|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Āraišu pils (Arraša - Arrash)(14. gadsimts)
Āraišu apdzīvotā vieta atrodas Drabešu pagastā, 7 km uz dienvidiem no Cēsīm un 1,5 km uz ziemeļiem no Vidzemes šosejas. Starp vēsturiskajiem apskates objektiem, ko šeit apmeklē tūristi (dzirnavas, ezerpils, akmens laikmeta apmetne, baznīca), reti kurš pievērš uzmanību pieticīgajām mūra paliekām Āraišu ezera rietumu krasta pussalā. Ja papēta Vācu ordeņa piļu un pilsnovadu izvietojuma karti, gandrīz visi tie atrodas zināmo agrāko latviešu pilskalnu tuvumā, un Āraiši nekļuva par izņēmumu. Vēl 1930. gados tika uzskatīts, ka tagadējie Āraiši ir leģendārās senlatviešu pils Autīnes atrašanās vieta (piemēram, tas ir minēts J. Vaivoda grāmatā), taču šī hipotēze neizturēja laika pārbaudi.
Ja pievēršamies Āraišu vācu pils vēsturei, ir redzams, ka tā atradās stratēģiski nozīmīgā vietā - viduslaiku vēstures literatūrā pazīstamas kā “Gaujas koridors”, kas savienoja Livonijas ordeni ar tam līdz pat 16. gadsimta vidum zemēm Igaunijā ar zemēm Dienvidlatvijā un vienlaikus sadalot Rīgas arhibīskapa zemes divās daļās. Tā bija tikai pāris desmitus kilometru plata zemes josla.
Tā kā Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis bija divas savstarpēji konkurējošas iekarotāju grupas, kuru attiecības vēlāk kļuva klaji naidīgas, piļu celtniecība šajā reģionā turpinājās gan Baltijas iekarošanas laikā, gan arī pēc tam. Rīgas arhibīskapa vasalis 13. gadsimta otrajā pusē uzcēla Lielstraupes pili, Rīgas kapituls - Krimuldas pili. Savukārt ordenis pretstatā viņiem uzcēla Āraišu pili. Pils vēstures avotos, literatūrā un folklorā minēta ar dažādiem nosaukumiem: Aries, Arges, Arriss, Stara Kies, Alt-Wenden, Arrasch, Palaeowenda, Wezza Zehs, Waetz Arrasch u.c.
Ēku raksturs un senlietu atradumi arheoloģiskās izpētes gaitā parādīja, ka Āraišu pils jau no paša sākuma vienlaikus pildīja gan militāras, gan saimnieciskas funkcijas, piesedzot Cēsu pils pieejas no dienvidiem; tur tika izmitināti kara zirgi, arī glabāti pārtikas un lopbarības krājumi. Tā kā Araišu pils atradās tik tuvu Cēsīm, tā palika it kā savas varenās māsas ēnā, tāpēc daudzas vēstures hronikas to piemin it kā garāmejot, uzskaitot kopā ar citām apkārtnes pilīm, stāstot par kara darbībām, kas bija vērstas pirmām kārtām pret ordeņmestru rezidenci Cēsīs. Vienlaikus pils Āraišos kalpoja kā Cēsu-Kokneses ceļa apsardzes atbalsta punkts. Par šī ceļa lielo nozīmi viduslaikos liecina gar to uzcelto mūra piļu skaits.
Vēl 20. gadsimta 1. pusē tika uzskatīts, ka pils Āraišos celta 1220. gados. Piemēram, 1936. gada ceļvedī joprojām var lasīt: “Daudzi vēsturnieki uzskata, ka ordeņa pils drupu vietā atradusies Vecā Cēsu pils, kurā 1207. gadā dzīvoja ordeņa mestrs Venno [pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno fon Rorbahs]. 1226. gadā mestrs Folkvīns [otrais un pēdējais Zobenbrāļu ordeņa mestrs] šeit uzcēla nelielu ordeņa pili, kas tika nopostīta karu laikā.” Bet tagad versija par Veco Cēsu pili ir pieskaitīta pie leģendām, kā ziņo D. Vasmanis (“Cēsu novada pagātnes ainas”): “Tautas teikas stāsta, ka no Āraišu pils uz Cēsu pili ved pazemes eja un Āraišos bijušas vecās Cēsis. Lai gan izrakumu laikā pazemes eja vēl nav atrasta un maz ticams, ka viņa tur atradusies, bet stāstos par vecajām Cēsīm var būt atmiņas par plašās priekšpils apdzīvotību viduslaikos, kas tika apstiprināta pārbaudes izrakumos 1969. gadā.” Patiesībā Vecā Cēsu pils atradās vendu pilskalnā Riekstukalnā pašās Cēsīs.
