|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Augstrozes pils (Hohrozene - Hochrosen)(līdz 1350. gadam)
Augstrozes ciems atrodas Limbažu novadā, Umurgas pagastā, 15 km (pēc citiem avotiem - 18 km) uz austrumiem no Limbažiem. Vēl 5 km (pēc citiem avotiem - 2 km) tālāk virzienā uz Valmieru un ap 200 m pa kreisi (uz ziemeļiem) no Valmieras šosejas, Augstrozes Lielezera (agrāk Daugeļa) dienvidu krastā uz rietumiem no Pilskalnu mājām stāva (ap 30 m augsta) paugura virsotnē paceļas Augstrozes viduslaiku pilsdrupas. Pašlaik drupas saglabājušās 6-7 m augsta akmens mūra fragmenta veidā pils dienvidaustrumu daļā. Šo daļu, kurā jau no paša sākuma bija visspēcīgākie nocietinājumi, aizsargā tikai stāvas nogāzes, bet ne ūdens šķēršļi. Tagad drupas ir pilnībā aizaugušas ar krūmiem un kokiem, lai gan pirms dažiem gadiem tās sāka attīrīt, taču darbu tā arī nepabeidza. Drupu ziemeļu daļā redzama bedre, kas radusies, iespējams, dārgumus meklējot.
13. gadsimtā Augstroze piederēja pie lībiešu zemes Idumejas. Brīvās Latvijas laikos Augstrozi apmeklēja O. Lorita vadītā igauņu vēsturnieku ekspedīcija, kas pētīja lībiešu dzīvi Latvijā, taču veikt izrakumus viņiem neļāva un palūdza aizbraukt no valsts. Pēc Lorita domām, Augstrozes pilskalnā atradusies Idumejas novada seno lībiešu pils. Pēc arheologa J. Urtāna viedokļa, Augstrozes mūra pils vietā kādreiz atradies senču svētais kalns vai pilskalns. Vācu iekarotāji savu piļu celtniecībai (kur tas bija iespējams, balstoties uz nocietināšanas apsvērumiem) bieži izvēlējās bijušos senlatviešu pilskalnus.
Tieši šeit, Augstrozē, Raiskuma-Augstrozes paugurlīdzenums sasniedz savu augstāko punktu (Cēsu kalns - 125,6 m vjl.). Pakalni it kā savākti sasaitēs, kas citviet saplūst 30-40 m augstās grēdās. Pastāv versija, ka nosaukums Augstroze cēlies no šiem pauguriem (“rozēm”). Vācu pētnieki gan uzskata, ka pils nosaukums cēlies no kādreizējā apkārtnes īpašnieka muižnieka Rozena uzvārda. Vācu vēsturnieks A.Bīlenšteins apgalvoja, ka uzvārds cēlies no Rozenblatas muižas Vācijā.
Daudzi pētnieki (H. fon Hāgemeisters, L. fon Striks) apgalvo, ka Augstrozes mūra pils celta 1272. gadā pēc Kristiana fon Rozena pavēles "trešajā augstajā kalnā". Bet tam nav dokumentāru pierādījumu. Varbūt viņi kā primāro avotu izmantojuši Arndta hroniku (HALLE, 1747). Tad rodas jautājums, kādu avotu lietojis J.G. Arndts? Livonijas piļu pētnieki Kārlis fon Lēviss of Menārs un Armīns Tūlse uzskatīja, ka pils konstrukcija atbilst 13. gadsimtā celtajām agrīnajām ordeņa pilīm.
Pils Augstrozē ir viena no t.s. vasaļu pilīm. Atšķirībā no Livonijas ordeņa zemēm, kur lieli īpašumi vasaļu rokās nonāca tikai Livonijas kara priekšvakarā vai jau sākušās karadarbības laikā, arhibīskapijā lieli zemes īpašumi izveidojās jau 14.-15. gs. Augstrozes pils piederēja pie šādiem īpašumiem.
Viduslaikos ietekmīgākie un bagātākie Rīgas arhibīskapa vasaļi bija fon Ungerni, fon Tīzenhauzeni un fon Rozeni. Pēdējās no šīm dzimtām rokās atradās lielākie vasaļu īpašumi Cēsu novadā, lieli zemes piešķīrumi un vairākas pilis: tikai arhibīskapijas Līvu galā vien, pēc I. Šterna domām, Augstrozes pils (14. gs. pirmā puse), Lielstraupe (ap 1300), Mazstraupe (15. gs. sākums), Rozula vai Rozbeķi (1385).
