|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Veccēsu pils Riekstukalnā (Alt-Wenden)(1206. gads)
Pirmā pils Cēsīs jeb Veccēsis (Alt-Wenden) bija Zobenbrāļu ordeņa pils. Tā atradās uz rietumiem no otrās Cēsu pils mūra drupām, dziļas, no trim pusēm aizsargātas gravas vidū, apaļā, nedaudz iegarenā uzkalnā, ko sauc par Riekstukalnu. Mūsdienās šis kalns ir apskatāms pils parkā, tuvu pie dīķa.
Nedaudz vēstures par laiku pirms nocietinājumu parādīšanās Riekstukalnā. Vēsturnieks Hartknohs uzskatīja, ka prūšu Šalavonijas (Šalauenas), Vendenes, Vindavas (Ventspils), Uševendes nosaukumi Livonijā un Kurzemē cēlies no slāviem un venediem, kas tur dzīvojuši pirms igauņiem. Latvijas vēsturnieki apgalvo, ka Vendene patiešām savu nosaukumu ieguvusi no tautas, kas senos laikos dzīvoja tās teritorijā, tikai nevis no slāvu venediem, bet vendiem - cilts, kas dzīvoja Ventas lejtecē, bet tika kuršu padzīta 12. gadsimta beigās un apmetās vispirms tagadējās Rīgas vietā, bet vēlāk - pie Cēsīm.
Riekstukalnā atradās vendu tautas koka pils, ko pieminējis hronists Latviešu Indriķis (Henricus de Lettis), ko vēlāk apstiprināja arheoloģiskie izrakumi. Indriķa hronikā stāstā par priestera Daniēla misionāra darbību 1206. gadā teikts, ka pēc tam, kad Dabreļa pils lībieši pieņēma kristietību, "...viņš devās pie vendiem. Vendi tolaik bija pazemīgi un nabagi. No Ventas (kas ir upe Kursā) padzītie dzīvoja Senajā kalnā, kuram blakus tagad celta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal izdzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie, aizbēguši pie letiem, dzīvoja turpat kopā ar šiem un priecājās par priestera ierašanos."
Tālā pagātnē Cēsu novads bija visai blīvi apdzīvots, par ko liecina 17 pilskalnu esamība un daudzās apbedījumu vietas, kas datētas sākot ar 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 13. gadsimtam. Novada ekonomikas un kultūras attīstību veicināja senais tirdzniecības ceļš, kas novada robežās veda pa Gauju un sauszemi, savienojot Pleskavas un Novgorodas zemes ar Baltijas jūru. Apmēram kopš devītā gadsimta Riekstukalnā atradās nocietināta latgaļu pils ar apmetni, kurā vēlāk dzīvoja vendi. Pašu vendu pilskalns mūsdienās tiek datēta ar 11.-13. gadsimtu. Tas bija 18 m augsts un ar 50x25 m platību. Mirušie tika apbedīti tagadējās Cēsu dzelzceļa stacijas teritorijā esošajā kapulaukā, vismaz līdz kristietības pieņemšanai.
1206. gada rudenī pēc Rīgas bīskapa Alberta Bukshēvdena pavēles cisterciešu mūku ordeņa priesteris Daniēls ar laivu devās ceļā no Turaidas Dabreļa pils augšup pa Gauju pie vendiem. Viņš ieradās Cēsīs, kur satika latgaļus un tiem blakus dzīvojošos vendus. Pēdējie, saskaņā ar hroniku, dzīvoja savā apmetnē "Wendekulla, Vendorum castrum". Viņi pārgāja kristietībā, iespējams, vācu atnācēju spēka iespaidā (par ko Daniēlam izdevās viņus pārliecināt) un uzliesmojot cerībai uz vāciešu palīdzību cīņā pret varenajiem kaimiņiem – latgaļiem un lībiešiem. Tādējādi vendi kļuva par vāciešu uzticīgākajiem sabiedrotajiem Vidzemē. Kristījis vendus, priesteris Daniēls ar tādu pašu uzdevumu devās uz otru Gaujas krastu pie Idumejas iedzīvotājiem.
Kad 1207. gadā lībiešu zemes tika sadalītas starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu, Gaujas kreisais krasts no Siguldas līdz Cēsīm nonāca ordeņa rokās. 1207. gadā priesterim Daniēlam sekoja ordeņa brāļi ar pārvaldnieku Vikbertu fon Sosatu priekšgalā, kuriem bīskaps Alberts šīs zemes (Cēsu apriņķi un Siguldu) nodeva valdījumā, atstājot sev t.s. desmito tiesu un vienu ceturto daļu ienākumu kā garīgās pakļautības zīmi (“ad obedientiae elismerésem”).
