|
|
Piļu stāvoklis Aizkraukle I - Ascheraden
Autīne Daugmale Dunalka Engure Gramzda Kubesele Nīcgale Preiļi Satekle Satezele Ungurmuiža
|
Altenes pils - Altona(14. gadsimts)
Livonijas ordeņa viduslaiku mūra pils Altene jeb Altona atradās gandrīz iepretīm Koknesei, Daugavas kreisajā krastā pie Altenes strauta ietekas. Otrpus strauta veidotajai gravai uz rietumiem no pils atradās kādreizējā valsts muiža Altene. Mūsdienās to atliekas atrodas zem Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuves līmeņa Jaunjelgavas novadā, Seces pagastā.
NB: Nejaukt Altenes pili Latvijā ar Nīderlandes pilsētu Altenu! Altena (Aalten) ir pilsēta Helderlandes provincē (Nīderlandē), Altenas kopienas administratīvais centrs, kas atrodas tieši pie Vācijas robežas.
Bez tam, bija arī Altenes muiža pie Raunas, saistībā ar kuru 1325. gadā pirmo reizi minēts kungu sētas (curia) nosaukums, kad arhibīskaps Frīdrihs Pernšteins atdeva Altenu (Alten) jeb vēlāk Startu muižu, Raunas draudzē Cēsu apriņķa Mārsnēnu pagastā, lēņa īpašumā. Arī Livonijas pils Baltava agrāk tika saukta par Alteni vai Altieni.
Vietas ģeoloģiskā īpatnība: šī Daugavas ielejas posma galvenos slāņus veido devona nogulumieži, kuru atsegumi vērojami upes un tās pieteku krastos. Avotiņkalnā pie Altenes, kā arī lejpus Kokneses, pie Dajasteriem un citviet atsedzas vidusdevona Amatas svīta, ko veido smilšakmeņi. Šie atsegumi īpaši labi redzami lejpus Altenes, kur baltie irdenie smilšakmeņi paceļas 11 m virs Daugavas līmeņa.
No Altenes ģeogrāfiskā stāvokļa izriet, ka agrīnās apmetnes iedzīvotāji bijuši sēļi. Jau vidējā dzelzs laikmetā (5.-9. gs.) Altenē tika uzcelta koka pils. Senais sēļu pilskalns ar koka pili pastāvēja līdz 13. gadsimtam. Pilī dzīvoja kāds bagātas ģimenes vecākais ar savu vienību. Arheoloģiskās izpētes laikā apkaimē tika atklātas arī citas apmetnes un apbedījumu vietas.
Arheoloģiskajos izrakumos bija iegūts pārāk maz materiālu, lai ar konkrētiem faktiem raksturotu Altenes agrīnās apmetnes iedzīvotāju saimniecību. Tikai keramika, tādi atradumi kā dzelzs cirvji, īleni, sprādzes, saspraude, pakavveida sakta, māla ritenīši vērpjamām vārpstām un citi priekšmeti, kas saistīti ar šo apmetni, uzskatāmi parāda, ka materiālā kultūra agrīnajā Altenes apmetnē (6./7.-13. gs). tolaik neatšķīrās no materiālās kultūras tās apkārtnē.
Altenes mūra pils bija Livonijas ordeņa Aizkraukles komturejas palīgpils. Tiešas ziņas par tās būvniecību senajos ierakstos nav atrastas. Vietvārds Altene dokumentos parādās tikai 15. gadsimta pirmajā pusē. Tomēr Latvijas piļu pētnieki uzskata, ka pils celta jau 14. gadsimta otrajā pusē. Arnts (1753) par Altenes pils celšanas laiku nosauc 1354. gadu. Sīkāk nepamatojot savu viedokli ar 14. gadsimta otro pusi pili datējis L. Arbuzovs (1938). A. Tūlse (1942) norādīja, ka Altenes pils plānojums ir raksturīgs 14. gadsimtam, jo tā celta blakus kalnam, kas ir augstāks par pils mūriem – tādu vietu nevarēja izvēlēties 15. gadsimtā, kad jau tika lietoti šaujamieroči.