Rīgas arhibīskapa vasaļi šeit uzcēla pili, no kuras pārvaldīja visu Augstrozes novadu. Kas attiecas uz pils celšanas laiku, literatūrā par šo tēmu ir pretrunīgi viedokļi. Piemēram, I. Šterns monogrāfijā “Latvijas vēsture 1290-1500” kā pils uzcelšanas datumu nosauc 14. gadsimta pirmo pusi, krājumā latviešu valodā “Latvijas viduslaiku pilis. I. Rīgas arhibīskapa piļu izpēte” teikts, ka tas noticis pirms 1350. gada (kad ir saglabājušās ziņas, ka pils piederējusi Rīgas arhibīskapa vasaļiem).
Atšķirībā no citiem fon Rozenu īpašumiem, par Augstrozes pils vēsturi ir zināms ļoti maz. Pirmais mums zināmais Rozes (vēlāk Augstrozes) pils īpašnieks bija Oto fon Rozens. Neilgi pēc viņa nāves, 1350. gada 5. februārī, Rīgas arhibīskaps Fromholds fon Fifhūzens iznomāja Rozenes pils (husz tho Rosen mit hofen) kungu māju un sētu viņa dēliem, Rozenu dzimtas brāļiem Valdemāram un Henekem (citā avotā - brāļiem Rozēm) kopā ar dažām citām zemēm, starp tām - Raiskemeni (Raiskumu) "ar četriem Raiskemenes brīvajiem" zemniekiem, vendu pārceltuvi pār Gauju pie Cēsīm un ciematu, nosauktu par Modezeli.
Augstrozes muiža vairs nebija tikai kungu sēta, jo šeit ir minēta pils “ar laukiem... dzirnavām... ciemiem”. Šis ir pirmais gadījums Livonijas lēņu dokumentos, kur kungu māja minēta kopā ar kungu sētu.
Vēsturnieks A. Švābe šo Augstrozes kungu sētu identificē ar Straupi - arhibīskapa pili Ropu, kurā dzīvoja 1385. gadā pieminētais vasalis Henekins no Rozeniem. I. Šterns atspēko D. Vasmaņa viedokli, ka pieminētajā dokumentā ir minēta pils ar laukiem un citiem zemes piešķīrumiem: “Dokumentā muižas zeme nav minēta, un tajos laikos tādas nebija, jo vasaļu ienākumi bija nodokļi no zemniekiem; tas izriet no fakta, ka dokumentā minēti izpirktie zemnieku parādi par mājlopiem un labību.” Tātad nav iespējams pilnīgi droši pateikt, vai Augstrozē 14 gs. jau bija pils vai vēl tikai vienkārša “kunga māja”.
I. Šterns atsaucas uz Augstrozes pili saistībā ar rokrakstā minētajām “Vidējo bruņinieku tiesībām” (Vbt), tā sauktajiem “kopīgas rokas lēņiem”: “Vbt 5.punktā ir teikts: “ja sadalīšanai nepakļautā lēnī ir divi vai vairāki brāļi, viņiem ir kopīgas rokas lēnis”; t.i. pēc tēva nāves dēliem jādzīvo un jāsaimnieko kopā, kopīgi piederot pie lēņa (coadunata manus, simultaneae investiturae beneficium ... samende hant).
Starp Rīgas arhibīskapijas lēņu dokumentiem ir daudz gadījumu, kad lēnis piešķirts vairākiem brāļiem kopā, taču tikai trīs arhibīskapijas vasaļu ģimeņu - Tīzenhauzenu, Rozenu un Ungernu - pārstāvjiem.
1428. gada 28. martā arhibīskaps Henings Šarpenbergs Rozenu dzimtas brālēniem Valdemāram un Kerstenam nodeva bez mantiniekiem mirušā Anša Rozena Augstrozes lēni ar ciemu, kas vienmēr tika mantots pa vīriešu līniju un bija nepārtraukti Rozenu valdīšanā; turklāt Kerstens un viņa tuvākie mantinieki saņēma trešdaļu no šī lēņa, bet Valdemārs ar saviem brāļiem un mantiniekiem - divas trešdaļas. Pēc tam arhibīskaps piešķīra Kerstenam un Valdemāram kopīpašuma tiesības uz visiem pārējiem Rozenu dzimtas lēņiem.
