|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Aizkraukles jeb Vecaizkraukles pils (Alt-Ašerādena - Alt-Ascheraden)(13. gadsimta sākums)
Livonijas ordeņa pirmās pils vieta Aizkrauklē atrodas 82 km no Rīgas, aptuveni 1 km uz dienvidrietumiem no Skrīveriem (Skrīveru pagastā), joslā starp Rīgas-Daugavpils šoseju un Daugavas labo krastu. Pils atrodas stratēģiski izdevīgā vietā - Daugavas krastā, aptuveni 25-30 metru augstumā, starp diviem Daugavā ietekošiem strautiem, no kuriem lielākais saucas Ašķere. Tiek uzskatīts, ka vārds "Aizkraukle" (Ascheraden) cēlies no toponīma Asscrade (latviski Ašķere) - strauts, Daugavas pieteka. Mūsdienās kalnus, uz kuriem atradās pils, sauc par Augstajiem vai Kraukļu kalniem.
Aizkraukle atrodas Viduslatvijas zemienē, Daugavas lejteces senlejas augstajā labajā krastā. Aizkraukles apkārtne bija apdzīvota jau vēlajā neolītā. Arheoloģiskajos izrakumos Lejasbitēnu apbedījumā tika atrastas pirmbaltiem (baltu cilšu priekštečiem) raksturīgas māla trauku šķembas ar auklas ornamentu, latgaļu un sēļu senlietas (III-XI gs.), lībiešu ugunskapi (XI gs.), atrasti priekšmeti, kas liecina par tirdzniecības sakariem (Piereinā kalts Damaskas tērauda zobens, krievu stikla krelles, skandināvu rokassprādzes). Arheoloģiski pētīts arī vidējā dzelzs laikmeta (V-VIII gs.) piemineklis - Aizkraukles Kalna Ziedu apmetne (arheologs V. Urtāns, 1963-64).
Aizkraukles apmetne (Augstie kalni) bijusi apdzīvota kopš 1. tūkstošgades pirms mūsu ēras līdz XIII gs. Netālu no tās atradās senpilsēta un osta. Senā pils pie Ašķeres upes ar nosaukumu Askrade ir pieminēta jau skandināvu sāgās. Nav šaubu, ka arī vikingiem bija savas pilis pie Daugavas. Vēl 975. gadā Polockā valdīja zviedru kņazs Rogvalds. Rūnu uzraksti liecina, ka vikingi devušies uz Grieķiju caur Vidzemi. Uz viena no XI gs. rūnu akmeņiem stāstīts par vikingu vadoņa ceļojumu uz Konstantinopoli kopā ar diviem brāļiem. Atgriežoties, viņi izlaupīja Vidzemi un krita kaujā Sāremā salā.
Neliela atkāpe par klimatu un tā ietekmi uz situāciju. Pēc aptuveni 300 gadu aukstā un sausā iepriekšējā perioda visa Zemes ziemeļu puslode piedzīvoja aptuveni tikpat ilgu klimata uzlabošanās periodu, ko sauc arī par mazo jeb otro pēcleduslaikmeta klimata optimumu. Gada vidējā temperatūra, salīdzinot ar mūsu laikiem, bija par 1-2 grādiem augstāka. Upju, ezeru un purvu līmenis pazeminājās, bet okeāna un jūras līmenis cēlās. Klimats kopumā bija sausāks un siltāks nekā tagad, taču kontinentālāks. Atkal mežos izplatījās platlapju sugas, īpaši ozoli, un izplatījās tālāk uz ziemeļiem. Tas savukārt veicināja meža dzīvnieku, tostarp mežacūku, populācijas pieaugumu, kuru ziemošanas apstākļi būtiski uzlabojās, paplašinoties barības bāzei.
Klimatisko apstākļu uzlabošanās lielā mērā veicināja jūrniecisko ziemeļu tautu darbību. Tā kā Ziemeļatlantijas un Arktikas ūdeņi, salīdzinot ar mūsu laiku, lielāko gada daļu bija bez ledus, skandināvu jūrasbraucēji tos ne tikai šķērsoja, bet arī apmetās uz dzīvi Islandē, Grenlandē un pat Ziemeļamerikā, ko nosauca par Vinlandi. Viņi devās arī tirdzniecības braucienos un karagājienos gar Eiropas ziemeļu galu un pa ziemeļu upēm dziļi pašreizējā Komi teritorijā, ko sauca par Biarmiju. Tur viņus sauca par varjagiem.
Jau iepriekšējā laikposmā tagadējās Latvijas teritorijā izveidojās galveno sakaru ceļu tīkls, tajā skaitā ūdensceļš caur Baltijas jūru. Pastiprinoties starptautiskajiem sakariem starp Austrumu un Rietumu valstīm, vēlajā dzelzs laikmetā īpašu nozīmi ieguva ūdensceļš pa Daugavu, pa kuru varēja nokļūt līdz Volgai un tad tālāk līdz Kaspijas jūrai, vai līdz Dņeprai un tad uz Melno jūru. Tā kā toreizējie kuģi bija nelieli un to iegrime nepārsniedza metru, tos pārvilka pa sauzemi ar rokām pa zemē noliktiem baļķiem – veltņiem. Par šādu ceļojumu senatnē runāja, ka "ceļš no vikingiem uz grieķiem ved bez riteņiem un spieķiem". Papildus tranzīta ceļiem pa lielajām upēm - Daugavu, Gauju, Lielupi un Ventu - bija arī sauszemes ceļi. Tie savienoja gan lielas, gan mazas apdzīvotas vietas visos virzienos. VII-VIII gs., meklējot tirdzniecības ceļus, Daugavā ienāca vikingu kuģi.