Mūsdienās pieņemts uzskats, ka ordeņa pils celta 14. gadsimta sākumā. Tomēr pils uzcelšanas datums 1226. gadā joprojām ir atrodams vairākos mūsdienās izdotos ceļvežos. Iespējams, ka daudzi avoti vienkārši jauc ordeņa pils un agrāk Rīgas Domkapitulam piederējušās muižas dibināšanas laikus. Runājot par kapitula īpašumiem, I. Šterns raksta: “Vidzemē prāvesta lietošanā tika nodoti daudzi kapitula īpašumi: zeme gar Daugavu starp Doles salu un Rīgu, kā arī zemes Skujenes un Āraišu pagastos un Carnikava (kur savulaik bija muiža). Daļa no kapitula ienākumiem katru gadu bija jāieskaita Romas pāvesta kasē. I. Šterns izsaka domu, ka Āraišos varētu būt bijusi Domkapitula muiža (kāda tiešām šeit varētu būt dibināta jau 1226. gadā). Rakstu avotos pils pirmo reizi minēta 15. gadsimta pirmajā pusē. Āraiši ietilpa Cēsu pils komturejas teritorijā, kurā pavisam ietilpa 5 pilsnovadi - Cēsu, Āraišu, Burtnieku, Trikātas, Lugažu. Katrai no šīm pilīm tika pievienots īpašums - pagastu grupa, kas deva nodokļus attiecīgajai pilij.
Kā norāda Āraišu mācītājs P. Berents, vēsturniekam L. Arbuzovam bijušas zināmas 4 nepublicētas vēstules, kurās mūs interesējošā pils ar nosaukumu Arries pieminēta 1410., 1468., 1545. un 1547. gadā. Publicētajos rakstītajos avotos Āraišu pils ar šo nosaukumu pirmo reizi atrodama Livonijas piļu sarakstā, kas ap 1438. gadu ievietots Vācu ordeņa nodokļu grāmatā. Hronoloģiski nākamais avots ir līgums par muižu pirkšanu un pārdošanu, ko 1445. gadā Cēsīs parakstīja Livonijas ordeņa mestrs Heidenreihs Finke. Līgumā nosauktie īpašumi atradās Skujenes un Āraišu kopienās (…welck guder belegen sindt in den Kerspelen als Schuyen und Ariis…”). Diemžēl līgumā nav norādīts sīkāk, kas domāts ar "kopienu" (Kerspel) - draudzes novads vai ordeņa zemju aministratīvā pamatvienība - pilsnovads.
Pēc tam Āraišu pils vēlreiz pieminēta ap 1467. gadu Vācu ordeņa hronikai pievienotajā Livonijas piļu sarakstā. Sarakstā ir piezīme, ka Āraišu pils atrodas mestra novadā, t.i. ir viena no tām 13 pilīm, par kuru novadu nodokļiem tika uzturēts mestrs un kuras tāpēc bija tieši pakļautas tam. Kopš 1481. gada Livonijas ordeņa mestri pastāvīgi uzturējās Cēsīs, bet dažkārt uz īsu brīdi piestāja tuvējā Āraišu pilī. Par to liecina ordeņa mestra Hermaņa fon Brigeneja divas vēstules, kuras viņš rakstījis Āraišu pilī 1545. gada 22. aprīlī un 1547. gada 7. janvārī. Tai laikā saistībā ar kādu katoļu baznīcas veiktu darījumu netieši pieminēta arī Āraišu baznīca un draudze. Kā raksta A. Švābe, Valsts arhīvā Stokholmā atrodas kāds Cēsu maģistrāta ziņojums mestram, datēts ar 1546. gadu, kurā teikts, ka Cēsu katoļu priesteris Tīdemans par vienu zirgu pārdevis sv. Nikolaja vikariātu, kuru Cēsīs dibinājis birģermeistars Frīlingshūzens. 1555. gadā Āraišu pils atkal sastopama Livonijas ordeņa piļu sarakstā.