Zobenbrāļu mērķis bija atrast piemērotu vietu jaunas pils celtniecībai. Sākotnēji viņi apmetās savu jauno sabiedroto vendu cietoksnī Riekstukalnā, bet pavisam drīz, laika posmā no 1207. līdz 1209. gadam, blakus vendu koka pilij tuvējā kalnā sāka celt savu mūra pili. Kādu laiku tur uzturējās arī ordeņa mestrs Venno fon Rorbahs.
Tiek pieņemts, ka ap 1207. gadu paralēli jaunas pils celtniecībai zobenbrāļi ar aizsargmūri nocietinājuši arī Riekstukalna pili, kurā viņi vēl 1210. gadā dzīvoja kopā ar vendiem. Tā pavisam īsā laikā Zobenbrāļu ordenis, atstājis Rīgu kā galveno vācu agresijas bāzi, Cēsīs izveidoja operatīvo bāzi Ziemeļlatvijas un Dienvidigaunijas pakļaušanai, ko arī nekavējoties uzsāka. Tādas ziņas kā “zobenbrāļi jau 1205. gadā Cēsīs sāka būvēt labi nocietinātu pili” ir kļūdainas (tā rakstīts, piemēram, A. Baloža grāmatā, kā arī to tiražējuši citi autori).
Cēsu pils komandiera lielo lomu pierāda Ordeņa struktūra, kurā Cēsu pils komandiera amatu ieņēma Zobenbrāļu ordeņa mestra palīgs. Indriķa hronika Bertoldu tieši dēvē par Cēsu mestru (ar to domājot, protams, provinces mestru, nevis ordeņa virspavēlnieku). Bertolds līdz pat savai nāvei kaujā ar igauņiem bija tas slēptais spēks, kas provocēja nepārtrauktas kaujas starp latgaļiem un igauņiem, sarīdot tos savā starpā, lai rezultātā krasi palielinātu vāciešu varu.
Bertolds personīgi piedalījās visos iespējamos strīdos un sadursmēs. Cita starpā viņš “ar saviem vendiem” un jaunajiem latgaļu sabiedrotajiem devās uz Ugauniju, lai aplenktu jaunuzcelto Odenpes (Otepē) pili, pēc kā 1210. gadā saniknotie igauņi, atriebības alkdami, ar lieliem spēkiem tuvojās Cēsīm un aplenca “veco pili”, kurā ordeņbrāļi tolaik vēl dzīvoja kopā ar vendiem. Bertoldam kopā ar ordeņbrāļiem trīs dienas nācās cīnīties pie vendu pils Riekstukalnā.
1218. gadā Latviešu Indriķa hronikā ir minēta sena (antiguum castrum) un vienlaikus vāciešu apdzīvota “sava pils” (castrum suum), kas liecina, ka šie nocietinājumi radušies dažādos laikos un līdz tam funkcionējuši kopā. Nopietnas kaujas notika 1218. gadā, kad Pleskavas Vladimira dēla Herceslava (Jaroslava) vadītā iebrukusī novgorodiešu armija vairākas dienas aplenca abas Cēsu pilis. Ordeņbrāļi bija spiesti pārcelties uz joprojām apdzīvoto vendu seno pili, no kurienes atvairīja krievu un igauņu uzbrukumu. Hronists Indriķis, aprakstot šos notikumus, vendu pili raksturo kā mazāko kastelu lībiešu Livonijā.
1221. gadā novgorodieši vēlreiz mēģināja ieņemt pili. Redzot novgorodiešu skaitlisko pārākumu, ordeņbrāļi aizdedzināja mājas un ciemu un atkāpās uz pili. Pēc tam krievi atkāpās. Domājams, ka līdz 1225. gadam tika uzcelta jauna pils, jo Veccēsis, vendu pils, hronikās vairs nav pieminēta.
1224.-1225. Livonijā parādījās pāvesta Honorija III sūtnis Vilhelms no Modenas un tajā pašā laikā Indriķa hronikā saistībā ar pāvesta legāta ierašanos Cēsīs ir atrodama pēdējā vendu pieminēšana, kurš “... šeit satika daudzus vendus un letus”. Apceļojot Vidzemi, legāts apmeklēja daudzas vietas no Krimuldas līdz Igaunijas teritorijām. Viņš novadīja tautas sapulces Trikātā, Cēsīs un caur Siguldu atgriezās Rīgā. Viņu pavadīja pats bīskaps Alberts, Sēlijas bīskaps Lamberts, hronists Indriķis un citi. Līdz ar to legāts praktiski iepazinās ar tautas dzīvi un valsts iekārtu, tāpat varēja dot arī attiecīgus norādījumus un likumus valsts dzīves organizēšanai. Nav šaubu, ka pāvesta legāts apskatījis arī Riekstukalna pilskalnu.