Pastāv versija, ka Aizkraukles nosaukums tulkojumā no normāņu dialekta nozīmē "kuģu piestātne", "velka" un atgādina par piestātni, kas te bijusi agrajos viduslaikos, visticamāk, normāņu, apgalvoja XIX gadsimta pētnieks A. Sapunovs. Šajā vietā viņi vilka savus apšu koka kuģus pāri Daugavas krācēm, kuras atradās iepretī Aizkrauklei līdz Pļaviņu ūdenskrātuves parādīšanās laikam. Varbūt tāpēc visās šīs pils vācisko nosaukumu transkripcijās (ASCROD, ASCHRATH, ASZKAROD, un tā latviešu ekvivalentā ir burti - "A, S, C, Z" vai burtu kombinācijas - "ASC, ASZ", atgādina par seno kuģu vilkšanas vietu pāri upei. No tās pašas saknes "ask" nākot krievu darbības vārds "peretASKivat'", kas norāda uz to pašu darbību. Tas viss kopā varētu liecināt, ka ziemeļu tautām kādreiz bijusi viena kopīga pirmvaloda. Vietējās upes, kas ietek Daugavā - Ašķeres,- nosaukumā pārveidotā veidā saglabājies toponīms Ascrade.
Zviedru vēsturnieks Anderss Strinholms XIX gadsimta 1. pusē "Vikingu kampaņās" aprakstīja, kāda varēja būt Askrades pils tajos laikos: "Ēkas un tempļi parasti tika būvēti no koka, tāpat kā cieminieku saimniecības ēkas. Jumtus klāja dēļi, koku tāsis un velēnas (kā tas vēl tagad ir Zviedrijā). Ārsienas tika noklātas ar darvu labākai aizsardzībai no gaisa ietekmes. Dažkārt mājas bija ieskautas ar palisādi vai dēļu sētu. Mājas plānojums bija garš četrstūris, kuras abas garās malas bija vērstas uz ziemeļiem un dienvidiem, ieejas mājā atradās rietumu un austrumu pusēs. Istabas vidū parasti atradās pavards, kas sastāvēja no lieliem akmeņiem, kas bija sakrauti apļa formā, vai no akmens paaugstinājuma, uz kura dega uguns. Bez kailas zemes te nezināja citu grīdu, un šī grīda bija klāta ar salmiem. Griestos bija caurumi, kas apgaismoja telpu; pa tiem arī izplūda dūmi. Caurumus varēja aizvērt ar slēģiem no caurspīdīgas ādas."
Dažādu valstu arheologu atklātās vikingu apmetnēs bija loka aizsargmūris ap koka dzīvojamajām un saimniecības ēkām (sk. shēmu). Bet Aizkrauklē šāda veida nocietinājumi vēl nav konstatēti.
Upes krastā risēja aktīva tirdzniecība: lībieši un latgaļi mainījās precēm ar vikingiem. Lībieši pārdeva vasku, medu, linus un pelnus, ko vikingiem vajadzēja tāpat kā mums veļas pulveri. Iemesls bija tāds, ka vikingu zemēs auga diezgan trausli koki, kas sadegot deva ļoti maz pelnu, pilnīgi nederīgu apģērbu tīrīšanai. Toties no lībiešiem pelnus varēja nopirkt lielos daudzumos. No pelniem gatavoja potašu, un no tā savukārt mazgāšanas līdzekļus. Turklāt, lai iegūtu potašu, dedzināja noteiktu sugu koksni - priedi, kļavu, bērzu, kurā ir visaugstākais kālija karbonāta saturs. No viena kubikmetra šādas koksnes ieguva aptuveni puskilogramu potaša.
Pastāv versija, ka pēc tam, kad 975. gadā Polockā sāka valdīt zviedru kņazs Rogvolds (Krievijas vēsturē pazīstams kā Krievijas kristītāja Sv. Vladimira sievas Rognedas tēvs), Askradas nocietinājumi zaudēja savu agrāko nozīmi un vikingi to pameta. Lībieši pārņēma vecos nocietinājumus, un Askrade kļuva par tālāko lībiešu pilsētu un ostu austrumos gar Daugavu. Pie apmetnes izveidojās senpilsēta ar platību līdz trim hektāriem. Pils vadonis valdīja patstāvīgi, nevienam nepakļaujoties un neietilpa tā laika valstiskajos veidojumos. Līdz 13. gadsimtam lībieši apmetni bija pārvērtuši par stipru koka pili.