1558. gadā sākas Livonijas karš, kura rezultātā iet bojā vecā Livonija, un tās zemes, pilis un pilsētas pāriet kaimiņvalstu īpašumā. Ar karadarbību saistīti notikumi Āraišu pili skāra jau pašā kara sākumā. Pilī pulcējās ordeņa karaspēka daļas, šeit tika izveidoti ieroču, pārtikas un lopbarības krājumi. Piemēram, 1558. gada 4. februārī Cēsu komandieris Valters Kvāde ziņoja mestram Vilhelmam fon Firstenbergam, ka karavīri no Āraišiem un vēl kādas citas vietas (“...lantknechte arries vnd giselle...”) nevar ierasties noteiktajā laikā, bet ieradīsies, tiklīdz viņi apvienosies ar zemniekiem. Šķiet, komplektējamā nodaļa bija daļa no Cēsu šafera Berndta fon Hofela vadītās vienības, kurš 1558. gadā ar 8 lielgabaliem, 103 jātniekiem un 500 zemniekiem devās uz Paidi Igaunijā. Zemnieki bija bruņoti ar šķēpiem un aizsargāti ar bruņām no priekšas un muguras.
Varētu būt, ka āraišnieki bija daļa arī no tās ordeņa vienības, kas 1558. gada oktobrī devās no Cēsīm palīgā ordeņa mestram ieņemt Ringenas (Rengu/Rõngu) pili Igaunijā, kur bija nocietinājies krievu karaspēks; tomēr ziņu par to nav. 1559. gada 25. janvārī ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs vēstīja Rīgas birģermeistaram un maģistrātam, ka Althūzenas muižā pie Āraišiem ("In althusen hoff bey der Aries") sagūstīts krievs, domājams, izlūks.
1561. gadā Livonija tika sadalīta pilnībā. Ziemeļigaunija kopā ar Tallinu nonāca zviedru pakļautībā. No tās Livonijas daļas, kas atradās uz ziemeļiem no Daugavas, viņi izveidoja Pārdaugavas hercogisti. Tajā pašā laikā turpinājās bijušo ordeņa zemju sadalīšana un izlēņošana. Poļu karalis Sigismunds II Augusts bez citām bijušajām ordeņa zemēm savā īpašumā saņēma arī Cēsis un Āraišus, kuru novadu zemes apsolīja atdot tiem, kas agrāk sastāvējuši ordenī, kā arī saviem padomniekiem un citiem ļaudīm, kuriem bija nopelni Livonijā.
1561. gada 14. martā Gothards Ketlers, vēl būdams ordeņmestrs, kādam K. Fītinghofam, kurš kalpoja par tulku sarunās ar krieviem, atdeva lēnī viņa tēva īpašumā bijušo Kalnamuižas muižu Āraišu novadā un draudzē (“...das Gut Bergenhof im Gebiet und Kirchspiel zu Arris”), kā arī 2 zemnieku sētas. Kā noskaidroja L. Štriks, šis ir tas pats īpašums, kas piederēja kādam Olthūzenam, kas minēts iepriekš citētajā ordeņa mestra Vilhelma Firstenberga vēstījumā Rīgas rātei, kas datēts ar 1559. gadu un kuru tagad sauc par Drabešu muižu pēc poļu virsnieka Drobiša uzvārda. 1564. gadā K. Fītinghofs pārdeva Kalnamuižu pie Āraišiem savas sievasmāsas vīram B. Patkulam.
Kā savā 1922. gadā izdotajā darbā “Burgenlexikon fuer Alt-Livland” raksta pazīstamais Livonijas piļu pētnieks Kārlis Lēviss of Menārs, “Āraiši kļuva slaveni 1577. gadā kara laikā ar maskaviešiem”. Par Āraišu pils ieņemšanu zināms no Cēsu apakšstārasta Staņislava Podbiļska sūdzības, kurš īpaši sūdzējās par kādu labdzimtīgo Hansu Ernstu no Cēsu apkaimes, kurš ar varu ieņēmis Vecās Cēsis (Broces sarakstā - Alt-Wenden, d.i. Arrasch), šīs pils kalpotājus daļēji apkāvis, daļēji sagūstījis un aizsūtījis ieslodzījumā hercoga Magnusa pilīs. S. Podbiļskim šajā pilī bijuši 40 zirgi (acīmredzot, kara zirgi - J.A.), daudz ieroču, kā arī zirgi, buļļi, govis un citi mājlopi. Tāpat iebrucēji paņēmuši arī nogalināto un sagūstīto cilvēku mantas.