No Indriķa hronikas varam secināt, ka 13. gadsimta pirmajā ceturksnī Cēsīs vienlaikus pastāvēja divas pilis un ciems. Pirmā bija vendu jeb vecā pils, kur sākumā vendi dzīvoja kopā ar zobenbrāļiem, bet otrā – ordeņa jeb jaunā pils. Par to, kad uzcēla jauno pili, 1259. gadā liecināja Rīgas Domkapitula loceklis Johanness no Meideborgas. Viņš stāstīja, ka būdams savulaik ordeņa brālis, vendu pilī pavadījis piecus gadus, līdz tika ielikti jaunās pils pamati.
Vecā Cēsu pils celta uzkalna virsotnē, plānojumā apmēram 50 m gara un 25 m plata. Kalna augstums dienvidu daļā 8 m, ziemeļu daļā - 14 m. Kalna nogāzes stāvas, virsotne līdzena, ar slīpumu. 1980. gadā vēstures zinātņu doktora Jāņa Apala vadītajos arheoloģiskajos izrakumos tika izpētīti 580 kv.m no pilskalna platības. Kalna virsotnē zem velēnām atklājās 20 cm bieza kaļķakmens šķembu kārta, kas kopā ar šķembu un sadrupušu kaļķu javu, ķieģeļu un dakstiņu fragmentiem izplatījās līdz kalna nogāzēm. Pēc šī slāņa noņemšanas atklājās pilskalna apbūves paliekas - akmens aizsargmūris, aka un divu ēku vietas.
Aizsargvalnis pagaidām atsegts tikai kalna ziemeļu galā 40 metru garumā. Mūris gandrīz pilnībā nojaukts, tikai vietām saglabājies līdz 0,7-1 m augstumam. Sienas biezums ap 1,5 m. Salikta no dolomīta, gar malām ar lielākiem akmeņiem, bet vidus bija piepildīts ar sīkiem akmeņiem dāsni ieklātā kaļķu javā. Aizsargsiena atrodas gar kalna virsotnes dabisko malu, tāpēc ziemeļaustrumu stūris ir sanācis gandrīz taisnā stūrī, bet ziemeļrietumu stūris ir platleņķa. Aizsargsienas abos stūros bija nelieli kontrforsi. Aizsargsienas klājumā netika izmantoti ķieģeļu vai flīžu fragmenti. Atrasta arī 3,5 m dziļa aka - ūdenskrātuve, kuras sienas veidotas no dolomīta, kas saistīts ar kaļķu javu. Atsegtās ēkas bija koka, ar mūra krāsnīm.
Vai akmens aizsargmūris bija virzīts gar visām kalna malām vai veidoja vienu nelielu akmens konstrukciju vienā pilskalna galā, paliek nezināms. Tiek pieļauts, ka vecās vendu pils mūra aizsargmūris tika demontēts saistībā ar 14. gadsimtā notikušajām lielajām Cēsu Jaunās pils pārbūvēm, kas prasīja daudz būvmateriālu.
Jau Latvijas arheoloģijas rītausmā pastāvēja versija, ka krustneši pirmo pili Cēsīs uzcēluši kaut kur citur, un tika veikti intensīvi Vecās Cēsu pils meklējumi. Par Veco Cēsu atrašanās vietu bija divi viedokļi. Daži vēsturnieki (Dr. Bērents u.c.) uzskatīja, ka pirmā krustnešu pils atradusies Āraišu ezera pussalā, kur joprojām ir redzamas apmēram 30 m garas mūra pils drupas. Citi meklēja Veccēsu pili vendu senajā pilskalnā Riekstukalnā, pašās Cēsīs, un šis skatījums izrādījās vispareizākais, kas gan kļuva skaidrs daudz vēlāk.
Pirmos pārbaudes izrakumus Riekstukalnā 1884. gadā veica Cēsu mācītājs G. Firhufs. Nelielo izrakumu galvenais rezultāts bija akmens sienu palieku atklāšana pilskalnā. 1893. gada 22. jūnijā apmetnes plānu uzmērīja P. Abuls (Tālivaldis). 1927. gadā pilskalna plānu uzmērīja E. Brastiņa vadītā ekspedīcija.
1980. gadā sakarā ar Pils parka pilno rekonstrukciju Cēsu vadība piešķīra līdzekļus arī Riekstukalna pilskalna ziemeļu malas izpētei, kas līdz tam laikam jau bija stipri bojāta. Pirms šiem izrakumiem par Riekstukalnu vēl bija dažādi viedokļi: vieni tajā meklēja Latviešu Indriķa hronikā minēto vendu pili, citi - Autīni. Grāfs K. fon Sīverss 1878. gadā pirmais ieskatīja par Autīnes pils atrašanās vietu Cēsu Riekstukalnu. Vēl citi uzskatīja, ka Cēsu mūra pili ar Riekstukalnu savienojis tilts, kura paliekas ir it kā vēl šodien redzamas nokrituša staba veidā pie Cēsu pils ziemeļu torņa. Apstiprinājās tikai pirmā versija.