Pils izdevīgā atrašanās vieta pie Daugavas padarīja to par iekārojamu laupījumu daudziem kareivīgiem kaimiņiem. Kā konstatējuši arheologi, no X līdz XIII gadsimtam pils nocietinājumi deguši 9 reizes. Pēc tam, kad Kokneses latgaļi pārgāja pareizticībā un nodibināja ciešus sakarus ar Polockas kņazu, šeit sāka parādīties senkrievu karaspēka vienības, kas ievāca nodevas no vietējiem iedzīvotājiem. Aizkraukles pilskalnu sāka izmantot kā vietējo lībiešu nodevu savākšanas punktu, senkrieviski nosaucot šo vietu par Skroveni vai Skovoronu. Gandrīz viss mūsdienu Daugavas tecējums ar tās iedzīvotājiem bija pakļauta, saskaņā ar Laurentija hroniku, Polockas kņazistei: "Bet šie pagāni arī nodevas maksā Krievzemei: čudi, merja, vesi, čeremisi, modva, permi, pečori, jami, lietuva, ZIMIGOLA, KORSI, Narova, LIB, ar savām valodām, no Afeta cilts, kas dzīvo pusnakts valstīs” (1 - ПСРА 1. sēj., 5. lpp. Baltijas cilšu nosaukumi zemgaļi, kurši un līvi šeit izcelti ar lielajiem burtiem.).
Visticamāk, nepārtraukto politisko strīdu par kņaza vietu, kā arī Polockas kņazistes vājuma dēļ slāvi aprobežojās ar nodevu iekasēšanu no vietējiem iedzīvotājiem, neiesaistoties tālākā reģiona kolonizācijā. A. Sapunova apgalvojums, ka Ašeradena ir senkrievu apmetne Skrovnija, Skrovena vai Skovorona, neapstiprinās: ne N. P. Barsova "Krievijas vēsturiski ģeogrāfiskās vārdnīcas materiālos", ne arī A. Ņevoļina “Kopējā Krievijas pilsētu sarakstā” šādas apdzīvotas vietas nav. Visticamāk, tas ir rusificēts vietējais nosaukums līvu nocietinājumam.
Nocietinātā Aizkraukles apmetne 13. gadsimta sākumā bija viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem Daugavas labajā krastā, atrazdamies starp Lielvārdi un Koknesi. Aizkraukles novada mūsdienu teritorija līdz 13. gs. bija lībiešu, sēļu un latgaļu zeme. Arheologs V. Urtāns savulaik ieguva bagātīgu materiālu Lejasžagaru apbedījumā, kas atrodas dienvidaustrumos no apmetnes – Ašķeres upes kreisajā krastā. Apbedījumu vieta datēta ar X-XII gadsimtu, tajā apbedīti lībieši (X-XI gs. Daugavas labajā krastā, aptuveni līdz Aizkrauklei, mainās etniskais sastāvs un lībieši nonāk pārsvarā) un latgaļi. Dižciltīga lībieša kaps izceļas ar bagātīgu priekšmetu klāstu. Tajā apbedītā lībieša drēbes rotā sudraba kalums, pie labā pleca drēbes nostiprinātas ar pakavveida sudraba saktu un apjoztas ar 3 metru garām jostām. Mirušā kapā bija ievietots zobens, divi šķēpi, nazis, slēdzene, bronzas kastīte ar svariem un atsvariem, monēta u.c. Galvgalī bija nolikta izrotāta koka lāde, kā arī māla pods, olas čaumala un dzeramais rags. Interesants ir arī latgaļu karotāja kaps, kuram līdzi deva ne tikai ieročus un rotaslietas, bet arī apglabāja viņam blakus viņa zirgu. Tāpat kā citos nocietinājumos, šeit ir veikta arī dzelzs ieguve, krāsaino metālu apstrāde, kā arī dzintara, akmens, kaula, koka un māla apstrāde.
Arheoloģiskie izrakumi Aizkrauklē veikti 1889. gadā (A. Buhholcs) un 1971.-76. (V. Urtāns). Atklātas kūpinātavas, saimniecības ēkas, juvelieru darbnīcas, smēde, kā arī podnieka un dzelzs kausēšanas krāsns. Netālu no apmetnes atradās senpilsēta (apmēram 3 hektāri) un osta. Aizkraukles kapulaukā izpētīti ap 60 kapu. Lībiešu zemes un kurgānu apbedījumi ir ar galvas stāvokli parasti uz ziemeļiem vai ziemeļrietumiem. Interesanti, ka atsevišķos lībiešu izplatības apgabalos, kas robežojas ar latgaļiem, ir vērojama pēdējiem raksturīga orientācija: vīrieši apglabāti ar galvu uz austrumiem, sievietes - uz rietumiem, kā, piemēram, Aizkraukles zemes apbedījumā.
Par apmetnē dzīvojošo lībiešu tradīcijām liecina krāsns pamatos atrastie mājlopu galvaskausi un kauli. Interesants atradums ir arī depozīts, kas sastāv no 189 monētām, vairākiem to fragmentiem un sudraba kakla gredzena. Monētas kaltas vismaz 30 pilsētās, un tās attēlo aptuveni 25 Rietumeiropas valdniekus, grāfu un bīskapu. Depozīts ticis paslēpts briesmu brīdī XI gadsimta otrajā pusē. Monētas liecina par aktīvu tirdzniecību, kas ir saprotams, jo Aizkraukle atrodas Daugavas krastā un šeit, Aškeres upes grīvā, atradās sena osta. Apmetnē, priekšpilī un senpilsētā tika atrastas daudzas ievestas lietas: stikla krelles, kauri gliemežvāki, šīfera ritenīši, Damaskas tērauda ieroči utt. Senākie atradumi datēti ar 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, intensīva apdzīvotība mūsu ēras 1. gadu tūkstotī.