Ē. Mugurēvičs (1994) Altenes pils celtniecību 14. gadsimta otrajā pusē pamato ar to, ka ordenis tolaik bija spiests pamest uz laiku ieņemto Kokneses pili. Šos pieņēmumus apstiprina arī arheoloģisko izrakumu materiāls - starp 19 atrastajām monētām vecākais ir 14. gadsimta otrajā pusē kaltais Tallinas šiliņš, Livonijas ordeņa mestra artigs, kā arī Tallinas artigs, kas kalts ap 1390. gadu. Visas pārējās monētas pieder 15. gs. Ē. Mugurēvičs arī uzskatīja, ka vācieši savu pili uzcēluši pilskalnā, kuru vietējie iedzīvotāji jau sen bija pametuši.
Altene ir tipiska 14.-15. gadsimta ordeņa pils. Tas bija tikai militārs Livonijas ordeņa atbalsta punkts. Tajā atradās neliels armijas garnizons, par ko liecina atradumi - arbaleta bultu uzgaļi, ķivere, bruņu fragmenti, pieši. Mūra pilī valdošo slāni veidoja ordeņa brāļi – vācieši. Kalpotāju vidū neapšaubāmi bija arī vietējie iedzīvotāji.
Altenes pils uzcelta pussalā, ko veido Daugava un tajā ietekošais Altenes strauts. Pils vietai izvēlēts dolomīta klinšu rags, kuru no ziemeļaustrumiem norobežoja 20 metrus augsta Daugavas krasta krauja, bet no ziemeļiem un ziemeļrietumiem to aplieca ap 25 m plata un līdz 15 m dziļa ieleja - Altenes strauta lejtece. Lai aizsargātu pili tās dienvidrietumu un dienvidaustrumu pusēs, izrakts 7 metrus plats un 1,25 metrus dziļš grāvis. Vēlāk grāvja dienvidrietumu gals ticis aizbērts, taču tas atrasts arheoloģisko izrakumu laikā.
Pati pils celta kā plānojumā neregulārs četrstūris, kura mūri dienvidu pusē ir nedaudz izliekti uz āru, atbilstoši Daugavas un strauta aprisēm. Dienvidaustrumu sienas garums bija 53 m, ziemeļaustrumu - 80 m. Pils pagalmu aptvēra aizsargmūris, no kuras 20. gadsimta vidū dienvidaustrumu siena bija saglabājusies pilnā augstumā (ap 9 m), bet dienvidrietumu siena - daļējā augstumā. Gar Altenes strautu un Daugavas krastu mūri tika nojaukti jau 18. gadsimtā, tāpēc to vietā šajā vietā atradās aptuveni 1,5-2,5 m augsts, izplūdis būvgružu valnis. Dienvidaustrumu aizsargsienas biezums bija 1,3 m, dienvidrietumu pie vārtiem 1,45 m, bet pārējām sienām - 1 m.
Pils sienas celtas no neapstrādātām dolomīta akmens plāksnēm, kas saistītas ar kaļķu javu. Vietās, kur aizsargmūris saglabājies pilnā augstumā, tā augšdaļā bija redzama 0,6 m plata aizsargeja ar 1 m augstu un 0,7 m biezu brustvēru. Ieeja pilī atradusies dienvidrietumu sienā. No tās līdz 20. gadsimta sākumam bija saglabājusies 3,25 m plata un 3 m augsta vārtu aile, ko pārsedza lēzena pusloka arka.
Vārti vērās uz pagalma pusi. Mūra vienā pusē bija dziļš četrstūrains dobums aizbīdāmā baļķa ievietošanai. Virs vārtiem, apmēram 6 metrus no zemes aizsargmūra ārpusē, līdz 20. gadsimta sākumam vēl pastāvēja sekla 2 metrus augsta un 1,5 metrus plata niša, arī pārsegta ar pusloka arku. Iespējams, ka šī vieta bija paredzēta svētā aizbildņa tēlam.