Dokumentā redzams, ka arhibīskaps bijušo Anša Rozena lēni sadalījis divās daļās, pēc tam abas daļas nodevis brālēniem. Un, lai šie lēņi paliktu Rozenu dzimtas rokās, viņš tos fiktīvi apvienoja, piešķirot kopīpašuma tiesības abiem Rozeniem. Turklāt šāds lēmums bija sava veida izņēmums, jo tas palika spēkā tikai šiem diviem Rozenu dzimtas lēņiem.
1458. gada 7. maijā brālēni Kerstens un Jirgens Rozeni sadalīja uz 16 gadiem savu “kopējās rokas” lēni. Saglabājies tā laika dokuments sniedz arī aprakstu par muižas sētu Straupē un tās novadā. Muižai piederēja tās novads, pļava, meži, dravas un 4 pagasti ar to ciemiem.
Tālāk dokumentā teikts, ka Straupes pārvaldnieks (par kuru kļuva Kerstens Rozens) atstājis sev daļu no Augstrozes pils un tur paturējis sev 2 istabas (gemake) ar pagrabu zem tām, kā arī viņam bija tiesības uz aku un abiem pils vārtiem, kā arī tiesības uz kopīgu pārvaldību namam Rīgā un lēņiem Igaunijā. Tajā pašā laikā Kerstena Rozena lietas bija tālu no spožām, jo uz šo laiku viņš bija parādā 25 (!) kreditoriem 6160 markas. Tik milzīgs parāds liecina, ka vācu vasaļi dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem.
Augstrozes pils bija saistīta ne tikai ar garlaicīgām saimnieciskām un finanšu lietām. Kā jau jebkuras pils dzīvē, arī Augstrozei pienāca savs laiks, kurš ļāva tai ieņemt nebūt ne pēdējo vietu Livonijas vēsturē, un jo īpaši Livonijas ordeņa mestru vēsturē. Šī pils nospēlēja liktenīgu lomu ordeņa virsmestra Bernharda (Bernda) fon der Borha karjerā, kurš savā krēslā bija veiksmīgi atradies jau 11 gadus.
Sadursmes starp Livonijas ordeni un Rīgas pilsētu uz to laiku bija kļuvušas par diezgan ierastu parādību, tomēr īpaši smagas kaujas starp ordeni un rīdziniekiem izcēlās 1480. gados. Kamēr 1482. gadā Rīgas birģera Bērensa bruņotās vienības grāva ordeņa pilis Jaunpilī (Zaubē), Skujenē, Piebalgā, ordeņa karaspēks savukārt ielenca rīdzinieku sabiedrotajam Rīgas arhibīskapam (tolaik Stefanam Grūbem) pakļauto Augstrozes pili.
Lai palīdzētu aplenktajai pilij, ceļā devās rīdzinieku karaspēks Hartviga Vinholda vadībā. Pat nepieņemot kauju, mestrs fon der Borhs ar bruņiniekiem aizbēga uz Cēsīm. Tas ļāva viņu vajājošajiem rīdziniekiem pamatīgi izlaupīt Cēsu apkārtni, un priekš mestra tas bija pēdējais piliens, kas pārpildīja Livonijas ordeņa vadības pacietības kausu. Viņa gļēvulības un daudzu citu nepiedienīgu darbību rezultātā mestrs tika atcelts un pazemināts par vienkāršu komturu.
Fon Rozenu dzimtas ietekme un bagātība strauji pieauga. 16. gadsimta sākumā viņu rokās bija lielākā daļa Straupes draudzes lēņa muižu (7 no 10), tai skaitā Lielstraupes, Rozulas un Augstrozes muižas, kas Baltijas apstākļos bija visai nozīmīgas tiem laikiem. Rozenu galvenais īpašums bija Lielstraupes pils, kur zem pils baznīcas kriptā tika apglabāti muižnieku dzimtas Lielstraupes, Mazstraupes, Rozulas, Augstrozes, Riebiņu, Auciema un Stalbes pārstāvji. Tikai tad, kad Krievijas valdība 1773. gadā aizliedza mirušo apbedīšanu baznīcās, muižnieki iekārtoja sev kapsētas un uzcēla kapličas.
