|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Alsungas pils (Alšvanga - Alschwangen)(līdz 1341. gadam)
Alsunga (vācu Alschwangen) ir ciems Kurzemē, no 2009. līdz 2021. gadam Alsungas novada administratīvais centrs. Tagad Alsunga ir ciems Kuldīgas novadā, 30 km uz rietumiem no Kuldīgas un 9 km uz dienvidrietumiem no Ēdoles. Alsungas austrumu daļā (pa kreisi no Ēdoles ceļa) Pils ielā, netālu no Alsungas dzirnavezera, atrodas trīs nozīmīgi objekti - Alsungas pils, 8 m augstais Dižgabalkalna pilskalns un Alsungas katoļu sv. Miķeļa baznīca, kas celta 16. gadsimta otrajā pusē.
Iespējams, ka Alsunga pirmo reizi minēta jau 1230. gadā - somu vēsturnieks Valentīns Kiparskis uzskata, ka 1230. gada Kursas sadalīšanas dokumentā minētais kiligunds Arduss būtu jāmeklē Alsungā. Pagaidām tiek uzskatīts, ka Alsunga (ar nosaukumu Aliswangis) pirmo reizi minēta pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna un kuršu līgumā 1231. gadā. Faktiski Alsungā - Alšvangā (alšu vanga - "alkšņu izcirtums") bija daudz senāka kuršu apmetne. Šeit atklātie apbedījumi datējami ar 10.-12.gs.
Mūra pils celta netālu no apmetnes un kuršu koka pils (kiligunde Aliswangis), kas minēta Alnas Balduīna līgumā un tagad zināma kā Alsungas Dižgabalkalna pilskalns. Kuršu vadoņa Lamekina valdīšanas laikā Alšvanga ietilpa viņa pārvaldītajā Bandavas zemē.
Starp tagadējo Alsungas ordeņa pili un katoļu baznīcu Dzirnezera krastā joprojām saredzams 8-10 m augstais senais kuršu pilskalns Dižgabalkalns, kura kultūrslānī izrakumos atrastas ogles, trauku lauskas, bronzas gabali. Nacistu okupācijas gados, kad pilskalnā tika celtas noliktavas, Dižgabalkalns tika stipri izrakņāts.
Pēc kuršu zemju sadalīšanas 1253. gadā Alsunga nonāca Livonijas ordeņa varā. Alsungas pils pirmo reizi minēta 1341. gadā Kuldīgas komtura atskaitē ordeņa mestram. Tajos laikos pils bijusi neliela nocietināta māja.
Vēlāk vēstures dokumentos tā parādās kā Kuldīgas komtura saimnieciskā pils un pieminēta diezgan bieži. 1372. gadā Alsungā tika uzcelta četrstūraina kastelas tipa mūra pils, kas vēlāk papildināta ar apaļiem torņiem. Tajā atradās Kuldīgas komturiem pakļauto fogtu rezidence. Pils vairākkārt pārbūvēta.
Pils celta uz neliela pakalna. Kauliņas upe tek tam austrumos un dienvidos, rietumu pusē, kur atradās vārti, iespējams, bijis grāvis, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Pa ziemeļu nogāzi tagad iet Ēdoles-Jūrkalnes ceļš. Senos laikos Jūrkalni sauca par Fēliksbergu.
Pils plānojumā aizņēma 60x65 m platību un tika celta no neaptēstiem laukakmeņiem un ķieģeļiem. Pārbūvējot vai remontējot, arī tika izmantots ķieģelis. Pils celta tā laika klasiskajā stilā: sākotnēji uzcēla cietokšņa mūri, pēc tam tika būvēti dienvidu un austrumu korpusi.
Alšvangenas pils izskata rekonstrukcija 14. gadsimtā: 16. gadsimtā uzbūvēja divus apaļus torņus aizsardzībai pret šaujamieročiem. Abi torņi ir salīdzinoši labi saglabājušies līdz mūsdienām. Ziemeļaustrumu torņa diametrs bija 10,7 m, iekšējais diametrs 6,62 m. Torņa pagrabu pārklāja kupolveida velve, tam nebija logu. Arī pirmo stāvu sedz kupolveida velve. Stāva augstums ir neliels. Tajā bija šaujamlūkas. Otrajam stāvam ir diezgan augsta kupolveida velve. Tajā bija logi – šaujamlūkas lielgabaliem. Trešajā stāvā bija līdzeni un diezgan augsti griesti. Iespējams, šeit atradās apsardze. Ceturtajā, ļoti zemajā stāvā atradās novērošanas punkts. Ieeja tornī bija no austrumu korpusa.