Abpus vārtiem no aizsargmūra līdz Altenes strauta gravai stiepušās divas mūra aizsargsienas 1,2 m augstumā, kuru pamati tika atklāti arheoloģisko izrakumu laikā. Tie arī parādīja, ka pilī varēja iekļūt tikai pa tiltu, kas uzbūvēts pāri 25 m platajai Altenes gravai.Vēl viena neliela izeja bija ziemeļaustrumu aizsargmūra galā Daugavas pusē. Šeit aizsargmūrī bijuši ierīkoti 1,05 m plati vārtiņi.
Ziņas par notikumiem pils pastāvēšanas laikā ir ļoti trūcīgas. Pirmo reizi vārds Altene (Oltema) minēts arhibīskapa 1408. gada 6. jūlijā izdotajā līgumā par četru zemes arklu apmaiņu brāļiem Johanam un Bertoldam Engelnkiem pie Kokneses iepretim Altenei (Oltemai). Nākamo reizi tā pieminēta 1416. gada 23. augusta ordeņa mestra Zigfrīda Landera fon Španheima vēstulē arhibīskapam Johanam no Valenrodes, kurā cita starpā minēta "mūra pils, ko dēvē par Altenu (Altena)".
Tāpat kā par pils celšanu, rakstītie vēstures avoti nesniedz ziņas par tās nopostīšanu. Altene 1467. gada ordeņa piļu sarakstā minēta kā Althenas, bet vēlāk 1555. gada piļu sarakstā tās vārda vairs nav. Pastāv versija, ka Altenes nocietinājums ticis likvidēts poļu laikā pēc Livonijas valstu konfederācijas sabrukuma.
Zināmu iemeslu uzskatīt, ka pils tika pamesta jau 15. gadsimta beigās, dod arheoloģiskais materiāls, kurā trūkst 16. gadsimtam raksturīgu senlietu. Arī pašas jaunākās atrastās monētas no 15. gadsimta otrās puses - Rīgas domkapitula un pilsētas šiliņš (1478-1484) un Tērbatas bīskapa Johana II Bertkova šiliņš (1473-1485).
Altenes tuvākās apkārtnes zeme 1541. gadā tika izlēņota kādam Vintam. 3 km attālumā no pilsdrupām izveidojās Altenes-Brunavas (Alten-Windsheim) muiža. 17. gadsimtā tā pieminēta kā Haltenois; 1702. gadā kā Altenau; 1753. gadā - Altenoss. Vēlāk tā maiņas ceļā pārgāja Kurzemes hercoga īpašumā un pēc 1795. gada kļuva par Krievijas kroņa muižu.
Otrā Altenes kroņa muiža, kas pirmo reizi minēta 1826. gadā, tika uzcelta līdzās Altenes pils drupām strauta otrā pusē. Kā liecina J.K. Broces apraksts 1802. gadā, tolaik plašais pils pagalms tika izmantots kā tīrums. Zemnieki bija izlauzuši visus vārtu iekšējos akmeņus, lai noņemtu dzelzs viru kāšus. Būvmateriāliem zemnieki nojaukuši arī zemo un plāno pils mūri gar Altenes gravu un Daugavas krastu.
1802. un 1827. gada dokumentos muiža saucas Altona, latviski 19. gs. Wezzepils ("Vecā pils"). 1802. gadā pilsdrupu plānu zīmēja un aprakstīja J.K. Broce. 1827. gadā pils plānu un fasādes zīmēja I. Ciolkovičs marķīza Pauluči albumam. 1839. gada 29. jūnijā F. Krūze uzmērīja aptuvenu pilsdrupu plānu. 1874. gada 1. augustā pilsdrupu plānu skicēja I. Dērings. 1899. gadā drupu plānu uzmērīja K. Lēviss of Menārs.