A. Pumpurs eposā "Lāčplēsis" tā apraksta seno Aizkraukles pili:
Vientuļa stāvēja Aizkraukles pile, Aizkraukles apmetne Latviešu Indriķa hronikā pieminēta 1204. gadā, kad ap 300 vietējie Ikšķiles, Lielvārdes un Aizkraukles lībieši kopā ar lietuviešiem un Polockas kņazu izmantoja bīskapa Alberta prombūtni, kurš bija devies uz Vāciju pēc papildspēkiem, uzbruka Rīgai. Nākamā gada vasarā Rīgas bīskaps uz turieni nosūtīja Konrādu fon Meijerdorfu, un pēc vāciešu un Ikšķiles lībiešu sadursmes sekoja Lielvārdes senpilsētas iznīcināšana un Aizkraukles lībiešu pils nodedzināšana kopā ar citām lībiešu pilīm. Atceļā krustnešiem netālu no nodegušās apmetnes uzbruka lībieši. Saskaņā ar šo pašu hroniku (Heinr. Chron. IX, 9) 1205. gadā norādīts kā pēdējais šīs apmetnes pastāvēšanas gads, saucot to par "castrum" (nocietināta vieta, cietoksnis).
Kokneses valdnieks Vesceke (Novgorodas hronikā nosaukts par Vjačko, bet viņa izcelsmi vēl nevar precīzi pierādīt) pasteidzās ar kuģi pa Daugavu uz Aizkraukli un noslēdza mieru ar bīskapu Albertu un tā uz laiku izglāba savu zemi no kara šausmām. Tajā pašā laikā Aizkraukles lībieši tika piespiedu kārtā kristīti. Aizkraukles lībieši bija spiesti kristīties priestera Daniēla vadībā, un krustneši no vietējo iedzīvotāju vidus pieprasīja viņiem dot ķīlniekus, lai garantētu, ka vēlāk lībieši nepametīs jauno reliģiju.
Ziemā 1207.-1208.gada mijā lietuvieši uzsāka karagājienu pret Turaidu, un atgriežoties pie Aizkraukles viņu ceļu aizšķērsoja krustnešu armija, kas uzvarēja asiņainā cīņā. Vācu ceļš uz Sēliju bija atvērts, jo sakautie lietuvieši nespēja viņus apturēt. Izmantojot situāciju, bīskaps Alberts nosūtīja Daugavgrīvas abatu Teodorihu un Rīgas Doma kapitula prāvestu Engelbertu ar lielu karaspēku uz Sēliju, kas pārcēlās Daugavai pie Aizkraukles.
Pēc vācu krustnešu iebrukuma ordenis 13. gadsimta pirmajā pusē Aizkrauklē uz senā lībiešu pilskalna uzcēla pili, kuras pakājē atradās apmetne un divi kapulauki. Atskaņu hronikā arī teikts, ka Aizkraukles ordeņa pils celta Zobenbrāļu ordeņa mestra Venno fon Rorbaha (1204-1209) valdīšanas laikā. Vecākā Aizkraukles pils jeb Vecaizkraukle bija ordeņa komtura pils.
Runājot par Rorbahu... No 1821. līdz 1825. gadam rakstnieks A.A. Bestuževs-Marļinskis radīja četrus "Livonijas stāstus". Savā grāmatā “Vendenes pils” ar apakšvirsrakstu “Fragments no gvardes virsnieka dienasgrāmatas. 1821. gada 23. maijs”, sākumā ir pieminēta Aizkraukle: “Saka, ka maršruts izmainīts, un mūsu pulks stāvēs Vendenē. ...Vinno-fon-Rorbahs, pirmais Zobenbrāļu mestrs, uzcēla Vendeni, pirmo pili Livonijā (piezīmē teikts: "Bez 1204. gadā celtās Vendenes viņš uzcēla Segevoldas un Ateradenas pilis (Aizkraukle?))".
Lielākā daļa pils pētnieku (Lowis Bglx 1922, Arbuzovs 1938, Tūlse 1942) uzskatīja, ka Aizkraukles pils ordeņa celtniecība varēja sākties tikai pēc 1213. gada, kad bīskaps par labu ordenim atteicās no labības desmitās tiesas Aizkraukles apkaimē un līdz ar to Aizkraukles zemes pārgāja pilnīgā ordeņa pakļautībā. Jāievēro, ka Aizkraukles novads ordeņa rokās nonāca jau 1211. gadā, kad Rīgas bīskaps un ordenis savā starpā sadalīja iekarotās zemes. Taču jau šajā 1211. gada zemes dalīšanas līgumā pirmo reizi minēta Aizkraukles pils (castrum Asscrad). Taču nav skaidrs, vai šeit domāta nodegusī lībiešu pils jeb vai jau uzceltā ordeņa pils.