Neraugoties uz šķietamo krievu karaspēka pārākumu, jau līdz 1577. gada decembrim 400 karavīriem - vāciešiem, poļiem un latviešiem, kurus komandēja Pārdaugavas hercogistes lietvedis Johans Bīrings, izdevās atņemt krieviem Turaidu, Āraišus un vairākas citas pilis. Tā kā atklātam uzbrukumam Āraišu pilij viņiem bija pārāk maz spēku, viņi pielietoja viltību, sagrābjot pili naktī, ar pieliekamo kāpņu palīdzību pārrāpjoties pāri tās mūriem. Lietuvas muižnieka Aleksandra Polubenska vēstulē minēts, ka tādā veidā ieņemtas pilis ne tikai Āraišos, bet arī Ludzā, Rēzeknē un Viļakā. Tomēr viņi pili ilgi nenoturēja.
Baltazara Rusova “Livonijas hronikā”, kas ir viens no galvenajiem ziņu avotiem par Livonijas karu 1558.-83. gadā, Āraiši pieminēti tikai vienu reizi, un tas bija, aprakstot 1577. gada karadarbību: “No Ērgļiem lielkņazs [Ivans Bargais] devās uz Cēsīm, Āraišiem un Jaunpili (tagad - Zaube), kuras, tāpat kā daudzas citas pilis, ieņēma. Cilvēkus aizveda gūstā." Tas notika vasaras beigās, kad Cēsu novadā atkal ieradās Ivana Bargā karaspēks (ap 30 000 karavīru), pa ceļam atkārtoti sagrāba un izpostīja Piebalgas pili, ieņēma arī Zaubi un Āraišus.
Tā kā cara armija ieradās Āraišos 31. augustā, var secināt, ka Āraišu pils tika ieņemta 1577. gada augusta pēdējās dienās. Tomēr šķiet, ka krievu karaspēks nekavējoties atstāja Āraišus,- šādu secinājumu var izdarīt no Kurzemes hercogienes Annas vēstules savam brālim Kristofam, Meklenburgas hercogam. 1577. gada 16. septembrī nosūtītā vēstulē viņa uzskaita pilis un pilsētas, kuras ienaidnieks ieņēmis tā gada vasarā. To vidū minēta arī Āraišu pils (ar Argesas nosaukumu), un atzīmēts, ka to atguvuši poļi. Tik īsa Krievijas karaspēka uzturēšanās Āraišos - tikai divas nedēļas - ir pilnīgi iespējama. Pils tika izlaupīta jau vasarā, Hansa Ernsta vadītā zemnieku uzbrukuma laikā, savukārt krievu karaspēks tik pamatīgi izpostīja visu apkārtni, ka pat pēc pieciem gadiem, kā apgalvoja poļu revidents, pilij nebija neviena padotā (t.i., zemnieka). Āraišu pils Livonijas kara laikā tika nopostīta.
Pārdaugavas hercogistes pastāvēšanas laikā (1561-1629) Āraišu pils bija Polijas karalim piederošas pusmuižas jeb dienesta muižas centrs. 1582. gadā notika pirmā poļu muižu revīzija, kuras laikā tika veikta zemes īpašumu uzskaite un pārbaudītas to īpašnieku tiesības. Revidenti konstatēja, ka ordeņa laikā Cēsu pilsnovads sastāvēja no pils, pilsētas, desmit zemnieku pagastiem jeb vakiem un Āraišu pils: “jūdzi no Cēsīm vēl ir Āraišu pils (zamek Aries). Kas saucas Vecās Cēsis (stara Kies); gandrīz tukša, un pie tās nav padoto, lai apstrādātu zemi. Uzskaitei sekoja zemes īpašumu pārvaldes reformas.
1590. gadā otrreizējās poļu muižu revīzijas laikā Cēsu pilsnovads tika sadalīts divās jaunās administratīvās vienībās - pusmuižās jeb foļvarkos, kuru revīzijas pietiekami sīki aprakstītas protokolos. Pirmā pusmuiža atradās pie Cēsu pils, bet otrā “jūdzi tālāk (no tās – J. A.), saucams Vecās Cēsis, veci mūri ezera krastā. Kurā atrodas šādas ēkas: balta māja ar dzīvojamo telpu. No tās priekštelpa un no priekštelpas otra dzīvojamā telpa; maizes klēts. Divas lopu kūtis, stallis, pirts. Divas klētis aiz mūriem. Pāri laukam grāvis, kuru nelaiķa pans Peņonzeks lika aizbērt. Nelaiķa pana Peņonzeka celts jauns krogs pie Rīgas trakta...” Šis ir vienīgais apraksts, kas atspoguļo Āraišu pils attīstību tās pastāvēšanas laikā.
