spraugās, aizstāvējās. Bet jābrīnās, kā mums tur nekad nesanāca nomušīt citam citu.
Apkārt tam visam uz pusi sagruvušajai pilij joprojām atradās daudz čuguna lielgabalu ar izgrieztu aizdedzi, un starp tiem un gružiem gulēja daudzas lielas un mazas lielgabala lodes un visvairāk karteču lādiņi. Es nesaprotu un vēl joprojām brīnos, kā viņi šeit saglabājās no senatnes un netika cieminieku izvazāti. Tomēr, lai kā arī būtu, bet katru reizi, kad gājām uz šīm drupām, mūsu labākā izprieca bija savākt un izrakt no gružiem šīs lielgabala lodes un kartečas un mētāties ar tām mūsu uzbrukumos un aizsardzībā. Un pats Dievs mūs sargāja, ka mēs ar viņām nevienam galvu neielauzām.”.
“Militāro rotaļu” rezultāts bija tāds, ka Bolotova tēvs, “lai gan viņš bija skops ar pakāpju sadali, un it īpaši man, tomēr pēc visu mani mīlošo virsnieku nerimstošā lūguma viņš mani iecēla par apakšpraporščiku, un pēc tam par kapteiņarmusu un iedeva man citu pozumentu”.
4. PIELIKUMS: Bauskas pils bukleti
5. PIELIKUMS: Rātsnams Bauskā
1609. gadā Bauskai tika piešķirts savs zīmogs, un šis gads tiek uzskatīts par pilsētas tiesību iegūšanas gadu. 1615. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers piešķīra Bauskai atļauju būvēt rātsnamu, kāds pienākas pilsētai. Pirms tam tirgus laukumā jau atradās neliels vienstāva rātsnams, kas celts 16. gadsimta beigās. 1616. gadā sāka celt jaunu rātsnama ēku. Pašreizējās ēkas arheoloģiskā izpēte ļāva apgalvot, ka tā atrodas senākas ēkas vietā, kurai bija tradicionālā trīsdaļīgā forma.
Izmēru ziņā divstāvu jaunbūve līdz 19. gs. tika atzīta par iespaidīgāko Kurzemes vēsturiskā novada teritorijā. Ēkas pazemes daļā bija iekārtota vīna glabātuve, pirmajā stāvā atradās dzīvokļi pilsētas kalpotājiem un dārglietu pārbaudes palāta. Otrajā stāvā - sanāksmju telpa un maģistrāta kabineti. Tornī atradās zvans.
18. gadsimtā rātsnams tika daudzkārt pārbūvēts, bet 1852. gadā tas bija tik bēdīgā stāvoklī, ka draudēja sabrukt. Tad dome nolēma to nojaukt un uzbūvēt jaunu. Arhitektūras projekta autors bija Ott]o Dīce, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa plāns ir pārāk dārgs. 19. gadsimta otrajā pusē līdzekļu nepietika ne remontam, ne pilnīgai nojaukšanai, tāpēc 1852. gadā tika nojaukts brūkošais tornis, 1871. gadā nojauca arī otro stāvu. Atlikušo daļu pārbūvēja un iznomāja veikaliem.
Šādā stāvoklī ēka stāvēja līdz 2010. gadam, kad Bauskas novada dome sāka restaurāciju, lai atjaunotu kādreizējo rātsnama izskatu. 2011. gadā tika pabeigtis pamatdarbi. Šobrīd tur atrodas Tūrisma informācijas centrs un izstāde "Sver un mērī Bauskā". Bija izveidots renesanses interjers ar unikāliem griestu gleznojumiem, akmens strūklaka fasādē un pulkstenis tornī. Rātsnams Bauskā kļuva par vecāko no atjaunotajiem Latvijas pilsētu rātsnamiem. Tornī ir atvērts skatu laukums.
Informācijas avoti:
“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 Infostends pils pagalmā (2023. gada foto)
Infostends rātsnamā (2022. gada foto)
Vietnes autore Bauskā
|
Pils fotogalerija R. Rimšas foto (2022)
R. Rimšas foto (2016)
R. Rimšas foto (2015)
R. Rimšas foto (2011)
R. Rimšas foto (2011)
R. Rimšas foto (2010)
R. Rimšas foto (2008)
R. Rimšas foto (2006)
R. Rimšas foto (2004)
R. Rimšas foto (2002)
R. Rimšas foto (2001)
R. Rimšas foto (1999)
Senie attēli
G. V. foto (2023)
G. V. foto (2022)
V. Smoļika foto (2015)
V. Smoļika foto (2011)
V. Smoļika foto (2010)
V. Smoļika foto (2008)
Pils makets un rekonstrukcijas
Pils plāni
Nocietinājumu attīstība 16.-18. gs.
Foto no Bauskas muzeja (2022)
Atrašanās vieta
Tilta rekonstrukcija Alekseja "avlad" foto
Citi foto
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