1211. gadā zemes dalīšanas starp ordeni un arhibīskapu rezultātā Aizkraukles apriņķis pārgāja Zobenbrāļu ordeņa valdījumā. Pēdējais lībiešu priekšpostenis austrumos pārgāja iekarotāju rokās. Ap šo laiku tika uzcelta mūra pils. Tās dibināšanas datums nav precīzi zināms. Atskaņu hronikā šis notikums datēts ar 1209. gadu, un tiek ziņots, ka Hartmuts un pēc tam Luprehts (apmēram 1218. gadā) kļuva par pirmajiem pils pārvaldniekiem. Bet, tā kā to neapstiprina citi vēstures avoti, tad pils dibināšanas fakts šai laikā tiek apšaubīts. Taču tālāk gar Daugavu esošā Kokneses pils ir dibināta 1209. gadā un būtu loģiski uzskatīt, ka Aizkraukles pils tika dibināta nedaudz agrāk kā tramplīns, lai sagatavotos tālākai Kokneses ieņemšanai.
Citāts no Atskaņu hronikas: "Starp tiem kāds Hartmūts izcēlās, Aizkrauklē kas pilskungs bija; viņš brašus vīrus izraudzīja, ar tiem viņš zemei devās pāri, tā ka atraitnes un bāri tiem pakaļ vaimanājot sauca. Pa Daugavu tie augšup brauca, (...) Tad nonāca tie Jersikā, tas bija rīta agrumā. Pils ātri vien to rokās krita. (...) Tā sešsimt krievu apsita, to sievas, bērnus padzina dievbijīgie kristieši. Par to bij brāļi priecīgi."
Hartmuts - acīmredzot bijis Aizkraukles pils pārvaldnieks, kur viņa uzdevums bija ne tikai uzraudzīt pili, bet arī veikt kara darbības pret ienaidniekiem. Ja kāda veida militāra kampaņa pret Jersiku notikusi pirms 1209. gada, tad citi avoti to neuzrāda. Luprehts - Aizkraukles pils pārvaldnieks jeb fogts ap 1218. gadu.
Arheologs Ēvalds Mugurēvičs raksta: "To, ka daudzas senlatviešu apmetnes un senpilsētas (Asote, Tērvete, Cesvaine, Aizkraukle, Sabile) bija apdzīvotas arī pēc XIII gs., apstiprina padomju perioda pētījumi. Atsevišķos arheoloģiskajos objektos jaunatklāto akmens nocietinājumu celšanas datumi vēl nav galīgi noskaidroti (kā, piemēram, Aizkraukles apmetnē), tomēr atradumi liecina, ka pilī dzīvojuši vēl XIII un XIV gadsimtā, t.i. pēc 1205. gada, kad pili pakļāva vācieši. Vecaizkrauklē apmetne bija apdzīvota vēl 14. gadsimtā, tāpēc jāpieņem, ka pirmā Aizkraukles pils pastāvēja līdz jaunās pils uzcelšanai XIV gadsimta otrajā pusē (Mugurēvičs 1994). Pēc jaunās Aizkraukles ordeņa pils uzcelšanas pils Vecaizkrauklē zaudēja savu stratēģisko un saimniecisko nozīmi un tika pamesta.
Līdz XX gs. 80. gadiem bija priekšstats, ka Aizkraukles mūra pils jau kopš Zobenbrāļu ordeņa laikiem atradusies 2 km augštecē no Aizkraukles pils, tajā pašā Daugavas krastā tagadējo Aizkraukles mūra pils drupu vietā.Tomēr 1971.-1974. gada lībiešu apmetnes izrakumos divās vietās gar kalna malu tika atsegta daļa no šeit kādreiz atradušās mūra pils: 1,5-2 m biezs un par 1,10 m zemē iedziļināta akmens aizsargmūra pamats. Gar mūra malām bija uzbērti lieli laukakmeņi, iekšā kaļķu javā sakrauti mazāki akmeņi. Izmantotā saistviela ir dolomīta kaļķakmens. Atklātas divas vairāk nekā 8 m garas akmens sienas, kas apbūvētas ar XIII-XIV gadsimta koka ēkām. (Urtāns 1983).
Aizkraukles pilskalna dienvidu terasi sargāja arī guļbaļķu aizsargsiena, ko balstīja zemē ierakti stabi. Aiz aizsargsienas pils pusē atradās māla platforma apm. 1 m platumā, blīvi gruntēta un iedziļināta zemē, kas varētu būt militāra tranšeja.
Jāatzīmē, ka dolomīta kaļķu šķīdumi gan Vecaizkrauklē, gan vēlāk celtajā jaunajā Aizkraukles ordeņa pilī ir ļoti līdzīgi (Grosvalds 1983). Jautājums par akmens arhitektūras pirmsākumiem Latvijas kultūras un arhitektūras vēsturē joprojām paliek atklāts - jo uz Aizkraukles un Lielvārdes pilskalniem XII-XIII gs. būvējās vācu ienācēji.