Ziemeļu kara laikā šeit atradās Zviedrijas karaļa Kārļa XII kara nometne. 1701. gada vasarā, ejot no Pērnavas uz Rīgu, zviedru karaspēks Kārļa XII vadībā padzina sakšus no Cēsīm un 28. jūnijā apstājās atpūsties pie Āraišiem jeb Vecajām Cēsīm (wed Arrasch eller Alt Wenden). Zviedru armijas vienības bija izvietotas apkārtnē, un to atrašanās vieta fiksēta shēmā, kas saglabājusies Stokholmas Kara arhīvā. Tur shematiski iezīmētas arī Āraišu pilsdrupas ar nosaukumu “Alt wenden Slott”.
1922. gadā Kārlis fon Lēviss of Menārs par Āraišu mūra pili rakstīja: “Āraiši (Arrasch), saukti arī par Vec-Cēsīm (Alt-Wenden), Cēsu apriņķī, ordeņa celti ezera pussalā, tagad pieder Āraišu draudzes mācītājmuižai. Nelielās drupas ir laukakmeņu pamati ar kvadrātveida plānojumu, malu garums ap 100 soļiem.”
Āraišu mūra pils arheoloģiskā izpēte sākās tikai 20. gadsimtā. Pirmās nelielās darbības šajā lietā notika 1921. gadā, kad toreizējās Bērzaines vidusskolas skolotājs K. Ašmanis ar saviem audzēkņiem uzsāka izrakumus Āraišu pils ziemeļrietumu stūra telpā. Tajā pašā gadā K. Ašmanis kopā ar J. Krieviņu un vietējiem iedzīvotājiem veica arī pašreizējo jauno Āraišu kapu teritorijas izpēti.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija 1968. gadā veica nelielus pārbaudes izrakumus priekšpilī Z. Apalas vadībā un 1972.-1974. un 1981.-1992. gados – plašākus izrakumus Āraišu mūra pilī un priekšpilī J. Apala vadībā. Izrakumu laikā tika pilnīgi atsegts pils rietumu spārns un iebrauktuve pār pils grāvi ar kopējo platību 3320 kv. m. Pils rietumu spārnā atsedza labi saglabājušās aizsargmūra paliekas ar vārtu atveri un gar tā iekšpusi celto dzīvojamo ēku paliekas, mantu kambariem, pirtīm un citām saimniecības ēkām pamatu un pagrabu, vietām pat pirmā stāva līmenī, kas pirms izrakumiem nebija zināmas. Ēkas apsildīja krāsnis ar silta gaisa padevi (tā sauktais hipokausts), kā arī bezskursteņu mūra krāsnis, bet saimniecības ēkās tika izmantoti arī pavardi. Gan akmens, gan koka ēkas spilgti raksturo 14.-16. gs. būvniecības tradīcijas un paņēmienus.
Ēkas seko vācu viduslaiku būvju tradīcijām, bet atrastie rotājumi un lauksaimniecības darbarīki liecina, ka ievērojama daļa pils iedzīvotāju, t.i. kalpi, bijuši vietējie iedzīvotāji. Āraišu pilī izrakumu laikā atsegtās ēku paliekas tika konservētas un sagatavotas brīvdabas izrādīšanai. Izrādījās, ka ezera dibens baznīcas virzienā bija klāts ar akmeņiem. Iespējams, ka tās ir paliekas no tilta, kas savienoja ordeņa pili ar baznīcu. Starp citu, Āraišu baznīca celta vēl pirms pils dibināšanas (ap 1225. g.) un ir arhitektūras un vēstures piemineklis.
Arheoloģisko izrakumu noslēgumā tika izdarīti šādi secinājumi: Āraišu pili Livonijas ordenis uzcēla aptuveni 14. gadsimta vidū vai otrajā pusē (spriežot pēc mūrēšanas tehnikas ar niecīgu kaļķa izmantošanu ārpusē) kā saimniecisku pili un kā militāru atbalsta punktu mestra rezidencei Cēsu pilī, kurā pulcēja karaspēku, uzkrāja munīciju utt. Tas izskaidro ne tikai nelielo attālumu starp Cēsīm un Āraišu pili, bet arī ievērojamo priekšpils platību.