Dienvidrietumu torņa izmēri bija tādi paši kā ziemeļaustrumu tornim. Tornim bija trīs stāvi. Ieeja šajā tornī bija no dienvidu ēkas. Iekšdaļa laika gaitā ir būtiski pārbūvēta. Torņa apakšējā daļa ar šaujamlūkām Alsungā un Ēdolē ir vienāda, uz ko norādīja J. Graudonis, kurš izteica domu, ka tos būvējis viens un tas pats būvmeistars.
1566. gadā Kurzemes-Zemgales hercogs Gothards Ketlers Alsungu nodeva lēnī savam padomniekam Frīdriham Kanicam. 1573. gadā Alsungu nopirka Jākobs Šverīns, kura dzimtai tā piederēja līdz 1738. gadam.
Reformācijas laikā Alsungā sludināja luterāņu mācītāji, bet 1573. gadā īpašums pārgāja fon Šverīna valdījumā, kura dēls Johans Ulrihs fon Šverīns apprecējās ar polieti Barbaru Konarsku, kuras iespaidā 1623. gadā viņš pats pārgāja katoļu ticībā un nodibināja katoļu baznīcu, cenšoties, lai šī ticība izplatītos zemnieku vidū. Tajā pašā gadā viņš uzslej sv. erceņģeļa Miķeļa baznīcas sienas un sāk kontrreformāciju vietējo luterāņu vidū. Alsunga kļūst par visu Kurzemes katoļu centru.
Alsungu, kā zināms, agrāk sauca par Alšvangu, un tās iedzīvotājus par suitiem. Mūsdienu suiti ir Alsungas apkaimes latviešu iedzīvotāji, kuri 16. gadsimta otrajā pusē piedzīvoja rekatolizāciju. Vārda izcelsme ir neskaidra, daži uzskata, ka vārds "suits" cēlies no vārda "jezuīts", jo 16. gs. muižas īpašnieks Ulrihs Šverīns, būdams fanātisks katolis, aicināja uz Alsungu jezuītus, kuri palīdzēja iedzīvotājus pievērst katoļu ticībai. Citi savukārt uzskata, ka “suits” cēlies no lībiešu vārda “suoi” — purvains (suo – purvs); “suoisti” attiecīgi būtu purva ļaudis.
Alsunga, senais suitu novads, ir ļoti interesanta no etnogrāfiskā viedokļa. Alsungas tautastērpi ir plaši pazīstami visā republikā. Vietējās večiņas joprojām valkā skaistus sarkanus lakatus ar lielām tumšām rūtīm.
Vislielākos postījumus Alsungas pilij atnesa Polijas-Zviedrijas karš. 1659. gadā zviedri pili ieņēma, izlaupīja un daļēji sagrāva. 17. gadsimtā ap ordeņa pili radās apdzīvota vieta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību. Pēc Kurzemes hercogistes rūpniecības iznīcināšanas Alsunga sabruka un zaudēja savu saimniecisko nozīmi. Arī vēlāk tā neatdzīvojās, jo bija tālu no galvenajiem satiksmes ceļiem.
17.-18. gadsimtā pils ārējiem cietokšņa mūriem tika piebūvētas jaunas saimniecības ēkas. Austrumu korpuss jau uz 18. gs. bija nožēlojamā stāvoklī, bet dienvidu ēka bija apdzīvota līdz 1970. gadiem. Skats uz pili XIX gadsimtā:
1738. gadā Alsungu no Šverīna nopirka Kurzemes hercogs Ernests Johans Bīrons. Kā liecina tā laika revīzijas akti, Alsungas pils jau daļēji bija neapdzīvota. 1796. gadā Alsungu par 100 000 Alberta tāleriem nopirka no Pētera Bīrona, un turpmāk šeit pabija daudzi saimnieki. Katrs kaut ko uzcēla vai pievienoja, bet neieguldīja pilī lielas summas, lai to atjaunotu. Kopš 1795. gada, kad Kurzeme nonāca Krievijas sastāvā, Alsunga kļuva par kroņa muižu un palika tāda līdz 1915. gadam.