Pirmā pasaules kara laikā, atrodoties frontes līnijā, pilsdrupas kārtējo reizi cieta, šoreiz no artilērijas apšaudēm un ierakumu rakšanas. Kopš 1920. gada Altene kļuva par valsts īpašumu. Latviešu internetā dažkārt var atrast tā laika Altenes pils nosaukumu kā Alsbergas pils.
19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Altenas pilsdrupas, kas atradās pusceļā starp Koknesi un Staburagu, bija viena no iecienītākajām tūristu vietām Latvijā un bija aprakstītas visos ceļvežos. No Kokneses pilsdrupām labi bija redzamas Altenes pilsdrupas, kas atradās Daugavas pretējā krastā 2 km augšup pa upi. Kad tūristi nokļuva vietā, kur Daugavas krastā atradās Kokneses pilsdrupas, ceļš sāka atvirzīties no piekrastes - te bija pārceltuve. No šejienes notika tūristu pārvadāšana ar motorlaivām no Kokneses uz Daugavas kreiso krastu.
Vecs 1931. gada ceļvedis vēstīja: 9 km no Kokneses Daugavas otrā (kreisajā) krastā atrodas Staburags. Ceļojot pa Daugavas kreiso krastu no Staburaga, ar prāmi jādodas augšup pa upi uz Koknesi. Pa ceļam iesakām apskatīt Altenas pilsdrupas. Šeit Daugavas krasts ir ļoti stāvs. Austrumos ir dziļš grāvis, kas sargāja pili no ienaidnieka. Pils celta 1416. gadā un piederējusi krustnešu ordenim. - pils celšanas laiks šeit norādīts ne gluži precīzi (piezīme mana - R.R.).
Vēl viens citāts no 1960. gada ceļveža par šeit apmeklējamo apkārtni: Ceļš, kas ved gar upes labo krastu uz Rīteru gravu, ir daudz mazāk izstaigāts, lai gan krasti šeit ir daudz skaistāki nekā kreisajā krastā. Vispilnīgāko iespaidu par Daugavas ieleju starp Koknesi un Staburagu var gūt, braucot uz Staburagu pa vienu krastu un atpakaļ pa otru. Staburags ir apvīts ar daudzām senām leģendām.
Viena no tām stāsta par jaunu zvejnieku, kurš devās ar laivu makšķerēt. Viņa līgava palika krastā. Pēkšņi sacēlās briesmīgi viļņi, laiva apgāzās un jauneklis noslīka. Līgava dienām un naktīm raudāja, krastā sēdēdama, un lūdza Daugavas dzelmi atdot viņai mīļoto. Tā viņa pārvērtās par akmeni – Staburadzi. Šo un citas leģendas, veidojot Staburadzes tēlu, savā eposā “Lāčplēsis” izmantojis Andrejs Pumpurs. Staburaga klints jau izsenis piesaistījusi mākslinieku uzmanību.
Jau 1885. gadā Sanktpēterburgas Mākslu akadēmija izdeva pastkarti ar Staburaga attēlu. Pa trepju pakāpieniem pacelsimies stāvajā krasta nogāzē. No Staburaga virsotnes Daugava redzama tālu abos virzienos. Pie Staburaga sākas Vīgantu parks, kas stiepjas kilometru tālu gar Daugavu. Parkā ir no tufa celta estrāde - katru gadu šeit notiek Jēkabpils novada dziesmu svētki un citi koncerti un izrādes. Šeit pat uzstādīta arī granīta skulptūra, kurā attēlota latviešu meitene, tās autore ir Latvijas PSR Tautas māksliniece Aleksandra Briedis.