Pils celta uzkalnā, kas paceļas virs Daugavas krasta aptuveni 30 metru augstumā. Kalna nogāze Daugavas pusē ir ļoti stāva, tā austrumu galu ierobežo dziļā Ašķeres grava. Atlikušās kalna malas aptver ielejas, kas pa ziemeļu un rietumu nogāzēm gludā lokā nolaižas līdz Daugavai. Tā radies dabisks kalns, apmēram 200 metrus garumā, kuru divās daļās pa vidu sadala grāvis. Ieeja pilī veda pa šo grāvi un joprojām ir labi redzama. Grāvis kalna vidū veido divas līdzenas virsotnes - rietumu pusē atrodas lielākā galvenā pils, bet mazākajā austrumu pusē ir domājamā priekšpils. Ap galveno virsotni gar malām redzams akmens pamats, no kura atsevišķi akmeņi paceļas virs zemes. Lielākās virsotnes garums ir ap 100 m, platums 45-65 m, mazākās garums 35-40 m, platums 30-40 metri. Priekšpils dienvidaustrumu galā saglabājies ap 2 m augsts aizsargvalnis, pie pils 4 m augsts, tur virs zemes redzamas akmeņu virsotnes.
Vecaizkraukles pils vēstures dokumentos minēta kā Asscrade, Ascrade, Ascrath, Aschrate, Castrum Asscrad, Ascharad, Asscherat, Olde borch. Dokumentos un hronikās minēti arī atsevišķu Livonijas novadu kungi un vecajie, kurus latīņu valodā dēvē par "duces, principes, nobiles, meliores un seniores". Starp tiem, piemēram, ir Vievaldis no Aizkraukles.
Atskaņu hronikā minēts, ka līdz 1219. gadam Aizkraukles pils kļuva par nozīmīgu nocietinājumu, kurā dzīvoja 13 ordeņa brāļi. Bruņinieki šeit dzīvoja kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un deva ieguldījumu pils nostiprināšanā. Latvijas Indriķa hronika vēsta, ka 1220. gadā lībiešu vadonis Aizkraukles Vievaldis aktīvi piedalījies vāciešu karagājienā uz Mežotni. Pēc K. fon Lēvisa of Menāra ziņām, 1234. gadā pilī atradās mestra Bernharda rezidence.
Šeit notika biežas militāras sadursmes starp krustnešiem un lietuviešiem ar zemgaļiem (arī slavenajiem zemgaļu vadoņiem Viesturu un Nameju). 1226. gadā zemgaļiem Viestura vadībā izdevās pili ieņemt. Atskaņu hronika vēsta, ka vācieši ielenkuši Viesturu, kad viņš ar kara laupījumu atgriezies Zemgalē. Taču zemgaļu vadonis no uguns izrāva lāpu, ar to Aizkraukles komturam Markvardam fon Burbaham izsita zobus, uzlēca zirgā un aizbēga no vajātājiem.
Atskaņu hronika vēlreiz piemin Markvardu saistībā ar 1230. gada karagājienu. Vēsturnieks Beninghofens uzskata, ka Markvards, iespējams, ieņēmis Aizkraukles komtura amatu no 1211. līdz 1231. gadam. Markvards (Marquart; ziņas par viņu attiecas uz 1209-34) - bruņinieks (1210), minēts arī kā Markvards no Burbahas (Burbach), kas atrodas Vācijas rietumos, dažus kilometrus uz austrumiem no Marburgas. Viņš bija līguma noslēgšanas ar kuršiem dalībnieks 1230.-31. gados. Tā kā pēc 30. gadu vidus viņa vārds vairs nav atrodams, tiek pieņemts, ka viņš kritis Saules kaujā.
Atskaņu hronikas fragments, kurā tiek pieminēta Aizkraukle: Livonijā nav ilgstoša miera: iebrūk lietuvieši un zemgaļi. 1279. gadā pie Aizkraukles notiek lielas kaujas, kurās Namejs sakauj ordeņa karaspēku. 1279. gada 5. martā Aizkraukles kaujā gāja bojā Livonijas ordeņa mestrs Ernsts fon Ratceburgs. Tam sekoja ordeņa "prettrieciens", nodevīgi tika nogalināti simts nemiernieku cilšu vadoņi no visas apkārtnes, aicināti uz sarunām pilī. Pretrunas saasinās pašu vāciešu vidū, īpaši starp arhibīskapu (baznīcu) un pašu izveidoto karaspēku – ordeni. Daudzi ordeņa bruņinieki ir lieli vasaļi.
Kā liecina daļa avotu, jau 1224. gadā, pēc citiem - tikai XIV gadsimtā divus kilometrus uz austrumiem no vecās apmetnes, Daugavas krastā pie Karikstes upes ietekas tika dibināta jauna ordeņa pils mūra pils. Vēl 1420. gadā vienā dokumentā par zemes nodošanu lēņa valdījumā 1420. gadā ir minēta Aizkraukles pils (husz Ascheraden) un turpat tuvumā esošā vecā pils (Olde borch). Abas pilis darbojās kopā, un tajās atradās vācu garnizons, kas apsargāja stratēģiski nozīmīgo Daugavas pārceltuvi šajā vietā.
Vecaizkraukles pilskalna pakājē no XIII līdz XVII gs. atradās mūra baznīca un kapsēta. Pilī iekārtoja kapelu ordeņa brāļiem, Daugavas krastā uzcēla draudzes baznīcu. Baznīcā 1375. gadā tika apglabāts Livonijas ordeņa landmaršals Andreass Štenbergs (1354-1375) (Stepiņš 1940). 1939. gadā plūdi izskaloja baznīcas pamatus (22x12 m). Baznīcas iekšpusē atradās viduslaiku baznīcām ierastā kapsēta. Šaurajā telpā, kur gadsimtiem ilgi tika apglabāti mirušie, katru reizi, kad tika izrakts jauns kaps, viņi uzdūrās vienam no bijušajiem, no kura mirstīgās atliekas parasti tika izņemtas un iemestas kaulu kamerā (īpašā piebūvē pie baznīcas ziemeļpuses).