Pēc Livonijas ordeņa sabrukuma Pārdaugavas hercogistes laikā Āraišu pils nonāca Polijas karaļa īpašumā. Tur tika izveidots pusmuižas centrs, kuram bija pakļauti 6 zemnieku vaki jeb pagasti, atdalīti no ordeņa pakļautībā esošā Cēsu pilsnovada. Pārdaugavas hercogistes pastāvēšanas sākumposmā pils dažādās versijās vēl tika saukta vecajā vārdā, taču, sākot ar 1577. gadu, avotos jau atrodams nosaukums “Vecās Cēsis”. Acīmredzot šo nosaukumu ieviesa Polijas administrācija, lai apzīmētu jauno vadības centru. Zviedru laikā Livonijā līdz 18. gadsimta sākumam paralēli tika lietoti abi nosaukumi - Vecās Cēsis (Alt Wenden oder Arrasch), bet pēc tam - tikai Āraiši (Arrasch).
Jau 16. gadsimta vidū netālu no Āraišu pils sāka veidoties muiža, ko sākotnēji sauca par Kalnamuižu (Bergenhofu), bet vēlāk, Pārdaugavas hercogistes pastāvēšanas beigu posmā, par Drabešumuižu, pēc poļu virsnieka Drobiša (Drobisch) vārda, kurš to saņēma savā īpašumā. Zviedru un poļu kara laikā viņš šo muižu zaudēja, taču nosaukums palika. Savukārt baznīca un mācītājmuiža paturēja Āraišu vārdu. Pēc rakstītajiem avotiem un arheoloģiskajiem materiāliem Āraišu mūra pils un priekšpils nevar tikt identificētas ar Latviešu Indriķa hronikā minēto veco Cēsu pili.
Senākais Āraišu pils zīmējums atrodas t.s. Jirgena Helmsa hronikā, kas sarakstīta laika posmā no 1628. līdz 1645. gadam, kur pils attēlota stāvam kalnā upes (nevis ezera) krastā, ar diviem augstiem, apaļiem, piecstāvu, diagonāli izvietotiem stūra torņiem un zemu, platu, pusapaļu vārtu virstorni. Tomēr šis zīmējums tiek uzskatīts par fantāziju. Āraišu pilij nebija stūra torņu un ieeju sargāja nevis izvirzīts pusapaļš tornis, bet četrstūraina celtne grāvja nogāzē ar paceļamo tiltu (skat. foto). Savukārt J.K. Broces plāns un rietumu fasādes zīmējums ne tikai atbilst realitātei, bet arī parāda, ka 18. gadsimta beigās aizsargsiena vārtu zonā bija daudz augstāka nekā 20. gadsimtā, tāpat kā pils iekšpuses ēku sienu apakšējās daļas.
Galvenā pils plānojumā bija kvadrāts ar malu garumu ap 81 metru, orientēta pēc debess pusēm un aizņēma pussalas austrumu daļu Āraišu ezera dienvidrietumu krastā. Cēsīm apkārt esošās viduslaiku palīgpilis tajos laikos tika celtas daudz vienkāršākas un mazāk nocietinātas. Visbiežāk tās tika būvētas pēc t.s. “kastelas” tipa plāna, kurš tika veidots no četrām kvadrāta veidā celtām sienām, kuras parasti papildināja viens vai divi torņi. Pili apņēma pie pamatnes līdz 2 m biezs cietokšņa mūris, kas būvēts no laukakmeņiem 0,4-0,6 m diametrā. Rietumu daļā priekšpili no apkārtnes atdalīja divi vaļņi, starp kuriem atradās grāvis. Gar galvenās pils rietumu sienu, atdalot to no priekšpils, veda sauss grāvis - 125 m garš, 19-20 m plats un līdz 6 m dziļš. Grāvis visā garumā atdalīja pussalu no pārējās piekrastes. Tikai caur paceļamo tiltu pār grāvi varēja iekļūt pašā pilī. Priekšpils aizņēma lielāko daļu no pussalas 9 hektāriem.