Plašie izrakumi Riekstukalnā atsedza trīs arheoloģiskos slāņus. Augšējais piederēja viduslaikiem, tas bija sajaukts un izrakņāts. Interesantākais atradums bija akmens aizsargmūra fragmenti, kas neregulāra taisnstūra formā apņēma Riekstukalna ziemeļu malu un turpinājās tālāk neskartajā kultūrslānī gar pilskalna malu. (Nez kāpēc “Ceļvedī pa Latviju” ziemeļu mala nosaukta par dienvidu.)
Iekšpusē aiz aizsargmūra atradās nodegušu ēku un nojauktu akmens krāšņu paliekas. Pie ēkām atrasta aizbērta aka, kuras sienas bija liktas no dolomīta plāksnēm. Zem otrā slāņa tika atsegts trešais - ar mājokļu melnzemi un nodegušo ēku paliekām (iepriekšējā slāņa ēku būvniecības laikā tās tika nojauktas un atliekas izkliedētas). Kad trešais slānis tika apdzīvots, celtnes atradās arī pilskalna nogāžu augšējā malā, kur tās aizsargāja žogs. Riekstukalna austrumu pakājē tika atklāta trešajam apbūves periodam atbilstoša terase, kas pastiprināta ar valni un žogu. Terase bija klāta ar biezu nodegu kārtu. Augšā pilskalna plakuma ziemeļaustrumu stūrī saglabājies zemē iedziļināts pavards, kas izklāts ar māla kārtu. Pavarda bedrē atradās apdeguši graudi, dzirnakmeņu šķembas, sadeguša koka trauka paliekas un vairāk nekā 20 citas senlietas. Aka datēta ar to pašu laiku, taču tās “odere” nebija mūrēta, bet no dolomīta bez saistvielas.
Izvērtējot Riekstukalna atradumus kopumā, arheologi nonāca pie secinājuma, ka trešā slāņa apdzīvotība datējama ar 12. gs. vai nedaudz agrāk, bet otrais - vidējais slānis - 13. gadsimta sākumu. Augšējais slānis pašlaik nav precīzi datējams; tas pieder pie viduslaiku pārbūvēm. Šī 13. gadsimta sākuma aizsargmūra fragmentus gar pilskalna malu virkne autoru dēvē par “vecāko celtni Cēsu novadā”.
Taču, kā grāmatā “Senie mājokļi Latvijā” raksta J. Apals, “Joprojām atklāts ir jautājums par akmens arhitektūras pirmsākumiem Latvijas kultūras un arhitektūras vēsturē. Jo tāpat kā Ikšķiles un Rīgas ēkas, aizsargmūrus Cēsu Riekstukalnā un Aizkraukles un Lielvārdes pilskalnos būvēja vācu ienācēji”.
Rodas jautājums: kāpēc, ja šī noslēpumainā mūra autori ir vācu ienācēji, viņi neturpināja savas pils celtniecību šeit pat, bet novietoja to nedaudz tālāk? Pēc J. Vaivoda viedokļa, "senlatviešu apmetnes pēc lieluma bija visai mazas un tāpēc vācieši tās uzskatīja par nepiemērotām ilgstošai pretestībai. Tomēr dažas viņu pilis krustneši kādu laiku izmantoja, piemēram, Cēsu vēl pirms 1210. gada. Arī paši pilskalni pārsvarā bija par mazu viduslaiku mūra piļu celtniecībai". Visticamāk, ka tieši Riekstukalna pieticīgais lielums izskaidro to, ka vācieši savu akmens cietoksni cēluši nevis tieši vendu pils vietā, bet gan nedaudz tālāk.
Riekstukalns latviešu valodā ir rakstīts kopā vai atsevišķi - Riekstu kalns, vāciski Nussberg. 20. gadsimta sākumā tautas vidū bija zināms arī nosaukums Naudas kalns. Tautas leģenda vēsta, ka kareivji uzbēruši Riekstukalnu, lai ieņemtu mūra pili, sanesot zemi cepurēs.
Informācijas stends Riekstukalnā (2017.g. foto)
Informācijas avoti:
|
Pils fotogalerija Renātas Rimšas foto R. Rimšas foto (2007)
R. Rimšas foto (2001)
Pils plāns
Seni Riekstukalna un tā apkārtnes attēli
Atrašanās vieta
Citi attēli
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