1920. gados sākās pārbūve un jaunu ēku celtniecība pils teritorijā. 1925. gadā stalli ziemeļu korpusā pārbūvēja par piena pārstrādes telpu. 1926. gadā blakus ziemeļaustrumu tornim virs austrumu korpusa pagrabiem tika uzcelta zāle ar skatuvi. 1935. gadā tika nolemts noliktavas pārbūvēt par skolu. 1939. gadā tika uzcelta vēl viena divstāvu ēka. Tikai stallis, kuram 1968. gadā nodega jumts, tagad palicis gandrīz tādā pašā izskatā.
Pils interjers 1927. gadā 1950. gados pilī atradās vidusskola un septiņgadīgā internātskola. Vēlāk pilī atradās daļa no Alsungas vidusskolas (pirmās klases) un novadpētniecības muzejs. Tagad te ir mūzikas skola.
Gadsimtu gaitā pilī tika veiktas lielas pārbūves, un līdz divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tā bija apdzīvota. Tagad jaunākās rietumu ēkas abos spārnos izvietotas iestādes, bet no pagalma puses pie dienvidu sienas piebūvētā vecā ēka ir pamesta, tai vietām tek jumts, izsisti logi un uzlauztas durvis uz pagrabiem. Arī stūra tornis, kas atrodas pils ziemeļaustrumu daļā, netiek izmantots.
Alsungas pils apmeklētājiem tika atvērta tikai 2011. gada pavasarī un arī tad pamatā tā bija auksts šķūnis, no kura tikko bija izvesti visi atkritumi un sāktas izkārtot dažas vecmāmiņu lādes. Durvju aplodas šeit ir saglabājušas sākotnējo pils formu.
Par karogu vienā no pils torņiem. Nepieciešamība pēc vienota suitu simbola parādījās 2007. gada sākumā, kad kļuva skaidrs, ka novadu reformas gaitā suitu vēsturiskā teritorija tiks sadalīta un iekļauta dažādās teritorijās. Alsunga bija seno suitu apriņķa centrs, kurā ietilpa arī Jūrkalne, Gudenieki un Basi. Tad sākās darbs pie karoga skiču izstrādes. Suitu karoga galīgā versija apstiprināta partnerības "Suitu novads" otrajā valdes sēdē 2007. gada 25. augustā.
Karoga pamatā ir Bīrona laika Kurzemes hercogistes sarkanbaltais karogs. Tas ir simboliski, jo kopš 1561. gada suitu vēsturiskais novads tika iekļauts Kurzemes hercogistē un no 1738. līdz 1795. gadam bija hercogu Ernesta Johana Bīrona un Pētera Bīrona personīgais īpašums. Tā kā suitu rašanās un pašidentifikācija vairāk nekā 400 gadu garumā bija saistīta ar katoļu baznīcu, karoga laukā tika pievienots pelēks krusts ar melnu apmali: reģiona vecākās baznīcas krusts - no katoļu sv. Miķeļa baznīcas Alsungā. Precīzs šī krusta izgatavošanas gads nav zināms, taču nav šaubu, ka šis ir vecākais krusts suitu zemēs.
Suitu karoga krāsas - sarkans, balts, pelēks - labi saskan arī ar fon Šverīnu dzimtas ģerboņa sarkanajām un sudraba krāsām, kurām šis novads piederēja no 1574. līdz 1738. gadam. Tā ir pateicības zīme Šverīnu ģimenei, kura šeit ieviesa katolicismu, kas kļuva par pamatu suitu pašidentifikācijai. Pirmo reizi karogs publiski tika izmantots piketā pie Ministru kabineta Rīgā 2007. gada 4. septembrī. Tajā pašā gadā Viņa Ekselence Liepājas un Kurzemes Romas katoļu bīskaps Vilhelms Lapelis iesvētīja pirmo suitu karogu Alsungas baznīcā.
Bijušie Alsungas baznīcas krusti, kas izstādīti pie ieejas baznīcā:
Alsungas pagasta ģerbonis (sk. lapas augšpusē) apstiprināts 1999. gadā. Autori: J. Ivanovs, I. Lībiete. Alsungas novada ģerbonis no pagasta ģerboņa atšķiras tikai ar plānu zeltītu apmali pie vairoga. Ģerboni Valsts prezidents svinīgi pasniedza novada pārstāvjiem 2012. gada 27. jūnijā kārtējos "Pašpārvalžu ģerboņu svētkos". Padomju laikos savukārt bija šāda nozīmīte, kas redzami atgādināja par suitiem:
Alsungas pagasta muzejs: novadpētniecības muzejā pie pils atrodas ekspozīcijas, kas stāsta par pagasta vēsturi. Svētdienās muzejs slēgts. Uzziņas pa tālruni: + 371 294 70 226 (2013. gads).