Pie Altenes ietekas Daugavā (apmēram 2 km no Kokneses prāmja) atrodas savdabīgās Altenes pilsdrupas. Pils, kas atradās Aizkraukles komturejas pakļautībā, celta izdevīgā vietā: ziemeļu pusē ir stāvs Daugavas krasts, austrumu pusi aizsargā augsta akmens siena un dziļš grāvis aiz tās, arī no dienvidiem pils ir iežogota ar akmens sienu. Gleznainākā tomēr ir rietumu puse - šeit pils cieši piekļaujas dziļas gravas nogāzei - pa kuru tek Altenes upīte; virs tās plešas blīva koku lapotne. Upes tecējumā veidojušies vairāki ūdenskritumi. Tā kā pils mūri celti bez stūra torņiem, var pieņemt, ka pils ēkas bijušas no koka un tikai apjoztas ar akmens sienu. Tagad Altenes pilsdrupās bieži tiek rīkoti dažādi vakari un koncerti. Koncertu laiks pēc dažiem gadiem izbeidzās, pili vajadzēja applūdināt. Šajā sakarā šeit veica pētījumus. 1963. gadā drupu un tuvākās apkārtnes plānu uzmērīja A. Caune. 1963.-1964.gadā arheoloģiskos izrakumus vadīja J. Graudonis. Par dzīvi pilī liecina J. Graudoņa 1963.-1964. gadā veikto izrakumu rezultāti, kas veikti pusē no pils teritorijas 4200 kv.m. platībā.
Šeit tika atrastas 14 koka dzīvojamās un saimnieciskās ēkas. Atsegta arī miltu maltuve ar dzirnakmeņiem un apdegušiem graudiem. Kādas 8x7 m lielas ēkas pagrabā strādājis amatnieks, pils ziemeļaustrumu stūrī atradusies kalve. Lielākā daļa atradumu (bultas, bruņu plāksnītes, pieši, bruņucepure u.c.) liecina, ka pilī atradies ordeņa garnizons un neliels apkalpotāju skaits. 15. gadsimtā ēkas pils pagalmā divas reizes degušas. Pēc pirmā ugunsgrēka apbūve atjaunota, bet pēc otrā dzīve pils mūros izbeidzās.
Rietumu aizsargsienas iekšpusē atsegta divu telpu dzīvojamā ēka ar plienakmeņiem izliktu grīdu. Netālu no tās atradusies maizes ceptuve un pirts ar ūdens noteci zem aizsargsienas. Gar sienām bijušas vairākas dzīvojamās un saimnieciskās ēkas.
Izrakumos tika izpētīts ēku komplekss pils pagalma ziemeļrietumu stūrī. Pagrabstāvos strādājuši amatnieki. Atrasta miltu maltuve ar dzirnakmeņiem, ozolkoka mucas fragmenti un pārogļoti graudi. Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta rīcībā ir 1963. gadā veikto arheoloģisko izrakumu laikā atrasti saules pulksteņa fragmenti.
Izrakumi parādīja, ka pils pagalmā atradušās tikai koka ēkas, kas izvietotas rindā mūru iekšpusē gar Altenes strautu un Daugavas krastu. Pirms izrakumiem pils pagalma vidū bijusi liela aizmilzusi bedre. Pirmie Altenes pētnieki tajā saskatīja kādreizējo aku.
Izrakumos tomēr noskaidrojās, ka pils otrajā būvniecības periodā šeit virs mūra pagraba bijusi uzcelta liela koka ēka. Šī centrālā ēka, kas atradusies pils pagalma vidusdaļā, 9x20 m plānojumā, sastāvēja no ķieģeļu pagraba, no koka celtas virszemes dzīvojamās daļas 7x9 m izmērā, ko apsildījis silts gaiss, un plašas piebūves.
Akmens pakāpieni veda uz pagrabu, kurā bija iebūvēta uzcelta hipokausta krāsns, lai sildītu ar siltu gaisu augštelpu. Tieši Altenes pils izrakumos pirmo reizi Latvijā tika atklātas labi saglabājušās hipokausta krāsnis. Vislabāk saglabājušās šāda veida krāsnis zināmas no Altenes un Salaspils pilīs veiktajiem izrakumiem un datētas ar 14. un 15. gadsimtu.