Šeit daudzas reizes ir veikti arheoloģiskie izrakumi. 1837. gadā Daugavas pavasara palu laikā pie Aizkraukles tika izskaloti vēlā dzelzs laikmeta kapi, 1838. un 1839. gadā. atklātajā apbedījumā tika veikti izrakumi F. Krūzes vadībā. Vienlaikus tika sastādīts pilskalna plāns. Šie bija pirmie arheoloģiskie izrakumi, kas iezīmēja arheoloģijas kā zinātnes attīstības sākumu Latvijā.
1971.-1976. gadā šajā vietā tika veikti arheoloģiskie izrakumi arheologa Jura Urtāna tēva Vladislava Urtāna vadībā. Tika atrasti daudzi seni priekšmeti, kas vēlāk bagātināja dažādu muzeju, pat Drēzdenes, kolekcijas.
Bedrē, ko izraka Daugavas pusē, pils mūra paliekas netika atrastas. Varbūt tās iegruva Daugavā vai tika iznīcinātas Pirmā pasaules kara laikā, te būvējot ierakumus. Ar mūri norobežotā pils teritorija varētu būt 50x110 m, t.i. nedaudz vairāk par pushektāru. 2002. gadā pilskalnu apsekojuši A. Caune un I. Ose. 2011. gadā Aizkraukles vecās baznīcas vietā tika veikti arheoloģiskie izrakumi.
Var iedomāties, cik varens pilskalns izskatījās senos laikos, jo arī mūsdienās kalna augstums pārsniedz 40 metrus. Bet vēl iespaidīgāk tas izskatījās senatnē! 20. gadsimtā viss ļoti mainījās: uzceļot Ķeguma un Pļaviņu hidroelektrostacijas, ūdens līmenis būtiski paaugstinājās, appludinot milzīgos kraujos dolomīta krastus. Aiz pilskalna, starp šoseju un Daugavu, atradās Latvijas Zemkopības zinātniskais institūts un Skrīveru izmēģinājumu stacija. Akmeņi no nopostītās baznīcas jau 20. gadsimtā tika vākti kopmītnes celtniecībai Skrīveru Lauksaimniecības pētniecības institūtā, un studenti kapos rakņājās, vācot par piemiņu galvaskausus un kaulus.
Vecaizkraukles apmetne tagad atrodas Skrīveru pagasta teritorijā. Pats ciems veidojies bijušās Rēmershofas muižas teritorijā, kas 1634. gadā pārgāja Kokenhusenu muižas skrīvera Johana Nīmeijera īpašumā. Pašreizējais ciema nosaukums attiecas uz šo profesijas nosaukumu. Apdzīvotā vieta sāka veidoties 1882. gadā netālu no uz Rīgas–Orlas dzelzceļa izbūvētās Rēmershofas stacijas. 1925. gadā Skrīveriem tika piešķirts ciema statuss, 1958. gadā līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu - pilsētciemata, bet šo statusu apdzīvotā vieta zaudēja 1990.gadā.
PIELIKUMS: 1924. gada Aizkraukles pilskalna apraksts, kas publicēts Ernesta Brastiņa grāmatā
Šo apcietinājumu nesauc pilskalnu tāpēc, ka 2 klm. austrumos atrodas Aizkraukles ordeņa laiku pilskalns ar mūra sienu drupām. Tādi gadījumi, kad tuvējie vācu laiku pilskalni atņēmuši vārdu senākiem pilskalniem, nav retie. „Augstie kalni“ arī „Kraukļu kalni“ skaitās Aizkraukles pag., baznīcas padomei piederošā zemē un atrodas Daugavas labajā krastā dienv.-austr. mācītājmuižai. Virs Daugavas līmeņa „Augstie kalni“ paceļas 40 m. pie kam krasta kraujums, kas robežo pilskalna dienvid-sānu, ir visai stāvs. Austrumgalu veido upītes Astjeres jeb Ašķeres dziļā grava.
Pārējie kalna sāni apņemti no ielejas, kas slaidā līkumā gar kalna ziemeļiem un rietumiem virzās uz Daugavu. Tā radies 400 m. garš plakums, kas vidū ar grāvi un uzbedumu pārdalīts divās daļās. Citiem vārdiem sakot, šim pilskalnam ir divi plakumi — viens mazāks austrumos, bet otrs, divtik liels, rietumos. Mazākam plakumam upītes pusē 2 m. augsts uzbedums, bet lielākam gandrīz 4 m. no plakuma skaitot. Vērojams ka ieeja šai pilskalnā bijusi vidējā grāvja ziemeļpusē un no turienes vedusi gar uzbeduma dienvidgalu lielajā plakumā, kur tā vēl it labi saskatāma. Arī mazā plakuma sāns šeit piemērots ieejas vietai, kaut gan tagad stipri noarts.