Pils rietumu daļā bija 3,7 m plati vārti, kuru priekšā atradās vienīgais pils tornis, kura izmēri plānojumā bija 10 x 7,85 m. Galvenās pils teritorijā atradās arī divas ēkas. Gar rietumu sienu atradās dzīvojamā ēka. Otrā pils ēka 36,4 x 9 m izmērā atradās gar ziemeļu sienu. Pārējās ēkas, domājams, bija no koka. Priekšpils teritorijā tuvu pie galvenās pils rietumu sienas ir zināma viena mūra ēka, kuras izmēri bijuši 14,6 x 9 m. Sākot ar 16. gadsimtu, akmeņi no pilsdrupām tika ņemti blakus esošās muižas apbūves vajadzībām, un līdz mūsdienām saglabājušies tikai galvenās pils cietokšņa mūri 2-3 m augstumā un atsevišķas ēku pamatu paliekas.
2012. gada jūlijā starptautiskā Eiropas projekta "Krusta karu ekoloģija" ("Ecology of Crusading") ietvaros arheologa Artūra Tomsona vadībā tika veikta arheoloģiskā izpēte Ordeņa pils priekšpilī Āraišos un ezera krastā. Vietnē ezera krastā neizdevās pārliecināties par dzelzs laikmeta apmetnes vienlaicīgu pastāvēšanu ar ezerpili. Visi atradumi saistīti ar Livonijas ordeņa pils pastāvēšanas laiku.
Šeit Gaujas Nacionālā parka ietvaros ir izveidots Āraišu muzejparks, kur apmēram 10 kv. km teritorijā apskatāmas Vidzemei raksturīgas viensētas un daudzi kultūrvēsturiski pieminekļi. Pie pilsdrupām tagad redzama rekonstruēta 9.-10. gadsimta koka ezerpils. Āraišu ezera apmetne ir pirmais tik plaši pētītais un rekonstruētais šāda veida arheoloģiskais piemineklis ziemeļaustrumu Eiropā. Ņemot to vērā, šeit tika nolemts izveidot brīvdabas arheoloģisko muzeju-rezervātu, kurā tagad bez ezera un mūra pilīm ir arī rekonstruēta akmens laikmeta cilvēku apmetne. 2006. gadā no apmeklētājiem par teritorijas apmeklējumu tika iekasēta maksa Ls 0,80 no personas.
Muzejparka vēsturiskās apbūves karte
1. PIELIKUMS: Citāts par Ārrašas pili no A. Bestuževa-Marļinska vēsturiskā stāsta "Neihauzenas pils"
Klusā pusnaktī no Vāczemes līdz ar bruņniecību arī uz Livoniju pārgāja Ārensburgas slepenā tiesa [Slepenā tiesa (Freigerichte, Femegerichte, Heimliche Gerichte), šis viduslaiku baidēklis. Viņu sēdes (Freistuhl) notikās Ārrašas un Ārensburgas pilīs, kur joprojām pilnum pilns kaulu, kas iemūrēti sienās. Savus darbus tie atzīmēja arīdzan, izdarot iecirtumus uz vārtiem vai kokiem. Galu galā lielmestrs Erlingshauzens ar īpašu dekrētu aizliedza pakļauties šai tiesai, kas sākotnēji tapa dibināta pašiem savu tiesu spriežošo baronu vardarbības ierobežošanai, bet vēlāk pārvērtās par laupītāju pūli, kurus vadīja pašu labums vai atriebība. Vārds Femegerichte cēlies no sena sakšu vārda verfemmen — nolādēt, notiesāt, atņemt likumdošanas patvērumu (vogelfrei). (Autora A. B-M. piezīme.)]
Izmantotie avoti: J. Apals "Arheoloģiskie pieminekli Gaujas nacionālajā parkā" Rīga Zinātne, 1986 |
Pils fotogalerija R. Rimšas foto (2016)
R. Rimšas foto (2014)
R. Rimšas foto (2006)
R. Rimšas foto (2003)
R. Rimšas foto (1999)
Egīla Belševica foto (2023)
G.V. foto (2019)
Valērija Smoļika foto Dmitrija Popova foto Vecie foto arheoloģisko izrakumu laikā
Pils vēstures ilustrācijas no tūristu stenda
Mūra pils atrašanās vieta pussalā
Seni attēli
Atrašanās vieta
Baznīca un mācītājmuiža, |
|
© Renātas Rimšas dizains |