Pēc zviedru revīzijas datiem, 1601. gadā pils piederējusi Heinriham fon Rozenam. 1601. gada jūnija beigās vai jūlija sākumā Polijas-Zviedrijas kara laikā pili aplenca Šisinska vadītais poļu karaspēks, kurš atveda līdzi arī tatārus. Pils tika ieņemta, izlaupīta un nodedzināta, un pēc šiem notikumiem tā vairs netika atjaunota agrākajā izskatā. Iebrucēji nogalināja visus iedzīvotājus: jaunus un vecus, bagātus un vienkāršus cilvēkus, sievietes un bērnus, grūtnieces un slimos.
1622. gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs citu īpašumu starpā atņēma īpašniekiem arī Augstrozes pili, uzdāvinot to valsts kancleram grāfam Akselam Uksenšērnam. 1632. gadā Augstrozes muiža un apriņķis piederēja Fabiānam Rozenam, kuram piederēja arī Mazstraupes, Rozulas, Raiskuma (Satekles) un Murjāņu muižas.
Kopš 1681. gada grūti laiki pienāca gan Rozeniem, gan lielākajai daļai Livonijas muižnieku (sākās muižu redukcija). No vairāk nekā sešiem tūkstošiem haku, kas piederēja privātpersonām, vairāk nekā pieci tūkstoši tika atsavināti valsts kasei, bet nedaudz vairāk nekā tūkstotis tika atstāti īpašniekiem un baznīcām. Redukciju veica redukcijas komisijas priekšsēdētājs grāfs Hastfers. Varenie Rozeni nespēja pierādīt Augstrozes pils piederību viņiem, jo neiesniedza dokumentus, kas apliecinātu, kā iegūti viņu īpašumi un pilis.
Iespējams, tāpēc, ka Rozeni Ziemeļu karā cīnījās zviedru pusē, uzvarējušās Krievijas valdība viņu īpašumus neatdeva, neskatoties uz zviedru muižu redukcijas lēmumu atcelšanu. Tikai 1856. gadā cars Aleksandrs II kā īpašas žēlastības zīmi pārdeva veco dzimtas īpašumu ģenerālleitnantam Rozenam, un te turklāt runa bija tikai par Straupi.
Dedzīgs senās Livonijas vēstures un viduslaiku piļu drupu pētnieks bija barons J.K.E. fon Ungerns-Šternbergs. Jaunībā viņš studēja jurisprudenci, bet vēlāk pievērsās gleznošanai. 1810.-29. gados viņš daudzkārt ceļojis pa Igauniju un Vidzemi, skicējot dabas ainavas, pilsdrupas, kapu pieminekļus un citus pagātnes pieminekļus, jo baronam bija plāns izdot savus zīmējumus litogrāfiju veidā, kas gan nepiepildījās. Kopumā Ungerns-Šternbergs attēloja vismaz 22 Vidzemes pilis, atsevišķām ēkām veltot vairākus skatus no dažādām pusēm. Bija skati uz pilīm Cēsīs, Ērgļos, Āraišos, Raunā, Turaidā, Siguldā, Alūksnē un Augstrozē. 1828. gadā Ungerns-Šternbergs apmeklēja Limbažus un ap 1830. gadu - Augstrozi.
Pils plānojumā atgādina ovālu ar nošķeltu dienvidu galu, sastāvēja no divām daļām: priekšpils un nelielas galvenās pils teritorijas rietumu daļā. Tai bija 2 priekšpilis. Pili aptvēra cietokšņa mūris, kura garums bija aptuveni 60 metri gar ovālu un 42 metri taisnajā posmā. Sienas apakšējā daļa būvēta no laukakmeņiem, augšējā – no ķieģeļiem. Mūra saglabājušos fragmentu augstums sasniedz 6-7 metrus. Uz austrumiem no pils atradās otrs uzkalns ar stāvām nogāzēm, kuru no pilskalna atdalīja ieleja un grāvis.