Pirms pasaules kapa abi pilskalna plakumi stāvējuši zem arkla. Pa kara laiku gar plakuma malām un kalna sāniem bijušas saraktas tranšejas. Tās tagad atkal aizbērtas, tikai uzvandītā melnzemē mētājas māla trauku suķes, ogles, dedzis māls, kauliņi, pa retam arī kāds dzelzs gabaliņš. Vispār spriežams, ka mītņu kārta abos plakumos ļoti bieza un dzīves atliekām bagāta.
Interesanti ir tas, ka lielajam plakumam visapkārt gar malu stiepjas mūra pamati, kas sastiprināti ar kaļķa javu. Akmeņi nav ņemti no Daugavas radzēm, bet gan apaļie laukakmeņi. Tamlīdzīga mūra sēta vēl redzama ap Lielvārdes pilsvietas plakumu un stipri atšķiras no turpat esošām bruņinieku pils sienām.
Pilskalna pakājē, pļavā, kādu nelielu četrstūrainu uzkalniņu dēvē par baznīcas kalnu Tai pašā pļavā tranšejas rokot atrastas bronzas rotas lietas, no kurām dažas iegūtas muzejam. Apkārtne romantiska, skaista.
2. PIELIKUMS: Fragments no L. Pura grāmatas "Degošais pilskalns"
- Vadonis ātri nolēma pa nakti sagatavoties sirojumam uz Aizkraukli: viņš gribēja atbildēt ordeņa mestram Folkvinam. Tas Folkvins mums darīja lielas nelaimes, uzbruka un siroja, nedeva atpūtu, - vectēvs iesāka savu stāstu, pievēris plakstiņus, it kā aizejot citā pasaulē.
- Vēlā vakarā kādreiz šie suņagalvas uzbruka pilij, zirgos, kā melns viesulis. Daļu iemītnieku nokāva uz vietas, daļu aizveda gūstā. Brīnumainā kārtā mēs ar tavu tēvu izlauzāmies līdz pils vārtiem, un tavu māti paslēpām cietoksnī; vēl mazliet - un mēs nesēdētu šeit ar tevi un nerunātu, un mātes kauli balotu nezin kur. Nu redzi, Viesturs sadusmojās un teica mums šos vārdus: “Ejam, brāļi, nocirtīsim galvas šiem krusta pielūdzējiem, lai viņi vairs nevar celties, ka viņi bijātos mūsu zemi izlaupīt un postīt, apkaunot mūsu sievas un atņemt mūsu bērnus." Un mēs visi kā viens atbildējām: “Ejam, vadoni!” Jo mūsu gars bija ugunīgs, un mūsu roka tiecās cirst zobenbrāļus.
Un mēs metāmies tik ātri, ka ienaidniekam nebija laika kaut ko uzzināt. Un, lai gan mūsu pulciņš nebija pārāk liels, mēs kā pērkona negaiss ienesāmies Aizkraukles zemē.
Vācieši mūs negaidīja, un neviens mums nelika šķēršļus, un mēs sirojām tālākajos galos un guvām labumus, lopus un dreļļus bez skaita. Sagūstījām arī vairākus kurjerus, ko Aizkraukles pilskungs Markvarts no Burbahas sūtīja uz visām pasaules malām: domāja savākt armiju un sagaidīt mūs atceļā. Mūsējie tagad vairs nebija īpaši kāri cīnīties: cits dzina lopus, cits dreļļus, daži veda labumus. Ienaidnieks varēja viegli mūsu rindas sajaukt.
3. PIELIKUMS: Latviešu tautas teika par pili
Pāris verstu attālumā no vecās Aizkraukles pils augštecē Daugavas krastā atrodas Aizkraukles muiža. Starp pili un muižu atradās plašs līdzenums, kura vidū bija liels paaugstinājums Krustukalniņš. Stāsta, ka te bijusi veca bruņinieku kapsēta. Tā kā bruņinieki, būdami kristieši, saviem kapiem lika krustus, tāpēc kalns ieguva krustu nosaukumu. Tagad tur uzcelta labības šķūnis. Šo šķūni māņticīgi cilvēki uzskata par lielu spoku mājvietu. Tālāk augštecē sešas verstes no vecās pils abi Daugavas krasti gan no Vidzemes, gan no Kurzemes puses saplūst līdz pašam ūdens līmenim. Krasti ir apauguši ar kokiem, un taciņas nolaižas līdz pašai Daugavai. Šos ceļus sauc par asiņainajām (Asinsceliņiem). Kādreiz te bijusi kauja – tāda, ka pa takām straumēm tecēja asinis, tāpēc tās ieguvušas savu vārdu.
4. PIELIKUMS: Spīdola
A. Pumpura eposā "Lāčplēsis" bija Aizkraukļa meita Spīdola, ragana, kura vēlāk nožēloja grēkus un palīdzēja Lāčplēsim.
Pirmās teātra Spīdolas Tijas Bangas foto no 1911. gada "Uguns un nakts" iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī.
Informācijas avoti:
"Latvijas 12. gadsimta beigu — 17. gadsimta vācu piļu leksikons" Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2003)
Pils plāni
Seni attēli
1971. gada izrakumu foto un atradumi
Atrašanās vieta
Baznīca pie pilskalna
Citi foto
Remershofas muiža (Skrīveros)
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