PIELIKUMS: Alsungas sv. erceņģeļa Miķeļa katoļu baznīca
Alsungas draudze no pašiem pirmsākumiem piederēja Piltenes bīskapijai. Sākotnēji Alsungā tika uzcelta koka baznīca, bet šodien tās atrašanās vieta nav zināma. 1623. gadā par muižnieka Ulriha fon Šverīna līdzekļiem sāka celt tagadējo mūra baznīcu, nosauktu par godu sv. erceņģelim Miķelim. 1624. gada 3. novembrī Šverīns Alsungas prāvestam parakstīja aktu, ka viņš gada laikā samaksās 200 zelta monētas un garantēs viņa uzturēšanu. 1642. gada 6. jūnijā muižniece Barbara Šverīne-Konarska apsolīja prāvestam 300 zelta monētu un maizes izdales palielināšanu ar nosacījumu, ka Alsungā būs vikārs, kurš sapratīs latviešu valodu un spēs vadīt tajā dievkalpojumus. Draudze attīstījās, un 1700. gadā draudzes locekļu skaits sasniedza 20 000 cilvēku. Alsunga bija viens no diviem katoļu centriem luteriskajā Kurzemē, otrs centrs bija Reformācijas neskartajā Skaistkalnē.
Tādējādi Alsungā bija vai nu pagaidu sludinātāji, vai mūki – jezuīti, karmelīti, franciskāņi un dominikāņi. Alsungas baznīcā saglabājušies ieraksti no 1690. gada, pēc kuriem iznāk, ka šeit kalpojuši vismaz 140 priesteri. 1774. gadā ap baznīcas dārzu tika uzcelts augsts žogs. Prāvesta Jāzepa Proņeviča laikā 1882. gadā vikārs Aleksandrs Miļevskis piebūvēja divas kapelas ar diviem jauniem altāriem abās baznīcas pusēs. Šādi baznīca plānojumā ieguva krustveida formu. 1897. gadā prāvests E. Seminovičs vēlējās Alsungā uzcelt jaunu baznīcu, taču viņa ieceri pārtrauca Pirmais pasaules karš.
No 1933. līdz 1936. gadam baznīcā par priesteri bija Julijāns Vaivods (1895-1990), vēlāk pirmais Latvijas kardināls. Vaivods bija Vatikāna II koncila loceklis 1964. gadā. 1964. gada 10. novembrī iecelts par Rīgas apustulisko administratoru un titulēto bīskapu - Macriana Maior. 1964. gada 18. novembrī viņš tika iesvētīts par bīskapu. 1983. gada 2. februārī viņš tika paaugstināts par kardinālu-priesteri ar Santi Quattro Coronati baznīcas titulu. Viņš bija vecākais dzīvais Romas katoļu baznīcas kardināls. Uzrakstījis grāmatu “Katoļu baznīcas vēsture Latvijā”, kuras informācija daļēji tiek izmantota mūsu mājaslapā.
Vaivoda laikā baznīcā ielika jaunus griestus, veica remontu un pārbūvēja plebāniju, jeb katoļu baznīcas priestera sētu. Parasti tā atrodas netālu no baznīcas, iekļauj dzīvojamo un saimniecības ēkas. Šodien baznīcā apskatāmi grezni baroka altāri ar lielu māksliniecisku vērtību. Galvenajā altārī ir sv. Miķeļa (erceņģeļa Miķeļa) tēls. Baznīcas adrese: Skolas iela 1, Alsunga, LV-3306, tālr.: +371 633 51680
Mūsu fotogrāfijas no baznīcas un tās interjeriem 2013. gadā
Informācijas avoti:
“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Pils fotogalerija
R. Rimšas foto (2000)
Valērija Smoļika foto
Seni attēli
Pils plāni un griezums
Pils rekonstrukcijas
Atrašanās vieta
Iļjas Bujanovska foto
Alda Lapiņa foto
Alekseja Ļaļuļina foto
Citi foto
Senlatviešu pilskalna foto (2017)
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