Visprecīzāko Augstrozes pils aprakstu atstājis Lēviss of Menārs: “Pils” (slot) jeb Rozenas pils tālāk minēta 1428., 1458. (istabas un pagrabs), 1464. un 1474., 1480. gados. Saglabājušās diezgan lielas pilsdrupas. Uz ovālā pils plato atrodas galvenās ēkas ziemeļrietumu gals, gandrīz 100 pēdas virs ezera, kas saskaņā ar mērījumiem atrodas 257 pēdas virs jūras līmeņa. Galvenās ēkas priekšējā siena 42 m gara, 2,35 m bieza un joprojām diezgan augsta, tai piekļaujas pusapaļa priekšpils, kas pazeminās uz dienvidaustrumu pusi, kura teritorija ir klāta ar gruvešiem un velēnu un aizņem tikai trešo vai ceturto daļu ovāla [laukuma].
Galvenā ēka ir aptuveni 55 m gara, šaurāka un noapaļota ziemeļrietumu pusē. Var izšķirt vairākas telpas ar to pamatiem. Pili sargāja ļoti stāvas nogāzes, tādēļ, izņemot masīvāko fasādes sienu, pārējās “gredzena” daļas sasniedz tikai 1,55-1,80 m biezumu. Bijušo galveno vārtu vietā fasādes sienā ir liela atvere, papildus tam saglabājušās vairākas lūkas un logi. Uz dienvidaustrumiem no ovālā plato, ko nodala diezgan dziļš grāvis, paceļas paugurs ar apaļu plato 21 m diametrā, droši vien, otrā priekšpils. Šīs pilsdrupas, kas atrodas paugurainā vietā pie ezera, pieder Konrādam fon Gersdorfa kungam. Pēc 1974. gada datiem, no jaunāko laiku ēkām Augstrozes pilskalnā atradies skatu tornis, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Taču arī šobrīd no drupām paveras plašs skats uz Lielezeru, Augstrozes komplekso dabas liegumu un Ziemeļu purvu. 21. gadsimtā starp drupām tika iebūvēta estrāde, kurā notiek mūzikas festivāli.
Mūsdienās Augstrozes pilsdrupas ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Vasarā pilsdrupu pakājē nelielā vēsturiskā mājā pēc iepriekšējas norunas dzīvo tēlnieki Juris un Zigrīda Rapas. Kokgriezējs Dainis Lēgenbergs dzimis un audzis gleznainajā Augstrozes pils apkārtnē. Salīdzinoši tuvu pilij atrodas t.s. Augstrozes Lapegļu aleja - gar ceļu no evaņģēliski luteriskās baznīcas līdz kapsētai. Lapeglēm ir vairāk nekā 160 gadu.
1. PIELIKUMS: Latviešu tautas teika par pili
Augstrozes pils celtniecībā piedalījās visi pagasta iedzīvotāji. Kalna augstums tika palielināts, ņemot zemi no tā pakājes. Lai materiālu būtu vieglāk un ātrāk pacelt uz augšu, cilvēki tika salikti rindā un smagos akmeņus padeva no rokas rokā, kā arī vilka tos ar speciāli šim nolūkam izgatavotām virvēm. Sākumā ar celtniecību negāja, jo dienā uzceltais naktī sagāzās. Amatnieki drīz vien izdomāja, ka jānes cilvēku upuris, iemūrējot to pils mūrī. Pats kungs no Augstrozes atnāca pie saviem ļaudīm un jautāja: "Kas grib nēsāt pils atslēgas?" Kāda jauna meitene piekrita, tad muižnieks iedeva viņai padzerties saldu vīnu, kas viņu iemidzināja un tad viņu iemūrēja pils sienā. Trīs dienas un trīs naktis no sienas bija dzirdami viņas vaidi, bet tagad pils vairs nebruka un darbi tika pabeigti dažu gadu laikā. Pils mūri bija īpaši stipri, ienaidnieks to nespēja ieņemt, lai gan izmantoja dažādus līdzekļus mūru sagraušanai. Tā kā pilī, kas tagad slejas augstu pār visu apkaimi, iemūrēta ganu meita Roze, vietu tā arī nosauca par Augstrozi.
2. PIELIKUMS: Augtrozes dabas liegums
Infostends pie pils (2023.g. foto)
Informācijas avoti:
I. Šterns "Latvijas vēsture 1290-1500" Latvija; "Daugava" 1997 22.04.2023. Vietnes autore Augstrozē (G.V. foto)
|
Pils fotogalerija R. Rimšas foto (1999)
Pils plāni
Seni attēli
G.V. foto (2023)
Valērija Smoļika foto Aleksandra Sokolova Dmitrija Koroļa foto
Citi foto
Atrašanās vieta
Augstrozes baznīca
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