Viena no dzīvojamām ēkām sastāvēja no divām istabām. Vienā no tām 4,8x4,5 m izmērā bija plienakmeņu grīda un podiņu krāsns, bet otrajā, 9,6x4,5 m lielā, siltā gaisa apkures sistēma, ko plaši izmantoja Rietumeiropas feodāļu pilīs. Parasti tika iekārtota velvju krāsns (Altenē tās izmēri ir 3x1,5 m), kas tika klāta ar akmens grīdas plāksnēm, kurās bija caurumi siltam gaisam.
Pļaviņu HES būvniecības laikā 1965. gadā, sagatavojot topošās ūdenskrātuves gultni, Altenes pils drupu mūrus uzspridzināja. Tagad vairs tikai Daugavā ieplūstošā strauta lejasgals, t.s. Altenes grava, iezīmē vietu zem ūdens, kur Daugavas dzīlēs atrodas Altenes pilsdrupas. 1965. gada 19. decembrī Pļaviņu hidroelektrostacija sāka strādāt ar pilnu jaudu.
PIELIKUMS: Latviešu tautas teikas par pili
Daugavas krastā atrodas kādas pilsdrupas [Altene]. Vietējie iedzīvotāji to sauc par Zvēru pili vai Zvērnīcu. Vecie ļaudis stāsta, ka senos laikos šajā pilī valdījis kāds karalis. Pie pils atradusies liela zvērnīca, pilna ar visādiem ļauniem un nikniem dzīvniekiem. Pats karalis bijis necilvēcīgi šausminošs, viņš daudzkārt bez kādas vainas sodījis savus pavalstniekus, licis tos dzīvus izmest šiem nežēlīgajiem zvēriem un tad pats ar lielu baudu vērojis, kā zvēri plosījuši nelaimīgo miesas. Tāpēc karalis bijis ļoti bīstams, un cilvēki šo pili iesaukuši par Zvēru pili.
Altenes pilī bija arī moku kambaris. Reiz tur iesēdināja ļoti spēcīgu vīru. Bendes to nezināja un sāka viņu izstiept ar virvēm. Spēkonis pārrāvis ķēdes un nogalinājis visus mocītājus. Kopš tā laika Altenas pilī vairs nebijis spīdzinātāju.
Tur, kur tagad redzamas pussabrukušas pils drupas, kādreiz bijusi varena Altenes pils. Šajā pilī dzīvoja bargs un skops kungs. Viņš bija gatavs par grasi mesties kaut ugunī. Šis kungs sakrāja daudz naudas, ko glabāja vienā no pils pagrabiem. Šo naudas slēptuvi neviens nezināja. Pusnaktī ieejot pilsdrupās, dziļi zem drupām var dzirdēt monētu skaņas. Tur staigā skopais barons ar divām naudas lādēm, kuras par sodu piesietas viņam pie kājām.
Velns dzīvoja Daugavas dzelmē un bija liels bruņinieka, Altenas pils saimnieka, draugs. Velns nesa bruņiniekam naudu. Dievs sadusmojies, ka Velns ar bruņinieku draudzējies, un metis viņam ar Pērkonu, tā ka Velns ar pirmo metienu dzelmē iestrēdzis līdz ausīm dūņās un ar lielām mokām izrausies no turienes. Otrajā naktī Velns aizgājis pie bruņinieka un žēlojies, ka Dievs viņam uzmetis Pērkonu un sasitis katlu, un visa nauda izbirusi. Kad vēlāk Velns atkal nesa naudu Altenes bruņiniekam, Dievs Velnam iesita tā, ka tam vairāk nevajadzēja: domā, ka viņš nomiris uz vietas. Vēl tagad redzams, ka vietā, kur Velnu sasita, ūdeņi virpuļo. Turpat var atrast arī spīdīgus oļus, kuros pārvērtusies Velna nauda.
Informācijas avoti:
“Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons” Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004 |
Bijušās pils vietas
R. Rimšas foto (2008)
Senie attēli
Pils plāns
Atrašanās vieta
Atradumi
Ceļojumi pa Daugavu
Staburags
Liepavots
Vīgante
|
|
© Renātas Rimšas dizains |
